Raksts

No izaugsmes uz stagnāciju?


Datums:
18. aprīlis, 2006


Autori

Nils Muižnieks


Foto: Foto - A. Jansons © AFI

Nacionālā attīstības plāna uzstādījums – “zināšanu ekonomika”, “zināšanu sabiedrība” nav oriģināls salīdzinājumā ar citu valstu attīstības plāniem, kuros arī ir tāda pati orientācija. Tāpēc “mūsu izaugsmes scenārijs” Eiropas kontekstā, iespējams, nākamajos septiņos gados ārējo faktoru ietekmē var pārvērsties arī par “stagnācijas scenāriju”.

Nacionālā attīstības plāna (NAP) pirmā redakcija, kas apspriesta vairākos forumos visā Latvijā, ir ārkārtīgi svarīgs dokuments, kas iezīmē attīstības stratēģiju tuvākajiem gadiem un vīziju par to, kāda Latvija izskatīsies līdz 2013.gadam. Neraugoties uz dokumenta visai augsto analītisko līmeni, tas ne vienmēr ir pietiekami konkrēts, un lasītājs beigās negūst īstu priekšstatu par to, kāda varētu būt Latvija vai kāds atsevišķs reģions pēc septiņiem gadiem.

Visai neskaidra ir dokumenta teorētiskā un metodoloģiskā pieeja, kas attēlota kā piramīda. Diskutējams ir jautājums, vai dzīves kvalitāte būtu uzskatāma par mērķi vai par līdzekli. Vienuviet par izaugsmes mērķi saukts “cilvēka dzīves kvalitātes pieaugums”, bet cituviet NAP izvirzītais stratēģiskais mērķis un prioritātes ir “izglītība un zināšanas tautsaimniecības izaugsmei un tehnoloģiskai izcilībai” un “izglītots un radošs cilvēks”, “uzņēmumu tehnoloģiskā izcilība un elastība” un “zinātnes un pētniecības attīstība”. Piramīdas virsotne (valsts izaugsmes mērķis) ir dzīves kvalitāte, kas skaidrota kā materiālā labklājība, stabils darbs un pietiekams atalgojums, izglītības līmenis, veselības stāvoklis, mājokļa kvalitāte, infrastruktūra, pievilcīga telpa darbam, dzīvei un atpūtai utt., kas daudzējādi sakrīt ar piramīdas pamatni (valsts izaugsmes priekšnoteikumi) – iekļaujošs un noturošs darba tirgus, vesels cilvēks ilgtspējīgā sabiedrībā, moderna infrastruktūra un pakalpojumi, pieejams mājoklis un sakopta dzīves telpa u.c.

Nav skaidrs, vai NAP ir attīstības stratēģija, vai racionāls plāns, kur un kā izmantot Eiropas fondu līdzekļus. Latvijai šāda neskaidrība ir bīstama, jo sabiedrībā ir labi zināmi gadījumi, ka dažāda veida finansējums nav ne gudri, ne godprātīgi izmantots Latvijas attīstībai. Ja nākamajos septiņos gados korupciju Latvijā turpinās apkarot kā sekas, nevis tiks likti šķēršļi iespējām tai rasties, jebkādas Latvijas attīstības programmas būs apdraudētas un nemazināsies arī cilvēku neuzticība valstij. Kvalitatīvi izstrādāts NAP var būt reāla barjera korupcijai – jo cilvēki varētu sākt raudzīties līdzi, kā resursi tiek izmantoti. Pašreizējā izstrādes līmenī NAP nav šāds dokuments, jo pagaidām ar to ir iespējams argumentēt un motivēt jebkādas vajadzības un intereses.

Tas jo cieši saistīts arī ar NAP piedāvātajiem trīs iespējamajiem scenārijiem Latvijas nākotnei – atpalicības, stagnācijas un izaugsmes scenārijiem. Lai arī autori norāda uz vēlmi īstenot pēdējo, izaugsmes scenāriji var būt dažādi. Dokumentā nojaušama autoru izvēle par labu stratēģijai, kas akcentu liek uz zinātnes un tehnoloģijas komercializāciju, radošu industriju attīstību un Latvijas pozicionēšanu kā tranzīta un loģistikas centru. Tas ir saprotami, bet, ja netiks uzlabota uzņēmējdarbības vide un samazinātas nodokļu likmes pašnodarbinātām personām un tikko dibinātiem uzņēmumiem, nekāda ilgstoša tautsaimnieciska augšupeja nebūs iespējama.

NAP uzstādījums – “zināšanu ekonomika”, “zināšanu sabiedrība” nav oriģināls salīdzinājumā ar citu valstu attīstības plāniem, kuros arī ir tāda pati orientācija. Tāpēc “mūsu izaugsmes scenārijs” Eiropas kontekstā, iespējams, nākamajos septiņos gados ārējo faktoru ietekmē var pārvērsties arī par “stagnācijas scenāriju”. Tādēļ Latvijā ir paškritiskāk un analītiskāk jāizvērtē iespējas un riski. NAP teksts apliecina optimismu, ignorējot, ka pārējā Eiropa un pasaule nākamajos septiņos gados arī mainīsies.

