Latvijā meklēt krīzes vaininiekus ir ļoti vienkārši. Tepat viņi ir, gāzes pedāļu spiedēji un no kalna ar aizvērtām acīm braucēji, jau plāno savu nākotni vēl siltākos krēslos, nekā iepriekš. Mēs viņus zinām, un viņi zina, ko ir izdarījuši. Mēs viegli personificējam krīzi ar Šleseru, ar Kalvīti un ar nekustamā īpašuma spekulantu baru. Ir vieglāk, ja vismaz vari nedaudz apmānīt sevi un iedomāties, ka ir zināmi krīzes iemesli un tie ir vienkārši saprotami un izskaidrojami. Lai gan zinām, ka patiesība nav tik vienkārša.
Portugālē ar krīzes iemesliem ir citādāk. Šeit krīzei nav sejas, un iemeslu meklēšana drīzāk atgādina nomaldījušos cilvēku mežā, kas kā apmāts staigā no egles līdz eglei, bet nevar atrast izeju. Visi sev uzdod jautājumu – kā mēs šeit nonācām?
Šodien Portugāle sevi ir atradusi situācijā, kad tai ir viens no lielākajiem budžeta deficītiem ES (9.4% no IKP), un lielākie bezdarba rādītāji kopš 70-tajiem gadiem, šodien bez darba ir vairāk kā pusmiljons cilvēku (10.5 %). Reitingu aģentūras arvien pazemina Portugāles reitingus (S&P reitings pašlaik A-). Lai risinātu esošo situāciju, tiks paaugstināti visi nodokļi (PVN, darba devēja un ņēmēja, citi), samazinātas subsīdijas autarķijām, samazinātas valsts aparāta izmaksas. Ilgi nevarēju saprast, kāpēc šeit tik ļoti lēti maksā ēdiens gan veikalos, gan kafejnīcās (kuru ir daudz un kurās vienmēr ir apmeklētāji), kamēr izpētīju čekus un atradu iemeslu – PVN ir diferencēts, un variē no 5% (kafejnīcas, arī transports), līdz 12% (parastas preces veikalos) un 20% (kūkas un apģērbs). Katra no likmēm tiks palielināta par 1%. Portugāles ārējais parāds sasniedz 182,7 miljonus eiro, kas atbilst 75% no IKP. Katrs portugālis vidēji ir aizņēmies 18.3 tūkstošus eiro no ārvalstu bankām. Šī gada pirmajā ceturksnī bankrotējušo uzņēmumu skaits palielinājās par 7.7%, un katru dienu šī gada laikā tika slēgti aptuveni 25 uzņēmumi.
Tad kādi tad ir portugāļu ekonomikas nāves grēki, kurš tajos vainojams un kad tie tika īstenoti? Kā viņi ir nonākuši tur, kur atrodas šodien?
Pirmā tēze, kas parasti tiek pieminēta pirmām kārtām ir, ka Portugāle ilgstoši atradās nekustamā īpašuma spekulantu ietekmē, kurus ar savu politiku aizstāvēja finanšu institūcijas un PSD partija. Tomēr ekonomisti šodien runā, ka krīzes aizmetņi ir meklējami daudz tālākā pagātnē. Ekonomikas politikas kļūdas tika pielaistas jau pirms daudziem gadiem, laikā, kad Portugāle kļuva par ES dalīvalsti un ieviesa eiro.
Kļūda numur 1. Birokrātijas aparāta nepārtraukts pieaugums bez pamatojuma. Bez nopietniem kritērijiem atlasei, ar katru gadu arvien pieauga cilvēku skaits, kas strādāja valsts aparātā. Turklāt, arvien pieauga gan cilvēku skaits, gan viņu darba algas, tā ar katru gadu arvien palielinot valsts izmaksas. Ekonomikas problēmas aizsākas jau sen, sākot ar Antonio Gutjeresa valdību, kurš nezināja, kā izmantot iespējas, kuras sniedza ieiešana eirozonā. PSD/CDS valdība vienmēr cīnījās ar deficītu, ieviešos visus iespējamos veidus, bet neizdarot to, ar ko bija jāsāk – ar ierēdņu skaita samazinašanu. Tagadējais premjerministrs Jose Socrates arī iesāka savu darbu, neredzot zīmes, ka ekonomikai draud lejupslīde un neķērās kļat valsts aparāta samazināšanai.
Kļūda numur 2. Vāja sagatavotība pirms iestāšanās ES. Sākotnēji kļūstot par tagadējās ES dalībvalsti, nebija sagatavots nekāds plāns, kā uzņēmumiem kļūt konskurētspējīgiem kopējā tirgū. Problēmas vēl jo vairāk saasināja atteikšanās no vietējās valūtas bez konkurētspējas plāna. Vēl joprojām Portugāles uzņēmumiem trūkst konkurētspējas atvērtā tirgus apstākļos. Turklāt, ieiešana Eiropas tirgos strauji pazemināja izaugsmi tajos Portugāles ekonomikas tipiskajos sektoros, kā agrokultūra un zivjsaimniecība, kas agrāk sastādīja lielu ekonomikas daļu. Katru gadu eksporta apjomi samazinājās. Kopumā Portugāles ekonomika ir ļoti vērsta uz iekšējo patēriņu. Turklāt, kamēr netiks uzlabota produktivitāte, tikmēr neuzlabosies konkurētspēja. Bet ķonkurētspēju ļoti slikti ietekmēja ne tik senā Austrumeiropas tirgus atvēršana un Ķīnas iekļaušana PTO.
Kļūda numur 3. Vāja sagatavotība pirms iestāšanās eirozonā. Kamēr nebija ieviests eiro, valstij bija valūta, ko tā pati kontrolēja, un varēja koriģēt tās vērtību pēc vajadzībām. Ieejot eirozonā bez uzņēmumu konkurētspējas plāna, tika dots vēl viens sitiens Portugāles eksportspējai, to kārtējo reizi samazinot.
Kļūda numur 4. Aizņemšanās kultūras izaugsme. Jau kopš 80-tajiem gadiem cilvēki šeit dzīvo uz parāda. Jo pastāv princips, ka visi vēlas būt daļa no bagātās Eiropas, kur visi dzīvo uz parāda. Valsts ar savu politiku atbalstīja ģimenes, kuras pirka māju un divas mašīnas, kuras nevarēja atļauties. Arī šodien Portugāle kā valsts ir tāda pati, kā lielākā daļa portugāļu ģimeņu – tā neveido uzkrājumus, un, neskatoties uz krīzi, tomēr turpina dzīvot tā, it kā krīze nebūtu notikusi.
Izskatās, ka pamatos kļūdas ir tās pašas, kā Latvijā pieļautās. Latvija gan pamanījās krist daudz smagāk un tai, sabruktu, vajadzēja nepilnus 10, nevis 20 gadus. Tikai sliktās ziņas ir tās, ka Portugāle vēl joprojām ir brīvajā kritienā uz leju, un ne visi ir sapratuši, ka kritiens ir sācies. Latvija ir kritiena pašā apakšā un labās ziņas ir tās, ka zemāk krist nevar, un atliek cerēt uz izaugsmi.
Bet šeit ir redzama arī kļūda, no kuras Latvija nākotnē varētu izvairīties – mūsu uzņēmumi nebija gatavi brīvi konkurēt Eiropas brīvajā tirgū. Mēs tik ļoti gaidām eiro ieviešanu, bet vai nav tā, ka tas ir kļuvis par pašmērķi, bet nav plāna, kā ar eiro ieviešanu paaugstināt Latvijas uzņēmumu konkurētspēju? Esmu gatava likt galvu ķīlā, ka plāna nav.