Atslēgvārdi:

Nevis krievu lācis, bet pašmāju kampēji 11

Šīs vēlēšanas nav par ārpolitisko orientāciju uz Rietumiem vai Austrumiem. Izvēle ir cita — vai nu Latvija turpinās evolucionēt Rietumu demokrātijas virzienā, vai arī iestāsies korumpēto, oligarhisko “fasādes” demokrātiju klubā.

Iesaki citiem:

Latvijas priekšvēlēšanu politikā “Krievijas jautājums” nekad nav palicis bez uzmanības, taču šoreiz tas tiek pasniegts jaunā kontekstā — daži politiķi un eksperti runā par iespējamo ārpolitisko virziena maiņu “no Rietumiem uz Austrumiem”. Tā Andris Sprūds intervijā žurnālam Ir izsaka bažas, ka “palielināsies plaisa starp Latviju un Igauniju un kandināvijas modeļa vietā tuvināsimies Ukrainas modelim ar tā ārpolitiskās identitātes pretrunīgumu, ciešākām attiecībām ar Krieviju un politisko vērtību pakārtošanu ekonomiskajām interesēm.” Šī analīze cieši sasaucas ar 10. Saeimas vēlēšanu ārpolitisko dienaskārtību. Tā pareizi iezīmē izaicinājumus, taču par to, cik pareizi šeit tiek identificēti riski, ir jādiskutē.


Labas attiecības

Pirmkārt, jau 20 gadus Krievija netraucē Latvijai tuvoties tā sauktajam Skandināvijas vai, pareizāk, Ziemeļvalstu modelim. Mēs traucējam paši sev. Ziemeļvalstu sabiedrību izvēle ir sociāli liberāla, demokrātiska labklājības valsts, kuras pamatā ir sociālais taisnīgums, iedzīvotāju savstarpēja cieņa un politiskā atbildīguma sajūta. Tās visas ir iekšpolitiskas izvēles, uz kurām Ziemeļvalstu sabiedrības ir bijušas spējīgas, bet Latvijas — nē. Ja vērtējām tādus aspektus kā politisko vērtību pakārtošana ekonomiskajām interesēm, kā arī kultūras un sociāli ekonomiskus rādītājus, tad Latvija joprojām atrodas vēl tālu no Ziemeļvalstīm un tuvu postpadomju valstīm Ukrainai un Krievijai. Taču tas nenotiek tādēļ, ka Ukrainas vai Krievijas modelis būtu daudz pievilcīgāks par Ziemeļvalstu modeli, jo korupcija, nabadzība, brīvības un sociālā taisnīguma trūkums nevilina ne latviešus, ne ukraiņus, ne krievus. Jau divdesmit gadus Latvija ir neatkarīga valsts, kas pati nosaka savu attīstības virzienu. Ja līdzīgos apstākļos neesam bijuši tikpat spējīgi kā igauņi, tad pie tā ir vainīga mūsu pašu nespēja, nevis Kremļa spiediens vai sliktais piemērs. Valsts izzagšana, sabiedrības sašķeltība, necieņa pret līdzcilvēku tiesībām — šīs politiskās sērgas Latvijā neietek pa gāzesvadu, bet nobriest tepat pašu mājās.

Otrkārt, nav pamatotu bažu par ārpolitikas “ukrainizāciju”. Atšķirībā no Ukrainas Latvija politiski atrodas Rietumos, nevis starp Austrumiem un Rietumiem, un tai nav jābalansē starp Eiropu un Krieviju. Atkāpšanās no stratēģiskās izvēles notiktu, ja Latvija atvadītos no NATO un Eiropas Savienības (ES) un to vietā klauvētu pie NVS un Muitas savienības durvīm un ja mūsu ekonomiskā, drošības politika un ārpolitika tiktu ciešāk koordinēta nevis ar Briseli un Vašingtonu, bet gan ar Maskavu. Taču šādu pavērsienu neatbalsta ne sabiedriskā doma, ne politiskā elite — arī tā elites daļa, kas šodien runā par “attiecību uzlabošanu” ar Krieviju. Daudz lielāks risks ir nevis klaja atkāpšanās, bet marginalizācija eiroatlantiskajā kopienā. Valsts, kas nepilda savas saistības NATO un ES priekšā, nevar cerēt arī uz sabiedroto atbalstu, kad tas ir vajadzīgs. Ir vajadzīgs nopietns dialogs ar vēlētājiem par reālajām pasaules problēmām un par to, kā tās skar Latviju, par to, kāpēc Latvijai jāpilda savas eiroatlantiskās saistības Afganistānā u.t.t., taču šāds dialogs politiskajām partijām joprojām vēl nav pa spēkam un izpaliek.

Treškārt, būtu beidzot jātiek pie skaidrības, kādas tieši attiecības ar Krieviju atbilst Latvijas interesēm un ko nozīmē “normālas”, “labas” vai “ciešas” attiecības? Normālas attiecības ar Krieviju nozīmētu, ka pastāvošās interešu vai pozīciju starpības tiek pēc iespējas atrisinātas vai vismaz netraucē sadarbībai jomās, kur intereses un pozīcijas sakrīt. Par labām šīs attiecības varētu saukt tad, ja sadarbības jomu īpatsvars būtu lielāks par to jomu kopumu, kur saglabājas atšķirīgā izpratne un konflikti. Tas nenozīmētu ārpolitiskās orientācijas maiņu, bet gan sakarīgu politiku. Šādu politiku, starp citu, no Latvijas gaida un pieprasa arī mūsu eiroatlantiskie partneri. Tas ir izaicinājums, kas prasa konsensu starp politiskajiem spēkiem par austrumu politikas vadlīnijām, kas sniedzas pāri centram, kuram ir nodrošināta kontinuitāte. Tieši šī iemesla dēļ konsensā un atbildībā par ārpolitiku jāiesaista arī Saskaņas centrs (SC). Gan “Krievijas skeptiķiem”, gan “Krievijas entuziastiem” būtu jābeidz izmantot Latvijas–Krievijas attiecības kā politiskās demagoģijas objekts un jāvienojas, kas ir Latvijas nacionālās intereses šajās attiecībās, kādi ir mērķi un kā tos sasniegt.

Vai ir jābaidās no ciešākām attiecībām? Politiskajā jomā iespēju spektrs ir skaidrs: Latvijas sabiedrotie ir atrodami eiroatlantiskajās institūcijās ES un NATO, savukārt attiecības ar Krieviju, lai cik lieliskas tās arī būtu, ir un paliek attiecības starp kaimiņiem vai partneriem, bet ne starp sabiedrotajiem. Jautājums, cik cieši ekonomiskie sakari ir savienojami ar Latvijas nacionālajām interesēm? Nav problēmu ar tirdzniecību ar Krieviju — šis tirgus ir grūts un nepastāvīgs, tomēr ienesīgs. Protams, tur, kur ir ekonomiskā mijiedarbība, būs arī interešu konflikti un strīdi, bet tie ir jārisina uz labu politisko attiecību fona, nevis jāatsakās no mijiedarbības vispār. Latvija ir jāpasargā no kriminālā Krievijas biznesa ieplūšanas Latvijā, bet to darīt būs vieglāk, ja būs labāka sadarbība ar Krieviju organizētās noziedzības apkarošanas jomā.


Kremļa kontrole

Tiek paustas bažas, ka krievu investīcijas varētu būt politiski motivētas un ka Latvijas uzņēmumu nonākšana Krievijas uzņēmēju rokās nozīmētu šo uzņēmumu pakļaušanu “Kremļa” kontrolei. Izņemot gadījumus, kad investors ir kāds no Krievijas valsts monopoliem, īpaši enerģētikas jomā, šādām bailēm nav pamata: Maskavai nav ne plāna, ne iespēju “pārpirkt” Latvijas ekonomikas sviras, turklāt iemesls daudzu austrumu investoru interesei par Latviju bieži vien ir tieši vēlme mazināt savu atkarību no Krievijas varas iestāžu patvaļas. Taču galvenais ir tas, ka jebkuram biznesam Latvijā jādarbojas tiesiskās valsts un likumu ietvaros neatkarīgi no tā, kam tas pieder. Biznesam jāmaksā nodokļi un tā ietekmei uz politiku jābūt ierobežotai un kontrolējamai. Šobrīd gan tā tas nav, taču problēma ir nevis potenciālais Krievijas biznesa lobijs, bet reāli pastāvošais nacionālais oligarhāts. Ja valsts uzņēmumu pārdošana krievu investoriem izraisa šaubas, tad pareizāk būtu jautāt, vai vispār ir laba doma privatizēt šodien, kad jebkurš privatizācijas process, visticamāk, notiek ekonomisko grupējumu interesēs uz pārējās sabiedrības rēķina.

