Raksts

Neobligātā lasāmviela. Pasaule 2222.gadā. Ievads


Datums:
20. novembris, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Kamēr 2011.gada Latvijā notiek sen neredzēts nacionālpopulisma uzplūdums, nolēmu pārfokusēties un uzrakstīt savas pārdomas par it kā abstraktu tēmu, kas mani nodarbina kopš oktobra sākuma.

Tieši tad ar Reini Lazdu vienojāmies kaut kad vēlāk padiskutēt par to, kā pasaule varētu izskatīties 2222.gadā. Līdz diskusijai gan jau reiz nonāksim, bet mana vīzija par 2222.gadu ir kļuvusi tik apjomīga, ka grūti visu turēt prātā. Un tas ir tikai sākums, jo nekur daudz tālāk par aptuvenu ieskicējumu neesmu tikusi. Šajā ierakstā, izklāstot savu domugaitu, netikšu pat līdz ieskicējumam, ja kādam sagatavojošā daļa neinteresē, tad lūdzu klikšķiniet šeit.

Ja godīgi, es ne sevišķi ticu cilvēka spējām prognozēt nākotni. It sevišķi mūsdienās un it sevišķi nākotni pēc ilgāk nekā 5-10 gadiem. Un šeit ir runa par 211.gadiem. Tas ir tik pat ilgs laiks, cik 2011.gadu šķir no 1800.gada.

Ko 1800.gadā dzīvojošs cilvēks varēja zināt par pasauli 2011.gadā? Taču neko. Bet 1800.gada pasaule mums gan atpakaļskatoties var kalpot par labu atskaites punktu tam, cik ļoti viss ir mainījies.

Lūk, piemērs. Glezna – 1800.gadā Napoleons šķērso Alpus.

Pievērsiet uzmanību pašam informācijas nodošanas veidam: glezna! Citu vizuālu veidu vienkārši nebija. 1800.gadā pat fotogrāfijas joprojām vēl ir tāla nākotne. Pārvietošanās līdzeklis – zirgs. Kara apstākļi. Glorificēts militārisms.

Salīdzinājumā ar 1800.gadu, pat daudzas vidējas attīstības mūsdienu sabiedrības dzīvo paradīzē. Sals. Smags, ilgs fizisks darbs. Lēns transports. Bieži kari. Bads. Milzums slimību, pret kurām medicīna bezspēcīga. Sāpes. Īss mūža ilgums. Smakas. Verdzība joprojām kā norma. Dzimtbūšana. Bērnu darbs. Analfabētisms – zems izglītības līmenis. Sieviešu beztiesīgums. Ilgs laiks, kamēr tehniskais progress sasniedz mazāk attīstītus nostūrus. Un vienlaikus dažas tendencies, idejiskie iedīgļi par brīvību, vienlīdzību, brālību …. kam vajadzēja vairāk nekā 150 gadus, lai transformētos par mūsdienu cilvēktiesību konceptu.

Salīdzinājumā mēs dzīvojam cilvēces Zelta laikmetā. Uzdrošinos apgalvot, ka šis ir līdz šim pats interesantākais laiks cilvēces vēsturē. Un esmu pārliecināta, ka ja vien turpmākajos 200 gados nenotiks kāda lielāka mēroga nelaime nekā mēs pieredzējām iepriekšējos 200 gados (šobrīd neiedomājama tehnoloģiska vai dabas katastrofa, nespēja piemēroties klimata pārmaiņām vai cilvēka izraisīta tīša diversija pret planētu/cilvēci), tad 2222.gada sabiedrība būs šodienas cilvēkam pat mazāk atpazīstama, nekā 1800.gada cilvēkam – šodiena. Pasaule un dzīve kļūs tikai interesantākas.

Daudzas nākotnes iezīmes nav prognozējamas. Piemēram, zinātnes un tehnoloģiskie atklājumi. Pat ja 1800.gadā izglītots cilvēks šo to zināja par elektrību, tas nenozīmē, ka tobrīd bija prognozējams, ka reiz taps internets vai mobilie telefoni.

Apzinos, ka nākotnes prognozēšana vairāk liecina par prognozētāja dzīves laiku, nevis par pašu nākotni. Cilvēkam ir tendence ekstrapolēt paša šobrīd novērotās tendences, domājot, ka nākotnē tās turpināsies tik pat strauji vai lēni. Tas ļoti labi redzams vecajās zinātniskās fantastikas grāmatās un filmās, kur ap 2000.gadu mašīnas lido un cilvēce uz citām planētām ir izvietojusi savas kolonijas. Ja 1960.gada cilvēks savā dzīves laikā novēroja automašīnu tapšanu un strauju izplatīšanu, tad šķita tikai loģiski pieņemt, ka drīz tās lidos. Ja cilvēks 1961.gadā pirmo reizi aizlidoja kosmosā un 1969.gadā jau staigāja pa Mēnesi, tad kosmosa kolonijas patiešām šķita tikai desmitgažu jautājums.

Protams, ka tā ir ilūzija. Ne tehniskos, ne sabiedrības jautājumos progress, tā ātrums nav konstants. Piemēram, Spānijā sievietes par tiesnešiem ļāva apstiprināt tikai 1977.gadā, tikai 1991.gadā tika atcelts aizliegums sievietēm piedalīties vietēja līmeņa jautājumu izlemšanā vienā no Šveices kantoniem.

Tā kā labi saprotu, ka nākotne visās tās detaļās nav prognozējama. Un tomēr man šķiet, ka ir vairākas lietas, ko par 2222.gadu var pateikt visai droši. Protams, ar to pašu atrunu – ja vien starplaikā nenotiek kāda katastrofa.

Esmu pārliecināta par dažiem tehnoloģiskiem jauninājumiem, kas būtiski mainīs pasauli. Katram jauninājumam redzu zinātniskas saknes tagadnē, cilvēka vajadzībās balstītu attīstības vektoru un līdz ar to komerciālu jēgu zinātniekiem, uzņēmējiem strādāt pie to izstrādāšanas un iedzīvināšanas. Tāpat esmu droša par dažām nu jau ilglaicīgi novērotām sabiedrības, cilvēku domāšanas maiņas tendencēm. Uz savu prognozi par 2222.gada tehnoloģiskajām iespējām un izmaiņām sabiedrībā tad arī būvēju savu vīziju par to, kā pasaule varētu izskatīties pēc 211 gadiem.

Četras 2222.gada tehnoloģiskās iespējas

Ja pieņemam, ka tehnikas progress būs vismaz tik pat straujš kā laikā no 1800.gada līdz 2011.gadam, tad nākamo 211 gadu laikā cilvēce piedzīvos grandiozas pārmaiņas, kura dažas detaļas mēģinu noprognozēt zemāk. Bet pārmaiņas var būt vēl apjomīgākas, nekā spēju iedomāties, tad, ja vēl vairāk paātrināsies atklājumu un tehnisko jaunievedumu temps. Ja tas turpināsies akselerēties tik pat strauji kā pēdējos 20 gados, tad mana nākotnes vīzija ir tikai 100 gadu jautājums, tālākam pietrūkst fantāzijas:

