Foto: no personīgā arhīva

Mana dziļa pārliecība ir, ka prokuratūra tomēr ir jāvada prokuroram. Šo sistēmu un tajā strādājošos cilvēkus es pārzinu jau pietiekoši sen, un man katrā ziņā tā būtu liela priekšrocība attiecībā pret cilvēkiem no malas.

Intervija ar Ēriku Kalnmeieru, ģenerālprokurora amata kandidātu, Ģenerālprokuratūras Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokuroru

Kā mainījusies jūsu dzīve kopš nedēļas sākuma?[1]

Nu nekas, viss notiek.

Bet ir taču kaut kādas izmaiņas.

Protams. Esmu kļuvis atpazīstams uz ielas.

Cilvēki jau sveicina?

Nē, nesveicina. Bet atskatās.

Joprojām esat noguris?

Es esmu pilnīgā darba kārtībā un gatavs ar jums runāt. Protams, pēc pirmās dienas stress un uztraukums bija milzīgs. Man pirmo reizi mūžā šādās nepārtrauktās jautājumu krustugunīs mocīja — viens jautājums, atbilde, tūlīt nākošais atkal. Tas tiešām bija tāds nopietns stresiņš. Bet tagad es esmu pilnīgā darba kārtībā un varu ar jums runāt. Par manu veselību neuztraucieties.

MAIZĪŠA PADOMS – NEATTEIKTIES

Kāda bija jūsu izvirzīšanas hronoloģija?

Tātad 10.maijā es tiku uzaicināts pie Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča kunga, kurš — es jau esmu to teicis — tādā sportiskā terminoloģijā uzrunāja mani: vai es būtu ar mieru pasēdēt uz rezervistu soliņa. Tas bija 10.maijā. Man netika prasīta atbilde, jo pats saprotat, ka tas nav lēmums, ko var pieņemt vienā minūtē vai piecās. Es teicu, ka man ir nepieciešams, pirmkārt, pašam ar sevi tikt skaidrībā un, viennozīmīgi, bez ģimenes piekrišanas tādas lietas nenotiek.

Es jau tiku minējis, ka atpakaļceļā nejauši uz ielas satiku Maizīša kungu — tā nebija ieplānota tikšanās. Starp citu, to var apliecināt laikraksta Diena žurnāliste Baiba Rulle, kura šo tikšanos redzēja. Man no Maizīša kunga nekādu noslēpumu nav, un es viņam pateicu, ka man šāds piedāvājums ir izteikts. Tad mums arī bija pirmā saruna. Precīzāk par sarunas saturu es neizteikšos, bet tās nebija piecas minūtes, ko mēs runājām. Maizīša kunga ieteikums bija rūpīgi apdomāt un neatteikties.

Tālāk pēc hronoloģijas bija tā, ka līdz 9.jūnijam man netika prasīta nekāda atbilde. 9.jūnijā mani uz tikšanos uzaicināja Augstākās tiesas priekšsēdētājs un lūdza pateikt savu viedokli — ja viņš mani virzīs, vai es piekrītu kandidēt uz šo amatu. Tā kā nu jau jautājums tika nostādīts konkrēti — ja mani virzīs, vai es būtu gatavs? Bet netika vēl konkrēti pateikts, ka tieši es būšu tas, ko virzīs. Es atbildēju apstiprinoši.

14.jūnijā es saņēmu telefona zvanu no Bičkoviča kunga jau ar konkrētu jautājumu: vai es esmu gatavs rīt atnākt un jau dokumentāli apliecināt savu piekrišanu, tātad — uzrakstot to uz papīra. Es teicu, ka jā, esmu gatavs to izdarīt. Šajā starplaikā, no 9. līdz 14.jūnijam, mums nav bijusi nekāda tikšanās un personiska kontakta nav bijis.

