Raksts

Neobligātā lasāmviela. Pasaule 2222.gadā. Kā tā izskatās?


Datums:
20. novembris, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Tiem, kas nesaprot, kas ir šī dīvainā fantāzija: skaidrojums atrodams iepriekšējā bloga ierakstā. Īsumā – mēģinu iedomāties sabiedrību 2222.gadā, ja ņem vērā jaunās tehnoloģiskās iespējas un cilvēces attīstības vektorus.

Tiem, kas nesaprot, kas ir šī dīvainā fantāzija: skaidrojums atrodams iepriekšējā bloga ierakstā. Īsumā – mēģinu iedomāties sabiedrību 2222.gadā, ja ņem vērā jaunās tehnoloģiskās iespējas un cilvēces attīstības vektorus.

Mobilitāte, kopienas

Tā ir pasaule, kur ģeogrāfijai ir minimāla nozīme. Pateicoties virtualitātei, katrs var mentāli pieslēgties jebkurai publiski pieejamai telpai „reālajā laikā” un maksimāli autentiski sajust apkārtni. Pieslēgšanās var notikt apmeklējamās vietas „iedzīvotājiem” nemanāmi vai arī ģenerējoties šīs personas trīs dimensiju avatāram.

Privātums ir vairāk izņēmums nekā norma (ja salīdzina ar šodienu). Tā ir pasaule, kur cilvēku dzīvē kauna apziņa (par savām domām, ķermeni, rīcību) ir reta. Vienlaikus ir iespēja (analoģiska mūsdienu „durvju aizslēgšanai”) nonākt telpās, kur neviens cits nespēj ieskatīties. Vēlme uzlauzt šīs telpas, atklāt cilvēku noslēpumus – joprojām izplatīta, lai gan sabiedrība kopumā daudz mazāk orientēta uz skandāliem, ja tie tajos iesaistītajiem var sagādāt nepatīkamas emocijas.

Tā kā katrs virtuāli var nonākt jebkurā pasaules malā (bet jūtoties maksimāli autentiski – cilvēks dzird attiecīgās vietas skaņas, redz visas krāsas, iespējams, jūt pat smaržas), tad ģeogrāfiskajām robežām vairs nav nozīmes. Ekonomikā gandrīz nav darbu, kuriem būtu cilvēka veicami fiziski elementi – priekšmetiskais tiek kontrolēts ar smadzenēm, darbi lielākoties intelektuāli. Tas nozīmē, ka mobilitāte, pārvietošanās brīvība ir teju maksimāla. Attīstās visai planētai kopīga valoda, uz mūsdienu angļu valodas un aizvien augstākas kvalitātes automātisko tulkotāju kopdarba rezultāta bāzes. Katrs var teorētiski dzīvot jebkur, ja vien kaimiņi ir gatavi pieņemt.

Līdz ar to izzūd tāda lieta, kā piespiedu klātbūtne, piederība netīkamām grupām, kolektīviem. Veidojas kopienas, komūnas pēc kopīgu interešu, filozofisko skatījumu, labu savstarpēju attiecību pamata. Pazūd negribēta vientulība, kas tik plaši izplatīta vēl pat 21.gadsimta sākumā, sevišķi veciem cilvēkiem – globālais mērogs, kopīga valoda, virtuālais reālistiskums, kā arī jaunās cilvēku „satuvināšanas” tehnoloģijas ļauj ātri atrast mentalitātei tuvus sarunasbiedrus. Vidēja cilvēka dzīve kļūst daudz piepildītāka.

Izglītošanās, izaugsme

Katram cilvēkam ir ātra un garantēta pieeja gandrīz visam cilvēces zināšanu krājumam – pamācības, instrukcijas teju jebkurai dzīves situācijai, turklāt tajās orientēties ir nesalīdzināmi vienkāršāk nekā 2011.gadā. Cilvēki tiek tendēti uz mācīšanos visas dzīves garumā, lai pēc iespējas atklātu savu potenciālu, sniegtu jēgpilnu ieguldījumu cilvēces tālākā attīstībā. Cilvēks dzīvo ilgi, tādēļ norma ir arī dažādot savu prasmju, zināšanu laukus. Labākās katras nozares ekspertu diskusijas ir katram brīvi pieejamas, pat ja izpausmes iespējas ir ierobežotas.

Nav skolu 2011.gada izpratnē. Mazu bērnu izglītošana – virtuāli un klātienē orientētas uz katru bērnu atsevišķi, meklējot un attīstot īpašos talantus un intereses (t.sk. atsevišķās jomās apdāvinātiem bērniem mācoties šīs jomas kopā, labāko speciālistu vadībā – virtuāli, neatkarīgi no ģeogrāfijas). Spēle un dažādu pieaugušo mentorings kā pamatmetodes. Joprojām tiek pieņemts, ka ir kāds noteikts zināšanu, prasmju daudzums, kas būtu jāapgūst katram. Šis pamats ir savādāks nekā 2011.gadā: tajā daudz vairāk ir informācijas apstrādes un izpratnes metožu, daudz mazāk konkrētu zināšanu par dažādām dzīves jomām. Ārpus šī standarta bērni un pieaugušie tiek iedrošināti un orientēti aizvien labāk apgūt jomas, kas viņus īpaši interesē. Atšķirībā no 2011.gada, tā vairs nav sabiedrība, kurā dominē racionālais intelekts, augsts IQ kā priekšnoteikums labām sekmēm mācībām. Talanti atšķiras un visi tiek augsti vērtēti – vienalga, vai tas ir izgudrošanas talants, talants rūpēties par citu cilvēku, pedagoģiskais talants, fiziskie talanti. 2222.gadā nepilnvērtības sajūtas radīšana cilvēkā tiek uzskatīta par emocionālās varmācības paveidu. Visa izglītības sistēma ir orientēta uz to, lai atklājot un attīstot cilvēkā viņu īpašās spējas, cilvēkam nekad nebūtu jāsajūtas liekam un nevajadzīgam.

Pateicoties jaunajām metodēm, kā arī iespējai mācīties no attiecīgās jomas labākajiem speciālistiem, cilvēcei ir pieejamas vienlaicīgi ļoti specializētas zināšanas un cilvēki, kas ir pieradināti domāt arī starpdisciplināri (jo padziļināti apgūstamā joma gandrīz nekad nav tikai viena). Augstskolas kā atsevišķas institūcijas neeksistē. Zinātniskais darbs gan, tajā iesaistīties var katrs, kas var pierādīt savas spējas un prasmes strādāt atbilstoši zinātniskajiem principiem, attiecīgā kvalifikācijas līmenī, neatkarīgi no formalitātēm. Daudz vairāk ir cilvēku, kam zinātne ir papildus, brīvā laika, hobija nodarbošanās – līdzās citām.

Sabiedrība kopumā ir ievērojami mazāk dogmatiska: organizētā reliģija vairs nepastāv kā parādība, daudz individualizētākas garīguma meklēšanas formas (t.sk. arī kolektīvas, bet ne tik institucionalizētas kā 1800.gada vai pat 2011.gada baznīcas).

Cilvēku attiecības

Cilvēku attiecības salīdzinājumā ar 1800.gadu un 2011.gadu – daudz maigākas, cieņpilnākas un teju absolūti brīvprātīgas.

Cita izpratne par ģimeni. Nav tādas parādības kā nevēlama grūtniecība, bērni reti tiek iznēsāti sievietes ķermenī.

Cilvēki mēdz dzīvot pāros, bet tā nav vienīgā norma, un tas pat nav pats izplatītākais cilvēku attiecību modelis.

Daudz drošāka pasaule bērniem – ne tikai tādēļ, ka tehnoloģijas nodrošina daudz lielāku kontroli pār visiem iespējamiem riskiem, bet arī tādēļ, ka sabiedrība ir kļuvusi vēl iejūtīgāka attiecībā uz bērna emocionālo labklājību. Nav vairs iedomājams ne tikai tas, ka par bērnu nerūpētos kāds pieaugušais, bet arī tas, ka vienam vai diviem pieaugušajiem varētu būt pilnīga kontrole pār bērna audzināšanu. Kā vardarbība pret bērnu tiek uztverta pārmērīga kontrole, piespiešana, bērna autonomijas „laušana”. Bērnu skaitliski ir maz (un pieaugušie dzīvo ilgāk), kas apvienojumā ar ciešākām un labākām attiecībām vecāku brīvprātīgi izvēlētās kopienās noved pie tā, ka katram bērnam ir daudzi pieaugušie, kas ir gatavi par bērnu rūpēties, un var palīdzēt ar dažādām prasmēm, padomiem. Vecāku gēnu turpinātībai aizvien mazāka nozīme lēmumā par to, vai radīt bērnu. Norma ir mīlestība pret bērniem neatkarīgi no ģenētiskā faktora.

Cilvēki dzīvo daudz ilgāk, slimo ļoti reti. Pateicoties tehnoloģijām, apveltīti ar dažādām superspējām (skat.iepriekš), kas ļauj arī izvairīties no ievainojumiem. Iedzimtās slimības tiek izskaustas vēl pirms bērna piedzimšanas. Ja ir iespēja ģenētiski uzlabot intelektu, telpiskās vai jebkādas citas spējas, šīs iespējas tiek izmantotas, ja vien cilvēks to pats vēlas. Ja šīm spējām nav nekādu negatīvu blakusefektu, šīs spējas automātiski tiek „piešķirtas” arī vēl nedzimušiem bērniem. Vecāki/kopienas var izvēlēties bērnu arī klonēt, kas tiek atļauts tikai tad, ja netiks apdraudēta bērna pašizaugsmes autonomija (piemēram, šim bērnam nebūs spiediena no kopienas „iet” klonētās personas pēdās – proti, klonēšanas rezultātā piedzimušais bērns jāuzskata kā brīva un autonoma personība, nevis vecāku/kopienas/cilvēces līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai) un ja cilvēks, kura ģenētiskā informācija tiek izmantota klonēšanai, tam pekrīt (vai ir miris).

Cilvēka izskats (acu, ādas krāsa) ir maināms. Dzimums – arī. Vecums, pateicoties reģeneratīvajām tehnoloģijām, – grūti nosakāms. Tā kā cilvēks vidēji dzīvo ilgi, tiek pieļauta un pat atzīta iespēja cilvēkam krasi mainīt savu dzīvi, sākt no jauna, pamainot savu līdzšinējo identitāti (līdz pat identifikācijai: vārdam), nodarbes, dzīvesvietu, draugu loku. Tā kā cilvēku kopdzīve ļoti šauros lokos šajā sabiedrībā ir vairāk izņēmums nekā norma, šāds „restarts” tiek uztverts mazāk sāpīgi no tuvinieku un draugu loka. Izvēle sākt no jauna– sabiedrībā, kur kontroles iespējas pār cilvēka dzīvi, domām ir teorētiski totālas (lai gan tās netiek šādiem nolūkiem izmantotas), tā ir respektēta alternatīva, sabiedrība šādu iespēju piedāvā un nodrošina.

Drošība, konfliktu risināšana

Salīdzot ar 2011.gadu, 2222.gadā dzīvojošs cilvēks ar šausmām domā par cilvēka autonomijas aizskaršanu, piespiežot cilvēku rīkoties pret viņa gribu. Šāda rīcība ir samazināta līdz absolūtam minimumam.

Pateicoties tehnikas attīstībai, cilvēks ir daudz pasargātāks teju no jebkurām briesmām (skat.iepriekš). Vispārējās virtualitātes apstākļos arī kontroles iespējas (rekonstruēt, kur katrs bijis un ko darījis konkrētā dzīves situācijā) ir teorētiski visaptverošas. Pārkāpumu pamanāmība ved pie lielākas varbūtējo pārkāpēju pašierobežošanās. Bet vēl būtiskāks faktors ir pārmaiņas vērtībās – ja 2011.gada attīstītākajās sabiedrībās (Skandināvija, Šveice) pat sīki noziegumi bija reti, tad izskaidrojums bija ne tik daudz kontrole, cik vērtības, dzīvojot labi sakārtotā sabiedrībā. Cilvēku, kas gatavi izdarīt noziegumu, šādās sabiedrībās ir maz.

2222.gadā tādu gandrīz nebūs vispār. Turklāt cilvēce būs labi izpratusi noziegumu bioloģiskos un sociālos iemeslus. Atrasts risinājums ētiskajai problēmai par to, ko darīt, ja tieksme uz noziegumu ir iedzimta. Jaunie medicīnas atklājumi ļaus to brīvprātīgi mainīt, – tas gan nebūs piespiedu kārtā. Tiem, kas nevēlēsies tikt „normalizēti”, tiks garantēta maksimāli komfortabla dzīve, vienlaikus pasargājot pārējo sabiedrību (kontrole tikai tādā mērā, cik attiecīgais cilvēks apdraud citus, un ne vairāk). Tādas parādības, ko 2011.gadā sauc par „cietumu”, vairs nebūs. Līdzīgi kā 1800.gada cilvēks diez vai būtu atpazinis šādā labi iekārtotā istabā cietumu kameru (Norvēģija, 2011.gads)

Cietums jau principā ir visai labs indikators tam, ko attiecīgā laika sabiedrība uzskata par absolūto minimumu cilvēka cienīgai dzīvei. Ja 1800.gadā tā bija dzīvības “izvilkšana”, tad 2011.gadā jau cietumniekiem aizvien vairāk tiek garantēti apstākļi laba veselībai, kultūrai, mācībām un izklaidei. 2222.gadā pārkāpējs netiks atrauts no sava draugu loka un viņam tiks saglabātas visas iespējas, vienlaikus orientējot pārkāpēju uz cilvēkam vai sabiedrībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu (ne obligāti finansiālu), atbilstoši pārkāpuma raksturam un pārkāpēja iespējām.

Pazudīs likumi 2011.gada veidolā – kā kodificētas, rakstiskas normas. Tās aizstās elastīgi standarti (mainīgi atkarībā no situācijas, tās komplicētības) un automātiski brīdinājuma signāli gadījumā, ja cilvēks dara ko riskantu, citus apdraudošu. Juristu vietā nāks cilvēku attiecību speciālisti, kas mācēs risināt konfliktus, cilvēkus samierināt, atrast labākos risinājumus sarežģītās situācijās. 2222.gada sabiedrībā daudz vairāk varēs paļauties uz cilvēku labajiem nolūkiem un vēlmi uzturēt labu reputāciju, tādēļ sarežģīti konlikti ir iespējami, bet reti.

Ekonomika

Teorētiski 2222.gada ekonomikas fundamenti joprojām ir balstīti kapitālismā, taču tas ir pat vēl atšķirīgāks kapitālisms nekā 1800.gada kapitālisms salīdzinājumā ar 2011.gada kapitālismu. Vēl vairāk cilvēka dzīves jomas ir izņemtas no tirgus aprites (2011.gadā: vēlēšanas, cilvēktiesību minimums, veselības minimums, vidējā izglītība). Pateicoties robotizācijai, salīdzinoši lētajai jaunu priekšmetu izgatavošanai, ierobežotajam cilvēku skaita pieaugumam un virtualitātei – viss cilvēka dzīvei svarīgākais (pārtika, mājoklis, enerģija) ir pieejams bez maksas kā sabiedriskais labums. Pieeja cilvēces zināšanu krājumam, virtualitātei – cilvēka tiesība, arī pieejama bez maksas, līdzīgi kā pārvietošanās iespējas. Principā cilvēks var nodzīvot ilgu un, no 2011.gada perspektīvas raugoties, kvalitatīvu dzīvi, ne par ko nemaksājot.

Vienlaikus papildus labumu sadalē joprojām spēkā ir pieprasījuma/piedāvājuma likumi. Tehnoloģiskie jaunievedumi, kas vēl vairāk palielina cilvēku spējas, palielina dzīves ilgumu, piedāvā jaunas virtuālās pasaules, izklaides iespējas, ļoti unikāli un darbietilpīgi reālie vai virtuālie priekšmeti – par maksu. Viena norēķinu vienība visai pasaulei, lai gan plaši izplatīts arī barters.

Realitātē neviens cilvēks nenodzīvo dzīvi, ne par ko nemaksājot. Cilvēci uz priekšu turpina virzīt (iemesls, kādēļ cilvēki joprojām strādā, lai gan darba raksturs ir vairāk pielīdzināms saturīgai brīvā laika pavadīšanai 21.gadsimta sākumā – piemēram, rakstīšanai vikipēdijai vai jaunu spēlīšu veidošanai) šīs iespējas, kas rada aizvien vairāk jaunu vajadzību, kā arī cilvēku orientēšana uz savu spēju atklāšanu, kas motivē viņus radīt ko jaunu, kopdarboties arī tad, ja tam nav monetārs labums. Retu talantu darba rezultāts vai darbs „nemonetizējamās”, bet cilvēcei svarīgās dzīves sfērās, tiek subsidēts no sabiedrības puses.

Ja skatās no 19.gadsimta perspektīvas, tas ļoti atgādina sociālismu. Bet … vai tad arī 21.gadsimta labklājības valstis neatgādina sociālismu? ‘Tā pati tendence, tikai daudz izteiktāka un visaptverošāka nākamo 200 gadu laikā.

Pārvalde, kopīgu lēmumu pieņemšana

Ja 2222.gadā vispār pastāv valstis mūsdienu izpratnē (ļoti par to šaubos), tad to nozīme ir tīri simboliska. Pateicoties iespējām sazināties vienā kopīgā valodā, virtualitātes atvērtajām teju neierobežotajām mobilitātes iespējām un principiāli atšķirīgiem kopienu veidošanās priekšnoteikumiem (brīvprātīgas, uz kopīgām interesēm balstītas kopienas), valstij kā pārvaldes vienībai vairs nav nozīmes. Bizness ir orientēts vai nu uz vietējām kopienām vai ir teju globāls (teorētiski klients var būt jebkurš pasaules iedzīvotājs). Zūd pilsonības kategorija.

Pārvaldes formu joprojām sauc par demokrātiju, lai gan saturiski atšķirība starp 2011.un 2222.gadu demokrātiju ir milzīga. Nav ne partiju, ne parlamenta. Sabiedrības pieņem dažāda līmeņa lēmumus pēc ekspertu un interesentu deliberācijas principiem. Apspriešanas procesi dizainēti tā, ka lielāks „svars” ir cilvēkiem ar autoritāti, zināšanām. Katrs iespējamais pāmaiņu variants tiek ātri apaudzēts ar kolektīvo ekspertīzi. Pārvalde kā dinamiska sistēma, kas pastāvīgi sevi uzlabo, pateicoties gan jaunajām pieejām, kas nāk „no iekšienes”, gan zinošu interesentu un entuziastu pienesumam no „ārienes”. Tiek nepārtraukti ievāktas un analizētas cilvēku labākās idejas par to, kā būtu uzlabojamas jomas, par kurām viņi ir īpaši kompetenti. Joprojām kā īpaša nodarbe tiek atzītas funkcijas, ko šodien veic mūsdienu ierēdņi – bet viņu uzdevums ir turēt prātā „pilno bildi” (vismaz – labi orientēties savā nozarē un tajās jomās, ko šī nozare ietekmē), ienest diskusijā pieredzē balstītus argumentus par iespējamo pārmaiņu varbūtējām sekām, kā arī realizēt nopietnākās pārvērtības. Pārmaiņas notiek ātri un viegli, jo nav birokrātiskuma (hierarhiskas, neegalitāras attiecības 2222.gada sabiedrībā ir tik pat nesaprotama attiecīgā laika vērtībām kā dzimtbūšana 2011.gadā – tas gan nenozīmē, ka netiek atzītas atšķirības profesionalitātē) un pārmaiņu realizētāji ir bijuši iesaistīti pārmaiņu apspriešanas un sagatavošanas procesos.

Svarīgākie šādi pieņemtie lēmumi: joprojām par resursu sadali sabiedrībā, kā arī par aizvien pieaugošām sabiedrības ērtībām. Tā kā cilvēces dzīves jomas kļūst aizvien kompleksākas, tad sabiedrība dažādos līmeņos izvēlas vairākus „viedajos” (visticamāk, ievēlot), kuru funkcija ir piedāvāt pārmaiņas, kas skar vairākas jomas, kā arī brīdināt, ja kādas no piedāvātajām pārmaiņām atsevišķās nozarēs ir pretrunā kādiem fundamentāliem sabiedrības funkcionēšanas principiem vai arī var izraisīt negatīvas sekas kopīgajā sabiedrības pārvaldīšanas mašinērijā. Šie piedāvājumi un brīdinājumi izraisa daudz plašākus un iesaistošākus deliberācijas procesus, kas ekstrēmos gadījumos var beigties arī visas sabiedrības (kā lokālās, tā globālās) referendumu. Ekstrēmos gadījumos, jo 2222.gadā ne vēlēšanas, ne referendumi nav norma.

Šeit arī pagaidām lieku punktu savai fantāzijai. Pārlasot tikko tapušo tekstu, man nešķiet, ka tas būtu ambiciozs. Drīzāk pat otrādi: tas vairāk varētu atgādināt tagadni 2122.gadā, ne 2222.gadā. Cerams, ka pat tik ilgi nebūs jāgaida. Jebkurā gadījumā tā noteikti ir sabiedrība, kurā es pati vēlētos dzīvot: ja būtu iespēja turp emigrēt, diez vai daudz šaubītos. Tādēļ vien bija vērts šo pasauli aprakstīt, – galu galā iedomājoties utopiju, mēs orientējam šodienas pasauli kustēties tās virzienā.

Kas attiecas patiešām uz 2222.gadu, tad ir man dažas ezotēriskas idejas … bet tās izklausīsies tik ekstrēmi, ka šoreiz paturēšu tās tikai sev. Varu iedomāties dažus pagaidām tikai teorētiski iespējamus atklājumus, kas gan var izmainīt VISU.

Jebkurā gadījumā mans pamatpieņēmums ir optimistisks: cilvēces liktenis tuvākajos gadsimtos ir lielisks un grandiozs. Ar katru gadu kļūs tikai interesantāk un vienlaicīgi aizvien vairāk žēl, ka nepalaimējās piedzimt gadu, desmitgadi, gadsimtu vēlāk! 🙂


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!