Nosmiņķējies, krāsotām lūpām 4

Tas, ka vīrietis laiku pa laikam vērsās pie „brūtītēm”, nepierādīja homoseksuālu cita vīrieša iekāri, kā uz to uzstātu šodienas hetero-homoseksuālais binārisms, bet tikai to, ka viņš bija ieinteresēts tādos falliskās baudas veidos, ko varēja piedāvāt „brūtīte”.

Rats 255x203(2)
Foto:Tony

„Gribu Jums sniegt dažas ziņas par to nelaimīgo parādību, ko sauc par pederastiju. Iemesls, kamdēļ rakstu, ir tas, ka vispirms esmu cietušais un, otrkārt, šī parādība ir pieņēmusi jau, pateicoties dažu izvirtuļu (ne vienkārši nelaimīgu cilvēku) tīri virtuozai enerģijai, masu raksturu.” Tā kāds ziņotājs sāka vēstuli, ko Latvijas Iekšlietu ministrijas Kriminālpolicijas pārvalde saņēma 1935. gada 2. aprīlī. Ir pieņēmums pagājušā gadsimta 20-30 gados Latvijas iedzīvotāji un valsts vara moralizējoši izturējās pret homoseksualitāti, taču izpēte liecina pavisam par ko citu.

Ja pieņemam, ka 21. gadsimtā diskusijas par tādām daudzās kultūrās par būtiskām uzskatītām problēmām kā ģimenes dzīves normas, attiecības starp vīriešiem un sievietēm, pieaugušajiem un bērniem, „normālo” un „nenormālo” kļuvušas asākas, tad Latvijā vismaz reizi gadā tādas iniciē apvienības Mozaīka rīkotie pasākumi.


Attieksme kā „atlieka”

20. gadsimta 20-30. gados policijā izziņas procesi par iespējamo homoseksualitāti tika sākti, pamatojoties uz iedzīvotāju iesniegumiem un policijas aģentūras ziņām.[1] Tikai vienā no 22 izpētītajām lietām, kas vēstī par Rīgu un Vidzemi[2], iniciators bija amatpersona — Kara ministrijas Intendatūras galvenās mantu noliktavas priekšnieku uztrauca „karavīru ievilināšana, kas samaitā viņu veselību un morāli”.[3] Tomēr „vidējais” Latvijas iedzīvotājs homoseksuāļus nemēdza nosūdzēt, morālu apsvērumu vadīts. Parasti ziņas policijai nodeva cilvēki, kuriem nebija izdevies iegūt materiālu labumu no homoseksuāļa „noslēpuma” zināšanas vai kuri kā atstāti mīļākie bija vīlušies bijušajā draugā un uzskatīja sevi par cietušajiem.

Tā strādnieks Johans T. (19) 1929. gadā policijai norādīja uz maza veikala īpašnieku Indriķi T. (58; precējies), kurš pieņēma, ka nodots policijai „laikam par to, ka atrāvu pabalstu”. Viņa sieva liecināja: „Es kādreiz tiku T[.] jautājuse, kādēļ viņš nestrādā un dzīvo ar manu vīru, tad pēdējais atbildēja, ka mans vīrs viņu esot pavedis un tādēļ pārtiekot no viņa maizes un katrs maizi varot pelnīt, kā gribot. Mans vīrs viņu apgādāja arī ar apģērbu, pirkdams uzvalkus. [..] Vispārīgi esmu pārliecināta, ka mans vīrs dzīvo ar T[.] un piekopj pederastiju un T[.] tam nav pretojies.”

Tomēr sūdzētāju vairākums bija neveiksmīgie naudas izspiedēji, kuri ziņoja tāpēc, ka šantāža nebija izdevusies. Durvju caurums, pusatvērtas durvis, dzīvokļa durvju šķirba bija veids, kādā liecinieki parasti bija ieguvuši informāciju. Tādi bija gadījumi Valkā, Madonā, Rīgā, kur nosūdzēto vidū bija tirgotāji, antīku lietu uzpircējs, mūzikas skolotājs, pilsētas lombarda un krājkases valdes loceklis — visi vecumā pēc 40 gadiem.

