Recenzija Valta Kalniņa pētījumam “Korupcijas novēršanas politika Latvijā. Problēmas un izredzes”
V.Kalniņa pētījums par šobrīd Latvijā ļoti plaši diskutētu tēmu balstīts uz triju pēc būtības cieši saistītu, bet tiesiskajā regulējumā un kontroles mehānismā atšķirīgu korupcijas novēršanas instrumentu – interešu konflikta, īpašuma un ienākumu deklarēšanas un publiskā iepirkuma regulējumu – analīzi.
Šajā recenzijā aplūkoti tikai tie divi no pētījumā skartajiem jautājumiem, kuru administrēšana līdz šim atradusies (interešu konflikti, īpašuma un ienākumu deklarēšana) vai ir plānots to nodot (īpašuma sākumdeklarēšana) Valsts ieņēmumu dienesta (VID) kompetencē.
V.Kalniņa pētījums attiecas uz laika periodu līdz 2001.gada decembrim un kopš tā laika šobrīd tik dinamiska joma kā korupcijas novēršanas politikas īstenošana jau ir nonākusi jaunā attīstības posmā, īpaši interešu konfliktu regulējuma jomā.
2002.gada 1.maijā stājās spēkā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) likums, nodibinot jaunu institūciju Tieslietu ministrijas pārraudzībā.
2002.gada 10.maijā likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” nomainīja iepriekš kopš 1995.gada spēkā esošo Korupcijas novēršanas likumu. Citu funkciju vidū viens no KNAB pamatuzdevumiem korupcijas novēršanas jomā būs arī likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” (turpmāk – likuma) kontrole, kuru pēc savas darbības uzsākšanas tas pārņems no VID.
Šis darbs ir viens no pirmajiem, ja ne pirmais latviešu lasītājam pieejamais, kurā sniegta interešu konfliktu un ienākumu likumības kontroles teorētiskā bāze. Ļoti būtiski darbu papildina arī ārvalstu tiesību aktu un prakses piemēri, kuri nepastarpināti tagad ir pieejami arī angliski nelasošiem interesentiem.
Svarīgi, ka pētījums veikts, skaidri norādot uz to, ka apskatītie jautājumi nav vienīgie, kaut arī vieni no svarīgākajiem korupcijas novēršanas instrumentiem. Efektīva korupcijas novēršanas politikas īstenošana un attīstība iespējama tikai tad, kad vienlīdz labi un koordinēti darbosies visas šīs sistēmas sastāvdaļas, tādēļ lielas cerības šobrīd tiek liktas uz KNAB kā centrālo koordinējošo institūciju.
Pilnībā pievienojos V.Kalniņa secinājumam par to, ka Latvijā visos valsts un pašvaldību iestāžu līmeņos jāveido tāda valsts amatpersonu un iestāžu vadītāju darbības kultūra, saskaņā ar kuru par nepieņemamu un sodāmu būtu atzīstama ne tikai amatpersonas reāla darbība interešu konflikta situācijā, bet jau iepriekš pašā iestādē līdz minimumam būtu jāsamazina šādu situāciju rašanās iespējamība.
Tomēr, tā kā iestāžu vadītāju un pašu valsts amatpersonu atbildības paaugstināšana interešu konflikta situāciju novēršanā ir viens no nedaudzajiem likuma jauninājumiem, tad, manuprāt, šo jautājumu būtu lietderīgi apskatīt vispusīgāk.
Tā, piemēram, pētījumā ir apšaubītas iestāžu vadītāju reālās iespējas savu padoto deklarāciju pārbaudē un savlaicīgā interešu konflikta konstatēšanā. Tomēr darbā nav pieminēta likuma norma, saskaņā ar kuru amatpersonas pienākums ir informēt vadītāju un atteikties no amata pienākumu pildīšanas, ja rodas apstākļi, kuru dēļ viņš nespēj pildīt tos objektīvi, jo pastāv personiskas intereses.
Tādējādi, šķiet, ka vajadzēja apskatīt nevis jautāju par to, vai un kā vadītājs spēj pārbaudīt savu padoto deklarācijas, bet gan, vai un kā viņš savā iestādē ir nodrošinājis likuma prasību izpildi gan no savas, gan padoto puses. Viens no mehānismiem, kurš pieminēts arī likumā un ar kura palīdzību to varētu nodrošināt, ir valsts amatpersonām saistošu reāli darbojošos ētikas kodeksu apstiprināšana, kurā paredzēta vismaz disciplināratbildība par tā pārkāpšanu.
