Nepārkāpj likuma burtu, bet tā garu 0

Ja nezinātājs izietu ielās, viņš iespējams pat neapjaustu, ka sestdien Latvijā ir vēlēšanas. Ir ļoti kluss. Tas mani pārsteidz.

Iesaki citiem:

Intervija ar Austrumu Ilinoisas universitātes profesoru, ekspertu priekšvēlēšanu aģitācijas jautājumos Stīvenu Roperu

Kādā nolūkā esat Latvijā? Kāds iespaids radies par mūsu priekšvēlēšanu kampaņu?

Esmu iesaistīts Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) projektā, pētot pirmsvēlēšanu praksi dažādās valstīs. Esmu piedalījies EDSO vēlēšanu novērošanā Rumānijā, Gruzijā, Moldovā, Maķedonijā, Melnkalnē, Kazahstānā. Latvijā sadarbojos ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Tiek pētīts, kāds ir valsts finansējums partijām, kādas ir trešo personu organizācijas un vai medijos parādās slēptā reklāma. Esmu ticies ar virkni Latvijas cilvēku, kuri iesaistīti vēlēšanu organizēšanā, ar korupcijas apkarošanas komisiju Saeimā un ar Nacionālās radio un televīzijas padomes cilvēkiem.

Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā nav kampaņas plakātu un cita veida publicitātes, ko parasti var novērot. Acīmredzot partijas visus līdzekļus iegulda reklāmā elektroniskajos medijos. Ja nezinātājs izietu ielās, viņš iespējams pat neapjaustu, ka sestdien ir vēlēšanas. Ir ļoti kluss. Tas mani pārsteidz.

Kampaņas ASV ir ļoti dārgas - miljardiem dolāru. Kāpēc pie Jums izveidojusies tāda tradīcija?

2004.gadā prezidenta un Kongresa vēlēšanu kampaņās kopā tika iztērēts ap četriem miljardiem dolāru. ASV likumdošanā nav noteikti kampaņas tēriņu “griesti” - kandidāti var tērēt tik naudas, cik vien vēlas. Tāpēc partijas sacenšas tēriņos. ASV ir ļoti liberāla kampaņu finansēšanas sistēma. Lai arī tajā pastāv ierobežojumi ziedotājiem, partiju vai individuālo politiķu tēriņiem ierobežojumu nav. Šobrīd problēma sāk rasties no tā, ka kampaņas ir tik dārgas, ka tās piesaista galvenokārt ļoti turīgus cilvēkus, kuri var atļauties kampaņas finansēt paši no savas kabatas. Tādējādi ierindas pilsonim patiesībā nav lielu iespēju konkurēt ar kādu, kuram ir ievērojami vairāk resursu.

Vai iespējams runāt par divu veidu kampaņu finansēšanas modeļiem - viens ir ASV laissez faire modelis, kurā netiek ierobežoti kampaņu izdevumi un liels uzsvars tiek likts uz politiskajām reklāmām, otrs - vairāk eiropeiskais, egalitārais, kam raksturīgi partiju izdevumus ierobežot un vienādot?

Nav šaubu, ka ASV un daļēji arī Lielbritānija pieņem modeli, kurā neļauj valstij pārlieku iejaukties vēlēšanu procesa organizēšanā. Tas iespaido to, vai tiek radīts līdztiesīgs vēlēšanu laukums visiem. Tas, kā partijas tiek finansētas, iet roku rokā ar citiem aspektiem - ar vēlēšanu sistēmu kā tādu, partiju reģistrāciju noteikumiem - tas viss ietekmē partiju vienlīdzību. Tas iespaido vēlētāju aktivitāti, pilsonisko sabiedrību.

Latvijā, kaut arī esam ieviesuši ierobežojumus, partijas cenšas īstenot šo liberālo pieeju, radot trešo personu organizācijas. Kā Jūs uz to raugāties? Vai būtu pareizi, atklājot, ka partija un nevalstiska organizācija ir koordinējušas kampaņas izdevumus, tos uzskatīt par pašas partijas izdevumiem? Kā nošķirt šāda veida "pseido" neatkarīgu viedokļu paudējus, kuri pēc būtības ir tikai partijas pagarinājums no tiem, kas neatkarīgi no partijām vēlēšanu laikā vēlas paust savu pilsonisko viedokli par būtiskiem jautājumiem?

