Neiespējamais izlīgums 5

Latvijas cilvēkus šķir ne jau etniskā līnija, bet vairāk gan vērtību un ideju skala.

Iesaki citiem:

Pavisam drīz apritēs gads, kopš Latvijā sen nebijušas emocijas uzvirmoja līdz ar iespējamo Saskaņas centra ienākšanu valdībā un toreizējās Zatlera reformu partijas skarbajiem paziņojumiem par „etniskās sašķeltības mūra” graujošo iespaidu uz valsts attīstību. Tam sekoja ne vienam vien latvietim elpu aizcērtoša epopeja ar divu valsts valodu referendumu, kuras uzplēstās rētas joprojām sulo un diezin vai vispār jebkad izgaisīs kā nebijušas. Tālāk jau Valsts prezidents Andris Bērziņš pēc savas labākās gribas un sapratnes ir centies spert soļus „sabiedrības sašķeltības” mazināšanas virzienā, īpaši koncentrējoties Otrā pasaules kara pretējās pusēs karojošo veterānu izlīguma panākšanai, un veltījis šim jautājumam lielu daļu vasaras.

Prezidents jūlija vidū nāca klajā ar publisku aicinājumu veterānu organizācijām atbalstīt savstarpēja izlīguma ideju un līdz ar to ir rosinājis zināmu sabiedrisko diskusiju. Lai gan aicinājums un prezidenta šīs vasaras pūliņi ir it kā mērķēti tieši uz kara veterāniem, pastarpināti tie skar visu sabiedrību. To prezidents arī apstiprina savā vēstulē vecajiem karavīriem, rosināto izlīgumu starp viņiem nosaucot par labu signālu, kas „veicinātu sapratnes un izlīguma garu arī plašākā sabiedrībā”. Tieši šī iemesla dēļ prezidenta sāktā virzība prasa plašāku izvērtējumu nekā tikai iespējams „izlīgums” starp nedaudziem vēl dzīvi esošajiem pretējās pusēs karojošiem sirmgalvjiem, kuri nav atraujami no idejām un vērtībām, ko pārstāv plašākas sabiedrības grupas Latvijā. Vai tāds „izlīgums” vispār ir iespējams un ko patiesībā nozīmē Latvijas sabiedrības „sašķeltība”?

Atgriešanās sākumpunktā

Prezidents 19. jūlija vēstulē veterāniem jau pašā sākumā atbild uz šķietami retorisku jautājumu, kāpēc vispirms vēršas tieši pie viņiem: „Man nereti jautā, kādēļ sabiedrības saliedēšanas process būtu jāsāk ar kara dalībniekiem, un mana atbilde ir pavisam vienkārša: ir jāsāk ar pamatiem un jāatgriežas tajā vēstures punktā, no kura sākās Latvijas sabiedrības šķelšanās. Ja ēkā parādās bīstamas plaisas, tad jālabo un jānostiprina pamati. Tikai tā mēs varēsim veidot patiesi stipru un saliedētu Latvijas tautu.” Tālāk vēstules tekstā prezidents kā uz sašķeltības sākuma punktu norāda Molotova-Ribentropa paktu, kas noveda pie Otrā pasaules kara traģēdijas un sekām Latvijai.

Nenoliedzot faktu, ka noziedzīgais PSRS un nacistiskās Vācijas pakts ir nesis galu Latvijas brīvvalsts pirmajam periodam un atstājis gūzmu neatrisināmu problēmu atjaunotajai brīvvalstij, tomēr gribu izvirzīt tēzi, ka Latvijas sabiedrības sašķeltība nav sākusies tajā punktā. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pati par sevi Latvijas sabiedrība, it īpaši jau tā, kas pastāvēja 1939.-1940. gadā, nekur un nekā nesašķēlās. Jā, liela daļa Latvijas iedzīvotāju no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem un etniskajām grupām labvēlīgi uzņēma padomju varas atnākšanu vai vienkārši un klusi pielāgojās kā visām laiku laikos Latvijai pāri gājušajām svešajām varām.

Noziedzīgais PSRS un nacistiskās Vācijas pakts ir nesis galu Latvijas brīvvalsts pirmajam periodam, tomēr Latvijas sabiedrības sašķeltība nav sākusies tajā punktā.



Taču, tā kā 1940. gada notikumi Latvijā nebija valsts iekšienē nobriedusi revolūcija, bet gan brutāla citas valsts un varas ienākšana mūsu valstī jeb okupācija, runāt par lielu iekšēju šķelšanos sabiedrībā, manuprāt, ir nepareizi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirmā padomju gada baisās represijas lielā mērā tika veiktas ne jau ar vietējo pakalpiņu rokām, bet gan ar iebraukušo čekistu un padomju karavīru spēkiem.

Arī tālākajā notikumu gaitā Otrā pasaules kara laikā Latvijas sabiedrības grupu un indivīdu iespējas ietekmēt notikumu gaitu bija ļoti minimālas, un nonākšana vienā vai otrā frontes pusē lielākajā daļā gadījumu nebija pašu indivīdu izvēle. Protams, ka turpmākajos Latvijas okupācijas gados pastāvēja vairāk vai mazāk slēpts antagonisms, piemēram, starp latviešiem, kas cietuši no padomju okupācijas, un tiem, kas bija personīgi ieguvēji no padomju varas klātbūtnes. Līdzīgas attiecības, visticamāk, bija arī citās Latvijas vēsturiski etniskajās grupās. Tas pats sakāms par citu tautību kara veterāniem, kam bija lemts atrasties pretējos ierakumos.

Neesošā etniskā šķelšanās

Tomēr pati būtiskākā mūsdienu Latvijas sabiedrības ūdensšķirtne, kas diezin vai jebkad pilnībā izzudīs, ir nevis starp tiem Latvijas 1940. gada iedzīvotājiem un viņu pēctečiem, ko liktenis nostādīja šķietami pretējās pusēs, bet gan starp vēsturiskajiem Latvijas iedzīvotājiem, pārsvarā latviešiem, un šeit okupācijas gados iebraukušajiem citu tautību pārstāvjiem. Turklāt Latvijas cilvēkus šķir ne jau etniskā līnija, bet vairāk gan vērtību un ideju skala. Vienā pusē šai šķirtnei ir Latvijas kā neatkarīgas nacionālas valsts atbalstītāji, bet otrā — tie, kas nespēj samierināties ar Latvijas neatkarību un nacionālu valsti ar visiem tai piederīgajiem valodas un pilsonības jautājumiem.

Protams, ka uzskatu atšķirības pastāv arī etnisko latviešu vidū, taču, ja atceramies neatkarības atjaunošanas laiku un tam sekojošos divdesmit gadus, tad ar nelieliem, lai gan pietiekami spilgtiem piemēriem, šajās cīņās pretējos ierakumos mazāk ir stāvējuši latvieši pret latviešiem. Tie tomēr vairāk ir bijuši latvieši, pat ar ļoti dažādu padomju laiku pieredzi, pret padomju laikā šeit ienākušajiem citu tautību iedzīvotājiem vai viņus pārstāvošiem nedaudziem latviešiem. Turklāt arī pēdējo divdesmit gadu „ierakumi” jau nav gājuši gar etnisku frontes līniju, bet gan lielā mērā gar vērtību līniju — Latvijas piederība Eiropas Savienībai (ES) un NATO vai Latvija kā Krievijas vasaļvalsts. Latvija kā atjaunota valsts ar savu valodas un pilsonības politiku pret Latviju kā jaundibinātu valsti bez pēctecības valodas un pilsonības jautājumos.

Pati būtiskākā mūsdienu Latvijas sabiedrības ūdensšķirtne, ir starp vēsturiskajiem Latvijas iedzīvotājiem un šeit okupācijas gados iebraukušajiem citu tautību pārstāvjiem.



Līdz ar to, manuprāt, pēdējā laikā tik bieži skandinātie sabiedrības „sašķelšanās” vai „sašķeltības” jēdzieni ir nevietā lietoti, jo Latvijā vēsturiski un ilglaicīgi dzīvojusī sabiedrība nav tā vienkārši ņēmusi un vienā brīdī pati no sevis sašķēlusies. Jā, patlaban Latvijā esošā sabiedrība ietver divas lielas kopienas jeb grupas, kurām grūti atrast kopīgu valodu un saskares punktus, taču tā vislielākajā mērā ir okupācijas rezultātā radusies situācija, turklāt ar imigrācijas palīdzību padomju varas savulaik apzināti veidota.

Mēs un viņi

Piekrītu uzskatam, ka, ja nu reiz mums kopā jāturpina dzīvot, saskaņa starp šīm grupām varētu būt labāka, taču nekādi nevaru piekrist nereti dzirdētajam viedoklim, ka mēs te tik jauki un draudzīgi dzīvojām, bet tad, lūk, sabruka PSRS, Latvija atdalījās, kļuva neatkarīga un tā rezultātā Latvijas tauta tika sašķelta un savā starpā sanaidota tiktāl, ka pat divdesmit gados nav spēts atgūt senāk valdījušo saskaņu. Manā rīcībā gan nav precīzu vēsturisku un socioloģisku pētījumu par to, kā pamatnācija un iebraucēji sadzīvoja padomju laikā, taču zināma empīriskā pieredze ir gan. Un tā nebūt neliecina, ka mēs būtu padomju okupācijas gados īpaši „saskaņoti” un „saliedēti” dzīvojuši.

Latviešiem radās iespēja publiski saukt lietas īstajos vārdos, kamēr daudziem šeit padomju laikā ieceļojušajiem Latvijas neatkarības atjaunošana bija un paliek daļa no „20. gadsimta lielākās ģeopolitiskās katastrofas”.



Jā, mēs ikdienas līmenī pastāvējām miermīlīgi blakus, ja neskaita padomju varas represijas, un ar nelieliem izņēmumiem starpnacionāla naida publisku izpausmju bija maz. Taču nerakstīti likumi un dalījums ikdienas dzīvē pastāvēja, vismaz latviešu pusē noteikti. Ja es atceros, piemēram, savu vecāku darba biedrus rūpnīcās, tad visu tautību cilvēki ļoti labi sapratās savā starpā darba laikā, taču jebkāda īsta draudzēšanās pēc darba un privātajā dzīvē notika tikai ar latviešiem. Tāpat kā latvieši savus bērnus veda uz vieniem deju kolektīviem un sporta veidiem, savukārt krievu valodā runājošie — uz citiem. Tas pats attiecās uz svētku svinēšanu, stila un gaumes lietām, kultūras patēriņu. Tie bija nerakstīti likumi un bija saprotami bez vārdiem. Sadalījums „mēs” un „viņi” bija nosēdies zemapziņā neapzināti un reāli pastāvēja ikdienā, pat ja par to nevarēja runāt skaļi un publiski.

Ņemot vērā visus šos vēsturiskos un lielā mērā arī emocionālos apstākļus, ir dīvaini izlikties, ka šāds dalījums nepastāvēja līdz neatkarības atjaunošanai, tāpat kā iedomāties, ka tas tagad izzudīs ātri un pats no sevis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka līdz ar neatkarības atjaunošanu latviešiem radās iespēja publiski paust savas domas un saukt lietas īstajos vārdos, kamēr daudziem šeit padomju laikā ieceļojušajiem cilvēkiem Latvijas neatkarības atjaunošana bija un paliek daļa no „20. gadsimta lielākās ģeopolitiskās katastrofas”, kā to savulaik raksturojis Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Kopā nesalīmēt

Lai arī nepiekrītu domai, ka šādas plaisas pastāvēšana ir galvenais šķērslis Latvijas attīstībai, nenoliedzu problēmu un mēģinājumus ko darīt lietas labā, ja nu reiz esam tādā situācijā, kādā esam pēc pusgadsimta padomju okupācijas. Taču, lai kādu problēmu atrisinātu, vispirms ir precīzi jādefinē problēmas būtība un īstie cēloņi. Ja prezidents Bērziņš plašākas sabiedrības saliedētības mērķa vārdā sāk ar vēršanos pie kara veterāniem, tad diezin vai tā ir īstā mērķa grupa.

Nedomāju, ka „izlīguma” panākšana starp latviešu veterāniem ko dos Latvijas sabiedrības nošķirto kopienu lielākai saskaņai.



Spriežot pēc prezidenta vēstules adresātu saraksta, tās galvenokārt ir etniskos latviešus pārstāvošas veterānu organizācijas, un ne jau starp tām pastāv tās lielākās pretrunas. Tie tiešām ir laikmeta un svešu varu izmantoti cilvēki, kas turklāt visus pēckara gadus ir dzīvojuši līdzās bez liela naida un plēšanās, un nedomāju, ka viņu starpā šobrīd valda milzīgas pretrunas par Latvijas valsts un tautas pastāvēšanu. Tas ir veco vīru un sievu pašu lemjams jautājums par savstarpēju izlīgšanu, un diezin vai kādam, kam nav līdzvērtīgas kara šausmu pieredzes, ir morālas tiesības dot jebkādus padomus sirmgalvjiem.

Tomēr nedomāju, ka „izlīguma” panākšana starp latviešu veterāniem ko dos Latvijas sabiedrības nošķirto kopienu lielākai saskaņai, jo nesaskaņu jeb nošķirtības pamatā jau nav tikai jautājums par to, kura puse Otrajā pasaules karā bija tā „pareizā”. Gan pamata jautājumi, gan adresāti ir pavisam citi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Baba Ki Rani

I think this is an instructive post and it is extremely helpful and learned. thusly, I might want to thank you for the endeavors you have made in composing this article.
bow selectie https://bowselectie.com/

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vladimir Nikiforov

"Taču, tā kā 1940. gada notikumi Latvijā nebija valsts iekšienē nobriedusi revolūcija, bet gan brutāla citas valsts un varas ienākšana mūsu valstī jeb okupācija, runāt par lielu iekšēju šķelšanos sabiedrībā, manuprāt, ir nepareizi"
---
"Liela" vai "neliela" ir relatīvi jēdzieni, bet autore piemirst, ka pirmskara LR režīmu Latvijā nostiprināja vācu un poļu karaspēks, nevis tautas izvēle. Latvijas tauta bija sašķelta vēl pilsoņu kara (t.s. brīvības cīņu) laikā.

" Vienā pusē šai šķirtnei ir Latvijas kā neatkarīgas nacionālas valsts atbalstītāji, bet otrā — tie, kas nespēj samierināties ar Latvijas neatkarību un nacionālu valsti"
----
Patiesībā - vienā pusē etniskās hegemonijas piekritēji, otrā - tie, kas ieinteresēti pluralistiskajā demokrātijā.

"Latvija kā atjaunota valsts ar savu valodas un pilsonības politiku pret Latviju kā jaundibinātu valsti bez pēctecības valodas un pilsonības jautājumos"
----
Precīzāk - Latvija kā latviešu valsts (klasiskais rasistu sauklis - "Vāciju vāciešiem", "Latviju latviešiem" utt.; pie mums parasti to izsaka ar jēdzienu "latviska Latvija") ar pēctecību no Ulmaņa diktatūras vai Latvija kā visas Latvijas tautas valsts ar pēctecību no 1922. g. Satversmes (sk. tās 2. pantu) un ar pieauguša mazākumtautību īpatsvara atzīšanu. Starp citu, 1922.-1934. g. pat Saeimā varēja runāt krieviski un vāciski - pašreizējā LR gan cenšas norobežoties no pirmskara demokrātiska mantojuma. Cik ir krievu vai baltkrievu ministru vidū?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Pauls Cielavs

Gribētos jau, bet tā tomēr ir sevis mānīšana, ka sabiedrība sašķelta pēc vērtību un ideju skalas nevis etniski. Vērtību un ideju ir daudz un dažādu, taču pretējās pozīcijās ir vienas un tās pašas grupas neatkarīgi kādas vērtības pārstāv katrs indivīds atsevišķi.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
haralds elceris

biedrs Bērziņa kungs, saprotams, ne-iNtrāls!
jautājums uz aizbēršanu teikuma «Jā, mēs ikdienas līmenī pastāvējām miermīlīgi blakus, ja neskaita padomju varas represijas,» sakarā - laikam autōre pāra ēdienreizes jaunāka par mani, bet reiz darbojas žurnālistikā kopš 1993. gada (hūtes, pižikus, mices, pilotkas, furažkas, tjibitjeikas, papahas, sambrērō, kipas, bubļas, naģenes, keponus un bobrenes nost! parasti žurnaļugas, redaktoršas un korektōres kopš 1905. gada saka "no 1905. gada!"), pieredzējusi sovdepa laikus.
varētu būt, ka padumjās okupācijas laikā nav ne mācījusies jauktajā skolā, ne dzīvojusi komunaļņikā, ne iepirkusies veikalā, ne braukusi ar sabiedrisko transportu?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Līdaka

Vai nu kāds to nezin.
Tomēr gods un slava autorei, ka pārkāpj latviešu pašcenzūras (vai ES-Krievijas cenzūras???) robežas.
Prezidents Bērziņš būtu jādokumentē iespējami pilnīgi, lai viņu vēlāk varētu lietot mācību grāmatās kā tipisku padomju skolas "noslīdētāju" no problēmām.
Saimnieciskā ziņā lietišķs, viņš tomēr joprojām ir "labais" glumais latviešu kompartijas funkcionārs, un vairāk no viņa prasīt nav jēgas.
Cits tipveida personāžs mācību grāmatām ir Bērziņa virzītājs - izcili izmanīgais latviešu "labais" virves dejotājs kompartijas funkcionārs Brigmanis, un no tā, manuprāt, joprojām ir jāuzmanās ne pa jokam.
Ko darīt?
Izmēzt no galvas vecās bailes, domāt ar galvu, darīt, ko izdomā.

Saistītie raksti
Okupeta atbildiba

Okupētā atbildība 13 Autors:Ance Kalēja

Maijs 255x203

Diagnoze - 9. maijs 46 Autors:Providus.lv

Araja

"Esmu viņiem piedevusi" 1 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi