Foto: G. Dieziņš © AFI
Tā vietā, lai uzsāktu otrās paaudzes reformas, kurām būtu jāmotivē darbinieki, valsts pārvalde atgādina gadsimtu vecu banku, kur blēdīgi un iebaidīti ierēdņi nošmulētos uzročos drukā uz rakstāmmašīnām, kamēr bankas direktors brauc spožā auto, jo viņš jau netaisās “strādāt pliks un izbadējies".
“Valsti nevar vadīt kā uzņēmumu, arī kā banku ne…,” priekšvēlēšanu reklāmās teica TB/LNNK lokomotīve Guntars Krasts. Jaunā laika dibināšanas kongresā Einars Repše solīja “zagļu un krāpnieku valsts pārvaldē nebūs”, bet Latvijas Pirmās partijas redzamākā figūra Ēriks Jēkabsons, vienu uzaci izteiksmīgi uz augšu pavilcis, jautāja: “Te ir valsts vai kas?”
Kļuvuši par koalīcijas partneriem, politiskie spēka vīri tomēr pierāda, ka skaidrības par to, ko darīt ar glūnības, zaglības un neefektivitātes pārņemto pašlabuma interesēs strādājošo valsti nevienam nav.
Medijos jau vairākkārt izskanējusi kritika par Valsts civildienesta likuma grozījumiem, ko vēl pagājušā gada beigās Ministru kabinets pieņēma steidzamības kārtā. Grozījumi ir kosmētiski un sākumā iecerētā muskuļu demonstrācija no premjera puses, kas uz aizdomu pamata varētu atlaist ierēdņus, no tiem pazudusi. Neko vairāk par nepārdomātības un haotisma iespaidu šie grozījumi nerada. Vēl mulsinošāki nepārdomātāks ir valdības lēmums palielināt premjera un ministru algas trīs reizes laikā, kad uz ministrijām tiek izdarīts spiediens izmaksu samazināšanai. Šādas izmaiņas valsts pārvaldes darbiniekos var tikai pastiprināt mazdūšību, neieinteresētību un sabotāžas vēlmes.
Valsts vai banka?
Nāksies tomēr oponēt tēvzemietim Krastam, kas nezina, kā valsts jāvada, bet zina, kā to nevajag darīt. Tieši pretēji! Valsts pārvalde ir jāvada tāpat kā banka vai biznesa uzņēmums. Un šīs vadības pamatā ir darbinieku MOTIVĀCIJA.
Harvardas universitātes profesore Merilina Grindla uzskata, ka valsts pārvaldes reformai ir divas paaudzes[1]. Pirmās paaudzes reformu pamatā ir struktūras un sistēmas maiņa, štatu samazināšana un vienotas apmaksas sistēmas ieviešana. Šo reformu paņēmieni ir kontrole un ‘kārtības ieviešana’. Šis valsts pārvaldes reformu posms sniedz atbildi uz jautājumiem – kāpēc valsts ierēdņi strādā slikti un neefektīvi. Šis posms arī ar vairāku Eiropas Savienības (ES) PHARE projektu palīdzību vairāk vai mazāk vismaz uz papīra Latvijā ir paveikts.
Tomēr vēl svarīgākas un Latvijā kā modernā valstī absolūti nepieciešamas ir otrās paaudzes valsts pārvaldes reformas. Tās atbild uz jautājumiem – kāpēc ierēdņi strādā labi, kāpēc reizēm tiem interesē savs darbs un kāpēc tie ir gatavi uzņemties iniciatīvu. Šo reformu paņēmieni ir darbinieku motivācija, jēgpilnu darba vietu radīšana, atzinība par labi padarītu darbu, kopdarbs grupās ar cilvēkiem, kam ir tādas pašas intereses un vēlme strādāt.
Šādi reformētā valsts pārvaldē tiek novērtēti darbinieki, kas nāk klajā ar jauninājumiem un iniciatīvu, kas vēlas gūt panākumus. Jā, tas ir tā kā bankā. Šādā valsts pārvaldē nerastos situācija, ka Rietumos atbilstoši izglītota jauniete, kas vēlas strādāt valsts pārvaldē, Finansu ministrijā tiek izsmieta un pasūtīta vienu māju tālāk[2].