  1. Virtuālā pasaule sajūtu ziņā nav nošķirama no reālās, priekšmetiskās pasaules. Salīdzinoši drīz visādas iekārtas kontrolēsim ar smadzeņu signāliem un katrs reālais priekšmets būs šādi pārvietojams, transformējams (sadzīvisks piemērs: krēsls dosies pie cilvēka nevis cilvēks pie krēsla, krēsls pats transformēs formu, ar domu spēku krēslu viegli varēs papildus mainīt). Tās būs cieši savstarpēji integrētas – piemēram, reālu telpu būs iespējams „apaudzēt” ar visiem redzamiem, viegli transformējamiem virtuāliem elementiem. Paralēli pastāvēs arī tīri virtuālas telpas, kurām nebūs analoga reālajā pasaulē, bet kas šķitīs tik pat sajūtu ziņā priekšmetiskas – šādām telpām cilvēks varēs mentāli „pieslēgties”, fiziski atrodoties jebkur.
  2. Salīdzinot ar 2011.gadu, cilvēki dzīvos ļoti ilgi. Reģeneratīvā medicīna – vecums grūti nosakāms. Izskats – viegli transformējams. Bērnu iznēsāšana sievietes ķermenī, dzemdības – ja notiek vispār, tad ļoti retas, jo mazāki riski bērnam un sievietem ir no ideālu bērna „iznēsāšanas” apstākļu radīšanās mākslīgā vidē.
  3. Cilvēkam daudz „superspēju” (līdzīgi kā no 1800.gada perspektīvas superspēja ir 2011.gada cilvēka iespēja ātri sazināties ar draugu no cita kontinenta vai apskatīt, kas šobrīd notiek Antarktīdā), ko nosaka transplanti vai mazāk invazīvas tehnoloģijas – piemēram, spēja atpazīt jebkuru skaņu lielā attālumā, redzes asums, spēja uzturēt siltumu, aizsardzība pret ievainojumiem. Brīdinājumi par apkārt esošiem riskiem. Automātiska slimību profilakse, tūlītēja analīze, brīdinājumi par sākotnējiem simptomiem.
  4. Sarežģītus ķermeniskus priekšmetus var izveidot praktiski no jebkā, ar mazām izmaksām, process pilnībā robotizēts. Pasaules vērtīgākās lietas: jaunievedumi un virtuālās telpas, kuru izveidei veltīta liela izdoma.

5 sabiedrības izmaiņu tendences: 1800.gads versus 2011.gads

Ja salīdzina 2011.gada pasauli ar 1800.gada pasauli, tad grūti nepamanīt grandiozās pārmaiņas cilvēku domāšanā un sabiedrībās kopumā (kuriem ir dažādi cēloņi: gan jaunās tehnoloģijas, gan ātrāka ideju un atklājumu apmaiņa, gan augstāka ekonomiskās labklājības pakāpe utt.). Pārmaiņām saskatu 5 lielus vektorus. Pieņemu, ka tie turpināsies arī nākotnē:

