Atslēgvārdi:

Nolauz kurpi! 2

Pašmāju prese nav veiksmīgi uzraudzījusi modes nozari Latvijā. Tā ir palaidusi garām iespēju prasīt atbildību no nozares kūrētājiem vai arī nav bijusi pietiekami zinoša, lai sniegtu padomus, kā šo nozari sakārtot.

Iesaki citiem:

Tajā pašā nedēļas nogalē, kad no Maskavas tika saņemtas kārtējās skarbās ziņas, ka tur atkal pastrādāts uzbrukums žurnālistam, domājams, saistībā ar viņa profesionālo darbību[1], no Riga Fashion week (RFW) skates tika padzīta žurnāla Deko galvenā redaktore un modes blogere Agnese Kleina. Viņa nebija akreditēta un apsarga pavadībā tika eskortēta uz izeju.

Protams, pirmo paragrāfu varētu sākt ar joku par nolauztu kurpes papēdi, bet vietējā prese pikseļpasaules sociālajos tīklos burbuļo un piesauc preses brīvību. Modes un stila žurnāla Pastaiga galvenā redaktore Inita Saulīte-Zandere garā Twitter vietnes sarakstē ar domu oponentiem no Stuff & Style bloga, raksta: “Tas ir absolūts dizaineru tiesību un preses brīvības pārkāpums. Pārāk nopietni, lai par to klusētu.”

Sabiedrībā, kur par modi sāk runāt labi ja vien pie otrās vīna glāzes, šāds paziņojums varētu pārsteigt. Tāpēc neklusēsim un lūkosim rast kādu secinājumu par modes žurnālistikas ētiku un preses brīvību.



Labās manieres

Kleina bija saņēmusi ielūgumu no dizaineres Katjas Šehurinas, uz kuras skati bija ieradusies. Bet iepriekš prasītā akreditācija viņai kā preses pārstāvei uz visām modes nedēļas rīkotajām norisēm un pasākumiem nav piešķirta. Modes blogere to portālam ir.lv skaidro ar savu darbību, jo savā blogā ir atļāvusies spriest un diskutēt ar grafiskā dizaina ekspertiem par RFW plakāta izskatu un vai tā standarts ir savos — vislabākajos — augstumos.

Bet vai bieži žurnālisti krīt dizaineru un modes namu (vai kā šajā gadījumā — Baltijas modes federācijas) nežēlastībā? Regulāri. Un daži liegumi mēdz būt pat uz mūžu. Proti, atbilde varētu skanēt tā — tik, cik bieži tiek publicēta modes kritika vai dizaineram/namam/federācijai nepatīkams viedoklis (vai pat viedokļu daudzveidība). Tik bieži arī kādam durvis būs ciet.

Baltijas Modes federācijas prezidente Jeļena Strahova, kura rīko RFW[2], portālam ir.lv skaidro tā: “Visā pasaulē modes sarīkojumu organizatoriem ir tiesības atteikt akreditāciju bez iemesla, un to mēs arī šoreiz izdarījām.” Baltijas Modes federācija ir privāts uzņēmums, kas nodarbojas ar pasākumu organizēšanu, starp kuriem ir gan Apakšveļu dienas (Lingerie Days), gan Stila un Modes balvu pasniegšanas ceremonijas. Visbiežāk uz šiem pasākumiem prese ir aicināta kā ciemiņš, kurš ir atnācis, lai savās pēdējo lapu hronikās atspoguļotu sanākušos brendsomainos draugus un starp citu apskatītu arī dizaineru sastrādāto veikumu. Modē vienmēr ir labas manieres.



Lēts ēdiens, labas modeles

Ko modes nedēļa nozīmē modē strādājošajiem? Ko tā nozīmē pilsētai, presei, ciemiņiem un pārējiem? Vai tā ienes līdzekļus pilsētai (netieši), dizaineriem (tieši un netieši), federācijai (tieši)? Vai visi ir apmierināti? Vai varēja un varētu būt citādāk? Vai lokālajiem modes pamatiedzīvotājiem — Homo Fešionistiem — vietējai modes nedēļai nav jābūt par vietu, kur satiekas talantu skauti, aģenti un prese, lai meklētu, radītu un dzemdētu jaunās Šaneles un Senlorānus un, labi sapakotus, tos sūtītu lielajā modes pasaulē? Un lai pie reizes vecajai modes gvardei neļautu audzēt matus uz muguras un ieslīgt antidepresantu mistērijā?