Kā ir ar versiju, ko jūs esat izteicis par telefonsarunu noklausīšanos? Tā joprojām paliek spēkā?[2]

Hm, versija… Tas ir pieņēmums, ne ar ko nepamatots pieņēmums. Manā rīcībā nav nekādu citu faktu vai argumentu kā vien mani pieņēmumi. Man regulāri prasa atbildēt uz jautājumu — kā es to varu izskaidrot? Nu, es citādāk nevaru. Tas ir viss, ko es varu atbildēt.

Jūs negribat pārbaudīt, vai tiešām kāds nesankcionēti nesēž uz sakariem?

Nē, nu ko tur pārbaudīt? Es esmu simtprocentīgi drošs — ja pat kaut kas tamlīdzīgs ir bijis, ir simtprocentīga garantija, ka to nav darījusi neviena no valsts iestādēm. Simts procentu garantija un simts procentu pārliecība. Es negribu bezjēdzīgi nodarbināt citas iestādes ar manu pieņēmumu pārbaudi. Es pats strādāju valsts iestādē un zinu, kādus resursus tas prasa, lai rezultātā neiegūtu neko. Tā ir bezjēdzīga valsts līdzekļu šķērdēšana.

Kas ir tās jūsu īpašības, skatoties pilnīgi vēsi un objektīvi, kuru dēļ Bičkovičs izvēlējās jūs?

Nu… saprotiet, tagad jūs prasāt, lai es pats sevi lielu.

Tāpēc es saku — pilnīgi vēsu galvu.

Profesionālisms. Es negribu lielīties, bet tiešām domāju, ka mana pieredze šajā jomā ir pietiekoši liela, stāžs man ir liels. Es domāju, ka tas arī bija noteicošais faktors. Ne mazsvarīgs moments ir tas — to, protams, var vērtēt dažādi —, ka es esmu bijis advokāts un šo procesu esmu redzējis no divām pusēm. Prokuratūras galvenā funkcija ir kriminālvajāšana un valsts apsūdzības uzturēšana tiesā. Es esmu bijis gan izmeklētājs, zinu, kā procesu veic pirmstiesas procesā, un es esmu bijis arī advokāts un zinu, kur meklēt kļūdas, zinu, kur ir vājās vietas. Un pēc tam, kad es pārstāju veikt savu advokāta praksi, es esmu strādājis kā tiesu prokurors. Piedevām es vadu nodaļu, un tas nenozīmē administratīvo darbu vien — tas ir arī milzīgs juridisks darbs. Tā kā es domāju, ka noteicošais noteikti bija mana pieredze.

Un savukārt kas bija tie argumenti, kāpēc jūs piekritāt šim piedāvājumam? Vai tāpēc, ka Maizīša kungs ieteica rūpīgi apdomāt un neatteikties?

Ne tikai. Protams, tam bija būtiska nozīme — just, ka mani atbalsta kāds cilvēks, kuram ir liela autoritāte. Bet es jau teicu — līdz 9.jūnijam man atbilde netika prasīta. Bija pietiekoši liels apdomāšanās laiks. Nav jau arī noslēpums, ka manam kolēģim, Kalniņa kungam [3], vēl pirms manis arī tika piedāvāts uz tā paša soliņa pasēdēt.

Cik garš bija rezervistu soliņš?

Par citiem man nav nekādas informācijas un es neko nevaru jums pateikt. Konkrēti es varu runāt par diviem cilvēkiem, par kuriem šī informācija ir patiesa — par Kalniņa kungu un mani. Mēs ar Kalniņa kungu esam divatā to pārrunājuši, jo šajā jomā mūsu starpā nav nekādu noslēpumu — par to gan es vairāk neizteikšos, par ko mēs runājām, jo tā ir mūsu privāta lieta, un Kalniņa kungs pats lai motivē savu rīcību. Taču Kalniņa kunga nostāja bija vairāk noraidoša attiecībā uz šā amata ieņemšanu. Tāpēc, pieņemot, ka gadījumā, ja divi vadoši Ģenerālprokuratūras darbinieki atteiktos no šī piedāvājuma, pastāvētu ļoti liela iespēja, ka šis piedāvājums prokuratūras darbiniekiem vairs netiks izteikts un tas pārceļos jau uz tiesu sistēmu. Es, protams, negribu teikt, ka tiesnesis būtu slikts vadītājs, bet mana dziļa pārliecība ir tāda, ka prokuratūra tomēr ir jāvada prokuroram. Šo sistēmu un tajā strādājošos cilvēkus es pārzinu jau pietiekoši sen, un man katrā ziņā tā būtu — vismaz kādu laiku — liela priekšrocība attiecībā pret cilvēkiem no malas.

