Recenzija par pētījumu "Politikas lēmumu pieņemšanas process Latvijā"
Jau pirmajā teikumā pētījuma “Politikas veidošanas process” autori uzsver, ka “optimālu politikas veidošanas procesu raksturo stratēģiska pieeja jautājumiem”. Sekojot politiskajam diskursam Latvijā, nerodas šaubas par padziļinātas minētā jautājuma analīzes nepieciešamību.
Minēto pētījumu ir sagatavojuši Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta darbinieki Unas Klapkalnes vadībā. Šis ir jaunās struktūrvienības pirmais lielākais pētījums. Tā tika izveidota 2000.gada oktobrī, lai uzlabotu valdības lēmumu veidošanu un politikas koordināciju valsts līmenī.
Izmantojot Pasaules Bankas izstrādāto metodoloģiju, autori ir analizējuši atsevišķus lēmumu veidošanas un pieņemšanas aspektus. Saprotams, ierobežotā apjoma dēļ (44 lappuses) daudzi jautājumi nav aplūkoti vai ir tikai ieskicēti. Galvenā uzmanība tiek pievērsta tiem cēloņiem, kuru dēļ, autoru vārdiem runājot, “politikas veidošanas process Latvijā ne vienmēr ir pietiekami efektīvs”.
Autori izšķir četras faktoru grupas, kas varētu apdraudēt efektīvu politikas veidošanu un kas lielā mērā arī ietver potenciālās grūtības:
- Politisko prioritāšu trūkums
- Ministru kabineta un ministriju darba neveiksmīga organizācija
- Finansējuma trūkums
- Institūciju un ierēdņu atbildības trūkums
Viens no pašiem būtiskākajiem šī pētījuma secinājumiem izriet no Ministru kabineta darbības analīzes – Latvijas valdībai trūkst skaidru stratēģisku prioritāšu. Tas neļauj attiecīgi strukturēt ne valdības deklarāciju, ne arī ministriju darba plānus, kas galu galā apgrūtina paša Ministru kabineta darbu. Zīmīgi, ka ļoti līdzīgs secinājums pausts arī nesen publicētajā ANO Pārskatā par tautas attīstību Latvijā.
Stratēģisku prioritāšu trūkums noved pie situācijas, kad visi jautājumi ir vienlīdz svarīgi, un tas rada attiecīgās lēmumpieņemšanas institūcijas pārslodzi. Šādu attīstības scenāriju uzrāda autoru apkopotā empīriskā informācija par Ministru kabinetā izskatītajiem jautājumiem 1999.gadā. Ne bez pamata viņi secina, ka MK ir pārslogots ar otršķirīgu jautājumu izšķiršanu un nespēj veltīt pienācīgu uzmanību stratēģiski nozīmīgu problēmu apspriešanai. Kaut gan būtu iespējams strīdēties par šādu vērtējumu katra konkrētā jautājuma gadījumā, valsts pārvaldes iestāžu darbība pēdējos gados sniedz pietiekami daudz apkopotas informācijas, kas apstiprina minēto secinājumu.
Vienlaikus strīdīgs ir autoru optimistiskais apgalvojums, ka, ieviešot skaidrību valsts stratēģisko prioritāšu jomā, strauji uzlabotos ministriju darba efektivitāte. Protams, nevar pārvērtēt darba plānu koordinēšanas nozīmi starp ministrijām un pat vienas ministrijas ietvaros. Tomēr, nenoliedzot stratēģijas ietekmi, ministriju sfērā nozīmīga ir arī darba organizācija katrā atsevišķā ministrijā, nodrošinājums ar kvalificētiem kadriem, atalgojuma shēmas un citi būtiski faktori.
No stratēģijas trūkuma un institucionālās pārslodzes visai tieši izriet arī autoru fiksētā dažādu dokumentu izstrādes vai ieviešanas kavēšanās. Viens no satriecošākajiem skaitļiem, ko publisko autori, atspoguļo likumdošanā noteikto, taču neizpildīto uzdevumu skaitu. No tiem izriet, ka 8% 1997.gadā (!) noteikto uzdevumu nebija izpildīti vēl 2001.gadā, bet 2000.gada neizpildīto uzdevumu īpatsvars pārsniedz 50%.
Analizējot četrus gadījumus (latviešu valodas apguves veicināšana un pāreja uz bilingvālo izglītību; atkāpšanās no plānotās pensiju reformas; pārtikas tirgus uzraudzības politika; labības tirgus intervences politika), autori ir centušies atrast veiksmīgas politikas atslēgu. Arī šeit konceptuālai un pārdomātai pieejai piemīt milzīga loma. Tā ir lielā mērā saistīta arī ar valdības politisku atbalstu jebkuram topošam lēmumam, kas savukārt izriet no vienotas attieksmes pret valdības deklarāciju.
Par svarīgu sekmīgas politikas veidošanas procesa sastāvdaļu autori nosauc arī sociālo dialogu un sabiedrības iesaisti šai procesā. Šis novērojums netieši apstiprina arī jau pieminētajā ANO pārskatā paustos secinājumus par plašākas politiskās līdzdalības lomu un nozīmi.
Ļoti labo iespaidu par aplūkojamo pētījumu mazliet bojā autoru izpratne par atsevišķiem jēdzieniem, kas neatbilst politoloģijā vispārpieņemtajām definīcijām. Piemēram, politikas jēdziens tieši netiek saistīts ar cīņu par varu, savukārt attiecībā uz politisko kultūru tiek atkārtotas Latvijas politiskajā diskursā bieži lietotās aplamības par “augstu” vai “zemu” politisko kultūru. Tomēr šīs detaļas būtiski neietekmē to ieguldījumu, ko pētījums ir devis politikas veidošanas procesa izpratnei Latvijā.
Ņemot vērā šī pētījuma pozitīvos atribūtus, ar interesi ir gaidāmas Politikas koordinācijas departamenta nākamās publikācijas, kurās varētu tikt iztirzāts budžeta veidošanas un optimizācijas process.