Runa nav tikai par seksuālajām minoritātēm. Runa ir par būtību.
Par to, kā īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS), rupji ignorējot cilvēktiesību pamatnostādnes un nevalstisko organizāciju (NVO) viedokli, toties pakļaujoties no valsts šķirtās baznīcas ieteikmei, ir radījis Iecietības programmu, kas it kā attiecas uz visiem un tajā pašā laikā – neattiecas ne uz vienu. Jo ar “īpašā” integrācijas ministra Oskara Kastēna (LPP/LC) svētību no programmas, kas sākusi ceļu uz apstiprināšanu valdībā, ir svītrotas diskriminācijai pakļauto grupu pazīmes. Pamats šādai rīcībai – baznīcas un LPP/LC (ļoti iespējams, arī paša Kastēna) nepatika pret seksuālajām minoritātēm.
Seksuālās minoritātes šajā gadījumā ir tikai kā piemērs. Kā piemērs un brīdinājums, ka “īpašais” Kastēns un viņa LPP/LC tikpat labi var mēģināt no publiskās telpas izspiest ikvienu grupu, kas nepatīk ministram, partijai, baznīcai vai vēl kādam līdz šim neidentificētam LPP/LC politiski izdevīgam grupējumam.
Mani neinteresē tas, vai Kastēns kā cilvēks izjūt nepatiku pret gejiem un lesbietēm. Viņš šajā brīdī ir integrācijas ministrs, kuram ir dots mandāts saliedēt, ne šķelt sabiedrību un izskaust vai vismaz mazināt neiecietību pret mazākumgrupām. Jā, arī pret seksuālajām minoritātēm, lai kā tās Kastēnam un viņa partijai patiktu vai nepatiktu. Es no integrācijas ministra negaidu personīgās un savas partijas pozīcijas ļoti atklātu demonstrēšanu, bet gan uzticēto uzdevumu pildīšanu, par ko viņam, starp citu, maksāju arī es. Tomēr visu laiku notiek pretējais – Kastēns un viņa partija, šķiet, pilnīgi mērķtiecīgi darbojas, lai ar demagoģiju un no valsts šķirtās baznīcas dogmām līdz pēdējam noplicinātu iecietības būtību. Lai pasmietos par to. Esmu pārliecināta, ka tieši LPP/LC netīkamo geju un lesbiešu dēļ Kastēns sekretariātā likvidēja pretdiskriminācijas departamentu. Tāpat kā par vienlīdzīgu iespēju pasludinātajā pērnajā gadā no publiskās diskusiju telpas izslēdza seksuālās minoritātes, to pārstāvjus neiekļaujot ĪUMSILS rīkotajos pasākumos un kā problēmu vispār nepieminot diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata.
Un var tikai brīnīties, cik tālu viena partija un viens ministrs var iet savā naidā pret cilvēkiem. Cik aklam naidam vajag būt, lai nekaunoties ignorētu veselu cilvēku grupu, kuras pārstāvji Kastēnam un viņa partijas biedriem ik dienu nāk pretī pa ielu un kuras pārstāvji, ļoti iespējams, strādā arī integrācijas sekretariātā un varbūt ir arī LPP/LC biedri vai viņu tuvinieki.
Ja reiz Kastēns ir piekritis kļūt par integrācijas ministru, pieņemsim, pats pat neapjaušot, ka šis darbs, ļoti iespējams, būs pret viņa pārliecību, tad godīgi būtu to atzīt un atkāpties, īpaši pēc izteikumiem, ko viņš šodien demonstrē laikrakstā Diena. Jo ministrs, kas savas neiecietības dēļ nepilda savus pienākumus, bet tieši pretēji – neizprot mazākumgrupu aizsardzības nepieciešamību un naido Latvijas iedzīvotājus, ir bīstams demokrātijai un tiesiskumam. Un tikpat bīstams ir šī ministra sekretariāts, kas katru gadu šķiež aptuveni 2 miljonus latu, darbojoties pretēji savam mandātam.
E-lietu „īpašās” ministres Inas Gudeles atkāpšanās varētu būt veiksmīgs sākums diskusijai par „īpašo” sekretariātu nepieciešamību. Jo par šo sekretariātu uzturēšanu maksāju arī es, taču, ja neredzu progresu „īpašajās” jomās, tad nākas secināt — nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta velti, un to nu valsts budžets nevar atļauties.