Atslēgvārdi:

Nopietni par demokrātiju darbavietā

Mums būtu jāizpēta, vai no balsošanas izslēgtajām grupām uzņēmumos, baznīcās un politiskajās partijās balsstiesības nav liegtas pilnīgi nepārliecinošu iemeslu dēļ.

Iesaki citiem:

Pilns teksts angļu valodā

Demokrātijas ideja ir sena un komplicēta. Laimīgā kārtā demokrātija ir dzīves realitāte visās Rietumeiropas valstīs, ieskaitot Latviju. Padomājiet, cik plašu cilvēku loku aptver viena no demokrātijas iezīmēm — vēlēšanu tiesības. Melnādainie, sievietes un cilvēki, kuriem nepieder zeme, ir tikai dažas grupas, kurām agrāk bija liegta dalība vēlēšanās. Pēc neatkarības atjaunošanas visiem Latvijas pilsoņiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu, ir tiesības piedalīties vēlēšanās un vēlēt Saeimas deputātus. Tas, ka balsstiesības tagad aptver plašāku cilvēku loku, nekā agrāk, bez šaubām, ir progress. Taču ar to nepietiek, lai demokrātija evolucionētu. Ir nepieciešamas arī diskusijas, līdzdalība, varas dalīšana, minoritāšu tiesības, izteiksmes brīvība u.t.t. Taču, lai arī ar pienācīgi plašu cilvēku loku patverošām balsstiesībām ir par maz, tā ir obligāta prasība jebkurā demokrātijā[1].

Bet tagad padomājiet par vēl vienu būtisku mūsu sabiedrības spēlētāju —biržā reģistrētās firmas. Ko mēs vara vērot lielākajā daļā šādu kompāniju? To, ka balsstiesības ir ierobežotas — tās piešķirtas tikai akcionāriem. Tiem, kuri firmas darbībā iegulda cilvēcisko, nevis finansiālo kapitālu, var tikt atvēlēta konsultatīva loma. Taču tiesību balsot pilnsapulcē viņiem nav. To var dēvēt par akcionāru pārākumu (shareholder primacy). Tie, kuriem pieder akcijas — tikai un vienīgi viņi — ir tiesīgi piedalīties pilnsapulcē un balsot, lai ievēlētu valdi.[2]

Daudzi no mums nesaskata problēmu apstāklī, ka nevalstiskās institūcijas, piemēram, politiskās partijas, reliģiskās organizācijas vai uzņēmumi, liedz balsstiesības vērā ņemamām grupām to iekšienē. Šis jautājums nav iekļauts politiskajā dienas kārtībā.

Taču vienlaikus daudzi cilvēki jautā — kādēļ mums būtu jāpieņem tas, ka akciju īpašnieki izdara spiedienu uz valdi, lai panāktu tādas akciju cenas, kas būtiski pārsniedz ekonomikas caurmēra pieaugumu? Man šķiet — ja mēs mainītu struktūru firmu iekšienē, mēs varētu panākt to, ka akciju īpašnieku spēles laukums nedaudz mazinās un tādējādi, iespējams, mazinās arī spiediens panākt milzu peļņu akciju turētājiem.



Darbinieks kā darbinieks, nevis akcionārs

Pirms sākam apsvērt galvenos argumentus, ir būtiski saprast, ka ar jēdzienu demokrātiska firma, par kuru ir runa šajā rakstā, gluži vienkārši ir domāta firma, kura piešķir balsstiesības ne tikai akciju īpašniekiem, bet arī darbiniekiem. Tas nenozīmē nedz to, ka es aicinu atņemt balsstiesības akcionāriem, nedz to, ka ierosinu ievilkt privātās firmas atpakaļ valsts paspārnē, nedz arī to, ka balsstiesības būtu piešķiramas citām ieinteresētajām pusēm, kas nav akcionāri vai darbinieki (piemēram, klientiem, kaimiņiem).

Turklāt ir būtiski saprast, ka balsstiesību piešķiršana darbiniekiem var izpausties divos veidos. Vienu raksturo teikums: "Ja vēlies piešķirt balsstiesības darbiniekiem, vienkārši iedod viņiem akcijas un ļauj balsot kā akcionāriem". Otrs ceļš ir balsstiesību piešķiršana darbiniekiem qua darbiniekiem. Balsstiesību piešķiršana darbiniekiem qua akcionāriem vai qua darbiniekiem, protams, ir divas dažādas stratēģijas, kurām ir dažādas sekas. Tādu iemeslu dēļ, kuru skaidrošana prasīs pārāk daudz laika, pieņemsim, ka mēs izvēlamies otro alternatīvu.

Tas nozīmē, ka praksē šāda demokrātiskā firma izveido divus iekšējos vēlēšanu apgabalus — darbinieku apgabalu un akcionāru apgabalu. Katrs no apgabaliem ieceļ vienādu skaitu valdes locekļu, kuri savukārt ieceļ arbitru nesaskaņu gadījumiem. Tādējādi vienīgā atšķirība no ikvienas biržā reģistrētās firmas ir cilvēku loks, kas ievēl valdi. Sauksim to par paritāro modeli.



Īpašuma argumenta izvērtējums

Pirmo reizi saskaroties ar šo ideju, cilvēki mēdz būt ļoti atturīgi un cenšas tai likt pretī visdažādākos iebildumus. Tos visus nav iespējams aplūkot, tādēļ ļaujiet man pieskarties tikai vienam no tiem — īpašuma argumentam. To varētu raksturot aptuveni šādi: "akcionāriem pieder firma un tādēļ tikai viņiem jābūt pilnvarām lemt, kā vadīt šo firmu". Lai šo prasību pamatotu, mums būtu jāatrod pārliecinošas atbildes uz sekojošiem jautājumiem:

1) Ko nozīmē "pieder firma"?

2) Ja mēs zinām, ko nozīmē "pieder firma", vai tas automātiski nozīmē, ka tikai tie, kam pieder akcijas, ir firmas īpašnieki?

3) Pat, ja mēs esam vienisprātis par to, ka firma pieder akcionāriem, vai tas automātiski nozīmē, ka viņi ir tie, kam jāpiešķir vara šajā firmā?

Diskusijas labad pieņemsim, kad pareizā atbilde uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jau zināma — mēs zinām, ko nozīmē "pieder firma" un pieņemam, ka akcionāri (tikai un vienīgi viņi) ir tie, kuriem tā pieder. Vai tas nozīmē, ka tādēļ ir jāatņem balsstiesības darbiniekiem? Es argumentēšu, ka nē.

18.gadsimta beigu un 19.gadsimta sākuma diskusijā par šo tēmu dzima vairāki argumenti, kuri mēģina iedibināt saikni starp zemes īpašumu un ekskluzīvo varu. Aplūkosim četrus no tiem.[3] Pirmais arguments, kuru 1776. gadā Džons Adamss (John Adams) lieto vēstulē Džeimsam Salivanam (James Sullivan), ietverts jautājumā: "Vai nav tiesa […], ka tie, kas ir pilnīgi nemantīgi, vienlaikus arī pārāk vāji pārzina sabiedriskos jautājumus, lai varētu par tiem pareizi spriest […]?"[4] Līdzīgu kompetences argumentu, protams, piesauc arī tie, kas iebilst pret firmu demokratizāciju. Viņi uzskata, ka darbinieki nav pietiekami kompetenti, lai pieņemtu lēmumus.

Protams, ja ņem vērā to, ka lielākajā daļā demokrātisko valstu bērniem ir liegtas balsstiesības, bažas par kompetences trūkumu nevar atmest kā pilnīgi nepamatotas. Taču ir jāpievērš uzmanība diviem būtiskiem faktiem. Pirmkārt, izņemot bērnu balsstiesību gadījumā, parastā demokrātiju atbilde kompetences problēmai ir finansējums izglītībai un tautas vēlētu pārstāvju iecelšana tā vietā, lai izmantotu tiešo demokrātiju. Otrkārt, kritiku neiztur apgalvojums, ka akcionāri, īpaši mazie akcionāri-amatieri, ir izteikti kompetentāki par darbiniekiem, kuri vismaz trešo daļu laika pavada uzņēmumā.

Otrais arguments nesaista kompetenci ar īpašumu. Tā vietā balsstiesības tiek saistītas ar rūpēm par valsti. 1776. gadā Tomass Džefersons (Thomas Jefferson) vēstulē Viljamama Pendltonam (William Pendleton) aizstāvēja ideju, ka balsstiesības jāpiešķir visiem tiem, kuru nolūks ir dzīvo valstī pastāvīgi. Viņš uzskatīja, ka īpašums ir viens no iespējamajiem apliecinājumiem tam, ka šāds nolūks personai patiešām piemīt. Viņš uzskatīja, ka "ja kāds ir iecerējis dzīvot kādā valstī, viņam ir jāvēl valstij labu, un viņam piemīt dabiskas tiesības piedalīties valsts saglabāšanā."[5]

Ja mēs to attiecinām uz uzņēmumiem, tad atklājas acīmredzamas paralēles ar to cilvēku argumentu, kuri salīdzina, akciju īpašnieku un darbinieku spējas domāt ilgtermiņa kategorijās. Domāju, ka darbavietas demokrātijas kritiķi pārsteidzīgi pieņem, ka darbiniekiem piemīt īstermiņa domāšana, kamēr akcionārus raksturo daudz izteiktāka spēja domāt ilgtermiņā. Iespējams, ka akcionāru aktīvu būtība liek nonākt pie šāda secinājumi. Taču, ja apsveram, cik ilgi akcionāri parasti patur akcijas savā īpašumā, var rasties šaubas par to, ka kopumā viņu ilgtermiņa domāšanas spējas ir daudz ievērojamākas, nekā darbiniekiem.[6]

Trešais interesantais arguments saistīts ar vēlētāju nepieciešamību neatkarīgi paust savu viedokli. Piemēram, šādu viedokli 1775.gadā izteica Aleksandrs Hamiltons: "Ja pastāvētu iespēja, ka katrs cilvēks nodod savu balsi brīvi, bez jebkādas ietekmes, tad, sekojot brīvības patiesajai teorijai un principiem, ikvienam kopienas loceklim , lai cik trūcīgs viņš būtu, būtu jābūt balsstiesīgam…"[7] Tie, kuriem nepiederēja zeme, bija atkarīgi no tiem, kam tā piederēja. Un tas tika uzskatīts par pamatojumu balsstiesību liegšanai, jo pirmā grupa nevarēja brīvi paust, ko patiesībā domā. Taču arī šajā gadījumā ir labāks risinājums par balsstiesību liegšanu. To sauc par aizklāto balsošanu un tā tiek plaši pielietota demokrātiskās valstīs. Un, kad ir runa par darbiniekiem, kuri vēlas kļūt par pārstāvjiem, daudzu valstu darba likumdošanā ir paredzēta īpaša sistēma arodbiedrību aizsardzībai. Šo kārtību varētu paplašināt un attiecināt arī uz darbavietas demokrātiju kopumā.

Visbeidzot, ir arī ceturtais arguments, kuru 1821. gadā formulēja Džeimss Medisons (James Madison). Viņš neaģitēja par ekskluzīvas varas piešķiršanu zemes īpašniekiem. Tā vietā viņš ierosināja divu palātu sistēmu, kurā zemes īpašniekiem patiesībā būtu divreiz vairāk varas, nekā tiem, kam zeme nepieder. Likumdevējiestādes vienas palātas locekļus vēlētu visi pilsoņi (ieskaitot zemes īpašniekus), kamēr otras palātas locekļu iecelšanas tiesības būtu tikai zemes īpašniekiem. Viens no pamatojumiem divu palātu modelim bija bailes, ka viena grupa skaita ziņā sistemātiski pārsniegtu otru.[8] Divpalātu sistēmu varētu uzskatīt par veidu, kā aizsargāt mazākuma tiesības.

Attiecināts uz uzņēmumiem, paritārais modelis ļautu ignorēt akciju skaita un nostrādāto stundu samērojamību, kuras nolūks ir noteikt katras grupas — akcionāru un darbinieku — balsu svaru. Tas ļautu novērst arī to, ka firmās, kuru darbībā lielāka nozīme ir kapitālam, un firmās, kurās būtiskāks par kapitālu ir darba ieguldījums, sistemātiski dominē viena vai otra no grupām — attiecīgi akcionāri vai darbinieki. Ja paritāro modeli saprot šādi, tad darbinieku balsstiesības tajā nav galvenais. Svarīgi ir arī nodrošināt, ka nedz darbinieku, nedz akcionāru intereses nav uzņēmumā dominējošās.

Atsauces uz senām diskusijām mums, protams, nesniedz skaidru un noteiktu nostājas pamatojumu. Taču tās ļauj pārdomāt faktu, ka īpašums kā priekšnoteikums balsstiesībām savulaik tika aizstāvēts, izmantojot līdzīgus argumentus, kādus šodien liek lietā tie, kas iebilst pret uzņēmumu demokratizāciju. Mēs esam bijuši liecinieki balsstiesību paplašināšanai demokrātiskās valstīs. Tagad ir pienācis laiks nopietni pārdomāt demokrātijas paplašināšanu ārpus valsts institūcijām. Tas nozīmē, ka mums vajadzētu, mazākais, rūpīgi izpētīt, vai no balsošanas izslēgtās grupas uzņēmumos, baznīcās un politiskajās partijās nav bijušas izslēgtas pilnīgi nepārliecinošu iemeslu dēļ.




_________________________

[1] Goodin, Robert, "Enfranchising All Affected Interests, and Its Alternatives", Philosophy and Public Affairs, 2007, 35 (1), pp. 44-68

[2] Par akcionāru priekšrocību skat. Stout, Lynn. "Bad and Not-So-Bad Arguments for Shareholder Primacy", Southern California Law Review, 2002, volume 75, http://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=331464; vai Rebérioux. A., 2007. « Does shareholder primacy lead to a decline in managerial accountability?, Cambridge Journal of Economics, vol. 31 : 507-524

[3] Thomas G. West, the companion webpage to chapter 5 of his book (West, 1997) : http://www.vindicatingthefounders.com/library/index.asp?category=5

[4] http://www.vindicatingthefounders.com/library/index.asp?document=81

[5] http://www.vindicatingthefounders.com/library/index.asp?document=72

[6] Skat., piemēram, Hansmann, H., 1996. The Ownership of Enterprise, Cambridge (Mass.)/London (UK): The Belknap Press, p. 372

[7] http://www.vindicatingthefounders.com/library/index.asp?document=80

[8] http://www.vindicatingthefounders.com/library/index.asp?document=78

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti