Noplicinātā solidaritāte 7

Latvijā ekonomisko krīzi smagāku un ilgstošāku veido vērtību krīze. Elites solidaritātes mazināšanās un politiskās vardarbības pilnīgs noliegums „iekonservē” iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Iesaki citiem:
Noplicinata solidaritate
Foto:Jukino B.

Raksta ideju rosināja ieteikums, ar kuru beidzas sociologa Māra Branta raksts Solidaritātes krīze[ 1 ]: „Ja politiskā elite rīkojas (..), privatizējot peļņu un cenšoties iespēju robežās pati norobežoties no zaudējumu socializācijas, tas neveicina ekonomiskās krīzes pārvarēšanu. Naids pret šo grupējumu veidojas galvenokārt tāpēc, ka tas vienkārši atļaujas nesolidarizēties. Šī naida izpausmes, ja tās rezultētos politiskās elites gāšanā, protams, nekādā veidā neveicinātu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, drīzāk otrādi. Tomēr uz kādu brīdi rastos iespaids, ka triumfējis taisnīgums.”


M.Branta raksts ilustrē būtiskas atšķirības solidaritātes un politiskās vardarbības uztverē:


  • Solidaritāti Latvijas sabiedrība uztver kā morāli un emocionāli neitrālu „instrumentu”, nevis kā sabiedrību vienojošu vērtību. Tāpēc politiskā elite var nesolidarizēties ar pārējo Latvijas sabiedrību vai solidarizēties tikai savas fiziskās drošības ietvaros. Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir konstatācija, ka solidaritāte pašlaik nav universāls sociālo attiecību elements. Būt vai nebūt solidāram — tas ir brīvas privātas izvēles jautājums. Attieksme pret solidaritāti neietekmē ne politiskās elites, ne pārējās sabiedrības identificēšanos ar Latvijas valstiskumu.

  • Politiskās vardarbības noliegums, turpretim, Latvijas sabiedrībā figurē kā absolūta, vienojoša vērtība. Publiskajā telpā viedokļu līderi politisko vardarbību asociē galvenokārt ar iedzīvotāju deportācijām un ar ārējo spēku ietekmi uz Latvijas valstiskumu. Politiskās vardarbības risks pašlaik ir pozicionēts kā viennozīmīgs ļaunums, kuru neattaisno nekādi morāli, emocionāli vai ekonomiski argumenti.



Vai solidaritātes un politiskās vardarbības uztvere ir kādā būtiskā veidā saistīta ar ekonomiku? Vai Latvijas ekonomikas stāvokli ietekmē tas, ka politiskās vardarbības noliegums dominē pār solidaritāti? Vērtību uztveres ietekme uz ekonomiskajām norisēm ir izprotamāka, ja aplūkojam Latvijas sabiedrības attieksmi pret solidaritāti un politisko vardarbību ilgākā laikposmā.


Uz viesstrādniekiem balstīta ekonomika

Īpašumu privatizācija un ātra pāreja uz tirgus ekonomiku nebija savienojama ne ar padomju sabiedrībā deklarēto solidaritātes kā vienojošās vērtības statusu, ne ar „sociālistiskās kultūras” pausto šķiriski ekonomisko attieksmi pret politisko vardarbību. Cerībā, ka atviegloti peļņas izmantošanas nosacījumi sekmēs uzņēmējdarbības efektivitāti un paātrinās neatgriezenisku Latvijas pāreju uz tirgus ekonomiku, Latvijas politiskā elite izvirzīja lozungu „Kaut pastalās, bet brīvi!” Šāds lozungs noliedz Latvijas politiskās un biznesa elites atbildību par iedzīvotāju ekonomisko stāvokli. Līdz ar to vairs nav pamata politiskās vardarbības hipotētisku pielietojumu saistīt ar ekonomiski politisko attiecību jomu — vardarbības risks saglabājas tikai ārpolitisko attiecību jomā kā ārējo spēku un viņu atbalstītāju draudi Latvijas valstiskumam.

Ar vērtību pārpozicionējumu Latvijas politiskā biznesa un kultūras elite būtiski sašaurināja valsts ekonomiskās attīstības vērtējuma kritērijus. Sabiedrībā dominē uzskats, ka 90. gadu bezdarbs un ar to saistītā rūpniecības darbaspēka emigrācija neko būtisku neliecina par Latvijas ekonomikas stāvokļa kvalitāti. Piemēram, dzejnieks Imants Ziedonis savu sociālo skatījumu raksturoja šādi: „Mēs jau lielākā daļa te, Rīgā, esam laucinieki. Es pārstāvu lauciniecisko ideoloģiju visā — gan saimnieciskajā politikā, gan partiju politikā. (..) Nē, Rīgas stihija mani neinteresē. Es dzīvoju tādā kā izolācijā, iecistēti. Inteliģencē es vēl kaut cik apgrozos, bet fabriku cilvēki, piemēram, mani nekad nav interesējuši. Galu galā es jau tik plurāli esmu izniekojies, ka tas tik vēl trūka, lai man viss būtu jāzina. Es negribu. Ir tādas lietas, ko es negribu zināt.”[ 2 ]

Kad valsts politiskā, biznesa un kultūras elite no savu lēmumu pieņemšanas motīviem izslēdz solidaritāti ar dažās valsts ekonomikas nozarēs strādājošajiem, tad attiecīgi sašaurinās arī valsts ekonomisko procesu vērtējuma kritēriji — statistikas datiem par „svešajās” nozarēs strādājošo iedzīvotāju daļu zūd praktiska nozīme lēmumu pieņemšanā. „Traucējošos” statistikas datus ir izdevīgi ignorēt.

Plašai auditorijai maz zināmi Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka laikposmā no 1991. līdz 2004. gadam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES), no valsts aizbrauca ap 230 000 iedzīvotāju (1. grafiks). Tas ir 10% no pašreizējā Latvijas iedzīvotāju kopskaita vai triju lielo pilsētu — Liepājas, Rēzeknes un Daugavpils — iedzīvotāju kopskaits. 90. gados augsts bezdarbs radīja lēta darbaspēka izvēles iespējas privātā sektora uzņēmumiem Latvijā. Bezdarbs neveidoja kritisku sociālo spriedzi un atrisinājās caur darbaspēka masveida emigrāciju, kuru politiskā un biznesa elite vērtēja pozitīvi[ 3 ]. Sabiedrības uztverē šis emigrācijas process asociējās ar vēsturisko taisnīgumu, ar Latvijas valsts „dekolonizāciju un deokupāciju”.

Tikai 2005.-2006. gadā darbaspēka emigrācija guva plašu publisku negatīvu vērtējumu, jo sāka jūtami kavēt uzņēmējdarbību. Kāda liela ražošanas uzņēmuma vadītājs cilvēkresursu saikni ar uzņēmumu attīstību raksturoja sekojoši: ”90. gadu sākumā problēmas ar cilvēkresursiem absolūti nebija. Cilvēku pūļi stāvēja pie mūsu rūpnīcu vārtiem, un mēs varējām atļauties izvēlēties. Savukārt šodien viss ir mainījies. Ir jādomā ne tikai, kur meklēt darbiniekus un kā viņus pievilināt strādāt pie mums, bet arī kā noturēt. Galu galā robežas ES ir brīvas”.

1. grafiks

2008.gada beigās ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības atbalstu veiktajā pētījumā "Iedzīvotāju starpvalstu ilgtermiņa migrācijas ietekme uz Latvijas tautsaimniecību" ekonomiste Raita Karnīte secināja, ka Latvijā nav sabalansētas migrācijas politikas, proti, emigrācija tiek attaisnota, bet imigrācija tiek uzskatīta par nepieņemamu un pat tabu tēmu[ 4 ]. Pētījumā norādīts, ka imigrācija dotu vairākus tiešos ieguvumus, piemēram, iekšējā patēriņa, ražošanas apjoma, pievienotās vērtības, peļņas un nodokļu apjoma valsts budžetā palielināšanos. Tāpat būtu arī netiešie ieguvumi: iedzīvotāju skaita palielināšanās, kas palielina valsts konkurētspēju, dzīves kvalitātes uzlabošanās, cenu samazināšanās un eksporta potenciāla paaugstināšanās. Vienlaikus imigrācijai ir arī savas izmaksas, piemēram, jāuztur imigranti, kas nestrādā, un arī vietējie iedzīvotāji, kas izstumti no darba tirgus. Tāpat palielinās ienākumu atšķirības, tautsaimniecība koncentrējas zemu darba izmaksu jomās, iespējama sociālā un etniskā spriedze, valsts budžetā nepieciešami izdevumi imigrācijas politikai u.tml.

Dati par starpvalstu ilgtermiņa migrāciju (1. grafiks) liecina, ka pēdējo 60 gadu laikā Latvijas politiskajai un ekonomiskajai elitei nav konsekventa priekšstata par ekonomikas saistību ar darbaspēka resursu atražošanos. Jau no 1951. līdz 1991. gadam Latvijā celtajiem uzņēmumiem hroniski pietrūka vietējā darbaspēka. Atsaucoties uz uzņēmumu darba sludinājumiem, uz dzīvi Latvijā ik gadu pārcēlās 50 000—60 000 cilvēku — ik gadu ieceļoja aptuveni 2,3% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita.

Tik intensīva ieceļošana četrdesmit gados (no 1951. līdz 1991. gadam) būtu pārvērtusi Latviju par ieceļotāju jaunapdzīvotu zemi līdzīgi Austrālijai, ja vien nebūtu arī pretējas darbaspēka plūsmas — ik gadu no Latvijas aizbrauca 33 000—46 000 cilvēku jeb 1,7% no iedzīvotāju kopskaita. Viesstrādnieku vairākumam saikne ar Latviju bija īslaicīga. Nemitīga ārējā darbaspēka rotācija 40 gadus uzturēja Latvijā centralizēti plānoto ekonomiku un vietējo ražošanas uzņēmumu darbaspēju. Iegūtie viesstrādnieku resursi 13 gadus nodrošināja arī brīvu tirgus ekonomikas attīstību Latvijā.

Kopumā vairāk nekā 50 gadus Latvija ir brīvi izmantojusi citur dzimušu, izaudzinātu un izglītotu darbaspēku, nedomājot par savu ieguldījumu cilvēkresursu atražošanā kā par būtisku ekonomisko procesu sastāvdaļu. Šajā ziņā Latvija par pusgadsimtu ir apsteigusi ES „vecās” dalībvalstis, kurās brīvai darbaspēka ieceļošanai tikai pašlaik veidojas pieaugoša loma cilvēkresursu papildināšanā un dzimstības sarukuma kompensēšanā.

Latvija ir uzskatāms modelis tam, kāda izskatās uz viesstrādniekiem balstīta ekonomika — iebraukušā darbaspēka veidošanā nebija ieguldīti Latvijas resursi — vispārējā un profesionālā izglītība, medicīniskā aprūpe, tāpēc „svešais” darbaspēks Latvijas politiskās, biznesa un kultūras elites uztverē nav vērtīgs, kā mēdz teikt — „kas viegli nāk, tas viegli zūd”.


Nevērtīgs darbaspēks nevar izkļūt no ekonomiskās krīzes

Krīzes laikā cilvēki cenšas mazāk pirkt un vairāk taupīt. Vēlme nopirkt kaut ko vajadzīgu nekur nav zudusi, bet ir pazudusi iespēja pirkt. Dīvainā sastrēgumā mēs mazāk pērkam no citiem, jo citi sākuši mazāk pirkt no mums. Mēs gaidām cits uz citu — kurš pirmais sāks kustēties? Pietrūkst kāda saprotama signāla, kas iekustinātu pirmo sastrēguma posmu, lai arī citiem parādītos manevra iespējas. Ja sakustēsies šis nezināmais pirmais posms, krīze ies mazumā. Pašlaik pirmais posms nezina, ka ir pirmais un ka viņam vajag kustēties, lai nekavētu visus.

Latvijā ekonomisko krīzi smagāku un ilgstošāku veido vērtību krīze. Elites solidaritātes mazināšanās un politiskās vardarbības pilnīgs noliegums „iekonservē” zemu iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Politiskās, biznesa un kultūras elites izpratnē darbaspēka zema pirktspēja, zema dzimstība, politiska pasivitāte un gatavība uz emigrāciju neliecina par kritiski negatīviem procesiem Latvijas biznesa vidē un valsts pārvaldē. Savu interešu aizstāvībā pasīvs un lēts (nevērtīgs) viesstrādnieku darbaspēks nemotivē biznesu uz efektivitātes un konkurētspējas celšanu un uz kvalitatīva darbaspēka pieprasījumu no Latvijas izglītības sistēmas.

Viesstrādnieku „pagaidstatuss” izplatās arī uz Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un pilsoņiem — viņi ir pilnvērtīgs darbaspēks, bet nepilnvērtīgi patērētāji, kuri nevar uzturēt Latvijā savu ģimeni un vecākus, nevar samaksāt medicīniskos un izglītības sistēmas pakalpojumus, nevar politiski ietekmēt „spēles noteikumus”. Šādas attiecības mazina orientāciju uz izkļūšanu no ekonomiskās krīzes, jo pazemināts patēriņa līmenis kļūst „normāls”, tas nerada iespējas attīstīties biznesam, kurš orientējas uz darbaspēku kā uz pilnvērtīgiem patērētājiem. Nelielais Latvijas tirgus sašaurinās vēl vairāk — ekonomika bez cilvēkiem nevar pastāvēt. Tāpēc krīzes situācijā ir grūti pārraut Latvijas ekonomikas sistēmisko atkarību no viesstrādnieku plūsmas.

Uz efektīvu valsts pārvaldi motivējoša solidaritāte ir emocionāli saistoša vērtība — cilvēks šo vērtību izvēlas brīvprātīgi un ir gatavs to aizstāvēt par spīti personisko zaudējumu draudiem. Cilvēki, kuri nav solidāri, nemainīsies un nekļūs solidāri, jo personiskie ieguvumi un zaudējumi ir vērtīgāki par solidaritātes sajūtu. Tāpēc iztrūkstošo solidaritāti Latvijas politiskajai, biznesa un kultūras elitei „no ārpuses” nevar uzspiest ne ekonomiski, ne morāli argumenti.

Kā tad pastiprināt elites solidaritāti? Plašas sabiedrības apņēmība pielietot reālu politisko vardarbību savu ekonomisko interešu apliecināšanai ir instruments, kas regulē ekonomisko sistēmu un motivē aiziet no politikas un no biznesa vadības tos elites pārstāvjus, kuriem solidaritāte kā vērtība nav pieņemama, bet personīgie zaudējumi ir primāri. Rezultātā politiskās un biznesa elites vidē notiek vērtību atlase, pēc efektīvākiem kritērijiem tiek koordinēti sociālie un ekonomiskie procesi, un uzlabojas valsts konkurētspēja.

Atcerēsimies, kā 1991. gadā barikāžu aizstāvju apņēmība izmainīja ekonomisko sistēmu un pārstāsim popularizēt nevarīgi pasīvo attieksmi pret Latvijas valsti.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Viesturs - Antiņš 13.06.2009 21:45
Ko autors saprot ar politisko vardarbību?

--------------------------------------------------------------------------

Vispirms par pretdarbības jēdzienu: tas ir darbības veids, kas vērsts uz kādu „nekomunikablu” spēku vai objektu pārvarēšanu (piemēram, aizsprostot upi, apdzēst liesmas, nogāzt koku, savaldīt plēsoņu, apturēt slepkavu u.tml.). Fizisko iespēju robežās pretdarboties var gan stihijas spēkiem, gan dzīvām būtnēm, ar kurām komunikācija un sadarbība kādu apstākļu dēļ ir nepietiekama vai nav iespējama.

Ar politisko vardarbību es saprotu jēbkādu mērķtiecīgu, sociāli adresētu pretdarbību:

- gan informatīvu (piemēram, negatīva publiskā tēla mērķtiecīga veidošana, sociālā prestiža diskreditācija, negatīvu asociāciju piesaiste politiskiem simboliem un vērtībām u.tml).;

- gan fizisku (materiālo zaudējumu vai fiziskas vardarbības risku veidošanu politisku pozīciju simbolizējošām struktūrām, piemēram, pretošanās iebrūkošam ārvalsts karaspēkam, valsts ekonomikas nekvalitatīvu reformu veicēju apturēšana u.c.).

Pasvītroju, ka politiskā vardarbība kā tāda nav vērtība - nav pieņemama revolūcijas, pilsoņkara, starpvalstu kara, militāras operācijas, etniska, reliģiska, sociāla un jebkāda cita konflikta glorifikācija.

Politiskā vardarbība ir ekstremāls sociālo attiecību veids - tā ir reaģējoša pretdarbība situācijās, kad sadarbība starp sociālām grupām zūd, kad kādai no pusēm nav būtiskas motivācijas otras puses turpmākā pastāvēšanā.

Politiskās vardarbības draudi kalpo pašaizsardzībai, veidojot pretējai pusei nepieņemamu zaudējumu risku un motivējot atgriezties pie sadarbības attiecībām.

Un tagad to pašu atkārtošu vienkāršākā formā, ar piemēriem no dabas:

Dzīvnieku saskarsmes brīžos bieži rodas konflikti par resursiem - barību, teritoriju, mātītēm u.c. Vardarbības draudu izpausme (agresīvas pozas un skaņas, kodieni, sitieni u.c.) palīdz atrisināt konfliktu - vājāks dzīvnieks atkāpjas, stiprāks piesavinās resursus.

Vājākās puses "padevības poza" demonstrē konflikta beigas. Sadarbības atjaunošanās konfliktējošo dzīvnieku starpā aprobežojas ar to, ka stiprākais ļauj vājākajam atkāpties, netraumējot to bez vajadzības. Stiprākajam dzīvniekam nerūp - kur pazudīs vājākais un vai tas spēs izdzīvot bez resursiem.

Cilvēku attiecībās padevības pozu apzīmē princips: „ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru”. Pēc tam ir jāatkāpjas vai jāpakļaujas sitēja prasībām. Ir labi, ja bez apstrīdamajiem resursiem sociālā grupa var iztikt.

Bet ja resursi ir kritiski svarīgi, ja bez tiem sociālās grupas atražošanās vai „atkāpšanās” uz citām sociāli-ekonomiskām nišām nav fiziski iespējama, tad vienīgais risinājums ir politiskās vardarbības draudu kāpinājums līdz sadarbības attiecību piespiedu atsākšanai vai līdz kādas puses bojāejai.

Laikrakstos, TV ziņās, vēstures grāmatās un literatūrā par komunikāciju ir daudz piemēru – kā politiskā vardarbība praktiski izpaužas ikdienā.

Iesaku aplūkot arī 1989. un 2000. gadu Latvijas tautas skaitīšanas datus demogrāfisko koku grafikos – ir uzskātams salīdzinājums, cik lielā mērā iedzīvotāju atražošanos ietekmēja ārvalstu armiju veiktās okupācijas katrā no pasaules kariem un cik lielā mērā – 1990. – 2000. gadu Latvijas nesolidārās „elites” veiktās ekonomisko attiecību reformas. Būs vieglāk pieņemt lēmumu par politiskās vardarbības lomu valsts attīstībā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Antiņš 13.06.2009 17:26
Ko autors saprot ar politisko vardarbību? Manuprāt, šī sociālā depresija,kuras iezīmes ir politiskā pasivitāte un spontāna agresivitāte/13.janvāris/ ir tieši tāpēc, ka politiskā elite/elite tā ir tikai formāli,ne savā būtībā/kopš 90.tajiem gadiem piekopj pret tautu vardarbīgas politiskas metodes. Jā,tas nav ārējs,svešs spēks - tie ir mūsu pašu lolotie bāleliņi.kuri tik elementāri un ciniski gadiem ir pielietojuši psiholoģisko vardarbību pret savu tautu,pret saviem vēlētājiem.Vai tad apzināti meli atrodoties publiskās varas krēslos nav psiholoģiska vardarbība ? Vai manipulācija ar sabiedrisko apziņu,izmantojot neirolingvistiskās metodes/pirmsvēlēšanu koalīcijas partiju reklāmas/ nav psiholoģiska vardarbība. Pret šādu vardarbību postsociālisma tauta ar uzspiesto kolektīvo apziņu sociālisma laikā un tās vietā demokrātijas posmā, mūsdienās sludinātām vērtībām - personība, individuālisms,personiska atbildība/kolektīvas atbildības vietā/ ir vēl nespējīga cīnīties.90-to gadu varas politiķu vidū bija pietiekoši daudz tā saucamo komunistiskās ideoloģijas un divkosīgās morāles vilku ,apvilkuši jēra demokrātijas ādu.Viņiem Augstākās partijas skolās smalki mācija metodes,kā manipulēt ar sabiedrisko apziņu. Bet padomju skolās nemācīja ne psiholoģiju,ne ētiku,ne filozofiju uc. priekšmetus, kas veido pamatus solidaritātei kā vērtībai. Interesanti,ka arī mūsdienās šie mācību priekšmeti ir kļuvuši/Kalvīša valdības laikā/par otrās šķiras priekšmetiem.Prioritārie taču ir eksaktie mācību priekšmeti.Bet ,diemžēl tādas ētiskas vērtības, kā sirdsapziņa,goda jūtas utt. nav eksakto mācību priekšmetu stundu temati. Vai tas nav politiskās elites mērķtiecīga darbība? Tāpat kā nacionāla darbaspēka resursu atšķaidīšana ar imigrantu darbaspēku,pie kā agri,vai vēlu nonāksim. Tieši tāpēc, lai nebūtu šīs solidaritātes, tas mēķtiecīgi tiek virzīts.Esošā vara nav ne aprobežota,ne dumja. Tā plānveidīgi soļo uz mērķi-autoritārisms atšķaidīts demokrātijas mērcītē. Lūk,jau mediju telpā pasviesta informācija par iespējamu obligāto karadienestu. Nu ko, šai varai vajadzīgs spēks, ko sūtīt pret sadumpojušos tautu. 1991.g.Augusta pučs Maskavā izgāzās, jo armija atteicās iet pret savu tautu. Kā būtu mūsmājās ?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Memory 10.06.2009 14:10
Īsāk, skaidrāk un saprotamāk: '' В той ситуации, в которой мы сейчас живем, обещания никого ни к чему не обязывают. Обещают, что угодно, но ответственности за сказанное никто не несет. Люди, которые дают обещания, заранее предполагают, что ничего сделано все равно не будет. Это не значит, что совсем ничего не делается. Просто делается другое и по-другому. И серьезная социологическая теория должна об этом говорить.''Александр Зиновьев:«Я советую одно: думайте, думайте, думайте!»