Un vai nav tā, ka mēs tā vietā dabonam modi uz konveijera sliedēm. Modi, par kuru nereti brendsomainajiem draugiem mēdz būt tik liela interese, cik daudz asiņu ir Asiņainajā Mērijā? Un galu galā — ja dizaineram nav lielu materiālo līdzekļu, lai uztaisītu baudāmu modes skati, vai nav labāk taisīt prezentācijas un divreiz gadā tās presei un entuziastiem izrādīt šovrūmos, kā to mēdz darīt gan jaunie vēl uz modes uzmanību alkstošie visās (četrās) modes megapolēs, gan arī tādi modes grandi kā Azzedīns Alaia (Azzedine Alaia) un Toms Fords (Tom Ford)? Turklāt prezentācijas vienmēr ir personiskākas. Vienmēr ir izvēle.

Pašmāju prese nav veiksmīgi uzraudzījusi modes nozari Latvijā. Tā ir palaidusi garām iespēju prasīt atbildību no nozares kūrētājiem vai arī nav bijusi pietiekami kompetenta un zinoša, lai sniegtu padomus, kā sakārtot šo nozari, kas ar postkomunisma valsts truismu dabiskā veidā ir iesakņojusies sabiedrībā un kļuvusi par normu.

Tikai ar ekonomiskās krīzes izraisīto šoku Latvijas radošā mode spēja satilpt vienā telpā un sākt runāt. Tas notika pagājušajā gada pavasara izskaņā, kad 21. maijā Rīgas Mākslas telpā notika diskusiju cikls Ilgtspējīga Latvijas modes attīstība?. To rīkoja Latvijas Modes fonds, kura valdē ir arī Pastaigas galvenā redaktore Saulīte-Zandere. Tika secināts, ka modes problēmas ir tik kompleksas, ka sākas jau ar Latvijas izglītības iestāžu nekvalitatīvu un savam laikam neatbilstošu programmu un pasniedzēju kvalifikāciju un beidzas ar dizaineru pasivitāti, neinformētību un slinkumu. Un ka risinājums nevar būt viegls un ātrs. Secinājumi tika izdarīti. Un tikai tad, kad vienā telpā satilpušie ne tikai spēs runāt, bet arī vienā ritmā elpot, mode Latvijā būs.

Latvijas radošā mode ir zaudējusi lusti, bet ir ieguvusi pragmatismu, un tā ir pazīme par nobriešanu. Turpretī Rīgas Modes nedēļa spēlē pēc mūžsenās dziesmas un, liekas, ir apmierināta ar savu meldiņu. Domājot, kad pēdējo reizi vietējo modes nedēļu apciemoja kāds prominents un starptautiski atzīts preses pārstāvis, kura izteiktajiem vārdiem ir nozīme un kuru esmu piefiksējis, bija Liza Ārmstronga no Londonas The Times, un tas bija 2004.gads. Toreiz arī autore ieradās tikai tāpēc, ka taisīja rakstu par modes nedēļu bumu, kurš bija pārņēmis pasauli, kad tika rīkotas modes nedēļas visos pasaules kaktos un avīzes vēl varēja atļauties sūtīt savus darbiniekus izšķērdīgos komandējumos. Tolaik tika rīkota BFW jeb Baltijas Modes nedēļa, kas ir RFW priekšgājēja, un Lizas Ārmstrongas slēdziens bija pavisam īss — lēts ēdiens, labas modeles.



Lūdzu nenāciet!

Modes industrijā strādājošie mēdz būt kodīgi savos izteikumos, to atzīst viņi paši. Vēl pagājušonedēļ, kad modes industrijas laikraksts The Women’s Wear Daily (WWD) savā 100 pastāvēšanas gadu priekšvakarā izpildredaktores Bridžetas Folejas (Bridget Foley) personā sniedza interviju The New York Times (NYT) reportierim, viena no atbildēm bija: ”Recenzijas tiek rakstītas diezgan ātrā tempā, jo nav daudz laika dots, lai kolekcijas paspētu “nosēsties.” Tas, ko es pa lielam rakstu, ir mana emocionālā atbilde, kas arī ir mode. Mode — tā ir emocionāla atbilde.”

Viena no ražīgākajām un ietekmīgākajām modes apskatniecēm ir Sūzija Menkesa (Suzy Menkes). Ja tic žurnāla The New Yorker 2001. gadā publiskotajiem datiem par iepriekšējo gadu (un pa šiem 10 gadiem diez vai kas ir mainījies, vien dzīve ir piespēlējusi pikseļpasauli), tad leģendārā The International Herald Tribune (IHT) modes redaktore, kura gadā saražo avīzei drukāšanai 290 000 vārdus un apmeklē aptuveni 600 skates, un turklāt ik pa brīdim parādās kamerā ar savu autentisko matu sakārtojumu, lai priecētu lasītājus video intervijās ar modes dizaineriem un moderētu ik sezonas IHT rīkotās luksusa konferences, galu galā arī nav imūna pret dizaineru, modes nama direktoru un luksusa konglomerāta vadītāju dusmām, aizvainojumiem un labvēlību.

2001.gadā Menkesa avīzē kritizēja Dior modes namā sastrādāto Džona Galliano (John Galliano) sieviešu apģērbu kolekciju, uzdodot jautājumu: “Vai pasaulē nav tā jau par daudz agresijas, lai vēl modeles rūktu uz auditoriju?” Par to Menkesai tika liegts apmeklēt visas LVMH luksusa konglomerātā ietilpstošās modes namos prezentētās kolekcijas. Liegums jau nedēļas beigās tika atcelts. Parīzē modes dumpis tā arī neizcēlās. “Kā tā?” prasīja Menkesas portretists Džons Sībrūks (John Seabrook) no The New Yorker par pēkšņo statusa maiņu, uz ko modes kritiķe viņam atbildēja: “Šī ir mode, cilvēkiem patīk radīt sapņus no informācijas.”

Par visu laiku visvairāk padzīto un neaicināto žurnālisti uz modes skatēm laikam var uzskatīt NYTimes vadošo modes kritiķi Ketiju Horīnu (Cathy Horyn). Viņa ir un ir bijusi nelūgta viešņa daudzos namos. Karolīna Herrera, dizaineru pāris no Dolce&Gabbana, Helmuts Langs, Džordžio Armani un Oskars de la Renta ir laiku pa laikam, tā sacīt, labāk viņu redzējuši ejam, nekā nākam. Pat pirms mēneša, kad The Daily Beast portretēja šo vokabulāri ļoti tiešo žurnālisti, no dizaineru flanga bija grūti atrast kādu labsirdīgi noskaņotu aforismu, kas „izpušķotu” šo kritiķi.

2008. gadā Ketija Horīna pat kādu no saviem daudzajiem tik meditatīvajiem NYTimes blogiem sāka tieši un bez aplinkiem, liekot tam virsrakstu Lūdzu nenāciet!. Šajā bloga ierakstā viņa aprakstīja savas peripetiju ar Giorgio Armani modes namu: “Lai gan man ir ielūgums uz Giorgio Armani skati, kurai jānotiek šodien, pusdienlaikā,” kritiķe Horīna rakstīja, “es zinu, ka es neesmu tur gaidīta, jo vakardien es negaidīti saņēmu e-pastu no Roberta Treifūsa, Armani komunikācijas daļas vadītāja. Armani bija izdomājis mani neaicināt uz skati, tāds bija šīs vēstules nodoms, kaut burtiski vēstulē nekas tāds netika teikts. Armani neesot paticis manu komentāru tonis par viņa pirms divām vai trim nedēļām Parīzē izrādīto augstās modes skati.” Vēl tajā pašā blogā Horīna pieminēja gadījumu, kad iepriekšējā gadā monsinjors Armani skates aizkulisēs žēlojies lokālajai presei par viņas recenziju, tā „izsmērējot” Horīnu remarkās itāļu preses virsrakstos.

Nevienā no šiem gadījumiem preses brīvība netika apdraudēta. Tā ir savstarpējā cieņa, kura cieš.



