Labrīt, lasītāji!Sakiet, ko gribat, bet ar katru dienu kļūst skaidrāk saprotams, ka lielākā problēma Valda Dombrovska valdībai ir koalīcijas partneri un, specifiski, "Tautas" partija. Pašreizējā TP pleijāde Saeimā ir ieradusi rīkoties ar tik plašu visatļautības sajūtu, ka tās pārstāvji no šīs indeves nespēj atteikties arī tagad, kad TP ievārītajā putrā valsts, tēlaini izsakoties, ir iegrimusi jau līdz krūtīm.
Jaunākais piemērs — viņdien notikusī tiltu bloķēšana Bauskā. Protests bija par Bauskas slimnīcas reorganizāciju, kuru pietiekami daudz vietējo iedzīvotāju būtībā uzskata par tās slēgšanu. Viena no prasībām? Saruna ar veselības ministri Rozentāli. Bet, še tev! Ministre uz 66 kilometrus attālo Bausku vienkārši nevarēja paspēt. Kāpēc? “Tas nāca kā zibens no skaidrām debesīm — divos man bija jābūt Saeimā uz frakciju, man piezvanīja bez piecpadsmit divos, teica, ka viss ir nobloķēts, tur ir cilvēki” — tā situāciju ir raksturojusi pati stāsta varone. Šķiet, es pats par paredzēto protestu un tiltu bloķēšanu dzirdēju jau iepriekšējā dienā. Varbūt tas ir tāpēc, ka man Bauskā ir draugs, un ministre tur nevienu nepazīst, bet jādomā taču, ka kādam Bauskas pašvaldībā ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu piezvanīt par veselības nozari atbildīgākajai personai. Tāpat jādomā, ka Bauskas pašvaldība protestu tomēr neuzskatīja par “zibeni no skaidrām debesīm.” Piedevām aplūkosim vēlreiz ministres skaidrojumu par to, kāpēc viņa nevarēja doties uz Bausku. Vai partijas biedri būtu izrādījuši neizpratni, ja viena biedrene būtu bijusi tur, kur viņai bija jābūt, un tāpēc nebūtu ieradusies uz frakcijas sēdi? Un vai no tā neizriet, ka ministrei Rozentālei partija ir svarīgāka par nozari? Un vai tas nav kārtējais piemērs par to, ka TP valsti uzskata par savu privātīpašumu? Jācer, ka nebūtu. Izriet. Ir.
Vēl viens piemērs ir pašvaldību lietu ministrs ar spīdīgajām ačtelēm Edgars Zalāns. Šajā gadījumā stāsts ir par Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča pilsonību. Jau tad, kad valdošā banda viņu virzīja amatam, radās jautājumi par to, vai 1992. gadā viņš pilsonību saņēma likumīgi. Naturalizācijas pārvalde nolēma, ka nē, un grasījās lietu virzīt uz tiesu, jo tiesas mūsu valstī ir tās, kuras par šādām lietām lemj. Taču tad — un šoreiz tas nudien bija zibens no skaidrām debesīm — Zalāns kā tieslietu ministra aizvietotājs laikā, kad tieslietu ministrs bija atvaļinājumā, lietai uzlika konfidencialitātes statusu un to atņēma tiesai vispār. Sarunu par šo tēmu pats tieslietu ministrs Segliņš aprakstīja šādi: “Man sajūta radās, ka viņa taustīja manu viedokli, un tā kā šaubījās, kā rīkoties — tas bija pilnīgi noteikti.” Uz ko toreiz vēl Naturalizācijas pārvaldes vadītājas amatā esošā un it kā “taustošā” Eiženija Aldermane atbildēja, ka tie esot “izdomājumi un pieņēmumi.” Tā vai citādi, te veidojas kārtējā ar TP saistītā šepte. Jo “konfidenciāls” te izrādās jautājums par vienu no valsts tieslietu sistēmas galvenajām personām, par kuru sabiedrībai varētu būt visnotaļ liela interese. Un kārtējo reizi rodas pierādījumi, ka valdošās bandas pārliecība, ka tā var izvirzīt un apstiprināt amata kandidātus pilnīgi neskatoties uz jautājumiem, kādi par viņiem radušies. Tas tikpat labi attiecas uz šo gadījumu, kā uz nodokļu nemaksāšanas leģitimizēšanu Valsts prezidenta vēlēšanās. Un abos gadījumos TP attieksme bijusi skaidrāka par skaidru — pie pakaļas likums un tiesiskums, kā gribam, tā darām.
Un šie, lūk, ir tie ļaudis, no kuriem — visticamāk līdz pat nākamā gada oktobrim — ir atkarīga Latvijas atkopšanās no krīzes. Bail domāt.
Jauku visiem dienu!