Raksts

Nominatīvs — Kas? — nenoteiktība. Lokatīvs — Kur? — Kopenhāgenā


Datums:
05. janvāris, 2010


Foto: serge melki

Viens no COP15 neveiksmes cēloņiem ir veids, kādā notikuma saimnieki vadīja šo ļoti gaidīto un svarīgo sanāksmi, uz kuru tika liktas, iespējams, pat pārspīlētas cerības.

Slikts COP15[1] vēstījums rada investoriem neskaidrību un bažas par oglekļa izmešu tirgus nākotni un iespējām, un nepieciešamību ieguldīt līdzekļus videi draudzīgāku un jaunu tehnoloģiju attīstīšanā. Tas liek šaubīties par drīzu un ticamu atbalstu centieniem mazināt antropogēnās klimata pārmaiņas, jo bez uzņēmēju un citu tirgus dalībnieku atbalsta nopietnas izmaiņas ilgtermiņā nav iespējamas.

ANO formālais optimisms

Domstarpības starp attīstītajām un attīstības valstīm par to, cik un kam, un kad pienākas, lai preventīvi novērstu vai post factum apkarotu antropogēno klimata pārmaiņu sekas, neļāva COP15 dalībniekiem vienoties par visām valstīm pieņemamu risinājumu un uzņemties konkrētas saistības oglekļa dioksīda izmešu apjoma samazināšanai līdz 2050.gadam.

Nesasniedzot iecerēto COP15 dalībnieku skatījumā un atklājot teju nesamierināmas viedokļu nesakritības vērotāju skatījumā, ANO Klimata pārmaiņu konvencijas dalībvalstu sanāksme Dānijas galvaspilsētā izraisījusi skepsi par risinājumiem klimata pārmaiņu mazināšanai ne tik vien pārliecinātos ANO Klimata pārmaiņu konvencijas (UNFCCC) procesu pretiniekos, bet arī piesardzīgos un salīdzinoši neitrālos kompetentas rīcības aizstāvjos.

No tāda vērotāja viedokļa, kas sevi pārāk neapgrūtina ar iedziļināšanos dokumentu dzīlēs un procesu loģiskajās un hronoloģiskajās shēmas, Kopenhāgenas klimata sanāksme ir iešāvusi kājā pati sev. Subjektīvi šķiet, ka ar šādu sanāksmes iznākumu apmierināti ir vienīgi tie, kuru labklājība atkarīga no ražošanas vai citām darbībām, kas nepārprotami negatīvi ietekmē vidi.

Interesanti, ka Kopenhāgenā turīgās valstis apņēmušās jau 2010.gadā uzsākt trīs gadu atbalsta programmu tādu attīstības valstu projektu īstenošanai, kuru mērķis ir tikt galā ar sausumu, plūdiem un citām klimata pārmaiņu ietekmēm, ka arī attīstīt videi draudzīgāku enerģijas ražošanu. Ik gadu paredzēts piešķirt finansējumu 10 miljardu dolāru apmērā. Tādiem pašiem nolūkiem uzstādīts arī ievērojami ambiciozāks mērķis — 2020.gadā savākt nu jau 100 miljardus dolāru gada finansējuma.

ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns uzreiz pēc COP15 aicināja visas valstis formāli parakstīt Kopenhāgenas vienošanos, tā bruģējot ceļu uz saistoša līguma apstiprināšanu 2010.gadā. Formāla atbalsta paušana notiek UNFCCC līdzdalības mehānisma ietvaros. ANO vadītājs arī mudināja turīgākās valstis dot savu ieguldījumu miljardos dolāru mērāmā finanšu palīdzības fondā, kura mērķis ir palīdzēt nabadzīgākajām valstīm tikt galā ar klimata izaicinājumiem. Paredzēts, ka šis fonds sāks darboties jau janvārī.

Lai arī Kopenhāgenas vienošanās paredz, ka tiks izveidots Zaļais klimata fonds, caur kuru plūdīs ievērojami finanšu līdzekļi, daudzas valstis ir vīlušās, jo gaidīja gan saistošu mērķu noteikšanu, gan konkrētu summu nosaukšanu. Bans Kimūns optimistiski aicina ANO klimata konvencijas dalībvalstis piešķirt līdzekļus jaunveidotajam fondam iespējami ātri, lai tas varētu uzsākt darbu ne tikai uz papīra, bet arī praksē. ANO vadītājs pēc COP15 nav velti tērējis laiku neveiksmes apraudāšanai, bet gan konstruktīvi spēris nākamo soli — ticies un runājis ar Meksikas prezidentu Felipi Kelderonu par saistošu dokumentu pieņemšanu jau COP16, kas 2010.gadā notiks Meksikā.

Sarkozī publiskais slepenais plāns

Kamēr vieni par COP15 objektīvi vārgo rezultātu gaužas patiesa sašutuma vadīti, otri lej liekulīgas krokodila asaras, bet vēl citi pauž neslēptu gandarījumu par neizdevušos pasākumu, Francija tās vadītāja Nikolā Sarkozī personā aicina Kopenhāgenas vienošanos parakstījušās 28 valstis 2010.gada aprīlī vai maijā tikties Parīzē, lai motivētu valstis saņemties un noteikt 50% siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešu samazinājuma mērķi, kas sasniedzams līdz 2050.gadam. Pie šādas domas Sarkozī nonācis, pusdienojot ar vides nevalstisko organizāciju pārstāvjiem.

Arī Eiropas Savienības vides un klimata ministri jau paguvuši tikties, lai spriestu par COP15 iznākumu. Daudz kritikas saņēmušās COP15 rīkotājas Dānijas jaunais klimata ministrs Like Frīss (Lykke Friis) piesardzīgos vārdos ietērpj gan optimistu, gan pesimistu noskaņojumu, sakot, ka “ir sajūta, ka tas, par ko panākta vienošanās, ir samērā nepietiekami, lai arī pat šāda vienošanās ir solis pareizā virzienā un ES valstīm tāpat ir jāturpina noteikt un īstenot savu iekšējo klimata politiku.”

Taču Francijas prezidenta „slepenais” plāns nav pārāk slepens un, neapšaubāmi, nav nekas cits kā atgādinājums gan G-20, gan citām valstīm, ka šāds mērķis ir apspriests vismaz pēdējos divus gadus, ja ne senāk. Ir arī citas valstis un līderi, kas jūt, ka ir pienācis laiks sniegt atbalstošu plecu klimata jautājumu virzīšanai globālajā dienaskārtībā. Piemēram, Dienvidamerikas valsts Bolīvijas prezidents Evo Moraless iecerējis 22.aprīlī sarīkot tikšanos pārstāvjiem no tām valstīm, kuras ar Kopenhāgenas vienošanos nav apmierinātas.

Kurš nozaga Kopenhāgenu?

Būtiska loma COP15 iznākuma radīšanā izrādījās ASV spējai pierunāt tā saukto BASIC valstu grupu (Brazīlija, Dienvidāfrika, Indija un Ķīna) atbalstīt tādu vienošanos, kādu mēs to šobrīd zinām. No vienas puses, šādu rīcību var uzteikt kā pragmatisku, no otras — tā jau pašā saknē ir pretrunā COP sanāksmju sludinātajai atklātībai un konstruktīvajam un demokrātiskajam lēmumu veidošanas un pieņemšanas procesam.

Dienvidāfrikas, kas ir viena no ietekmīgākajām Āfrikas valstīm, vides ministre Baielva Sonjica pēc COP15, neskatoties uz savas valsts atbalstu vienošanās gala versijai, nekautrējās skaļi pateikt to, ko par COP15 rezultātu domā daudzas ne tik turīgās valstis, — viens no neveiksmes cēloņiem ir veids, kādā notikuma saimnieki vadīja šo ļoti gaidīto un svarīgo sanāksmi, uz kuru tika liktas, iespējams, pat pārspīlētas cerības. Dānijas valdības vadītāja Larša Lekes Rasmusena veikumu sanāksmē skarbākie kritiķi un pieredzējušākie novērotāji diplomātiski vērtē kā vienu no bēdīgākajiem, ko viņi pieredzējuši. Rasmusenam un Dānijai tiek pārmesta pārāk liela aizraušanās ar “klimata glābējvalsts” tēla veidošanu, priekšlaicīgi “palaižot publikā” negatavu dokumentu versijas un kopumā neieklausoties pārāk daudzu dalībnieku viedoklī. Jau pieminētās Dienvidāfrikas pārstāvji gaisotni konferencē raksturoja ar tādiem vārdiem kā “neuzticība” un “aizdomas”.

Secinājums — sliktā ziņa ir tā, ka Kopenhāgena tika “nozagta”, savukārt labā ziņa ir tā, ka nozagtā Kopenhāgena, kā ironiski un par dziļām bēdām pašiem dāņiem izskatās, paliek savā vietā. Objektivitātes dēļ jāatzīmē, ka visās neveiksmēs vainot tikai Dāniju būtu nekrietni. Jāvaino arī tās valstis, kuras piemeta pa pagalei bezjēdzīgās laiku tērējošās debatēs, kā būtu pareizi jāorganizē sanāksmes norise.

Uzņēmējiem jūsmas nav, tiek gaidīti konkrēti soļi

Ir naivi iedomāties, ka klimata pārmaiņu mērogu ir iespējams ietekmēt tikai ar valstu budžetu finansējumu, neiesaistot aktivitātēs svarīgus sadarbības partnerus — komersantus. Jo tieši komersanti ir tie, kuri ražo, izlieto izejvielas, cērt kokus, dedzina ogles, ražo elektrību un siltumu, ķīmiskās rūpniecības preces, automašīnas, lidmašīnas un, visbeidzot, rada un attīsta jaunas — tīrākas un efektīvākas — tehnoloģijas, kas mazāk piesārņo un citādi ietekmē vidi. Tieši no privātā sektora gatavības pieņemt klimata pārmaiņu izaicinājumus, visticamāk, būs atkarīga uz klimata pārmaiņu ierobežošanu vērsto iniciatīvu veiksme vai neveiksme.

Taču Kopenhāgenas sanāksmes dalībnieki ir bijuši patiešām naivi — pēc apskaidrības gūšanas, ka COP15 sanāksme nav vienojusies par kādiem konkrētiem oglekļa izmešu samazināšanas mērķiem un termiņiem, starptautiskā finanšu ziņu aģentūra Bloomberg ziņoja, ka Eiropas Klimata biržā Londonā oglekļa dioksīda izmešu kvotu vērtība samazinājusies par 8,7%. Starptautiskā emisiju tirdzniecības asociācija rezignēti secināja, ka uz COP15 liktās cerības izrādījušās pārspīlēti augstas un ka būtu acīmredzami muļķīgi vērtēt COP15 iznākumu citādāk nekā par ārkārtīgi demotivējošu.

Ziņu aģentūra Reuters, lai raksturotu uzņēmēju un investoru reakciju uz Kopenhāgenas sanāksmes rezultātiem, citē vēl tēlainākas valodas lietojumus. Barclays Capital oglekļa tirgus pētījumu analītiķis Trevors Sikorskis atzīmē, ka „šāds iznākums ir ļoti neapmierinošs un nesasniedz pat mūsu vispieticīgākās gaidas. Ziņas no Kopenhāgenas ir graujošas, es vairāk nesaskatu nevienu iemeslu, kas varētu veicināt ieguldījumus oglekļa un zemu izmešu tehnoloģiju tirgū.

Saules paneļu, vēja turbīnu un kodolenerģētikas tehnoloģiju un iekārtu ražotāji nav pārlieku līksmi, jo, samazinoties oglekļa izmešu cenai, viņu bizness enerģētikas sektorā kļūst mazāk konkurētspējīgs, salīdzinot ar tiem uzņēmumiem, kuri enerģijas ražošanā izmanto ogles, dabasgāzi, naftas produktus un citus atmosfēru piesārņojošus fosilos resursus.

Citigroup globālo tirgu analītiķe Mega Brauna aģentūrai Reuters norādījusi, ka COP15 rezultātu nekonkrētība oglekļa tirgu pēc 2012.gada, kad beidzas spēkā esošais Kioto emisiju samazināšanas mērķu termiņš, padarīs neskaidru un tas jau šobrīd kavē lēmumu pieņemšanu par investīcijām it īpaši smagajā rūpniecībā, kas cerēja, ka Kopenhāgenas sanāksme viesīs skaidrību, kā, piemēram, turpmāk tiks attīstīts ANO Tīras attīstības mehānisms[2] un ar kādiem izmešu samazinājumiem jārēķinās specifiskiem ražošanas sektoriem.

ai arī par panākumu vērtējams tas, ka vienoties spēja tādas lielas ekonomikas un arī lielākās piesārņotājas kā ASV, Ķīna un Indija, ar politisku žestu vien ir par maz. Šādu skeptisku noskaņojumu par Kopenhāgenas vienošanās praktisko lietderīgumu pauduši vairāki lieli starptautiski uzņēmumi, un īpaši kritiski ir Eiropas uzņēmumi. Naftas un gāzes ieguves uzņēmuma Royal Dutch Shell vadītājs Peters Vosers laikraksta Financial Times slejās apsveic vienošanos kā drosmīgu politisku soli, tomēr atzīmē, ka nav nekādas skaidrības, kā šī pārāk vispārīgā un neskaidrā vienošanās un apsveicamā politiskā griba pārtaps praktiskā rīcībā.

Pārmetumus un stipru neapmierinātību ar neskaidrību Kopenhāgenā pauž enerģētikas nozares uzņēmumi, norādot, ka enerģētikā investīcijas tiek veiktas ilgam laikam un šodien uzbūvētās spēkstacijas kalpo pat 40—50 gadus, tāpēc ir jāsaprot, kādās tehnoloģijās ieguldīt līdzekļus šodien, lai pēc 10, 20 un vairāk gadiem tās ne tik vien atmaksātos, bet arī dotu ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā.

__________________________________
Kopenhāgenas “sausais atlikums”

Kopenhāgenas vienošanos parakstījušas
28 valstis;

Rīcībai izmešu samazināšanā jābūt
tādai, kas nepieļauj globālās atmosfēras
temperatūras celšanos par vairāk kā 2
grādiem pēc Celsija;

UNFCCC dalībvalstīm savi SEG izmešu
samazinājuma mērķi jāiesniedz līdz
2010.gada 31.janvārim;

Tiek izveidots Kopenhāgenas Zaļais
klimata fonds (Copenhagen Green
Climate Fund), kas darbosies UNFCCC
pārraudzībā un caur kuru plūdīs
ievērojama daļa finansiālā atbalsta
attīstības valstīm.
____________________________________
______________________

[1] ANO Klimata pārmaiņu konvencijas dalībvalstu sanāksme, kas pagājušā gada decembrī notika Kopenhāgenā.

[2] Clean Development Mechanism jeb CDM


COP15


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!