Nosacītais sods: labāk likvidēt, nekā mēģināt uzlabot 1

Recenzija par pētījumu "Nosacīta notiesāšana kā cietumsoda alternatīva"

Iesaki citiem:

Andreja Judina pētījums “Nosacīta notiesāšana kā cietumsoda alternatīva” izsmeļoši analīzē tās Latvijas Krimināllikuma normas, kas attiecas uz nosacītu notiesāšanu. Tā kā Latvijā šajā likumdošanas jomā nav īstas skaidrības pat juristiem, Judina pētījums varētu palīdzēt gan tiesnešiem, gan prokuroriem, gan aizstāvjiem pareizi piemērot šīs likuma normas. Judina pielietotā metode, kā piemērus ņemt aktuālus Latvijas tiesu spriedumus, ir teicama un sevišķi lietderīga.

Judins ir veicis pamatīgu pētniecības darbu. Viņš izklāsta nosacītas notiesāšanas vēsturi Latvijā un salīdzina Latvijas nosacītas notiesāšanas likumdošanu ar likumdošanu citās valstīs. Viņš apskata arī to, cik lielā mērā dažādas likuma normas atbilst starptautiskiem standartiem un iesaka izmaiņas, kas, pēc viņa domām, būtu nepieciešamas.

Judins ir savācis statistiku, kas demonstrē Latvijas tiesās pieaugošo tendenci piemērot nosacītus sodus. Šī būtu vērtējama kā pozitīva attīstība, lai gan Latvijā vēl joprojām reāla brīvības atņemšana tiek piespriesta biežāk nekā vairumā moderno valstu. Tomēr, kā norāda Judins, “problēma Latvijā ir tā, ka nosacīta notiesāšana tiek asociēta ar jauniem likumpārkāpumiem” (recidīvismu) un “notiesātais, cietušais un sabiedrība bieži neuztver nosacītu notiesāšanu kā sodu.” Viņš piedāvā četrus priekšlikumus, kas, viņaprāt, padarītu nosacītu notiesāšanu efektīvāku: sakārtot tiesību normas; izstrādāt vadlīnijas nosacītu sodu piemērošanai; reformēt nosacīti notiesāto uzraudzības sistēmu; paplašināt tiesas kompetenci nosacītas notiesāšanas individualizācijā.

Lielākā daļa Judina priekšlikumu ir pamatoti. Sevišķi labs ir priekšlikums ļaut tiesnešiem atkarībā no lietas apstākļiem uzlikt likumpārkāpējam arī tādus nosacījumus, kas nav paredzēti likumā. Turklāt viņš gudri iesaka, ka nosacīti notiesāto vidū nodalot tos, kuri neprasa īpašu uzmanību, būtu iespējams racionālāk izmantot resursus un nodrošināt uzraudzību un palīdzību tiem, kuriem tas objektīvi ir vairāk nepieciešamas. Labs ir arī priekšlikums, ka vajadzētu darbā ar nosacīti notiesātajiem iesaistīt pašvaldības un nevalstiskas organizācijas.

Tomēr citu valstu pieredze rāda, ka, lai arī kādas izmaiņas tiktu veiktas nosacītas sodīšanas likumdošanā un praksē, sabiedrībā nemazinās skepse pret šo sodīšanas veidu un nav pamata domāt, ka Latvijā būs citādi. Galvenais iemesls tam parasti ir tas, ka sabiedrība nav informēta par visiem lietas apstākļiem gadījumos, kad tiek piespriests nosacīts sods, kā arī mediju tendence šos gadījumus sensacionalizēt.

Viens no galvenajiem trūkumiem Judina pētījumā ir tas, ka nav statistikas datu, kas uzskatāmi parādītu, cik nosacīti notiesātie izdara jaunus pārkāpumus pēc pārbaudes laika beigām. Judins apgalvo, ka tādu datu nav, jo nosacīti notiesātie, kas pārbaudes laikā nav izdarījuši jaunus pārkāpumus, tiek atzīti par nesodītiem. Judins tāpēc ir spiests paļauties uz tiesnešu un PITSI (Policijas izpildāmo tiesas spriedumu inspekcija) inspektoru vispārējo pieredzi. Tiesneši un policijas darbinieki apgalvo, ka recidīvistu skaits nosacīti notiesāto vidū esot “visai liels”. Judins atzīst, ka “statistikas dati par recidīvisma līmeni ir nepilni un apšaubāmi” un saka, ka “rezultātā nav iespējams spriest par piemērojamo kriminālsodu efektivitāti un kriminālsodu sistēmas pilnveidošanas virzieniem”. Pēc šādiem atzinumiem pārsteidz tas, ka Judins tālākajā pētījuma gaitā cenšas darīt tieši to, ko ir nosaucis par neiespējamu. Viņš visu savu pētījumu balsta uz pieņēmumu, ko nevar ar datiem pamatot, proti, ka nosacīti notiesāto starpā ir liels skaits recidīvistu, un tad piedāvā priekšlikumus, kuri pēc viņa domām būtiski uzlabotu šī sodīšanas veida efektivitāti.

Vēl viens pētījuma trūkums ir tas, ka Judins nepievēršas tam zināšanu kopumam, kas ir radies no internacionāliem pētījumiem kriminoloģijā par faktoriem, kas vislielākā mērā iespaido recidīvismu.

Ja Latvijā tiešām ir problēmas ar nosacītiem sodiem, ir vajadzīgi lielāki krimināllikuma labojumi un pamatīgākas izmaiņas normās par sodīšanu nekā tās, ko piedāvā Judins. Nav brīnums, ka sabiedrība un daudzi notiesātie paši tā arī īsti neizprot nosacītu sodīšanu – un ne tikai Latvijā. Nosacītā soda koncepts pats par sevi jau ir pretrunīgs. No vienas puses, tiesnesis, rūpīgi novērtējot lietas apstākļus, secina, ka likumpārkāpējs jāizolē no sabiedrības un jāsoda ar brīvības atņemšanu uz noteiktu laiku. No otras puses, tiesnesis atzīst, ka var arī nepiemērot ieslodzījumu, ja notiesātais izpilda tam uzliktos pienākumus un pārbaudes laikā neizdara jaunus pārkāpumus. Izskatās, ka tad lēmums par brīvības atņemšanas nepieciešamību nav bijis loģisks. Ir skaidrs, ka tiesai dotās iespējas piespriest piemērotāko sodu ir nepilnīgas un nosacīta soda piespriešana, lai panāktu, ka notiesātā uzvedība ir pakļauta sabiedrības kontrolei, nozīmē sistēmas izkropļošanu.

Krimināllikumā ir arī vēl citas kliedzošas pretrunas. Piemēram, nav loģiski, ka visu nosacīti notiesāto sodāmība tiek automātiski dzēsta, beidzoties pārbaudes laikam. To varētu attaisnot mazāk smagu pārkāpumu gadījumā, bet noteikti ne tad, ja noziegums ir bijis smags.

Vēl viens pretrunu piemērs ir Latvijas Krimināllikuma 49. pants, kas nesen ticis grozīts, lai mazinātu iespējas tiesnešu patvaļai un ierobežotu gadījumus, kad tiesnesis drīkst piemērot mazāku sodu nekā par attiecīgu pārkāpumu pieprasa likums. Lai gan tiesnesis nedrīkst piespriest mazāku cietumsodu par minimālo likumā noteikto, tiesnesim ir tiesības piemērot nosacītu brīvības atņemšanu pat par vissmagākajiem noziegumiem, kā, piemēram, slepkavību un izvarošanu, neņemot vēra lietas apstākļus un to, vai likumpārkāpējs ir bijis iepriekš sodīts. Nav loģiski, ka likums paredz pārkāpumus, par kuriem ir obligāti piemērojama brīvības atņemšana, bet tajā pašā laikā ļauj tiesnešiem piespriest sodu nosacīti.

Kā jau Judins norāda, tiesneši dažkārt piespriež nosacītu sodu ne tāpēc, ka uzskata to konkrētā gadījumā par piemērotāko soda veidu, bet gan, “lai kompensētu likumdevēja neizdarību”. Ja tiesnesis nedrīkst piespriest mazāku sodu par likumā paredzēto, bet konkrētajā gadījumā uzskata minimālo likumā paredzēto reālo brīvības atņemšanu par pārāk bargu, tam nav citas iespējas, kā piemērot nosacītu sodu.

Būtu jāpārskata visi pārkāpumi, kas minēti Krimināllikumā. Domāju, ka šobrīd pārāk daudziem pārkāpumiem ir paredzēts obligāts minimālais cietumsods, kas nevajadzīgi ierobežo tiesas iespējas piespriest likumpārkāpējam vispiemērotāko sodu. Obligāts minimālais cietumsods, ja vispār jāparedz, tad tikai izņēmuma gadījumos – par tādiem smagiem noziegumiem, kā slepkavību, izvarošanu, cilvēku nolaupīšanu un tirgošanos ar narkotikām. Visiem pārējiem likumpārkāpumiem nebūtu jānosaka minimālais sods, bet gan tikai maksimālais.

Šobrīd Latvijas likumdošana paredz tikai trīs soda veidus: brīvības atņemšanu, soda naudu vai piespiedu darbu. Katru no šiem sodiem var piespriest arī nosacīti. Tā vietā, lai censtos uzlabot likumdošanu attiecībā uz nosacītu sodīšanu, kā to iesaka Judins, uzskatu, ka būtu labāk nopietni padomāt par šī jēdziena likvidēšanu, ņemot vērā, cik tas ir neskaidrs un neloģisks. Tā vietā varbūt derētu paredzēt vēl vienu soda veidu: pārbaudes laiku ar ierobežotu brīvību jeb “probāciju”.

Iesaku par visiem likumpārkāpumiem, izņemot tos dažus, par kuriem likumā ir paredzēts obligāts minimālais cietumsods, dot tiesnesim iespēju izvēlēties starp šādām alternatīvām:

Naudas sods līdz noteiktai summai;
Brīvības atņemšanu līdz noteiktam maksimālam laikam;
Probāciju līdz noteiktam maksimālam laikam (piespiedu darbs būtu viens no iespējamiem pienākumiem);
Šo trīs iespēju kombināciju, piemēram: cietumsods, kam seko probācijas laiks, vai naudas sods un probācija.

Pašreizējais Krimināllikums neļauj tiesnesim piespriest pārbaudes laiku (probāciju) pēc izciesta cietumsoda. “Policijas uzraudzību” pēc cietumsoda var piespriest tikai par ļoti ierobežotu likumpārkāpumu skaitu. Ja tiesām dotu iespēju noteikt probācijas laiku ar zināmiem noteikumiem pēc katra cietumsoda, tās varbūt piespriestu īsākus cietumsodus, nekā to dara šobrīd.

Mans ieteikums: ja likumpārkāpējs nepilda probācijas nosacījumus, viņš ir jāsauc pie kriminālatbildības par jaunu likumpārkāpumu (“izvairīšanās pildīt probācijas nosacījumus”), nevis jāsūta atpakaļ pie tā tiesneša, kas uzlicis pirmo sodu. Ja tiesa atrod šo personu par vainīgu, jebkurš tiesnesis var piespriest sodu kā par jebkuru citu pārkāpumu. Ja likumpārkāpējs ir izdarījis jaunu pārkāpumu, viņam nav tiesas priekšā jāatbild par sākotnējo pārkāpumu, bet fakts, ka viņš ir izdarījis jaunu pārkāpumu, tiek ņemts vērā kā vainu pastiprinošs faktors, lemjot par jauno sodu. Domāju, ka pašreizējā likumdošana Latvijā attiecībā uz nosacīti notiesātajiem, kas atkārtoti pārkāpj likumu pārbaudes laikā, ir pārāk neelastīga un, ka tiesai būtu jāļauj piemērot tādu sodu, kādu tā konkrētā gadījumā uzskata par vispiemērotāko.

Nav vienkārši pateikt, kā uzlabot alternatīvo sodīšanu Latvijā. Vairums citu valstu arī cīnās ar šīm problēmām. Tas, ka tādi pētnieki kā Judins nodarbojas ar šiem jautājumiem un ar saviem priekšlikumiem veicina par tiem diskusijas, ir pozitīva tendence, kas Latvijas krimināltiesību attīstībai var nākt tikai par labu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
davidluiz torres

The christian louboutin sale studio has nurtured a lot of classic design in Paris. Over the past 20 years, with his superb technology and extraordinary artistic talent, often in an unexpected way clever use of a variety of unique materials, shapes and colors, the interpretation of these inspiration. He created in the proportion of wanton, bold attempt on the shape, and never faded love affection knot, the design of numerous unique footwear. From Louboutin pas cher the exquisite embroidery of Jean-Francois Lesage's footwear inspired by the Queen Mary of France to the exclusive design of David Lynch's "Fetish" Paris exhibition, the possibilities are endless. Artemis Paris handbags designed specifically for this series, in the strap to crystal paved out of Paris, the classic architectural landmarks, Christian Louboutin interpretation of the minds of the Paris scenery.Every woman wants to wear christian louboutin outlet shoes, to travel, to see the beautiful scenery and then meet some good people, met some warm little things.