Skaidrs. Tas bija viens iemesls…

Tas bija galvenais iemesls, viennozīmīgi.

JĀIZMANTO IEKŠĒJIE RESURSI

Pieturpunkti Ērika Kalnmeiera biogrāfijā

– Dzimis 1960.gadā, 1983.gadā sācis strādāt LPSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldē kā sabiedriskais palīgs. “Tas nebija štata darbs un tas nebija algots darbs, tāpēc tas saucās sabiedriskais palīgs,” skaidro Kalnmeiers.

– 1987.gada jūlijā sācis strādāt LPSR Prokuratūras Rīgas pilsētas Kirova rajona prokuratūrā, kur aizvadījis vien trīs mēnešus, jo piekomandēts izmeklēšanas grupai LPSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldē kāda sevišķi smaga nozieguma izmeklēšanai. 1988.gada 11.novembrī oficiāli apstiprināts sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja amatā. “To datumu es atceros ļoti labi tāpēc, ka Aksenokas kundze mani apsveica un teica: “Šo dienu tu mūžam atcerēsies, jo tā ir Lāčplēša diena.””

– Pārvaldē virzījies augšup pa karjeras kāpnēm no sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja līdz — jau neatkarīgās Latvijas Republikas prokuratūrā — par sevišķi svarīgu lietu pārvaldes priekšnieka vietnieku, bet pēc tam — par pārvaldes priekšnieku.

– 1993.gada novembrī aizgājis no darba prokuratūrā un sācis strādāt Parex bankā par “ierindas juristu”. “Tā bija mana Īrija, uz kuru es braucu šampinjonus lasīt. Tajā laikā ļoti daudzi gāja prom no prokuratūras — tieši manas paaudzes cilvēki, jo finanšu stāvoklis bija bēdīgs.” Bankā Kalnmeiers pavadījis piecus mēnešus. Nepatika? “Cita perspektīva bija. Advokatūrā faktiski mani pierunāja iestāties kolēģe, kurai bija slinkums vienai iet. “Nu, ejam nokārtojam tos papīrus. Tev traucēs tas statuss?” Labi, ejam, ejam, liec man mieru!”

– Pēc advokāta eksāmena nokārtošanas Kalnmeieru darbā uz savu biroju uzaicinājis zvērināts advokāts Guntars Antoms, ar kuru Kalnmeiers esot pazīstams kopš 1983.gada. Antoma birojā Kalnmeiers nostrādājis no 1994.gada maija līdz 2000.gada 17.oktobrim, kad oficiāli izslēgts no zvērinātu advokātu kolēģijas. Prokurora darbs tomēr esot tuvāks sirdij: “Beidzās mans brauciens uz Īriju pēc šampinjoniem. Es no savas Īrijas atgriezos savā Latvijā. Tas arī viss.” Un kā ar pašiem šampinjoniem? “Dzīvoju, normāli. Katrā ziņā es nenožēloju to, ka aizgāju. Nē, nopietni. Katrā ziņā visvērtīgākā — nerunāsim par finansiālo pusi — ir tā pieredze, ko es ieguvu, strādājot kā advokāts. Jo to nevar nopirkt, to nevar aizņemties.”

