Atslēgvārdi:

No valstu apvienības uz federāciju – domas par Eiropas integrācijas procesa pabeigtību

Runa Humbolta universitāte, Berlīne, 2000. gada 12. maijā*

Iesaki citiem:

Quo vadis, Eiropa?

Eiropas Savienības paplašināšanās procesa neatņemama sastāvdaļa būs Eiropas institūciju vispusīga reforma. Kā gan var iedomāties ES ministru padomi ar trīsdesmit valstu un valdību vadītājiem? Trīsdesmit prezidentūras? Cik ilgas tad būs Padomes sēdes? Dienas vai pat nedēļas? Kā mūsdienu sarežģītajā ES institūciju jūklī varēs ievērot visu trīsdesmit dalībvalstu intereses, pieņemt lēmumus un pēc tam vēl arī rīkoties? Kā novērsīs to, ka ES līdz ar to zaudēs savu „caurskatāmību“, ka kompromisi kļūs arvien nesaprotamāki un dīvaināki un ka Eiropas Savienības pilsoņi pašu Eiropas Savienību vērtēs negatīvi?

Jautājums jautājuma galā, bet uz tiem visiem var atbildēt samērā vienkārši: pāreja no ES valstu apvienības uz pilnīgu parlamentāru pārvaldi Eiropas Federācijā, par kuru jau pirms 50 gadiem runāja Roberts Šūmans (Robert Schumann). Un tas nozīmē neko citu kā tāda Eiropas Parlamenta un arī tādas pašas valdības izveidi, kas federācijā īsteno likumdošanas varu un izpildvaru. Un šāda federācija jādibina, slēdzot konstitucionālu līgumu.

Es apzinos, kādas procedurālas un saturiskas problēmas ir jāpārvar, lai šis mērķis tiktu sasniegts. Man ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropa varēs ieņemt sev atbilstošu vietu globālajā ekonomiskajā un politiskajā sacensībā tikai tad, ja mēs rīkosimies droši arī turpmāk. Ievērojot 19. un 20.gadsimta receptes un bailes, 21.gadsimta problēmas nevar nokārtot.

Protams, šis vienkāršais risinājums tiek noraidīts kā nereāls. Eiropa nebūt neesot jauns kontinents, tajā sadzīvojot daudzas dažādas tautas, kultūras, valodas un vēstures. Nacionālās valstis esot neatņemama realitāte; un, jo vairāk globalizācijas un eiropeizācijas procesa rezultātā radīsies pilsoņiem svešas superstruktūras un anonīmi izpildītāji, jo vairāk cilvēki turēsies pie savām nacionālajām valstīm, kas viņiem dod drošību un patvērumu.

Jā, es piekrītu visiem šiem iebildumiem, jo tie ir pareizi. Tiktu pieļauta nelabojama konstrukcijas kļūda, ja politiskās integrācijas procesa noslēgumā kāds darbotos pret esošajām nacionālajām institūcijām, nevis mēģinātu tās iesaistīt. Šāda rīcība Eiropas vēsturiski kulturālajos apstākļos būtu lemta neveiksmei. Tikai tad, ja Eiropas integrācijas procesā nacionālās valstis tiks iesaistītas federācijā, ja to institūciju loma netiks samazināta vai tās vispār netiks iznīcinātas, tikai tad, neraugoties uz lielām grūtībām, šādu projektu būs iespējams realizēt. Citādi formulējot: līdz šim valdošais uzskats par Eiropas federālo valsti, kas kā jauna suverēna apvienība stājas veco nacionālo valstu un to demokrātiju vietā, izrādās, ir sintētiska konstrukcija, kas neatbilst Eiropā pastāvošajai mainīgajai realitātei. Eiropas integrācijas process veiksmīgs būs tikai tad, ja tas noritēs, starp Eiropu un nacionālo valsti ievērojot „dalītās suverenitātes“ principu. Tieši šis fakts slēpjas aiz jēdziena „subsidiaritāte“, par kuru patlaban visi diskutē, bet kuru, šķiet, neviens tā īsti nesaprot.

Ko nozīmē jēdziens “dalītā suverenitāte“? Kā jau teikts, Eiropa neradīsies tukšā politiskajā telpā; un tādēļ būtisks Eiropas realitātes fakts ir dažādās politiskās nacionālās kultūras un to demokrātiskās sabiedrības -- tās ir atdalītas viena no otras ar pastāvošām valodu robežām. Eiropas Parlamentam līdz ar to ir dubulta reprezentācijas funkcija: nacionālo valstu Eiropas un pilsoņu Eiropas pārstāvība. To iespējams izdarīt tikai tad, ja šis Eiropas Parlaments patiešām apvieno dažādu valstu nacionālo politisko eliti un arī dažādas nacionālās sabiedrības.