Dokuments ne vien iezīmē tautsaimniecības perspektīvākās nozares, bet apgalvo, ka attīstība būs “uz cilvēku centrēta”, ar mērķi uzlabot visu iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Šī vēlme ir apsveicama un sakrīt ar vairāku gadu garumā Apvienoto nāciju organizācijas attīstības programmas izloloto un Latvijas zinātnieku izmantoto tautas attīstības pieeju, kurā ekonomisko, politisko un kultūras attīstību novērtē caur cilvēku dzīves piepildījuma prizmu. Svarīgi ir aplūkot, ko valdība var darīt, lai veicinātu šādu attīstību un novāktu šķēršļus, kas neļauj atraisīties individuālai iniciatīvai. Vēl jo svarīgāka ir katra cilvēka individuālā atbildība attīstības procesā – pagaidām daudzi pasīvi gaida, ka valdība “sakārtos” valsti, lai “mēs” varētu pēc tam baudīt attīstības augļus.

NAP minēts, ka “tika veikta esošās situācijas analīze par valsts ekonomisko attīstību, kā arī SVID analīze”, bet publiski šie resursi, piemēram, www.nap.lv nav atrodami. Tādējādi NAP apspriešanas procesā sabiedrībai būtiski samazinājās iespējas kompetenti līdzdarboties, lai vērtētu, vai šis ir plāns ir rīks, kā labot esošās, attīstībai nelabvēlīgās situācijas, un kā gudri un mērķtiecīgi, par labu Latvijas tautai, veicināt valsts attīstību. Lietderīgi būtu apkopot interneta resursus un saites, lai plašāks loks bez ilgas meklēšanas varētu iepazīties ar Īrijas vai Austrumeiropas valstu pieredzi šādu dokumentu veidošanā un arī izpildes kontrolē.

Analīzē pietrūkst vairāku augstas dzīves kvalitātes elementu un priekšnosacījumu. Dokuments piemin kultūru, bet galvenokārt, lai uzsvērtu nacionālās kultūras vērtības, latviešu valodas lomu un vēlmi veidot vienotu kultūras telpu. Nepieciešams konkretizēt plašo kultūras jēdzienu un par mērķi izvirzīt cilvēkus, kas no skolas sola ir audzināti ar vēlmi un spējām baudīt kultūru. Šāds uzstādījums liekas sevišķi aktuāls, ņemot vērā, ka pēdējos gados radošie pulciņi daudzās skolās likvidēti vai pārvērsti par maksas pakalpojumiem, kas daudziem nav pa kabatai.

Obligātas vidējās izglītības ieviešana ir ļoti atbalstāms mērķis, taču NAP sadaļas par izglītību apiet ārkārtīgi dramatisko situāciju pamatskolās. Šobrīd atbirums no pamatskolām ir milzīgs, daudzi skolas beidz bez diploma un strauji aug Latvijas analfabētu un pusanalfabētu skaits. Problēmas vidusskolās ir sekas tam, kas noticis pamatskolās un pirms tam.

Nosakot risināmos uzdevumus izglītībā: “izveidot darba tirgus analīzes un vidēja un ilgtermiņa prognožu sistēmu”, “pilnveidot augstākās izglītības piedāvājumu darba tirgum”, “izveidot valsts atbalstītu profesionāli orientētu mūžizglītības piedāvājumu” utt., NAP netiek definēts, kas Latvijai ir derīgākās un no valsts puses atbalstāmākās nozares un industrijas, lai veicinātu cilvēka “labklājības kāpumu” Latvijā.

NAP pareizi uzsver nepieciešamību savienot izglītības sistēmu ar darbu tirgu, atjaunot spēcīgās tradīcijas dabas un inženierzinātnēs, aktīvi veicināt zinātnes komercializāciju. Tomēr jāatceras, ka sociālās un humanitārās zinātnes nav tik vienkārši komercializējamas, taču tās piedāvā būtiskus instrumentus, lai analizētu sabiedrības attīstību, faktorus, kas bremzē dzīves kvalitātes pieaugumu. Bez sapratnes par Latvijas cilvēku vēlmēm un motivācijām, bez analīzes par likumsakarībām, kas veicina vai kavē kādas nozares politikas veiksmīgu īstenošanu, attīstība būs apgrūtināta.

NAP realizācijā riska faktors ir tas, ka netiek paredzēti nekādi indikatori, kā kontrolēt plāna izpildes gaitu un, ja nepieciešams, to arī koriģēt. Spriedums, ka “stratēģiskais mērķis un prioritātes izvēlētas, apzinoties, ka pilnvērtīga atdeve no NAP darbības laikā veiktajiem ieguldījumiem izglītībā un pētniecībā būs gūstama pēc septiņu gadu perioda, bet tehnoloģiskās izcilības sasniegšana un uzturēšana ir nepārtraukti risināms uzdevums” (14.lpp.), nevieš skaidrību.

Domājams, ka ministrijas vien nespēs veikt novērošanu un monitoringu, ka talkā būs jānāk augstskolu pētniekiem. Jau tagad pētnieki no Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta sadarbībā ar reģionālām augstskolām apvienojušies tīklā, lai izdotu ikgadējo tautas attīstības pārskatu. Šis pētnieku tīkls, kas veido sava veida “reģionālo kompasu,” var veikt NAP ieviešanas analīzi, kā arī piedāvāt savu zinātnē pamatotu redzējumu par atsevišķu nozaru rīcības plāniem.

Neraugoties uz augstskolu būtisko lomu, īstenojot jebkuru uz zinātnes un tehnoloģijas balstītu attīstības stratēģiju, dokuments nedod skaidrību par paredzēto līdzekļu sadali starp zinātnes nozarēm, starp Rīgu un reģioniem. Dokuments pareizi izceļ nepieciešamību veicināt policentrisku Latvijas attīstību, kur viss nebūtu koncentrēts Rīgā. Taču, domājot par nākotni, jāizmanto arī esošais potenciāls un gatavība lietderīgi izmantot resursus. Diemžēl jautājums par zinātnes pārvaldības uzlabošanu un caurspīdīguma nostiprināšanu zinātnes finansējumā dokumentā netiek aplūkots.

NAP bieži piemin cilvēkresursus, bet neatbildēts paliek smags jautājums – turpinoties pašreizējām demogrāfiskām tendencēm (zema dzimstība, ievērojama emigrācija), vai mums pietiks darba roku, lai veiksmīgi īstenotu izaugsmes stratēģiju? Dokumentā netiek analizēts, kurās nozarēs jau tagad trūkst kvalificēti darbinieki un kurās nozarēs paredzams šāds trūkums. Kā attīstības virzītāji plāno risināt šo problēmu? Ja nevēlamies aicināt viesstrādnieku armiju nākotnē, nopietni jādomā par mūsu emigrantu atvilināšanu un dzimstības veicināšanu. Tomēr, šķiet, ka ar to vien nepietiks, lai nodrošinātu cilvēkresursus izaugsmes scenārijam.

Līdz ar to, savlaicīgi jādomā par sabiedrības integrācijas politiku (dokumentā lieto jēdzienu “sabiedrības saliedētība”), kas ietvertu arī jaunpienācējus. Latvijai jau ir labas iestrādes latviešu valodas apguves veicināšanā, bet jādomā arī par instrumentiem kopīgu vērtību nostiprināšanai. Viens no šādiem instrumentiem citās Eiropas valstīs ir pilsoniska izglītība, kas šobrīd ir pieejama tikai 9.klases skolēniem, bet kas būtu vajadzīga visplašākajiem iedzīvotāju slāņiem, t.sk. imigrantiem, lai tie varētu iepazīt Latvijas vēsturi, tradīcijas, demokrātiskās vērtības.

Dokumentā Latvija attēlota kā aktīva dalībniece Eiropas kaimiņu politikā, kas iesaistās reģionālajā enerģētikas politikā un novēro vides stāvokli ne vien Latvijā, bet arī austrumu kaimiņu reģionos. Neraugoties uz mūsu vēlmi sevi redzēt austrumu kaimiņvalstu ekspertu lomā, Latvijā katastrofāli trūkst institucionalizētas zināšanas par Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju utt. Augstskolās netiek mācīts par šīm valstīm, ar retiem izņēmumiem pētnieki nenodarbojas ar austrumu kaimiņvalstīm. Ja vēlamies kļūt par “tiltu” vai ekspertīzes centru, jāparedz līdzekļi pētniecības un cilvēkresursu rašanās atbalstam šajā jomā.

Visbeidzot, jāatzīmē NAP autoru vēlme atsvabināties no ierastās ierēdnieciskās valodas un pietuvoties cilvēkiem, kas izdodas tikai daļēji. Lai NAP īstenošana būtu veiksmīga, jāturpina nespeciālistiem padarīt saprotamākus politikas plānošanas dokumentus un jānostiprina partnerība ar nevalstiskajām organizācijām un pētniekiem.

____________________________________

*Raksts apkopo atziņas un priekšlikumus no Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētniekiem un LU SZF mācībspēkiem, kuri NAP apsprieda 2006.gada 11.aprīlī. Piedalījās Baiba Bela-Krūmiņa, Inta Brikše, Baiba Holma, Līga Krūmiņa, Nils Muižnieks, Žaneta Ozoliņa, Iveta Reinholde, Juris Rozenvalds, Tālis Tisenkopfs, Inga Ulnicāne, Viesturs Zanders, Brigita Zepa, Aija Zobena.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!