Latvijas likumdošanā ir uzrunātas fundamentālās lietas. Viena no grūtākajām lietām, kas vēl jāatrisina, ir trešo personu reklāmas. Tās netiek regulētas arī citās Eiropas valstīs, tāpēc, ka daudzkārt ir grūti nodefinēt, kas ir trešo personu organizācija un kāda ir tās saistība ar politisko partiju vai konkrētu jautājumu, kas tiek daudzināts. Runājot ar ļaudīm šeit, man radies iespaids, ka daudzi ir ļoti vīlušies šajās vēlēšanās. Viņi jūt, ka partijas, izmantojot trešās personas, varbūt nepārkāpj partiju finansēšanas likuma burtu, bet gan tā garu. Kad 2004.gadā radīja partiju finansēšanas “griestus”, partijas meklēja veidus, kā tos apiet, un tas nav pārsteigums, ka tieši tagad tas parādījās, jo pēc 2004.gada partijas centās pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Ir vairāki veidi, kā risināt šo jautājumu. Trešo personu organizācijām jāreģistrējas kā pirmsvēlēšanu organizācijām, lai iesaistītos aģitācijā. Tad šīs trešo personu organizācijas varētu pieņemt ziedojumus, taču tie tiktu traktēti kā ziedojumi konkrētai partijai. Problēma ir tā, ka grūti noteikt organizācijas statusu, kura darbojas konkrētai partijai vai lai risinātu kādu problēmjautājumu.

Mums vairāk tiek reklamētas konkrētas personas, nevis problēmjautājumi.

ASV ir daudz vairāk interešu grupu, kas pieņem ziedojumus no visām partijām, jo viņi reklamē kādu ideju vai pozīciju, nevis pašu partiju. Savukārt Latvijas gadījumā trešo personu organizācijas var uzskatīt par partiju pagarinājumu. Tādā gadījumā jāreģistrē organizācija, jāierobežo ziedojumi no juridisko personu puses, un tad partijas vai korporācijas nevarēs ziedot.

Bet mums ir turīgi cilvēki no partijām vai kuri saistīti ar partijām, un viņi var ziedot personīgi.

Jā, tas padara izdevumu ierobežojumus bezjēdzīgus. Tad var noteikt, ka drīkst ziedot tikai noteiktu summu - piemēram, 10 000 latu, kurus var ziedot vai nu partijai, vai trešo personu organizācijai. Jo šīs trešo personu organizācijas pēc būtības darbojas kā partijas pirms vēlēšanām. Ir vajadzīgs ierobežojums tam, cik lielu summu trešo personu organizācijas drīkst saņemt, un jābūt atklāti uzrādītam ziedotājam. Jāparāda, kurš tieši dod viņiem naudu. Neviens Latvijā īsti to negaidīja, tāpēc šeit pagaidām vēl nav tiesiska risinājuma tam. KNAB pagaidām ir grūti te ko iespaidot, jo likumi, kas skar trešo personu organizācijas, nav pilnīgi.

Vai ir pamats uzskatīt, ka, ierobežojot partiju tēriņus, palielinās tā saucamo negatīvo kampaņu skaits, t.i., politiķi mazāk stāsta par saviem labajiem darbiem, bet vairāk – meklēs kompromatus par konkurentiem.

Nedomāju, ka tieši tēriņu “griesti” to rada. Latvijā lielu daļu reklāmu veido mediju konsultanti. Pēdējo desmit gadu laikā jūsu kampaņas acīmredzami kļūst arvien profesionālākas. Konsultanti acīmredzot pēta kampaņas citās valstīs, lai noskaidrotu efektīvākās kampaņu metodes.

Piemēram, ASV diemžēl nākas secināt, ka negatīvās kampaņas tiešām nostrādā. Kaut arī sabiedrība saka, ka tai nepatīk nomelnojošās reklāmas, psiholoģiski tās nostrādā labāk nekā pozitīvās. Man liekas, Latvijas mediju konsultanti to saprot un turpmāk to izmantos. Mediju konsultantu idejas un prakses ir starptautiskas. Ja Latvijas elektorāts nereaģēs uz negatīvajām reklāmām, to nāksies mainīt, taču pieredze rāda pretējo.

Tad Jūs esat ievērojis, ka kampaņas Latvijā kļūst izsmalcinātākas?

Jā, ļoti. Vakar pat uz ielas saņēmu kādas partijas aģitācijas materiālu, un tas bija ārkārtīgi profesionāli noformēts. Tas tikpat labi varēja būt veidots ASV. Lai gan bija arī primitīvāki piemēri. Acīmredzot dažas partijas ir nabadzīgākas. Dažas televīzijas reklāmas ir vienkārši lieliski izstrādātas. Balkānos, piemēram, vai Kazahstānā tas viss ir daudz primitīvāk.

Vēlēšanās liela ietekme ir ne tikai partiju reklāmām, bet arī masu mediju darbam. Eiropas Padomes rekomendācijas nosaka, ka raidorganizācijām (elektroniskajiem medijiem) vēlēšanu atspoguļojumā jābūt objektīvām, līdzsvarotām un neitrālām. Tikmēr presei atstāta lielāka vaļa, ļaujot tai brīvi izrādīt savas simpātijas un antipātijas.

Jā, Lielbritānijā BBC, piemēram, maksimāli cenšas saglabāt objektivitāti, bet drukātā prese turpretim ir mežonīga - tā neatturas no politiskās angažētības. Latvijas pieņemtais modelis ir ļoti izplatīts - presei ir daudz vairāk iespēju izrādīt simpātijas nekā elektroniskajiem medijiem. Šāda prakse ieviesta tādēļ, ka elektroniskie mediji vairāk ietekmē cilvēku nekā rakstošie. Svarīgi, lai ziņās un raidījumos neienāktu politiskā reklāma. Ir redzēti raidījumi par ēdiena gatavošanu, kuros pirmsvēlēšanu laikā piedalās politiķis - kā to saprast? Šeit kardināla nozīme ir žurnālistu profesionalizācijai. Ja uzticaties žurnālistu kopienas profesionalitātei un zināt, ka žurnālistu nevar nopirkt, tad uztraukumu ir mazāk. Jo tikko kā žurnālists tiek nopirkts, viņš pārstāj būt žurnālists. ASV, piemēram, neviens netic, ka politiskās partijas maksā žurnālistiem, tas ir izslēgts. Jo nobriedušāki kļūs žurnālisti, jo mazāk būs problēmu šai ziņā. Mans vispārīgs vērojums ir, ka Latvija mainās daudzos veidos, šī ir ļoti dinamiska valsts, un tāpēc dažas problēmas prasa laiku, lai atrisinātos. Varbūt vajag nedaudz stingrākus likumus žurnālistiem, nekā tas ir ASV, jo izskatās, ka pilsoņi tik ļoti netic, ka žurnālistus nevar nopirkt.

Ko Jūs ieteiktu KNAB pēc iepazīšanās ar Latvijas situāciju?

Latvieši var priecāties, jo KNAB ir daudz profesionālāka organizācija nekā analoģiskas organizācijas citās valstīs. KNAB ir jauna organizācija, domāju, tā attīstīs savu spēju piemērot likumu. Arī tiesu sistēmai jāattīstās, jābūt tiesu prāvām par to, kur sākas un beidzas preses brīvība kampaņu finansēšanas ziņā. Latvijai tas būtu veselīgi.


Intervija notika 2006.gada 29.septembrī Rīgā. Stīvens Ropers ir Pasaules Bankas finansētā projekta "Korupcijas apkarošanā iesaistīto institūciju stiprināšana" ietvaros uzaicinātais eksperts.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti