Atslēgvārdi:

Nelikumībām jābūt nelikumīgām arī kibertelpā

Kas nelikumīgs reālā vidē, tam jābūt nelikumīgām arī elektroniskā vidē – šis princips ir vadmotīvs Eiropas Savienības normatīviem dokumentiem, kuru mērķis ir apkarot kibernoziegumus, t.sk., nelikumīgās un kaitīgās informācijas plūsmu internetā.

Iesaki citiem:

XXI gadsimts, ko speciālisti dēvē arī par digitālo tehnoloģiju gadsimtu, ir metis jaunu izaicinājumu arī Latvijas sabiedrībai. Daudzas pasaules valstis, tai skaitā arī Latvija, ir pasludinājušas par savu mērķi izveidot informācijas sabiedrību, taču juristi un filozofi jau vairākus gadu desmitus diskutē par to, kādām tiesībām ir jābūt informācijas sabiedrībā. Vai kibertelpa var pastāvēt bez likumiem? Vai tas, kas nelikumīgs reālā dzīvē, drīkst būt nesodīts elektroniskajā vidē?

Atbilde uz jautājumu, kas ir informācijas sabiedrība, no vienas puses ir ļoti vienkārša, bet no otras – ļoti komplicēta.


Informācija – pakalpojums, kam jābūt kvalitatīvam

Vienkārša šī atbilde ir tāpēc, ka informācijas sabiedrības pamats ir informācija kā sabiedrības labklājības sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka informācijai ir jābūt tādai, kas netiek vērtēta pēc kvantitatīviem kritērijiem, bet gan pēc tās kvalitātes. Ja es savā publiski pieejamā mājas lapā vai portālā publicēju informāciju par valūtas kursu, tad tai ir jābūt patiesai, jo, iespējams, kāds lietotājs Austrālijā šo kursu piemēros savos norēķinos un nepareizības dēļ var ciest lielus zaudējumus utt.

Informācijas sabiedrības izpratne ir vienkārša, ja to definē pēc sasniedzamā mērķa, proti, katram ir tiesības saņemt kvalitatīvu informācijas pakalpojumu. Informācijas pakalpojuma saturu definē ES Kondicionālās pieejas pakalpojuma aizsardzības Direktīvas 98/84 .5.p., ka informācijas pakalpojumam jāatbilst četrām pazīmēm:

  • tā sniegšanai ir jāizmanto elektronisko informācijas sistēmu resursi;

  • to sniedz uz individuāla pieprasījuma pamata par samaksu vai bez maksas;

  • to sniedz no attāluma. ES Direktīvā 2000/31 “par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū” 16. p. noteikts, ka pakalpojuma reģistrācijas vieta, nav tā, kur atrodas pakalpojuma atbalsta tehnoloģija, vai kur tas pieejams internetā, bet tā ģeogrāfiskā vieta, kur persona, kas izveidojusi šo pakalpojumu, veic savu saimniecisko vai organizatorisko darbību reālā vidē;

  • pakalpojums sniedzams likumīgiem lietotājiem, neatkarīgi no tā, vai tiem ir reģistrēta vai brīva pieeja.




Tādejādi visi elektroniskā vidē pastāvošie resursi, kas izmanto publiskos datu pārraides tīklus un telekomunikācijas, sniedzot tiem lietotāju pieeju, ir atzīstami par informācijas pakalpojumu sniedzējiem. Un mums ir tiesības uz drošu pakalpojumu, kā paredz Latvijā pastāvošā patērētāju tiesību aizsardzības likumdošana. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1. p. 2.d. dod pakalpojuma un 10.p. distances līguma jēdzienu definīciju, savukārt “Preču un pakalpojuma drošuma likuma” 4.2. pants nosaka: “Pakalpojuma sniedzēja pienākumu ir sniegt tikai drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgu pakalpojumu. Pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par sniegtā pakalpojuma drošumu”, bet šī drošā pakalpojuma pazīmes skaidrotas šī paša likuma 6. pantā. Šādi arī izpaužas informācijas sabiedrības vienkāršotā izpratne – tiesības uz kvalitatīvu, drošu informācijas pakalpojumu, cilvēka tiesība dzīvot un justies brīvi jebkurā vidē bez savu likumīgo interešu apdraudējuma. Taču iespējams arī sarežģītāks skaidrojums.


Vai elektroniskā vide atceļ likumību?

Jau vairākus gadu desmitus turpinās diskusijas par to, kādām tiesībām ir jābūt informācijas sabiedrībā. Piemēram, izcilais franču filozofs M. Fuko uzskata, ka valsts loma nākotnē samazināsies tikai līdz vienai funkcijai, proti, sodīt personas par to, ka tās ar savu rīcību būtiski būs aizskārušas citu personu likumiskās tiesības un intereses. Bet varbūt informācijas sabiedrībā, kur valstu robežām paliks tikai šķietama nozīme, tiesības vispār nav nepieciešamas? Amerikāņu sapņotājs Dž. Barlovs izstrādāja savu “Kibertelpas neatkarības deklarāciju”, kurā mēģināja labi zināmā K. Marksa un F. Engelsa “Komunistiskā partijas manifesta” idejas iedzīvināt kibertelpā, izmantojot šādus principus: kibertelpa ir vieta, kur cilvēki pulcējas un dzīvo bez robežām un likumiem; tai ir sava ētika, kultūra un nerakstīti likumi; kibertelpā nevar tikt piemēroti piespiedu līdzekļi, jo fiziskas personas kibertelpā neeksistē utt. Šī deklarācija radās kā protests tam, ka ASV 1996. gadā pieņēma Komunikāciju pieklājības likumu (Communications Decency Act). Kopš 1996. gada ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai uzdotu retorisku jautājumu – vai interneta vide ir kļuvusi drošāka un kibertelpā pasludinātā nācija var dzīvot bez likumiem?

Ar katru gadu apdraudējumu skaits elektroniskā vidē pieaug gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Ja 60-os gados galvenais apdraudējuma avots bija banku automātu aplaupīšana, tad šodien mēs plaši sastopamies ar tāda tipa apdraudējumiem kā goda un cieņas aizskaršana, bērnu pornogrāfijas izgatavošana un izplatīšana, krāpšana, patvaļīga ielaušanās datorsistēmās, autortiesību un blakustiesību pārkāpumi u.c., nemaz nerunājot par tādiem pārkāpumiem, kuri šobrīd nav atzīti par noziedzīgiem, piemēram, reklāmas ļaunprātīga izmantošana e-vidē, domēnu vārdu piesavināšanās u.c. Mēs esam tuvu situācijai, kad gandrīz jebkuru krimināllikumā ietvertu noziedzīgu nodarījumu varēs saukt par datornoziegumu. Tāpēc arī informācijas sabiedrībā diemžēl neiztiksim bez valsts iejaukšanās, lai tiesiski regulētu elektronisko vidi.

Tehnoloģija nevar būt ne ļauna, ne laba, tā kalpo kā rīks cilvēku vajadzību apmierināšanai, un tāpēc atbildīgi par tehnoloģiju izmantošanu ir cilvēki. Piemēram, pat ja tehnoloģiju vadīs pilnīgi automatizēta programma un tehnoloģiju iekšienē apstiprinātie rezultāti nodarīs kaitējumu citu personu likumīgajām tiesībām un interesēm, tad nenoliedzami atbildība iestāsies tikai konkrētai personai, kas izgudrojusi attiecīgo datorprogrammu, ieprogrammējot to pieņemt citas personas intereses apdraudošu lēmumu, piemēram, ielauzties kādā datorsistēmā un no turienes nolaupīt konfidenciālu informāciju u.c.

Tomēr šādu elektroniskās vides regulējumu sarežģītu padara vairāki faktori: 1) spēkā esošo normatīvo aktu nespēja darboties elektroniskā vidē; 2) problēmas ar vispārīgo tiesību principu piemērošanu elektroniskā vidē; 3) nepārdomāta pieeja izstrādājot jaunos tiesību aktus. Tiesības vienmēr paliks nopakaļ tehnoloģijai, līdz ar to normatīviem aktiem ir jābūt tehnoloģiski neitrāliem un pietiekami abstraktiem, lai to piemērošanas mūžs neizbeidzas ar jaunas tehnoloģijas parādīšanos.

Likumdošanas mērķim jābūt tādam, lai mēs spētu reālā pasaulē pastāvošus vispārīgos tiesību principus – taisnīgumu, demokrātiju, tiesību un pienākumu vienotību, humānismu, likumību, piespiešanas un pārliecināšanas savienošanu –attiecināt arī uz elektronisko vidi. Tas rada nepieciešamību pēc jauniem juridiski nostiprinātiem tehnoloģu izmantošanas standartiem.


Piemērs - pornogrāfijas ierobežošana internetā

Šajā rakstā nevaru aptvert visus valstī gatavotos e-vides regulējuma normatīvos aktus, bet pieskaršos tikai vienai jomai - koncepcijas “Par bērnu tiesību aizsardzību internetā” īstenošanai, kas prasa grozīt likumu par presi un Ministru Kabineta noteikumus Nr. 348, kas reglamentē erotiska un pornogrāfiska rakstura informācijas apriti valstī. Šīs Koncepcijas izpildei MK apstiprināja rīcības plānu. Īstenojot šo plānu, Satiksmes ministrijas Informātikas departamentā sagatavoti grozījumi “Likumā par presi” un apstiprināta darba grupa par grozījumu sagatavošanu MK Noteikumiem Nr. 348.

Preses likuma grozījumi nepieciešami, lai izpildītu “Bērnu tiesību aizsardzības likumu” un ES politikas dokumentu “Nelikumīgais un kaitīgais saturs internetā”, kā mērķi izvirzot galvenā principa īstenošanu – kas nelikumīgs reālā vidē, tam jābūt nelikumīgām arī elektroniskā vidē. Šis princips ir vadmotīvs arī citiem ES normatīviem dokumentiem, kuru mērķis ir apkarot kibernoziegumus, t.sk., nelikumīgās un kaitīgās informācijas plūsmu internetā.

Sagatavotie Preses likuma grozījumi paredz:

likuma 7. pantā noteikto nepublicējamo informāciju papildināt ar aizliegumu publicēt bērnu pornogrāfiju, bērnu erotiku un vardarbību pret bērniem propagandējošu informāciju;
aizliegumu publicēt visu likuma 7. pantā uzskaitīto nepublicējamo informāciju attiecināt uz elektronisko pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz publiski pieejamus (ar reģistrētu vai brīvu lietotāju pieeju) pakalpojumus un šim nolūkam izmanto publiskos datu pārraides tīklus, telekomunikācijas vai internetu.
27. pantā noteikt, ka “par likuma 7. pantā noteiktās nepublicējamās informācijas publicēšanu vainīgās personas nes atbildību Latvijas normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā”.

Protams, ka šie grozījumi radīs virkni pienākumu personām, kas sniedz savus pakalpojumus elektroniskā vidē, jo viņām būs jākontrolē savu pakalpojumu saturs. Taču nevaru piekrist jau izskanējušai kritikai, ka šādi ierobežojumi pārkāpjot vispārīgos tiesību principus un esot uzbrukums tiesībām uz informācijas brīvību utt. Jebkurš ierobežojums ir uz kaut ko vērsts, taču nereti aizstāvībai pieminētās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.p. “Vārda brīvība” 2. daļa noteic: “Šīs tiesības saistītas ar pienākumiem un atbildību. Tās var tikt pakļautas tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti.” Līdz ar to vārda brīvība nevar būt absolūta un jebkurā demokrātiskā sabiedrībā svaru kausos jābūt ieliktām no vienas puses to personu interesēm, kas vēlas brīvi paust ko tik vien vēlas, bet no otras puses, valsts pienākumam pasargāt savus pilsoņus no visa veida apdraudējumiem un tiesību aizskārumiem, arī elektroniskā vidē.

Savukārt MK noteikumi Nr. 348 jāpārstrādā tā, lai dotu iespēju saukt pie atbildības personas, kas veic pornogrāfiska rakstura informācijas apriti elektroniskā vidē. Plānots likumprojektā sniegt pornogrāfijas un bērnu pornogrāfijas identificējošo pazīmju kopumu, kas ļaus to atpazīt jebkuram iedzīvotājam un dos iespēju policijas darbiniekiem, prokuroriem, tiesnešiem precīzāk un vienveidīgāk apkarot minētās informācijas apriti jebkurā vidē, tai skaitā arī elektroniskajā. Centīsimies novērst situācijas, kad diviem ekspertiem jāstrīdas, vai konkrētais attēls ir bērnu pornogrāfija vai nav – kamēr eksperti strīdas, tikmēr ieinteresētās personas turpina darboties un izvairās no atbildības.

Plānots noteikumu projektā arī ietvert precīzu darbību, piemēram, izgatavošanas, izplatīšanas, demonstrēšanas definīcijas, kuru izpratne un saturs atbilst tām starptautisko tiesību prasībām, kas pieprasa arī Latvijai veikt efektīvus, kardinālus pasākumus bērnu seksuālās izmantošanas, vardarbības propagandas, pornogrāfijas un citas kaitīga rakstura informācijas aprites apkarošanai.

Mums visiem kopā jārada neiecietība pret šīm parādībām un to var izdarīt tikai tad, ja sekmīgi tiks realizēti visi trīs koncepcijā “Par bērnu tiesību aizsardzību internetā” paredzētie pasākumi, t.i., valsts sadarbībā ar informācijas pakalpojumu sniedzējiem kopīgiem spēkiem radīs neiecietības vidi šādām parādībām. Tad varbūt patiešām piepildīsies M. Fuko paredzējums par valsts nozīmi nākotnē.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!