Lai lasītājs labāk izprastu līdzšinējās interešu konfliktu regulēšanas sistēmas problēmu cēloņus, lietderīgi būtu vienlaikus apskatīt arī tādu būtisku korupcijas novēršanas politiku veidojošo aspektu kā Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteikto naudas sodu maksimālo apmēru, kurš šobrīd ir 250 lati, kā arī šajā kodeksā noteiktos termiņus saukšanai pie atbildības. Šobrīd nevienu valsts amatpersonu nevar saukt pie administratīvās atbildības, ja no pārkāpuma izdarīšanas brīža, bet ilgstoša pārkāpuma gadījumā – no pārkāpuma atklāšanas brīža – pagājuši vairāk nekā divi mēneši, neatkarīgi no pārkāpuma smaguma un tā radītajām sekām.
Liekas, nav šaubu par to, ka ir atšķirība starp pārkāpumu, kurš izpaudies kā valsts amatpersonas deklarācijā neprecīzi norādīts īpašums vai ienākums un likumā aizliegtu amatu savienošana, kā rezultātā valsts amatpersona guvusi neatļautus papildu ienākumus un veicinājusi sabiedrības neuzticību šīs amatpersonas pārstāvētajai valsts iestādei kopumā. Tomēr abos gadījumos kopīgs ir tas, ka personu pie administratīvās atbildības var saukt tikai divu mēnešu laikā no brīža, kad pārkāpums izdarīts vai atklāts.
Šādi un līdzīgi gadījumi, kad VID, piemērojot Korupcijas novēršanas likumu un tagad arī interešu konflikta likumu, ir nācies izbeigt administratīvā pārkāpuma lietu, sabiedrībā radot maldīgu priekšstatu par institūcijas nespēju vai nevēlēšanos pieņemt objektīvu lēmumu, varētu būt iemesls pārskatīt sodu sistēmu.
Šis ir jautājums, kuram, manuprāt, pētījumā varēja veltīt vairāk uzmanības, jo ar šo problēmu un tās radīto priekšstatu par lēmumu pamatotību nāksies saskarties arī jaunizveidotajam KNAB, kad tas no VID pārņems likuma kontroli.
V.Kalniņa pētījumā analizētais jautājums par personu īpašuma sākumdeklarēšanu ir ļoti pretrunīgs un sarežģīts, par ko liecina ilgstošā Fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likumprojekta sagatavošana un apspriešana.
Iepazīstoties ar pētījumu konstatēju, ka V.Kalniņa secinājumi par šī likumprojekta lietderību un, galvenais, par tā ieviešanas sekām, ir līdzīgi valdības izveidotajā darba grupā konstatētajam. Darba grupu vadīja Tieslietu ministrijas pārstāvis, tās uzdevums saskaņā ar Korupcijas novēršanas programmu bija izstrādāt likumprojektu, un tās sastāvā bija iekļauti dažādu iesaistīto institūciju eksperti.
Arī darba grupā, tāpat kā pētījumā, tika izteikti priekšlikumi par nepieciešamību attīstīt nodokļu likumdošanu, lai pastiprinātu ienākumu likumības kontroli tā vietā, lai pieņemtu likumu, kuram līdzīga nav gandrīz nevienā valstī un kura radītās sekas pēc darba grupas locekļu vairākuma domām būtu drīzāk negatīvas (nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija), nekā pozitīvas. Darba grupas vadībai tomēr saistošāks bija valdības deleģējums, tādēļ arī Tieslietu ministrija likumprojektu iesniedza Ministru kabinetā un Saeimā.
V.Kalniņa darbā izteiktie secinājumi un priekšlikumi ir aktuāli arī šobrīd, jo likumprojekts vēl joprojām tiek apspriests Saeimas komisijās un, cerams, pirms pieņemšanas tiks ļoti vispusīgi izanalizēts.
Kopumā izvērtējot V.Kalniņa pētījumu no likuma piemērotāju viedokļa, kuri vēlētos Latvijā redzēt lietišķu, nepārtrauktu un koordinētu korupcijas novēršanas politikas īstenošanas attīstību, pavisam noteikti var teikt, ka darbs ir ļoti būtisks ieguldījums dziļākas izpratnes veidošanā par interešu konfliktu un personu ienākumu likumības kontroles tiesiskā regulējuma būtību un mērķiem.
Darbā tiek piedāvāti arī vairāki iespējamie tālākas attīstības virzieni, norādot gan uz pozitīvajiem, gan negatīvajiem efektiem katram no tiem. Priekšlikumi ir pamatoti un ņemami vērā, tālāk attīstot korupcijas novēršanas likumdošanu un tās piemērošanas praksi.
Gribētos cerēt, ka šis darbs ir iesākums interešu konfliktu un personu ienākumu likumības kontroles teorētiskās bāzes veidošanā un tālākā attīstībā Latvijā, un tas nepaliks vienīgi kā konkrēto situāciju konstatējošs apskats, bet pēc laika tiks papildināts, ņemot vērā situācijas izmaiņas laika gaitā.