– 2000.gada 20.oktobrī Kalnmeiers pieņemts darbā Ģenerālprokuratūras Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļā, kur strādā joprojām.

– Jaunībā aizrāvies ar aviomodelismu, savulaik bijuši 30-40 aviomodeļi, krājis sērkociņu kastīšu etiķetes. “Bet tas jau ļoti sen, tas viss jau ir garām,” stāsta Kalnmeiers, vien piebilstot, ka mūsdienās savācis visas Latvijas apgrozījuma viena lata monētas: “Nu, kas tur ir — sēnes, stārķis, ezis, nē, ezis nav, sniegavīrs, tie man visi ir.”

– Kā vienīgais vaļasprieks esot saglabājušās medības. Tēvs Kalnmeieru uz mežu kā dzinēju sācis ņemt līdzi no pusaudža gadiem, bet mednieka tiesības ieguvis 1978.gadā. “Es pat teiktu, ka medības man ir ne tik daudz kā tāds hobijs. Tā ir iespēja atslēgties no visa, būt mežā, būt ar vienkāršiem, sirsnīgiem cilvēkiem, kuri uz tevi neskatās kā uz priekšnieku no Rīgas, bet kā uz līdzīgu.” Savā Ugāles mednieku kolektīvā viņam esot visaugstākais amats. “Bet tam nav nekādas nozīmes. Mežā nav amatu. Mežā ir mednieki, un es esmu parasts ierindas mednieks. Un ja man konkrētais medību vadītājs pasaka: tu iesi un darīsi to, tad es eju un daru to, ko man liek, un es nerunāju pretī, jo tāda ir kārtība.”

Varbūt bija vēl kāds cits iemesls? Teiksim, jūs redzat, ka sistēmā kaut kas notiek pilnīgi šķērsām?

Pilnīgi šķērsām — nē, tā es nevaru teikt. Tas būtu pilnīgi nekorekti pret Maizīša kungu. Maizīša kungs prokuratūras sistēmas attīstībā ir ieguldījis milzīgu darbu, enerģiju, veselību — par to nevar būt ne runas. Bet, protams, ir dažas lietas, kuras varbūt manā skatījumā ir jādara savādāk. Un konkrēti — to es esmu jau vairākkārt teicis — kvalitātes uzlabošana. Maizīša kunga darbības periodā, divtūkstošo gadu sākumā, problēma bija termiņi un kvantitāte. Daudz lietu, gari termiņi, mums bija problēmas ar lietu savlaicīgu aizsūtīšanu uz tiesu. Šī problēma ir veiksmīgi atrisināta. Savukārt kvalitāti vienmēr var gribēt labāku.

Attiecībā par prokuratūras darba kvalitāti lasīju jūsu izteikumus par apsūdzībām, kas tiek laika gaitā mainītas uz mazāk smagām. Kā tas bija domāts?

Šajā sakarā es varu izteikt pārmetumus žurnālistiem…

Droši, mums tas patīk.

…ka viņi cenšas rakstīt par profesionālām, specifiskām lietām, nepārzinot tās, un finālā iznāk teksts, kam cilvēks, kurš nav kompetents šajā jomā, notic, jo medijiem jau pamatā tic: “Avīzē tā bija uzrakstīts, televīzijā tā teica, tātad tas ir pareizi.” Es gribu pateikt precīzi, lai pēc tam nebūtu nekādu neskaidrību. Viens no būtiskajiem kvalitātes kritērijiem — turklāt no daudzpusīgiem kritērijiem — ir attaisnoto personu skaits attiecībā pret tiesā nodoto personu skaitu. Taču patlaban kā kvalitātes rādītājs praktiski netiek vērtēta celto apsūdzību noturība. Es jums izskaidrošu, ko ar to saprot.