No valsts pārvaldes hierarhiskā viedokļa, šādas reformas ir realizējamas ar decentralizācijas, lielākas elastības, lielākas atbildības un horizontāla darba stila ieviešanu. Šāda valsts pārvalde būs īpaši nepieciešama tad, kad Latvijai vajadzēs sākt strādāt ar Eiropas Savienības līdzekļu apgūšanu, lai galu galā mēs paši savas vainas dēļ neizrādītos zaudētāji no iestāšanās ES. Pašlaik izskatās, ka viss, uz ko jaunā valdība ir gatava, ir ierēdņu trenkāšana un pašu algu palielināšana.
Instrumenti
M.Grindla atzīmē, ka ikvienā valstī, kurā nepieciešams veikt revolucionāras pārmaiņas valsts civildienestā, nepieciešams izveidot nelielu darba grupu, kas ne tikai meklē risinājumu, bet arī precīzi nodefinē problēmas būtību[3]. Bez šādas darba grupas neiztikt, jo nepieciešams novērtējums, cik paredzamās reformas izmaksās, jāatrisina biznesa mūžsenā problēma – kā īpašniekam (parlamentā ievēlētajiem) būt pārliecinātam par to, ka vadītājs (augstākās amatpersonas) strādā tā interesēs (angliski principal – agent problem). Šie jautājumi saistīti ar valsts pārvaldes caurskatāmību, atbildību un efektivitāti. Šai darba grupai, un īpaši svarīgi tas ir Latvijā, ir jāatrod veids, kā saskaņot iesaistīto pušu intereses, jo valsts pārvaldē strādājošo iespējas sabotēt jebkādu labi domātu reformu iniciatīvu ir milzīgas. Tas nozīmē, ka šādai darba grupai nepieciešams konstatēt un precīzi noteikt, kas būs zaudētāji un kas ieguvēji no reformām, lai panāktu spēcīgu ieguvēju atbalstu.
Skaidrojot Valsts civildienesta likumā pieņemtos grozījumus, tieslietu ministrs Aivars Aksenoks rakstīja, “lai izvairītos no nepārdomātiem, no konteksta izrautiem vai faktisko situāciju pārāk vienkāršojošiem [..] risinājumiem, darba grupa turpina strādāt pie plašākas civildienesta reformas koncepcijas, kas politiskos mērķus šajā jomā transformēs konkrētā, saskaņotā un tiesiskas valsts principiem atbilstošā rīcības plānā”[4]. Izklausās cerīgi, ka šāda darba grupa varētu daudz sistemātiskāk pievērsties valsts pārvaldes reformām. Atliek tikai jautājums, kāpēc šāda darba grupa efektīvi nesāka darboties vēl pirms haotiskās rosīšanās ap valsts pārvaldi. Pašlaik, tā vietā, lai uzsāktu otrās paaudzes reformas, valsts pārvalde atgādina pagājušā gadsimta sākuma banku, kur glūnīgi, blēdīgi un iebaidīti ierindas ierēdņi nošmulētos uzročos drukā uz rakstāmmašīnām, kamēr bankas direktors brauc spožā, melnā auto, jo viņš jau netaisās “strādāt pliks un izbadējies”[5].
__________________
[1] Runa ANO konferencē “Atjaunojot valdību”, 2002. gada 17. decembris, Marakeša, Maroka.
[2] LTV raidījums “Tādi Esam”, 2002. gada 14.novembris.
[3] Merilee Grindle “Designing Reforms: Problems, Solutions and Politics”, November 2000, Harvard University.
[4] Aivars Aksenoks “Ierēdņiem jāstrādā sabiedrības interesēs” Diena, 20023. gada 2. janvāris.[5] LETA, 2003. gada 7. janvāris, premjers Einars Repše komentē ministru algu paaugstinājumu.
"Jaunā laika" ierosinātie grozījumi Valsts civildienesta likumā un Publisko aģentūru likumā