Smalkais kārdinājums

Daudzu miljardu lielā modes industrijā, kur estētika un māksla iet roku rokā ar biznesa stratēģiju un izkalkulētu precizitāti, žurnālista loma ir akūta. Mode tāpat kā māksla, dizains, filmu un daļēji arī restorānu apskati, arhitektūra, deja, mūzika un teātra māksla tiek kritizēta. Tīri estētiskā līmenī, un to parasti vērtē konkrētā vidē specializējies vai pietiekami erudīts žurnālists (vai arī viens no tiem retajiem redakcijas ļaudīm, kuru nav kauns laist sabiedrībā un kurš, ja nokļūtu kameru krustugunīs, mācētu pareizi izrunāt vismaz duci modes zīmolu nosaukumu). Vismaz ideālā variantā. Bet modes kritiku no visām citām kritikām atšķir tas, ka vienīgi mode ir slēgta nelūgtai publikai un uz skati var nokļūt un to redzēt vienīgi tad, ja modes kritiķis ir uz to uzaicināts (vai akreditēts), jo dizaineri (pa lielam) nerīko ne otro, ne trešo skati. Biļetes (pa lielam) nevar iegādāties. Un viena skate vidēji ilgs 15 minūtes. Neesi uzaicināts, pats vainīgs.

Bet ir pikseļpasaule un (ja vien jūs nedzīvojat Ķīnā) tur viss ir pieejams. Dzīvajā tiešsaitē var redzēt gan kolekcijas un diezgan detalizēti izvērtēt katru siluetu, gan arī pāris klikšķu attālumā iegādāties redzamo produktu. Pēdējā sezonā vien divi prominenti dizaineri atsacījās no kolekciju rādīšanas uz mēles, tā vietā eksperimentējot un piedāvājot modes auditorijai, tā teikt, norīt krupi — noskatīties filmu. Kaut arī diez vai tuvākajā nākotnē masveida modes popkorna seansi būs aktuāli (kalorijas, mīļā!), bet 3-D brilles, ar Gucci un Armani Exchange rotātiem vārdiem gan parādīsies optikas veikalos jau šogad, pirms Ziemassvētkiem.

Modes nozares žurnāli galvenokārt ir bezzobaini, jo citādāk sanāk kost savu reklāmdevēju rokās, kas šīs glancētās spodrpapīra vācelītes nereti padara treknas un rentablas, prēmējot žurnāla lappuses ar skaistām brendu reklāmām un kakofonijā garojošiem smaržu stūrīšiem. Žurnālu glancētās lapas nereti pilda “stilīgās draudzenes” funkciju, iesakot nevis, ko “nevilkt un nepirkt ne par kādu pasaules naudu”, bet gan “kā labāk to visu savilkt un pavedināt uz nākamo izšķērdību,” kurai, kā mēs zinām, ir sezonāls raksturs. Protams, žurnāliem ir ļoti liela nozīme modes patērētāja dzīvē un nenoliedzami centrālā loma modes vērtību uzturēšanā, kaut brīžiem ir ļoti grūti noteikt, kur beidzas PR un sākas redkolēģijas ģenerētās idejas un piedāvājumi. Paliek vienīgi vecās pelēkās lēdijas, sauktas arī par avīzēm, kurām, kaut arī pašas kļuvušas sausas un plikas, vēl ir dūša redzēt karali pliku, kad viņš tāds ir.

Tik prominentā laikrakstā, kāds ir The New York Times, modes žurnālistam ir jāievēro tāds pats žurnālistikas standarts un ētikas kodekss, kāds ir kolēģiem, kas taisa reportāžas no kara zonām vai seko līdzi valdības darbam, (un kur starp daudzajiem punktiem, ir arī šis: nē dāvanām, kas vērtīgākas par $ 25). Tāpēc nereti gadās lasīt par mulsumu, ar kādu prominentu laikrakstu modes kritiķi saskaras, kad, gaidot kārtējā šova sākumu, redz, kā viņu kolēģi (kaut vai no tās pašas Itālijas vai žurnālu pasaules) ieņem savas sēdvietas pasakaini dārgās drēbēs un kažokādās, par kurām būtu grūti samaksāt ar vienkārša mirstīga žurnālista algu (pat ja papildus tiek ieķīlāts dzīvoklis un pārdota miesīgā māte). Apģērbi, par kuriem žurnālisti raksta un kurus recenzē, nav viņiem pašiem pa kabatai. Un tas ir kārdinājums, ar kuru saskaras gandrīz visi kaut cik ietekmīgi modes industrijas spēlētāji.

Kā Sūzija Menkesa tiek ar to galā? Viņa The New Yorker portretējumā atklāj, ka ziedo dizaineru iesūtītās veltes Parīzes Amerikāņu slimnīcai[3] vai sūta tās atpakaļ modes namiem ar zīmīti, kur rakstīts aptuveni tā: “Esmu audzināta ar uzskatu — ja vien tie nav ziedi vai šokolāde, meitenei nav jāpieņem dāvanas.”

Turpretim modes blogeri mēdz būt korumpēti, jo nereti ir PR iebaroti, piebaroti un pārbaroti ar gardumiem no dizainera veikala plauktiem. Tādi tie nevar kalpot par modes sirdsapziņas sargiem, bet gan var būt kā eksotiski zvēri, kuru klātbūtne var vairot ticamību un pacelt morāli savās un pārējo acīs.

___________________________


[1] Uzbrukumā cieta avīzes Kommersant žurnālists Oļegs Kašins, kuram tika salauzti vairāki pirksti un ielauzts galvaskauss.

[2] Šī bija trīspadsmitā reize, kad tika rīkota Rīgas Modes nedēļa.

[3] IHT ir NYT starptautiskais izdevums, kura redakcija atrodas Parīzē.



* Savulaik autors publicējies Pastaigā, kā arī strādājis vienā redakcijā kopā ar Agnesi Kleinu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis Rozenbergs 11.11.2010 11:14
Man prieks, ka beidzot Latvijā iespējams izlasīt tik pamatīgu modes žurnālistikas analīzi. Ceru, ka vietējie to arī novērtēs, ka nepazudīs provinciālu priekšstatu jūrā. Paldies autoram!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 10.11.2010 16:06
Neredzu, kur te ir problēma. Ja modes skate ir privāts pasākums - viņi paši nosaka, kurus žurnālistus laidīs iekšā. Un ir divas acīmredzamas alternatīvas:
(1) ja gribas radīt pieķemmētu, bet nedaudz garlaicīgu priekšstatu par sevi - tad tiek pielaisti tikai tie žurnālisti, kuri mums ir "pieblatojušies".
(2) ja gribas par sevi radīt pamatīgāku priekšstatu - kaut ko intriģējošāku, nepieradinātu - tad ir jālaiž iekšā respektabli žurnālisti arī tad, ja viņi, varbūt, pateiks kaut ko neglaimojošu. Vēl jo vairāk - jādara viss, lai šādus cilvēkus, kuru viedoklis kādam kaut ko nozīmē, savos pasākumos ievilinātu.

Katrs pasākuma organizētājs izvēlas starp šīm abām galējībām. Visiem citiem tur pat īsti nav ko teikt - kā gan mēs varam pateikt, vai citam cilvēkam, kurš pasākumu uztaisījis pats savu naudu, vajag uzvesties?! Tikpat labi varētu jautāt, kādēļ netiek pielaisti visi iespējamie apskatnieki privātā dzimšanas dienas ballītē.

Ja turpretī modes mākslinieki, kuri piedalās skatē, saņem kaut kādu publisku naudu - vai arī pats konkurss tiek rīkots ne par privātiem līdzekļiem, tad, protams, ir pamats sašutumam, ja kāds netiek akreditēts. Viens piemērs - Eirovīzijas atlases šovi, kurus apmaksā Venspils pašvaldība. Arī to var uzskatīt par sava veida perversu modesskati.

Citi autora darbi
11

Ak, Ati! 14 Autors:Aigars Bumburs

Shoe 255x203

Lēdija Lilita 31 Autors:Aigars Bumburs

11.mcqueenaw2002 03oysterdress.el

Mežonīgs skaistums 57 Autors:Aigars Bumburs

Dddovima2

The Devil & Grace 3 Autors:Aigars Bumburs