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Memory 09.06.2009 21:03
'' Atcerēsimies, kā 1991. gadā barikāžu aizstāvju apņēmība izmainīja ekonomisko sistēmu un pārstāsim popularizēt nevarīgi pasīvo attieksmi pret Latvijas valsti. '' - kaut pastalās, bet brīvā Latvijā ! - tagad jau ir aizmirsies par ko bija cīņa ? Atceros Rietumu latvieši jau pirms 20 gadiem izsmēja vietējos bāleliņus, kas paši nekad nebija dzīvojuši Rietumu tipa kapitālismā un demokrātijā, bet daudz runāja par to. Tagad saņemam to, par ko cīnījāmies un izveidojām - kaut kādu valsti-monstru ( hibrīds 'cūkmens' ), tāpēc jau jāmaksā par kļūdām 20-it gadu garumā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 02.06.2009 18:46
Solidaritāti Latvijas sabiedrība uztver kā morāli un emocionāli neitrālu „instrumentu”, nevis kā sabiedrību vienojošu vērtību. Tāpēc politiskā elite var nesolidarizēties ar pārējo Latvijas sabiedrību vai solidarizēties tikai savas fiziskās drošības ietvaros. Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir konstatācija, ka solidaritāte pašlaik nav universāls sociālo attiecību elements.
======
Vajadzētu noskaidrot, kādēļ šāda situācija ir izveidojusies. Hārvardas politologs Robert Putnam ir sistemātiski pētījis "sociālo kapitālu". Mēģinājis noskaidrot, kādēļ dažos ASV reģionos cilvēkiem ir pašsaprotami just savstarpēju solidaritāti (arī uzticēties varas pārstāvjiem), būt sociāli aktīviem, piedalīties vēlēšanās, darīt bez atlīdzības brīvprātīgus darbus, labiekārtot dzīves vidi. Savukārt citur cilvēki mazāk uzticas viens otram, vairāk ieraujas sevī; brīvo laiku pavada pie televizora vai tālāk no ielas kņadas, ir ar slieksmi vainot par visu ko valdību, bet mazāku vēlēšanos būt pilsoniski aktīviem.

R.Putnams konstatēja, ka pastāv būtiska atkarība - sociālais kapitāls ir zemāks tur, kur ir lielāka etniskā vai rasu daudzveidība, daudz nesenu imigrantu. Šis ir tas punkts, kurā Rēzekne, Kauguri un Liepājas karosta būtiski atšķiras no Valmieras, Kauņas vai kaut vai Daugavpils. Tādēļ sanāk, ka viesstrādnieku piesaistīšana var dot nevēlamu efektu attiecībā uz solidaritāti; lai gan nenoliedzami ietaupa izmaksas, investējot cilvēkresursos.

Galīgi neesmu pārliecināts, vai jebkāda veida solidaritāti var nodrošināt ar vardarbību. Politiskajai elitei ir jādarbojas caurspīdīgāk un likuma ietvaros. To nevar panākt, pieļaujot jaunas nelikumības. Drīzāk jau vajadzīga aktīvāka pilsoniskā sabiedrība un NVO - mazas savstarpējas solidaritātes saliņas vispārējas neuzticēšanās jūrā. Un tad šīs saliņas var pamazām pārņemt šādas tādas birokrātiskās valsts funkcijas.

Saistītie raksti
Solidaritates krize

Solidaritātes krīze 18 Autors:Māris Brants