Policijas un tiesu iestādes prakse, izmeklējot saņemtos vēstījumus, raksturojama kā liberāla, ja vien uzskatām, ka par to varētu liecināt mazais tiesas procesu skaits, minimālā soda piemērošana, piespriestā soda nosacītā atlikšana un apžēlošana. Iespējams, tādu attieksmi varētu uzskatīt par “atlieku” no laika pirms 19. gadsimta pēdējām dekādēm, jo, sākot ar minētā gadsimta beigām, tā sauktajās vecās Eiropas valstīs varas pārvaldes īpaši sistemātiski veicinājušas procesus, lai nostiprinātu seksualitātes bināro dalījumu heteroseksuāļos un homoseksuāļos, savukārt mediķi iegalvojuši, ka veselīgiem indivīdiem ir jādemonstrē heteroseksualitāte un tai atbilstošā dzimte.[4] Pirms tam arī Latvijas teritorijā kādā no sociālajām grupām varēja pastāvēt daudzveidīgāki vīriešu seksuālās uzvedības modeļi, kuru “pēdas” saskatāmas 20. gadsimta 20-30. gadu īstenībā. Un tās varētu liecināt ne tikai par attieksmi pret homoseksualitāti, bet par seksualitāti vispār.

Jaunās seksuālās vēstures (the new sexual history) pētnieks Džefrijs Vīks (Jeffrey Weeks) pieņemtu, ka tas tāpēc, ka diskusijas par seksualitātes jautājumiem pēc būtības ir pārrunas par sabiedrības veidu, kādā gribam dzīvot.[5] Savs ieguldījums tagadnes izpratnē varētu būt seksualitātes vēstures pētniecībai, kas parāda, ka pagātne nebūt nav bijusi neproblemātiska, kā dažkārt cilvēki šeit un tagad mēdz uzskatīt.[6]


Cietušais: morāle vai upuris

Ja policija uzskatīja, ka izziņā gūtie fakti ir pietiekami lietas tālākai virzīšanai, tad materiālus nodeva apgabaltiesu prokuroriem, kuri ierosināja uzraudzības aktus. Rīgas apgabaltiesas prokurors pierādījumu trūkuma dēļ izmeklēšanu izbeidza 15 gadījumos no 22, savukārt vienā uzraudzības aktā izziņu izbeidza, jo aizdomās turētais nomira slimības dēļ. Rezultātā Rīgas Apgabaltiesa starpkaru posmā iztiesāja sešas krimināllietas — vienu 1927. gadā, vienu — 1937. gadā un četras — 1940. gadā.

Kaut gan Rīgā un Vidzemē tiesu ārsti bija izdarījuši 38 medicīniskās ekspertīzes homoseksuālisma gadījumos[7], notiesāto bija trīs reizes mazāk — 12 vīrieši. Pieciem no viņiem tika piespriests nosacīts sods, divus apžēloja Valsts prezidents, tādējādi reālu sodu izcieta pieci vīrieši.[8] Nelielais tiesas procesu skaits, minimālā soda piemērošana un piespriestā soda nosacītā atlikšana liecina, ka varas struktūras homoseksuāļus nevajāja. Tas varētu pat liecināt par varas pārstāvju vēlēšanos atrast modernāku veidu, kā risināt lietas, kas saistās ar viendzimuma seksualitāti. Tomēr atšķirībā no Zviedrijas Latvijā tiesu prakse homoseksuālās aktivitātes 20. gadsimta 20.–30. gados neuzskatīja par tādu medicīnisku stāvokli, kas būtu saistīts ar vājprātību un ārstējams psihiatriskajā slimnīcā.