Pēc manām domām, to var sasniegt, ja šim Eiropas Parlamentam ir divas palātas. Turklāt vienā palātā ir vēlēti deputāti, kuri vienlaikus ir nacionālo parlamentu deputāti. Līdz ar to nebūs pretrunu starp nacionālajiem parlamentiem un Eiropas Parlamentu, starp nacionālo valsti un Eiropu. Organizējot otru palātu, vajadzēs izšķirties starp diviem iespējamiem modeļiem: to varētu organizēt vai nu kā senātu ar dalībvalstu senatoriem, kas ievēlēti tiešās vēlēšanās, vai tā būtu valstu palāta līdzīgi mūsu bundesrātam. ASV visi štati ievēl divus senatorus, turpretim Vācijas pavalstīm bundesrātā ir atšķirīgs balsu skaits. Tieši tāpat Eiropas izpildvaru, Eiropas valdību varētu organizēt divos dažādos veidos. Vai nu var izšķirties par ES ministru padomes tālāku pārveidi par Eiropas valdību, t.i., Eiropas valdība tiks izveidota no nacionālajām valdībām, vai arī var izvēlēties otru ceļu – izmantojot pašreizējo komisijas struktūru, organizēt tiešas prezidenta, kam piešķirtas plašas izpildvaras pilnvaras, vēlēšanas. Te ir iespējamas arī dažādas starpformas.

Varētu būt iebildumi, ka Eiropa jau patlaban ir kļuvusi pārāk komplicēta, pārāk nesaprotama un nepārskatāma Eiropas Savienības pilsoņiem un kāds tagad visu vēlas sarežģīt vēl vairāk. Bet te ir domāts panākt tieši pretējo. Dalītās suverenitātes pamatā starp federāciju un nacionālajām valstīm tiek noslēgts konstitucionāls līgums, kurā ir noteikts, kas jāregulē Eiropas un kas nacionālajā līmenī. Lielākā daļa ES pieņemto regulu radušās induktīvās „apvienošanās“ rezultātā pēc Monē (Monnet) metodes un ir sasniegto starpvalstu kompromisu izpausme mūsdienu valstu apvienībā – ES. Eiropas konstitucionālajā līgumā precīzi jādefinē tie pamatjautājumi, kas uzticēti federācijai un kas -- nacionālajām valstīm. Tikai tie jautājumi, kas noteikti risināmi Eiropas līmenī, jādeleģē federācijai, visi pārējie paliktu nacionālo valdību kompetencē. Tā būtu pārskatāma un vienlaicīgi rīcībspējīga Eiropas Federācija, pilnīgi suverēna institūcija, ko veido pašapzinīgas nacionālās valstis kā šīs federācijas locekles. Turklāt tā būtu tāda federācija, kas pilsoņiem ir „caurskatāma“ un izprotama, jo tajā būtu likvidēts demokrātijas deficīts.

Bet tas viss nenozīmē nacionālās valsts izzušanu. Lai padarītu likumīgu tādu pilsoņu un valstu savienību, un lai cilvēki to pilnībā atzītu, arī nacionālajai valstij ar savām kultūras un demokrātijas tradīcijām ikviena federācijas subjekta apziņā jābūt neaizstājamai. To es saku, raugoties uz mūsu draugiem Lielbritānijā, jo zinu, ka jēdziens “federācija“ daudzus britus kaitina. Bet man patlaban nenāk prātā cits apzīmējums. Nevienam te nevajadzētu būt nokaitinātam.

Arī Eiropas integrācijas procesa noslēgumā mēs vēl būsim vācieši, francūži un poļi. Nacionālās valstis turpinās pastāvēt un Eiropas līmenī tās saglabās ievērojami nozīmīgāku lomu nekā pavalstis Vācijā. Un subsidiaritātes princips tādā federācijā tiks definēts konstitūcijā.

Šīs trīs reformas: demokrātijas problēmas atrisināšana, kā arī nepieciešamība vēlreiz norobežot un precīzi raksturot kompetences tiklab horizontāli --- tas nozīmē starp Eiropas institūcijām---, kā arī vertikāli --- tātad starp Eiropu, nacionālo valsti un reģioniem -, būs iespējams īstenot, tikai pilnībā no jauna konstitucionāli dibinot Eiropu, tātad realizējot Eiropas konstitūcijas projektu, kurā būtu definētas pamattiesības, cilvēktiesības un pilsoņu tiesības proporcionālai varas sadalei starp Eiropas institūcijām un precīzai tās nošķiršanai Eiropas un nacionālo valstu līmenī. Tādas Eiropas konstitūcijas pamats būs attiecības starp federāciju un nacionālo valsti. Lai mani nepārprastu --- tam nav nekāda sakara ar re-nacionalizāciju, tieši pretēji.

Manas dāmas un kungi, jautājums, kas tagad izvirzās degpunktā, ir: vai šādu Eiropas federācijas vīziju var īstenot, izmantojot iepriekš izvirzīto metodi, vai arī jāapšauba pats šis integrācijas paņēmiens, līdzšinējā apvienošanās procesa galvenais elements?

Vēl nesenā pagātnē Eiropas institūciju darbā un politikā, noritot Eiropas integrācijas procesam, galvenokārt dominēja Monē metode, kuras centrā ir apvienošanās ideja. Šī etapveida integrācijas forma bez pārejas posma procesa noslēgumā tika izstrādāta 50.gadu beigās mazas valstu grupas apvienošanai. Lai cik arī veiksmīga bija šī pieeja toreiz, Eiropas politiskās integrācijas un demokratizācijas procesā tā izrādījusies tikai daļēji piemērota. Tur, kur nav iespējama visu ES dalībvalstu tālāka virzība, tika turpināta attīstība mazākās grupās ar jau mainītu sastāvu, kā, piemēram, Šengenas valstu Ekonomiskajā un valūtas savienībā.

Vai šī sadalīšanās, atsevišķu valstu pastiprināta sadarbība konkrētās sfērās ir atbilde uz dubultuzdevumu – paplašināties un padziļināties? Tieši šādā plašā un heterogēnā savienībā būs nepieciešams tālāk kaut vai piespiedu kārtā realizēt diferenciāciju. Panākt, lai tā noritētu pēc iespējas vieglāk, ir galvenais valdību konferences mērķis.

Bet šī pieaugošā diferenciācija izraisīs arī jaunas problēmas: Eiropas identitātes zaudēšanu, iekšēju saskaņotības, kā arī ES erozijas draudus, ja integrācijai būs jāaptver arvien lielākas starpvaldību sadarbības jomas. Bet šodien jau ir skaidri saskatāma „Monē metodes“ krīze, kuru nevar atrisināt ar pašas šīs metodes loģikas palīdzību.

Tādēļ Žaks Delors (Jacques Delors) kā arī Helmuts Šmits (Helmut Schmidt) un Valerijs Žiskārs d’Estēns (Valery Giscard d’Estaing) ir mēģinājuši rast jaunus risinājumus šai dilemmai. Pēc Delora domām, „nacionālo valstu federācijai“, ko veido Eiropas Kopienas sešas dibinātājvalstis, “jānoslēdz līgums līguma ietvaros“ ar mērķi panākt kardinālu Eiropas institūciju reformu. Līdzīgas pārdomas izteikuši H.Šmits un V.Žiskārs, kuri tomēr sešu dibinātājvalstu vietā izvēlas Eiro-11 valstis. Jau 1994.gadā Karls Lamers (Karl Lamers) un Volfgangs Šoible (Wolfgang Schäuble) izvirzīja priekšlikumu par Eiropas kodola izveidi, kas jau sākotnēji bija ļoti nopietna kļūda, proti, tā vietā, lai piedāvātu visus pievelkošu integrācijas magnētu,-- ekskluzīvs „kodols jeb centrs“ bez dibinātājvalsts Itālijas.

Ja, ņemot vērā nenovēršamo izaicinājumu – ES paplašināšanos austrumu virzienā, alternatīva Eiropas Savienībai patiešām būtu tās sairšana vai valstu integrācija, un ja palikšana valstu apvienībā nozīmētu stagnāciju ar visām no tās izrietošajām negatīvajām sekām, ES apstākļu spiesta un šo apstākļu izraisīto krīžu rezultātā nākamās dekādes laikā atradīsies izvēles priekšā. Vai nu lielākā daļa valstu pilnībā iekļausies ES un vienosies par Eiropas konstitucionālo līgumu, dibinot Eiropas federāciju; vai arī, ja tas nenotiks, kāda mazāka valstu grupa, soļojot avangardā, veiks šo ceļu pirmā. Tas nozīmē - „gravitācijas centra“ funkcijas pildīs atsevišķas valstis, kurām ir stipra eiropeiskā orientācija un kuras vēlas turpināt politiskās integrācijas procesu. Jautājums būtu tikai: kad pienāks īstais laiks, kas piedalīsies, vai šī „gravitācijas centra“ izveide būs paredzēta līgumos vai ne? Par vienu varam būt droši: arī turpmāk bez visciešākās vācu un franču sadarbības neizdosies realizēt nevienu Eiropas projektu.

Ņemot vērā šo apstākli, var domāt, ka attīstība nākamajos gadu desmitos noritēs divos vai trijos etapos.

Vispirms - pastiprināta sadarbība starp tām valstīm, kas vēlas uzturēt ciešākus kontaktus nekā pārējās, kā tas jau patlaban ir Šengenas Ekonomiskās un valūtas savienībā. Šādā veidā varētu kopīgi strādāt daudzās citās jomās: Eiro-11 tālāk attīstot par ekonomisku apvienību; vides aizsardzībā; noziedzības apkarošanā; veidojot vienotu imigrācijas un politiskā patvēruma piešķiršanas politiku, un, protams, arī ārējās un drošības politikas jomā. Turklāt ir ļoti būtiski, ka šī ciešā sadarbība netiek saprasta kā atteikšanās no integrācijas.

Iespējamais starpposms līdz politiskās apvienības dibināšanai varētu būt „gravitācijas centra“ izveide. Šo valstu grupa noslēgtu jaunu Eiropas pamatlīgumu; tas būtu federācijas konstitūcijas kodols. Un, ievērojot minēto pamatlīgumu, tiktu izveidotas iekšējās institūcijas; valdība, kurai ES ietvaros pēc iespējas vairāk jautājumos vajadzētu paust grupas dalībnieku kopīgo viedokli; spēcīgs parlaments; tiešu vēlēšanu ceļā tiktu izvirzīts prezidents. Tādam „gravitācijas centram“ vajadzētu būt kā avangarda spēkam, lokomotīvei, lai varētu pabeigt politisko integrāciju, un šis centrs iemiesotu sevī visus vēlākās federācijas elementus.

Es apzinos, kādas institucionālās problēmas pašreizējā ES izraisītu šāda „gravitācijas centra“ izveide. Tādēļ ļoti būtiski ir nodrošināt, lai ES sasniegtais tiktu saglabāts, lai ES netiktu sašķelta un lai ES kopā saturošā saikne netiktu apdraudēta ne politiski, ne juridiski. Jāizveido tādi mehānismi, kas nodrošinātu „gravitācijas centra“ darbību teritoriāli lielākajā ES bez jebkādiem zaudējumiem šai savienībai.

Kuras valstis piedalīsies šādā projektā: ES dibinātājvalstis, Eiro-11 dalībvalstis vai vēl kāda cita grupa,– uz šo jautājumu pašreiz nevar atbildēt. Domājot par jēdzienu „gravitācijas centrs“, vienmēr jāatceras, ka šis avangarda spēks nekad nedrīkst būt kaut kas ekskluzīvs, tam jābūt atvērtam visām ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm, ja tās noteiktā laika posmā vēlas piedalīties „centra“ darbībā. Ir jāizstrādā shēma, kā ES tuvināt valstis, kuras vēlas iesaistīties savienībā, bet kuras vēl nav izpildījušas izvirzītos priekšnosacījumus. Nozīmīgākie priekšnoteikumi šī projekta atbalstīšanai un īstenošanai ir „caurspīdīgums“ un iespēja līdzdarboties visām ES dalības un kandidātvalstīm. Šie priekšnoteikumi īpaši jāievēro, runājot par kandidātvalstīm. Būtu vēsturiski absurdi un ļoti muļķīgi, ja Eiropa tieši tajā laikā, kad tā beidzot varētu apvienoties, tiktu no jauna sašķelta.

Šādam „gravitācijas kodolam“ ir jābūt ieinteresētam aktīvā paplašināšanās procesā, un tam jābūt pievilcīgam visiem pārējiem dalībniekiem. Ja seko Hansa Dītriha Genšera (Hans Dietrich Genscher) pamatprincipam, ka nevienu dalībvalsti nedrīkst piespiest iesaistīties eiropeizācijas procesā intensīvāk nekā tā var un vēlas to darīt, bet valstīm, kas nevēlas turpināt šo procesu, nav iespēju kavēt pārējās turpināt šo ceļu – „gravitācija“ veidotos līgumu ietvaros, nevis ārpus tiem.

Pēdējais solis tad būtu integrācijas pabeigšana Eiropas Federācijā. Lai mēs viens otru nepārprastu: no ciešas sadarbības uz federāciju nav jāpāriet automātiski – vai nu tas būtu „gravitācijas centrs“, vai savienības biedru vairākums. Sākotnēji savienība nenozīmēs neko citu kā vien starpvaldību savstarpēji saskaņotu rīcību (par ko liecinās fakti) un Monē metodes ietekmes vājināšanos. Lai veiktu šo soli no ciešās sadarbības līdz konstitucionālajam līgumam – un tieši tas būs pilnīgas integrācijas pamats, nepieciešams apzināts politisks Eiropas jaundibināšanas akts. Nākotnes vīziju, manas dāmas un kungi, es redzu šādu: no sadarbības uz Eiropas konstitucionālo līgumu un Roberta Šūmana lielās idejas īstenošanu par Eiropas Federāciju. Tāds varētu būt šis ceļš!“

* Saīsināts tulkojums, pilns runas teksts angļu valodā; vācu valodā



"Latvija Eiropā"
Šī publikācija ir tapusi projekta "Fwd:Eiropa" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!