Viena joma, kur ekonomiskajām saiknēm ar Krieviju ir būtisks drošības aspekts, ir enerģētikas (lasi: gāzes) joma, un tas ir divu iemeslu dēļ. Pirmais iemesls — gāzes atkarība no Krievijas. Totālā atkarība, protams, ir jāizbeidz, bet šī problēma ir atrisināma pakāpeniski — nevis atsakoties no Krievijas resursiem, bet nodrošinot pieeju alternatīvajiem avotiem. Otrais ar Krievijas gāzi saistītais risks ir lielā nauda, kas seko gāzei — necaurspīdīgajā un pretkorupcijas kārdinājumiem neizturīgajā politiskajā sistēmā tā paver durvis atsevišķu biznesa lobiju un, pastarpināti, arī ārzemju interešu ietekmei. Ir visai normāli, ka divu valstu intereses enerģētikas jomā, kā arī valsts un enerģetisko lobiju intereses var nesakrist. Tāpēc ir vajadzīga liela piesardzība un demokrātiska kontrole, vērtējot, piemēram, gāzes infrastruktūras projektus ar Krievijas līdzdalību. Taču tas, cik daudz krievu gāze korumpēs latviešu politiku, būs atkarīgs no Latvijas spējas atrisināt pamatproblēmu, kas ir vietējo oligarhisko interešu grupu pārmērīgā politiskā ietekme.

Ir vērts padomāt par Somijas piemēru. Šī valsts, kura kādreiz PSRS agresijas dēļ zaudēja desmitiem tūkstošu cilvēku un lielu teritoriju, šodien uztur normālas politiskās attiecības ar Krieviju, un tās tirdzniecības apgrozījums ar Krieviju ir pat lielāks nekā Latvijai. Taču tas netraucē Somijai būt par vienu no veiksmīgākajām Rietumu demokrātijām, izvairoties no nacionālās identitātes, politiskās kultūras vai politiskās sistēmas “krieviskošanas”.

Šīs vēlēšanas nav par ārpolitisko orientāciju uz Rietumiem vai Austrumiem. Izvēle ir cita — vai nu Latvija turpinās evolucionēt Rietumu demokrātijas (politiskas konkurences, caurspīdīgas pārvaldes, likuma varas u.t.t.) virzienā, vai arī iestāsies korumpēto, oligarhisko “fasādes” demokrātiju klubā, kur jau tagad ir daudz “biedru”. Pie kļūmīgas izvēles būs vainīga nevis “Kremļa roka” bet tā sauktās politiskās elites nespēja pārliecināt vēlētājus par savu Rietumniecisko vīziju.

Nav nekāds dižs garadarbs turpināt biedēt sabiedrību ar Krievijas draudu. Krievijas temats ir kļuvis par universālo ārpolitiskās domāšanas trūkuma pildītāju, bet joprojām vēl nav izpelnījies nopietnu politisku diskusiju. “Krievijas skeptiķu” nespēja formulēt sakarīgus jautājumus ir tikpat liela daļa no problēmas, kā “Krievijas entuziastu” vēlme izvairīties no atbildēm. Tāpēc arī pirms šīm vēlēšanām vēlētājam jāiztiek ar tradicionālajām variācijām par “lāča tēmu”.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Normunds 30.09.2010 15:49
Taisnība jau ir - patīk mums Krievija vai ne, bet kā ar kaimiņvalsti mums ar Krieviju būs jārēķinās vienmēr. Un, ja Eiropas Savienības lielie spēlētāji nolems, ka ES un Krievijai jāveido stratēģisko savienību (kā 3.globālo spēlētāju iepretim ASV un Ķīnai), tad Latvija nekur neliksies neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem.

Par netīro naudu no Krievijas gan nepiekrītu. Visa ES to ar lielu kāri ņem pretī. Jo pēc legalizācijas šī nauda taču ieplūst tīrajā biznesā. Piemēram, Austrija (banku sektors) lielā mērā dzīvojas uz Krievijas netīrās naudas rēķina. Un Austrijā krīze tā arī neiestājās!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 30.09.2010 15:13
Tomēr "kampēji"var gadīties ne tikai pašmājnieki. Zināmos gadījienos (kad neesam uzmanīgi un ejam nezin kur) kampēju rindās var atrast i zviedrus, i vāciešus, i dāņus, i krievus, i amerikāņus, u.c.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

otra puse 30.09.2010 08:50
Jābūt vai nu attiecīgi politiski motivētam vai arī totāli stulbam, lai neredzētu Krievijas intereses Latvijā. Tas, ka neesam adekvāti izmantojuši neatkarības iespējas tāpat ir visiem skaidrs, bet veltīt par maz uzmanības mūsu valstij vienīgajam naidīgajam režīmam, ir mazākais naivi. Vai tikai pats raksta autors nav krievs pēc tautības, kas paskaidrotu viņa motivētību notušēt Krievijas lomu? Līdzīgi kā Sergeja Kruka gadījumā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


J 30.09.2010 03:02
Ir vērts padomāt par Somijas piemēru.
-------
Tiešām ir vērts - Somijā nav krievu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

J 30.09.2010 02:58
Otrkārt, nav pamatotu bažu par ārpolitikas “ukrainizāciju”.
-----------------
Šim gan var oponēt - ja salīdzina Krievijas un Latvijas politiku, tad ir daudz līdzību, un tādā ziņā, ka Latvija ir maziņa Krievija. Viss tas pats, tikai cits mērogs. Un apgalvot, ka Latvijā valda rietumu demokrātija vai rietumu stila politika var tikai cilvēks, kas iespējams nemaz Rietumos nav bijis... nu nav svarīgi vai ir vai nav būts, bet Latvijas politika nav neko tālu tikusi no Krievijas stila un ietekmes. Rietumos Šlesers politikā netiktu - tādi var tikt tikai Latvijā, Šķēle un Lembergs sēdētu un kopā ar Šleseru un cieti - nu kā var vispār kaut ko tādu apgalvot, ka Latvija ir tuvāka Rietumu politikai... o.O

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors - autoram 29.09.2010 18:22
Nevar teikt, ka savus kampējus neredzam un nenovērtējam, bet viņi ar sakampto ir nopirkuši lielu sabiedrības daļu, tāpēc vienalga būs grūti tikt no tiem vaļā noteicošos posteņos. Bet otrā izvēle jau Kalvja tekstā ir lieliski pamatota - tur arī visa sāls.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

politika.lv - Ivars Ījabs 29.09.2010 09:58
Paldies par acīgumu! Esam novērsuši rupjo neuzmanības kļūdu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 29.09.2010 09:39
Sk. arī Andis Kudors "Interešu sargi" (SC saikne ar Krieviju rada bažas par Latvijas ārpolitiku) - http://www.ir.lv/2010/9/28/aeiropa . Lai rakstu varētu izlasīt, jāreģistrējas IR.LV vietnē.

Vēl daži "piektās kolonnas" darbības piemēri - SC sadarbība ar Krievijas tautiešu organizācijām (ar SC saistītais politiķis Igors Pimenovs pat saņēmis finansējumu no Krievijas), Krievijas plašsaziņas līdzekļu izmantošana savas partijas reklāmai, balsojumi pret Latvijas karavīru misijas turpināšanu Afganistānā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Autoram 29.09.2010 09:23
>>> Nav nekāds dižs garadarbs turpināt biedēt sabiedrību ar Krievijas draudu. Krievijas temats ir kļuvis par universālo ārpolitiskās domāšanas trūkuma pildītāju, bet joprojām vēl nav izpelnījies nopietnu politisku diskusiju. “Krievijas skeptiķu” nespēja formulēt sakarīgus jautājumus ir tikpat liela daļa no problēmas, kā “Krievijas entuziastu” vēlme izvairīties no atbildēm.
======
Ir daži raksturīgi piemēri, kuros vietējie politiskie spēki bez kādas (no mūsu valsts viedokļa pamatotas) motivācijas apkalpo Krievijas politiskās elites intereses:
(1) SC un PCTVL pauduši vēlmi pārdēvēt Dž.Dudajeva gatvi. Latvijā nekad nav bijušas problēmas ar mūsu nelielo čečenu minoritāti (un pats Dž.Dudajevs bijis baltiešu neatkarības centieniem simpatizējošs padomju virsnieks), bet daži politiķi mēģina pārnest pie mums Krievijas "patriotu" konfliktus ar kaukāziešiem ar visu atbilstošo diskursu - apsaukājot viņus par teroristiem utml.
(2) SC un PCTVL lieto PSRS okupācijas gadu vēstures interpretācijas, formulējumus "Lielais Tēvijas karš", "Uzvaras diena", "karavīri-atbrīvotāji"; vēlas svinēt labākajās Brežņevlaiku tradīcijās (nevis vienkārši pieminēt karavīrus) Latvijas un Rīgas atkārtotas okupācijas gadadienās - 9.maijā un 13.oktobrī, toties pauž histēriju par leģionāru piemiņas pasākumiem.
(3) SC un PCTVL piebalsoja Krievijas agresijai Gruzijā. SC deputāts ES - A.Mirskis pat aizdevās uz Dienvidosetiju un izrādīja savas simpātijas bandītu režīmam, kurš ar Krievijas karaspēka atbalstu bija veicis etniskās tīrīšanas pret gruzīniem.

Nedomāju, ka "Maskavas roka" jāmeklē tad, kad notiek diskusijas par valodu politiku, par minoritāšu skolām un citiem iekšpolitiskiem jautājumiem. Bet vietējie "krievvalodīgo aizstāvji" piemirst par savu elektorātu un piebalso Krievijā valdošajai ideoloģijai - t.sk. par čečenu separātistu "močīšanu tualetē", vienpusīgi interpretē 2.pasaules karu, pasvītrojot PSRS gūtās uzvaras un ignorējot PSRS lomu šī kara izraisīšanā - kas izskatās īpaši dīvaini, zinot Latvijas 1939.-1940.g. vēsturi.

Krievijas imperiālisma ideoloģija, diemžēl, nav nekur pazudusi. Ja padosimies "piektās kolonnas" spiedienam un visiem viņu vadoņiem - ušakoviem, kabanoviem, cilevičiem, giļmaniem - tad dabūsim tikpat nopietnas sekas kā tie, kuri piekāpās vācu nacionālsociālistiem pirmskara Eiropā. Krievija jau ir sākusi ekspansiju - Abhāzija un Dienvidosetija ir nelikumīgi okupētas, tur izveidotas marionešu valdības. Ja nebūsim modri, tad var sekot ekspansionisms Krimā, Piedņestrā - un drīz vien nonāks arī līdz mums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Robčiks Birds 29.09.2010 00:25
Nevis sorosa ofšors, bet latvju sulaiņu partija - Vienotība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ivars Ījabs - Redakcija 28.09.2010 23:30
Eu, tas taču ir Viktora, nevis Roberta teksts, vai ne? Kādēļ pirmajā lapā kā autors parādās Roberts Putnis?

Saistītie raksti

Krievu pasaule politika.lv

Kā skābeklis politika.lv

Saprast Krieviju politika.lv

Krievija uz adatas politika.lv

Putvedeva sistēma politika.lv

Citi autora darbi
Makarovs 60466

Ko (ne)darīt? 11 Autors:Viktors Makarovs