Skandināvijā 20. gadsimta gaitā noziegumi pret tikumību tika pārdefinēti kā seksuāli noziegumi pret citas personas fizisko integritāti.[9] Tā tas bija arī Latvijā. Attiecīgi modernā homoseksuāļa eksistence paredzēja upura klātbūtni. Priekšstats par pārkāpēju mainījās — tagad tika uzskatīts, ka viņu vada nevis velnišķīgs nodoms, bet slimīga iedzimtība. Jaunā interpretācija noteica arī jaunas prioritātes tiesiskajā jomā. Tagad seksualitātes regulācijas pamatā vairs nebija bažas par pasaules radīšanas sakrālās kārtības demoralizēšanu, bet raizes par jaunatnes samaitāšanu. Lai novērstu homoseksualitātes izplatīšanos caur pavešanu, Zviedrijā mēģināja novērst kontaktus, palielinot brieduma vecumu.[10] Latvijā likums aizsargāja divas vecuma grupas: vecumā līdz 14 gadu vecumam (mazgadīgie) un no 14 līdz 16 gadu vecumam (nepilngadīgie). Otra nepilngadīgo grupa vecumā no 16 līdz 21 gadam tika tiesāta, tomēr nepilngadības dēļ viņiem piemēroja vieglāku sodu (par trešdaļu mazāku[11]) nekā pilngadīgajiem.

Tādējādi, iespējams, neapzinoties, tika saglabāta līdztiesība brieduma slieksnī starp heteroseksuālajos un homoseksuālajos aktos iesaistītajām personām. Savā ziņā homoseksuāļi pat bija līdztiesīgāki, jo dzimumnoziegumā pret nepilngadīgajām sievietēm tika aizsargāta arī grupa vecumā no 16 līdz 21 gada vecumam. Tomēr nepilngadīgo tiesāšana liecina, ka tiesu prakse Latvijā, gribot negribot, uzturēja vecmodīgo uzskatu par to, ka cietušais ir nevis kriminālā akta objekts, bet sabiedrības morāle, pret kuru ir noziegušās abas puses. Dažkārt arī presē šajā kontekstā par netikļiem nosauca abus homoseksuālajā aktā iesaistītos.

Savukārt publiskā diskursa uzmanība vērsās pret vecāko, bagātāko vīrieti, kurš par seksuālo pakalpojumu maksāja jauniem zēniem un karavīriem. Latvijā šī modernā tendence izpaudās presē, kas par homoseksualitāti stāstīja, izmantojot pavedēja/pārkāpēja un pavestā/upura sižetu.


Prakses starp pretpoliem

Homoseksuāļus prese mēdza attēlot kā neīstus vīriešus, aprakstīt viņu attiecības kā „brūtgānam” ar „brūtīti”, kurās „brūtes” bija jauni nosmiņķēti zēni. Avīze Rīts 1937. gadā vēstīja, ka kafejnīcu apmeklētāju publikā ap pulksten 12 vīrieši izskatās izkrāsojušies. Policija uzskatīja, ka homoseksuāļi ir „neīsti” vīrieši, kuri ievilina un paved „īstos” vīriešus (heteroseksuāļus). Jautājums, kāpēc īstie vīrieši tam ļāvās? Kareivji taču tika aicināti būt „pasīvā lomā”. Arī 20.–30. gadu presē uzturētā pārliecība, ka vīrietis citu vīrieti var ievilināt un pavest, liek domāt, ka noteiktās situācijas pieļāva variēšanu no vienas dzimtes uz otru bez sekām. Bija indivīdi noteiktās sociālajās grupās (kareivji, strādnieki), kas nebija prostitūtas un kas tādu atļaušanos ievilināties tomēr neuzskatīja par bīstamu. Tātad seksuālā uzvedība pat vēl 20. gadsimta 20.–30. gados dažkārt netika saistīta ar seksuālo identitāti.

Tajā pašā laikā arī homoseksuālie vīrieši paši sevi mēdza dalīt „īstajos” un „neīstajos”. Viena daļa homoseksuāļu paši mēdza uzsvērt savu sievišķību, daži saucās sieviešu vārdos, lietoja dekoratīvo kosmētiku („vienmēr ieradās nošmiņķējies un krāsotām lūpām”). Daži nopratināšanā uzsvēra, ka jūtas kā sievietes, ka īslaicīgi pārģērbušies sieviešu apģērbā. Nikolajs E. (53) 1922. gadā liecināja: „Pēc dzimuma esmu vīrietis, bet pēc dabas esmu īsta sieviete un, jauns būdams, es arī dažas reizes ģērbos sievieša uzvalkā, es sievietes neieraugu, bet labprāt satiekos ar vīriešiem, un tos cienu. Un tamdēļ arī manu dzīvokli apmeklē līdzīgi vīrieši manai dabai.”

Savukārt „īstie” vīrieši bija tie, kas seksuālo vajadzību apmierināšanai izmantoja gan sievietes, gan vīriešus. Tie bija „brūtgāni”, kurus Rīgas restorānos gaidīja „brūtītes”. „Brūtgāni” netika aprakstīti kā sievišķīgi. Viņi vispār netika aprakstīti, kā nav nepieciešams aprakstīt to, kas neatšķiras no dzimtes normativitātes. Būšana „brūtgānam” (vīrieša dzimte/aktīvs) nekompromitēja vīrietību, kamēr būšana „brūtītei” (sievietes dzimte/pasīvs) vīrieti padarīja par pederastu par spīti tam, ka homoseksuālās attiecībās iesaistījās abi. Šo dzimtes atšķirību liecībā min Harijs T. (19, baletdejotājs), atzīstot, ka Harijs M. „apgājās ar mani kā ar sievieti”. Visticamāk, „īsto” vīriešu bija vairāk nekā „brūtīšu”, bet maskulīnie „brūtgāni” publiskajā telpā palika neredzami. Tātad seksuālo identitāti homoseksuāļu pašu lokā varēja noteikt nevis seksuālā iekāre, bet dzimte. Līdzīgi notika strādnieku aprindās Londonā 20. gadsimta 30. gados, kad tieši sievišķīgās „karalienes” tika uztvertas kā homoseksuāļi, kamēr viņu partneri — „karaļi” — sevi prezentēja kā „normālus” vīriešus.[12]

Kaut gan „brūtgāni” un „brūtītes”, pederasti un homoseksuālisti, „īstie” un „neīstie” vīrieši — visi, kurus ir būtiski nosaukt apzīmējumos ietverto iespējamo nianšu dēļ — iesaistījās attiecībās, ko šodien varētu definēt kā homoseksuālu uzvedību, tomēr viņi paši un cilvēki, kas viņus bija vērojuši, uzmanīgi nošķīra tādu uzvedību starp „sievišķīgu” un „vīrišķīgu”, starp „pasīvām” un „aktīvām” lomām, starp vīrieša seksuālu iekāri un vienkārši seksa iekāri. Tā par strādnieku šķiras vīriešu praksēm Ņujorkā laikā no 20. gadsimta sākuma līdz Otrajam pasaules karam secinājis Džordžs Čaunsikss (George Chauncey).[13] Vīriešus tādās attiecībās definēja atšķirība, nevis līdzība (homoseksualitāte). Par to varētu liecināt arī tāds rudiments Latvijas tiesu praksē kā apsūdzēto dalīšana aktīvajos un pasīvajos, kaut gan tas neietekmēja spriedumu. Tomēr, klasificējot viņu uzvedību un identitātes saskaņā ar „homoseksuālā” un „heteroseksuālā” pretpoliem, tiktu vienkāršotas viņu sarežģītās seksuālo prakšu un identitāšu pieredzes.