Pieņemsim, persona tiek apsūdzēta laupīšanas, zādzības un neliela apmēra zādzības izdarīšanā. Tātad viens ir sevišķi smags noziegums, ja laupīšana notikusi ar smagām sekām; viens ir smags noziegums, bet zādzība nelielā apmērā — kriminālpārkāpums. Ja finālā cilvēku notiesā tikai par zādzību nelielā apmērā un viņu attaisno par smagākiem noziegumiem — laupīšanu un zādzību, par ko viņš ticis nosūtīts uz tiesu, tik un tā skaitās, ka viņš ir notiesāts un statistikā viņš neparādās kā attaisnots, jo cilvēks sodu ir saņēmis. Taču ir jāanalizē, kāpēc viņš tika attaisnots par abām pārējām epizodēm, par kurām viņš tika nodots tiesai. Tas ir ļoti būtiski.

Bet to jau nevar labot ar administratīvām metodēm, izdodot rīkojumu: “Uzlabot darba kvalitāti!” Prokuratūrā nav sistēmiskas apmācības. Notiek atsevišķi lekciju cikli vai atsevišķas lekcijas par kādu tēmu, bet nav programmas, pēc kuras būtu jāvadās. Taču mācīties vajag visu laiku. Savas profesionalitātes pilnveidošanai nav griestu.

Vai jums ir redzējums par to, gan kā uzlabot gan kvalitāti, gan kā uzsākt darbinieku apmācību?

Tie ir vieni blakus stāvoši ķēdes posmi, kas nav saraujami — mācības un darba kvalitāte. Ņemot vērā, ka visās valsts iestādēs trūkst finanšu līdzekļu, ar Tiesnešu mācību centru ir veiktas pārrunas un faktiski panākta vienošanās par iespējamu naudas resursu apvienošanu kopīga mācību cikla izveidošanai tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem, notāriem un zvērinātiem tiesu izpildītājiem jautājumos, kur mūsu intereses pārklājas. Apvienojot naudas līdzekļus, var iegūt lielāku efektu, var apgūt vairāk mācību vielas. Ir vēl citas idejas, ko vajadzētu darīt, bet tas viss, protams, atduras finansēs.

Viens risinājums būtu, apvienojot līdzekļus. Taču es pieņemu, ka varētu būt arī tīri specifiskas mācības tieši prokuratūras darbiniekiem.

Vēl pie Maizīša kunga bija pirmais mēģinājums veikt apmācību, izmantojot iekšējos resursus. Mums prokuratūrā strādā cilvēki ar juridisko zinātņu doktora grādu, ir cilvēki, kuri turpina savas izglītības paaugstināšanu doktorantūrā, par maģistriem es vispār nerunāju — to mums ir daudz. Kāpēc viņus neizmantot? Mums ir pietiekoši daudz kolēģu ar lielu pieredzi, un tas vispār būtu grēks neizmantot viņu pieredzi citu kolēģu apmācībai. Tieši tamdēļ ir jāizveido sistēma. Ja mums nav iespēju pieaicināt speciālistus no ārpuses, jāizmanto savi resursi. Pat neatkarīgi no tā, vai naudas nav vai arī to piešķirs tik daudz, ka nezināsim, kur likt, vietējo resursu noniecināšana ir pilnīgi nepamatota.

NEPAZĪST POLITISKO SPIEDIENU

Kas jūsuprāt ir ģenerālprokurors? Vairāk prokurors, vairāk menedžeris? Politiķis varbūt?

Politiķis viņš noteikti nav un nedrīkst būt. To aizliedz likums, tur nav variantu. Nekādas politikas. Administrators, protams, viņš vienlaicīgi ir, bet administrators ar juridiskām zināšanām, jo ir jautājumi, kas saskaņā ar likumu ir nodoti tikai viņa kompetencē.

Par politiku jautāju tāpēc, ka mediji par jūsu kandidatūru rakstījuši — ZZS atbalsta, Lembergs neiebilst. Tā politika taču visu laiku kaut kur apkārt virmo.