  1. Tendence samazināties dogmatismam – parādībām, kas nekritiski tiek pieņemtas kā pašsaprotamas, neapstrīdamas. Pamatīgi mainījusies attieksme pret reliģiju, varu, starpvalstu attiecībām, ģimeni, dzīves modeļiem. Atmirst visa veida ceremoniālisms, nevajadzīgās institūcijas. Visus pēdējos 70 gadus attīstītajās demokrātiskajās sabiedrībās varētu raksturot kā paātrinātu konservatīvisma defītismu – kad nākamās paaudzes konservatīvie ir savās vērtībās un attieksmēs liberālāki nekā iepriekšējās paaudzes liberāļi. Šī tendence turpināsies, cilvēcei un katram cilvēkam atsevišķi aizvien mazāk nekritiski paļaujoties uz nepārbaudītu autoritāti un lietas darot tā, kā tās tika darītas iepriekš, ja ir iespējamas labākas alternatīvas.
  2. Visuresoša tendence uz pieaugošu iejūtību, empātiju pret dzīvām būtnēm (it sevišķi cilvēku, bet arī dzīvniekiem). Simptomi: ziņas par spīdzināšanu šodien ir skandāls, kamēr vēl 1800.gadā – ikdienas realitāte. Ievērojama vardarbības samazināšanās. Nesalīdzināmi mazāk patosa kontekstā ar karadarbību. Aizvien plašāks faktoru klāsts, kas veido cilvēka cienīgu dzīvi – arī sociālais nodrošinājums. Emocionālās vardarbības koncepts un nosodījums. Ierobežojumi eksperimentiem ar dzīvniekiem. Daudz humānāki apstākļi cietumos. Un tas ir tikai 2011.gads. Šī tendence noteikti turpināsies nākotnē – dzīve 2222.gadā būs nesalīdzināmi drošāka un cilvēku savstarpējās attiecības – maigākas – nekā 2011.gadā. Dzīvnieku nogalināšana pārtikai kļūs neiedomājama drīz pēc tam, kad cilvēce iemācīsies izveidot/izaudzēt gaļu bez saprāta.
  3. Brīvības – sevišķi pašizpausme un lielāka kontrole pār savu dzīvi – kā aizvien svarīgākas vērtības. Aizvien lielāka tolerance pret katra autonomajām dzīves izvēlēm – izglītības, profesijas, ģimenes modeļa izvēlē, reliģiskajos, politiskajos uzskatos. Aizvien augstāk sabiedrisko prioritāšu secībā – veidot tādus apstākļus, kas atklātu katra indivīda potenciālu, radītu ideālus apstākļus pašizpausmei. 2222.gadā cilvēkam būs vēl daudz plašāka identitāšu izvēle, kā arī nesalīdzināmi lielākas iespējas pašattīstīties un pašizpausties.
  4. Lēmumu pieņemšanā, svarīgos darbos – aizvien mazāka paļaušanās uz individuālu „ģēniju” (karavadoni, valstsvīru, izgudrotāju), vairāk – uz daudzu cilvēku saprātu, kopdarbību. Vienlaikus augstu vērtējot tieši individuālo ieguldījumu kopdarbā, nevis mistisko kolektīvu. Vikipēdija, Linux, neatrisinātu matemātisku problēmu ātra atrisināšana interneta diskusiju ceļā nav nejaušība. Tas ir veids, kā arī nākotnē tik veikti iepriekš nepaveicami darbi – saliekot kopā pasaulē lielākos entuziastus un labākos prātus, kas savstarpējās domu apmaiņas ceļā dzīs viens otru un attiecīgo nozari daudz tālāk un ātrāk uz priekšu, nekā spēj jebkurš atsevišķs indivīds.
  5. Pieaugoša pasaules skaidrojumu kompleksitāte. Daudz vairāk mentālu kategoriju, bilžu, metaforu, ar ko strādāt, izskaidrojot kādas sabiedriska rakstura parādības, – vienalga, vai tā būtu valsts funkcionēšana vai ģimene. Reti kam vairs tiek meklēts kāds viens, dogmatisks skaidrojums – procesi sabiedrībā tiek „tverti” aizvien niansētāk, sarežģītāk, daudz vairāk faktoru tiek ņemti vērā, mēģinot noskaidrot sakarības. Šādā nozīmē Zeitgeist ir kas reāls. Jaunas tehnoloģijas atver jaunas iespējamo metaforu pasaules, kas padara mūsu domāšanu komplicētāku un ļauj tvert aizvien niansētākus toņus. Piemēram, antīkajā Grieķijā sarežģītākā mentālā bilde, ar ko izskaidrot valsts vadīšanu, varēja būt kuģis vai organisms. Mūsdienās valsts, sabiedrisko norišu mentālā bilde dažkārt tiek veidota pēc datordarbības principiem, kas ļauj izteikt daudz sarežģītākas idejas. Ja 50.to/60.to gadu fantastika varēja iedomāties mūsdienu pasauli ar lidojošām mašīnām, robotiem un kosmosa kolonijām, tad mūsdienu labākā zinātniskā fantastika ir idejiski izsmalcinātāka, izdombagātāka, sarežģītāka, nereālās pasaules piepildot ar idejām, kas ir atvasinātas no mūsdienu zinātniskajiem un tehniskajiem atklājumiem. Jaunas metaforas, idejas (arī no literatūras, akadēmiskajām nozarēm) bagātina mūsu domāšanu – piedāvājot instrumentāriju tādu sakarību atklāšanai, par kurām iepriekš pat neaizdomājāmies. Tas viss mazina dogmatismu, kā arī cilvēka tieksmi maksimāli pasauli vienkāršot (kas padara cilvēku uzņēmīgu pret dažādām sazvērestības teorijām vai melnbaltiem pasaules skatījumiem).

Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!