Dž. Čaunsikss par strādniekiem Ņujorkā secina, ka viņi bija drīzāk vīrieši, kurus saistīja sievišķīgi vīrieši vai kurus interesēja seksuālā aktivitāte, ko definēja nevis partnera dzimte, bet tie ķermeņa baudas veidi, ko partneris varēja piedāvāt. Tas, ka vīrietis laiku pa laikam vērsās pie „brūtītēm”, nepierādīja homoseksuālu cita vīrieša iekāri, kā uz to uzstātu šodienas hetero-homoseksuālais binārisms, bet tikai to, ka viņš bija ieinteresēts tādos falliskās baudas veidos, ko varēja piedāvāt „brūtīte”, tāpat kā to būtu varējusi izdarīt prostitūta sieviete.

Tādas īsumā ir nianses, kas ļauj pieņemt, ka 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vīriešu seksuālās uzvedības modeļi bija daudzveidīgāki, nekā varētu iedomāties. Vēl 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijas pagātnē gadījās situācijas, kad tradīcija „piedeva” vīriešiem, kas iesaistījās attiecībās ar citiem vīriešiem, un tas nozīmēja netikt atzītiem par homoseksuāļiem. Tomēr tā notika tikai tajos retajos gadījumos, kad lietā bija iesaistīti jauni karavīri. Seksualitātes binārais dalījums heteroseksuāļos un homoseksuāļos jau labu laiku bija nostiprināta tradīcija.

________________________

[1] Apskatāmā laika posma tiesiskajā diskursā lesbietes neeksistēja, tāpēc par viņām šajā rakstā netiks runāts. Starpkaru Latvijā kriminālsods par pederastijas aktu un tā mēģinājumu bija ieslodzījums cietumā uz vismaz trim mēnešiem, bet no 1933. gada 1. augusta – cietumā, nenosakot konkrētu laiku. Sodu par pederastiju paredzēja nodaļā “Netiklība”, kurā iekļāva dažādus seksuālus noziegumus (arī mazgadīgo pavešanu, izvarošanu, pedofīliju, incestu, sutenerismu). Sk.: 1903. gada 22. marta Sodu likumi. Tulkojums ar paskaidrojumiem par Sodu likumu piemērošanu Latvijā (1923). Rīga: Tieslietu ministrijas sevišķas komisijas sagatavojumā, 127. [516. pants.]; Mincs, Pauls, Lauva, Jēkabs (Sast.) (1938). Sodu likums ar komentāriem – izvilkumiem no Senāta Kriminālā kasācijas departamenta spriedumiem un ar alfabētisko un salīdzināmiem rādītājiem. 2. izd. Rīga: Valsts tipogrāfijas izdevums, 245–246. [496. pants.].

[2] Pētījums balstīts Latvijas Valsts vēstures arhīva Rīgas Apgabaltiesas prokurora un Rīgas Apgabaltiesas fondos glabāto 22 lietu izpētē, kas ir visas šajos fondos esošās lietas par apsūdzībām pederastijā.

[3] Par tā saukto Melnās neļķes kluba lietu (1926-1927) sk.: Lipša, Ineta (2006). „Melnās neļķes ziedināšana. Homoseksuālisms starpkaru Latvijā”. Rīgas Laiks, Nr. 8, 42-51.

[4] McLaren, Angus (1999). „National responses to sexual perversions: the case of transvestism”. In: Franz X. Eder, Lesley A. Hall&Gert Hekma (Eds.). Sexual Cultures in Europe. Themes in Sexuality. Manchester&New York: Manchester University Press, 126.

[5] Weeks, Jeffrey. (2002) „Sexuality and history revisited”. In: Phillips, Kim M., Reay, Barry (Eds.) Sexualities in History: A Reader. New York, London: Routledge, 34.