Jā, tās ir viņu spēles, un tieši tāpēc nedrīkst ielaisties, atbildēt uz šādām publikācijām. Es domāju, ka nebūtu pat vēlams publiski reaģēt, sākt taisnoties… Nu labi, nokrāsoja mani zaļu vai oranžu…

No kurienes tas nāk?

Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt. Es pats gribu saprast.

Teiksim, Lemberga lietu ceļ ārā, ka divas viņa sūdzības esat skatījis…

Es zinu, jā. Tas atkal izriet no darba specifikas. Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroram esot prombūtnē — vai nu atvaļinājumā vai komandējumā, vai kādu citu iemeslu dēļ, kad viņš nepilda savus tiešos darba pienākumus —, viņa vietā tiek norīkots kāds no nodaļu virsprokuroriem. Ja tajā brīdī es aizvietoju Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroru un man pēc likuma piekrīt skatīt šo sūdzību, nu tad man tā ir jāskata. Bet ja man tagad prasa, par ko tās sūdzības bija, es tiešām pat nevaru atbildēt. Pirmkārt, laiks jau ir pagājis, un man nodaļā gadā iziet cauri apmēram 400 sūdzību. Katrā ziņā tās nebija tādas sūdzības, kur būtu kaut kas tāds ekstrā, kas paliktu atmiņā. Tās bija, ja tā var nosaukt, darba sūdzības par kaut kādiem jautājumiem. Viņš sūdzējās, kāds prokurors jau iepriekš bija izlēmis jautājumu un devis atbildi, Lembergs pārsūdzēja šo atbildi, un es izvērtēju, vai prokurora rīcība un lēmums ir bijis pareizs.

Skaidrs. Savukārt vedējtēva padarīšana ir no tādas komiskās sērijas, ne tā?

Tas gan nav no komiskās sērijas. Tur fakti ir apzināti vai neapzināti pārbīdīti. Es pats kaut kur manīju — tiešām nezinu, kur tas bija — ka Ģenerālprokuratūras virsprokurors bijis vedējtēvs Lemberga advokātam kāzās. Es jau kaut kur to skaidroju un vēlreiz arī jums paskaidrošu: no 1994.gada es biju zvērināts advokāts un kopā ar Guntaru Antomu strādāju vienā advokātu birojā. 1996.gadā es ar savu kundzi biju vedējpāris Antoma kāzās. No advokatūras es aizgāju 2000.gadā. Antoms Lembergam aizstāvis bija 2007.gadā. Starp šiem notikumiem ir 11 gadi. Kā šeit var savilkt kopā to, ka virsprokurors ir bijis vedējs Lemberga aizstāvja kāzās? Protams, ja paņem katru faktu atsevišķi, nu, var tā izdarīt. Bet tad ir jautājums — vai tas ir speciāli vai nejauši?

Bet vai jūs varat likt roku uz sirds, ka neparādīsies kaut kāds skelets no skapja?

Par Lembergu?

Nē, par jums un Lembergu.

Simtprocentīgi. Parasti jau gan nav pieņemts teikt simtprocentīgi, bet katrā ziņā es esmu pilnīgi drošs savas sirdsapziņas priekšā. Jo tiešām, tā kā es teicu, es Lembergam esmu bijis rokas stiepiena attālumā tad, kad mēs izmainījāmies prokuratūras kāpnēs. Savā dzīvē es neesmu viņam tuvāk bijis ne reizi. Nav bijušas ne telefonu sarunas, ne kaut kāda cita komunikācija…

…ne īsziņas.

Tātad apzīmēsim ar vienu formulējumu: nekāda komunicēšana tiešā veidā vai caur starpniekiem. Es domāju, ka tas ir izsmeļoši pateikts.

Vēl mazliet atgriežoties pie politikas. Cik jūs esat pārliecināts par sevi tajos gadījumos, kad varētu būt kaut kāds politisks spiediens? Paskatāmies tagad — Munkevica lieta, Latvenergo — gan jau tās nonāks šajā mājā un būs…

Es jautājumu sapratu. Ziniet, man ir grūti pateikt tāpēc, ka uz mani nekad nav izdarīts politisks spiediens un es nezinu, kādā veidā tas izpaužas. Tiešām, man ir grūti pateikt. Bet es jau vienreiz publiski esmu pateicis, ka es neesmu prece un es nepārdodos.

Varbūt šajā jautājumā Maizīša kungs var dalīties pieredzē?

Par politisko spiedienu? Nu, tas nav jautājums man. Es nevaru atbildēt par citiem cilvēkiem. Es nezinu, ko es tur varu vairāk komentēt? Neko. Es tiešām… Nu, es nezinu… Nu, nav neviens uz mani spiedis.

PRIORITĀTES – FINANSES UN EKONOMIKA

Kas šajā laikmetā, šajā mirklī būtu galvenās prokuratūras darba prioritātes? Ar ko, pret ko cīnīties?

Tas jau ir formulēts krietni iepriekš un tur arī nekādi jauni velosipēdi nav jāizgudro. Šajā laika periodā, kad valstī ir problēmas ar finansēm, jāvelta maksimāla uzmanība noziedzīgiem nodarījumiem finanšu un ekonomikas jomā. Maksimāli jāveicina un jāmēģina tie novērst, jācīnās ne tikai ar sekām, bet arī ar cēloņiem.

Finanšu un ekonomikas joma — tas ir pietiekami plašs jēdziens.

Tā ir izvairīšanās no nodokļiem, tā ir kontrabanda, līdzekļu atmazgāšana. To jau mēs redzam pēc aktualitātēm, par ko visa valsts šodien runā — kaut vai Latvenergo gadījums, kurš gan ir tikai procesa sākuma stadijā, un es neņemos vispār kaut kādus secinājumus izteikt. Novēršot noziegumus šajā sfērā, automātiski tiek papildināts valsts budžets. Ja cilvēks sapratīs, ka iespējamība, ka viņš var tikt pieķerts un sodīts, ir diezgan liela, tad attiecīgi arī samazināsies izdarīto noziegumu skaits. Šeit iezīmējas darba lauks — preventīvais darbs, iespējamo riska zonu apzināšana, iespējamo cēloņu novēršana. Tas atkal ir vesels komplekss, vairāku dienu konferences vērts temats, ko nevar piecās minūtēs izrunāt.

Saprotiet, es nevaru tagad iet ar kaut kādu lozungu kā uz vēlēšanām un teikt: es izdarīšu to un to un panākšu, ka kaut kas būs konkrēts. Viennozīmīgi nē. Es nevaru pateikt, ka valstī vairs nebūs kaut kādu konkrētu noziegumu — tie bija, ir un būs.

Taču kaut kādu mērķi vajag?

Tāpēc es jums saku — ir jāmēģina kaut kas darīt. Es nesaku, ka nav darīts. Tas tiek darīts visiem iespējamajiem resursiem un līdzekļiem. Vienkārši jāturpina darīt, jāmēģina apzināt, varbūt ir kaut kādas citas iespējas. Patlaban šie jautājumi nav manā kompetencē, bet tagad rakstīt kaut kādu koncepciju — tas ir tā diezgan grūti.

Es neesmu iepriekš strādājis par ģenerālprokuroru, tāpēc tie ir tikai vispārīgi vārdi, ko varu pateikt. Protams, sākums jebkurā nezināmā vai maz zināmā amatā ir grūts. Ar to ir jārēķinās jebkuram, ne tikai man. Maizīša kunga milzīga priekšrocība bija tā, ka viņam bija liela, milzīga darba pieredze. Viņš jau no deviņdesmitajiem gadiem strādāja tiesībsargājošajā sfērā, un tā pati par sevi jau ir liela pieredze. Vēl plus 10 gadi ģenerālprokurora amatā — nu, tas ir milzīgs resurss. Man ir darba pieredze konkrētā sfērā, bet tik lielas un milzīgas pieredzes tieši vadības jomā, kas saistīta ar darba organizēšanu un nodrošināšanu valsts mērogā, man nav.

Vai jums nav satraukuma, ka ģenerālprokuroram jāvada tik liela iestāde?

Protams, ka ir. No krimināltiesisko aspektu jautājumiem, es domāju, problēmu nav. Personu un valsts tiesību jomā, protams, zināšanu līmenis nav tik augsts, bet es esmu bijis advokāts, es esmu strādājis civillietās, tā kā civilo tiesību jomu, valsts tiesību jomu es arī pārzinu. Protams, to es ļoti labi apzinos, ka nāksies daudz ko vēl papildus mācīties gan pie kolēģiem, gan pašam personiski apgūt, ja, protams, būs tāda nepieciešamība.

Kā jūs vērtējat KNAB darbu? Maizīša kungs ik pa brīdim izsaka viedokli.

Pareizi, vienmēr ir jāpaskubina strādāt labāk, ātrāk, kvalitatīvāk. Nekad nedrīkst apstāties pie sasniegtā. Nē, nu tie ir saukļi un vispārīgi teksti. Bet, pirmkārt, man nav nekāda juridiska pamata un tiesību vērtēt KNAB darbiniekus kā Ģenerālprokuratūras amatpersonai. Uz šo brīdi pēc mana statusa man nav šādu tiesību. Nu, kā es varu vērtēt viņu darbu? Mūsu nodaļā ir bijušas KNAB lietas, kurās uz tiesu ir gājuši manis vadītās nodaļas prokurori. Mēs esam pārrunājuši problēmjautājumus, kas radušies šo lietu iztiesāšanas laikā. Tieši to pašu, ko es teicu par prokuroriem, es varu pateikt arī par KNAB darbiniekiem — darba kvalitāte, protams, varētu būt un tai vajadzētu būt augstākai tieši daļā par pierādījumu iegūšanu un nostiprināšanu. Jo lietā visu izšķir pierādījumi. Ja nav pierādījumu, tad uz tiesu nav ko iet. Bet par kādiem citiem jautājumiem es nevaru izteikties, tas nav manā kompetencē pilnīgi un noteikti.

Saeima tagad ir aizgājusi brīvdienās. Vai kāds jums kaut ko ir teicis, kad deputāti jūs varētu aicināt?

Es varu atkārtot tikai to, kas jau ir izskanējis intervijās, televīzijā. Ja es kļūdos, tad es atvainojos uzreiz, bet man liekas, ka Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Segliņa kungs teica, ka varētu uzaicināšana uz komisijām sākties ar kādu 28.-29.jūniju. Par frakcijām es vispār nevaru neko vairāk pateikt. Neviens ar mani nav kontaktējis un neviens ar mani par šiem jautājumiem nav runājis. Kā 15.jūnijā Bičkoviča kungs mani nosauca, man ne ar Bičkoviča kungu, ne ar vienu citu valsts amatpersonu šā jautājuma sakarā nav bijuši kontakti.

Tātad atliek gaidīšanas svētki?

Drīzāk mokas.

____________________

[1] Intervija notika 18.jūnijā — trīs dienas pēc Kalnmeiera izvirzīšanas ģenerālprokurora amatam.

[2] Pēc Kalnmeiera nominēšanas ģenerālprokurora amatam Jaunā laika valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa paziņoja, ka jau 14.jūnijā saņēmusi īsziņu, ka tiks virzīts Kalnmeiers. Tādējādi Kalnmeiers pieļāva iespēju, ka tiek noklausītas vai nu viņa, vai Augstākās tiesas priekšsēdētāja telefonsarunas.

[3] Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Arvīds Kalniņš, kas patlaban iecelts par ģenerālprokurora pienākumu izpildītāju.