[6] Tagadni jāaplūko kā pašu par sevi vēsturisku - kā sarežģītas savstarpēji savienotu vēsturu virknes, kuru mijiedarbības pētniekam ir jādekonstruē, lai pēc tam rekonstruētu, nevis jāpieņem kā patiesība. Sociālo konstruktīvistu (social constructionist) pieeja paredz (un izmantota šajā rakstā), ka seksualitāte nav fenomens, kas pastāv transkulturāli, transvēsturiski, gandrīz autonomi no cilvēku sabiedrības, bet, ka tā pati ir diskursa produkts, un tādējādi pakļauta pastāvīgai transformācijai un pārradīšanai. Atšķirīga pieeja ir t. s. esenciālistiem (essentialist), kas, pētot homoseksualitātes vēsturi, lūkojas pēc sevis apstiprinājuma (ratificēšanas) pagātnē, apskatot seksuālās kategorijas un orientācijas kā laiku laikos stabilas un identificējot pagātnes sabiedrībās „gejismu” vai „lesbismu”. Sk.: Phillips K. M., Reay, B (2002). „Introduction”. In: Phillips, Kim M., Reay, Barry (Eds.). Sexualities in History: A Reader. New York, London: Routledge, 6.

[7] Tā bija gandrīz puse no visā Latvijā no 1926. līdz 1938. gadam veiktajām 80 pārbaudēm, kas sadalījās šādi - Rīgai (34) sekoja Kurzeme (22), Zemgale (10), Latgale (5) un Vidzeme (4), nezināms (5). Līdz 1931. gadam formulējums bija „pederastija”, bet pēc tam - „homoseksuālisma un citi dzimuma tieksmes izvirtības gadījumi”. Datus sk.: Tautas veselības statistika, [1927-1938]. Rīga: Valters un Rapa, [1928-1940].

[8] Jaunais Sodu likums no 1933. gada 1. augusta atšķirībā no iepriekš paredzētā soda vismaz trim mēnešiem cietumā, nenoteica konkrētu ieslodzījuma laiku, kas tika izmantots, jo četrās no piecām krimināllietām tiesnesis piesprieda mazāku sodu. 1940. gadā vienu vīrieti notiesāja uz mēnesi cietumā; trīs vīriešus notiesāja ar četriem mēnešiem cietumā, visiem sodu nosacīti atliekot; vienam vīrietim piesprieda mēnesi (vienā krimināllietā) un divas nedēļas (otrā krimināllietā) arestā, otram – desmit dienas arestā, nosacīti atlaižot sodu, savukārt trešajam – trīs nedēļas arestā, bet ceturtajam – divas nedēļas arestā, aizvietojot sodu ar tiesas brīdinājumu. Tikai vienā krimināllietā notiesātajam piesprieda lielāku sodu - astoņus mēnešus cietumā.

[9] Skandināvijā iekļautas Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Somija, Islande, Grenlande un Fēru salas. Sk.: Rydström, Jens (2007). „Same-Sex Sexuality and the Law in Scandinavia 1842-1999”. In: Rydström, Jens, Mustola, Kati (Eds.). Criminally Queer. Homosexuality and Criminal Law in Scandinavia, 1842-1999. Amsterdam: aksant, 19.

[10] Mustola, Kati, Rydström, Jens (2007). „Women and the Laws on Same-Sex Sexuality”. In: Rydström, Jens, Mustola, Kati. (Eds.) Criminally Queer. Homosexuality and Criminal Law in Scandinavia, 1842-1999. Amsterdam: aksant, 49.

[11] Alfrēdu N., kam nozieguma izdarīšanas brīdī bija 17 gadi, tāpēc 1927. gadā sodīja ar sodu, kas bija par trešdaļu mazāks (mēnesis cietumā) kā pārējiem.

[12] 1933. gada tiesas process pret 33 t. s. ‘Lady Austin Camp Boys’, kas bija arestēti pārģērbšanās (drag) ballē. Sk.: Oram, Alison (2006). „Cross-Dressing and Transgender”. In: Cocks, H. G., Houlbrook, Matt (Eds.). Palgrave Advances in the Modern History of Sexuality. Hampshire, New York: Palgrave Macmillan, 272.

[13] Chauncey, George (2002). „Trade, Wolves, and the Boundaries of Normal Manhood”. In: Phillips, Kim M., Reay, Barry (Eds.) Sexualities in History: A Reader. New York, London: Routledge, 317-318.

Creative commons Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

linda. 03.06.2010 19:26
Tomēr trūka ievada, un raksta konstrukcija mākslīga un it kā nepabeigta. Tomēr paldies par rakstu un atsvaidzinošu un ne tik ierastu tēmu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Ineta Lipša - Kristapam 03.06.2010 12:15
Jā, Kristap, teksts ir tiešām 'kondensēts' no garāka raksta, bet garākais vēl nav publicēts. Pamazām top grāmata par t. s. seksualitātes vēsturi starpkaru Latvijā, kurā gargabalam arī paredzēta sava vieta.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 03.06.2010 11:17
>>> gan ka teksts iedzen vēl vienu naglu fiktīvās "ulmaņlaiku Latvijas" kā latvieša morālētiskās paradīzes zārkā.
=======
Vārdu savienojums "iedzen naglu paradīzes zārkā" ir jokains. Bet morālie kritēriji pirmskara Latvijā tik tiešām bija savādāki - kaut vai attiecībā uz laulību. Piemēram, abu dzimumu cilvēkiem skaitījās labi būt precētiem, bērniem bija labi piedzimt laulībā.

Rakstā ir runa pārsvarā par deviācijām, tomēr autore uzsver, ka heteronormatīvie priekšstati ir izpaudušies arī pirmskara Latvijā, kaut arī galvenie akcenti tolaik bija savādāki nekā mūsdienās. Pirmskara Latvijā vīrietim bija svarīgi izpaust savu vīrišķo dzimumidentitāti - t.i. sabiedrība bija neiecietīgāka pret "sieviešveidīgiem vīriešiem". Kaut kas līdzīgs ir arī mūsdienu islāma valstīs - ar viņu neskūtajām bārdām, hidžāb galvassegām u.c. (t.i. vīrietis nedrīkst izskatīties un uzvesties līdzīgi sievietei un otrādi).

No izklāsta kļūst skaidrs, ka pirmskara Latvijā nepastāvēja "geju identitāte" mūsdienu izpratnē. LGBT subkultūra, kāda tā ir mūsdienās, ir nevis bioloģiska nenovēršamība, bet gan sociāls konstrukts. Ņemot vērā milzumdaudzo svešvārdu (angļu aizguvumu) daudzumu, daudzas "gejlietas" (naktsklubi, praidi, seksuālā pašidentifikācija) ir ievazātas no ārzemēm; savukārt dzimumuzvedība ar attiecīgām novirzēm, protams, ir bijusi arī te uz vietas - vienkārši šie cilvēki neuzskatīja sevi par "gejiem", neprasīja viendzimuma laulības (Andrew Sullivan) un citas jocīgas lietas.

Starp citu Šlesera/Šķēles apvienība varētu nākt klajā ar sociāli konservatīvu dienaskārtību - pret visām šīm novirzēm. Tad par viņiem balsos nevis tikai augsti ierēdņi, valsts izzadzēji un turīgi uzņēmēji, bet arī zināms skaits normālas publikas. Varbūt tieši Rīgas praids 2009.g. maija beigās paradoksālā kārtā palīdzēja Šleseram gūt labus panākumus Rīgas Domes vēlēšanās, kas notika apmēram nedēļu vēlāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kristaps - Autorei 01.06.2010 19:01
Lasīju ar patiesu prieku! Gan par to, ka parādījies vēl viens un kvalitatīvs teksts dzimtes studiju disciplīnā, gan ka teksts iedzen vēl vienu naglu fiktīvās "ulmaņlaiku Latvijas" kā latvieša morālētiskās paradīzes zārkā.

Bet - teksts šķiet mākslīgi kondensēts no garāka raksta. Kur var iepazīties ar pilno versiju?

Saistītie raksti