Foto: Sarah Gilbert
[i]Muceniekos[/i] kenijietei vairākus mēnešus nācās uzklausīt rasistiskas lamas no kaimiņos dzīvojošas repatriantes, ar kuru viņām nācās lietot kopīgu virtuvi. Sieviete vairījās iet ārā no istabas.
Krievijas—Gruzijas konflikts Latvijas medijiem biežāk nekā parasti licis aizskart patvēruma meklētāju tematu. Patvērumu Latvijā lūguši pieci Gruzijas pilsoņi, kuru iesniegumu izskatīšana pagarināta un lēmums par patvēruma statusa piešķiršanu vai nepiešķiršanu gaidāms nākamā gada sākumā.[1] Gaidīšanas laiks var ievilkties pat gadu, kā tas bija gadījumā ar patvēruma meklētāju no Kenijas — Džeikobu[2], kurai biedrība Dialogi.lv bija līdzās visu gaidīšanas laiku. Tāpēc šajā rakstā gribu sniegt ieskatu, kāda ir patvēruma meklētāja dzīve Latvijā, gaidot izšķirošo lēmumu, un arī pēc tam, kad lēmums par patvēruma piešķiršanu ir saņemts. Problēmas, ar kurām saskārās Džeikoba, vienlīdz sāpīgi skar arī citus patvēruma meklētājus. Džeikobai labo valodu zināšanu un uzņēmības dēļ Latvijā klājās vēl salīdzinoši labi.
Jāpaliek savā istabā
Latvijā sieviete no Kenijas ieradās pagājušā gada septembrī kopā ar trīs gadus veco dēlu. Patvērumu viņa pieprasīja, lai glābtos no sektas, kas terorizēja viņas ģimeni Nairobi un jau bija izrēķinājusies ar viņas vīru, kurš nevēlējās sekot sektas norādēm. Tā kā dokumentu sievietei nebija, sākotnēji viņa un dēlēns tika izmitināti Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā Olaine, taču vēlāk pārvietoti uz Patvēruma meklētāju izmitināšanas centru Mucenieki, kas ir ievērojami labāka mājvieta. Olaines centrā nonāk tie patvēruma meklētāji, kuriem nav dokumentu, bet Muceniekos — tie, kuru identitāte ir pierādāma. Atšķirībā no Olaines, kas ir slēgta tipa iestāde, Muceniekos režīms ir brīvs — cilvēks var bez atļaujas prasīšanas no centra iziet. Pēc Džeikobas domām, viņa no Olaines uz Muceniekiem pārvesta, jo viņai līdzi bijis mazs bērns, kuram Muceniekos varēja nodrošināt labākus dzīves apstākļus. Daudziem patvēruma meklētājiem Mucenieku centrs kļūst par mājām vairāku gadu garumā — arī pēc tam, kad bēgļa vai alternatīvais statuss jau iegūts, centrā norit lielākā daļa patvēruma meklētāju dzīves.
Apstākļi Muceniekos ir labi — telpas nesen izremontētas, un, tā kā patvēruma meklētāju nav daudz, viņi dzīvo istabās pa vienam, diviem vai arī atsevišķa istaba ir atvēlēta ģimenei. Sliktākas ir atsauksmes par centra iekšējo „psiholoģisko klimatu” — Džeikobai, piemēram, vairākus mēnešus nācās uzklausīt rasistiskas lamas no kaimiņos dzīvojošās repatriantes, ar kuru viņām nācās lietot kopīgu virtuvi. Biedrība Dialogi.lv toreizējai centra vadītājas vietniecei sociālajos jautājumos lūdza Džeikobu izmitināt citā centra istabā citā stāvā, tomēr šis lūgums atsaucību neguva. Situācija saasinājās tik ļoti, ka Džeikoba vairījās iet ārā no istabas, lai nebūtu jāuzklausa apvainojumi un pazemojumi.
Mucenieki ir labi aprīkoti — tur ir sporta zāle, bērnu istaba, datoru istaba, bibliotēka. Resursi ir, un teorētiski ir nodrošināti arī normāli dzīves apstākļi, taču nav cilvēku, kas šos resursus padarītu centra iemītniekiem pieejamus. Piemēram, nav darbinieku, kas varētu pieskatīt bērnus, datori ir, bet nav neviena, kas parādītu, ko ar tiem iesākt. Cilvēkam, kurš pirmo reizi dzīvē sēžas pie datora, tajā instalētā programma Latvijas vēstures apgūšanai nedod neko.
Biedrības Patvērums Drošā māja sociālās darbinieces, kuras šogad strādājušas ar cilvēkiem no Somālijas, kas ieguvuši alternatīvo statusu, bet joprojām dzīvo Muceniekos, ir vienisprātis, ka centrā katastrofāli pietrūkst sociālā darbinieka, kas informētu, izglītotu, atbalstītu, iedrošinātu iebraucējus un piesaistītu arī resursus. Lai arī Mucenieku darbinieki daļēji veic informēšanas funkciju, ir tomēr pamats uzskatīt, ka tas nenotiek efektīvi, jo patvēruma meklētājiem un cilvēkiem ar alternatīvo statusu, kas meklējuši palīdzību biedrībās Dialogi.lv un Patvērums Drošā māja (šā gada laikā 6 cilvēki), nav skaidrības par savām tiesībām, nav izpratnes par to, kā darbojas sociālās aizsardzības sistēma Latvijā, ir neziņa par medicīniskajiem pakalpojumiem. Viņi arī neorientējas Latvijas valsts pārvaldes un tiesu sistēmā.
Nevar apgalvot, ka Mucenieku darbinieki patvēruma meklētājiem nekādu informāciju nesniedz, taču var secināt, ka sniegto informācija patvēruma meklētāji, ļoti iespējams, neizprot un neprot arī izmantot. „Cilvēki ir spiesti iet ārā galīgi nezināmā vidē un meklēt kaut ko,” situāciju raksturo biedrības Patvērums Drošā māja vadītāja Sandra Zalcmane. Lielākā daļa problēmu, ar kurām patvēruma meklētāji saskaras, ir saistītas tieši ar informācijas trūkumu. Principā Muceniekos vajadzētu būt kontaktpersonai, kas palīdzētu risināt dažādas sadzīves problēmas, kas cilvēkam rodas, sākot ar praktiskiem jautājumiem, kā orientēties pilsētā, līdz juridiskās palīdzības iespēju paskaidrošanai un tās saņemšanas nodrošināšanai. Kā liecina patvēruma meklētāju stāstītais, līdz šim šāda palīdzība nav bijusi pietiekama un bieži vien izrādījusies novēlota.
Otra problēma, ar ko sāpīgi saskaras gandrīz visi patvēruma meklētāji, ir niecīgā pabalsta summa. Šobrīd tie ir 45 lati mēnesī vienam cilvēkam. Ir grūti izprast, kā cilvēks par šādu summu spēj izdzīvot. Pat ņemot vērā, ka dzīves vieta ir nodrošināta, pabalsts, kas ir vairākas reizes mazāks par iztikas minimumu, liek secināt, ka Latvija neizpilda Eiropas Savienības prasības darbam ar patvēruma meklētājiem. Šīs prasības paredz, ka dalībvalstis nedrīkst noteikt tādus pabalstus un cita veida palīdzības standartus, kuri padarītu neiespējamu patvēruma meklētāju izdzīvošanu attiecīgajā dalībvalstī.[3] Ministru Kabineta (MK) noteikumi, kas paredz pabalsta apjomu patvēruma meklētājiem, pieņemti 2005.gada 18. februārī.[4] Tā kā šie noteikumi nenosaka mehānismu, kā pabalstu likmi pārskatīt saistībā ar inflāciju, tad jau gandrīz četrus gadus pabalsta apjoms nav mainījies.
Nomācošais gaidīšanas laiks
Lai arī parastajā kārtībā patvēruma meklētājs atbildi par to, vai statuss piešķirts vai ne, saņem trīs mēnešu laikā, šis process tomēr var ievilkties līdz pat gadam, radot patvēruma meklētājam psiholoģisku spriedzi un novedot viņu apātijā. Nereti patvēruma procedūra ievelkas tāpēc, ka patvēruma meklētājs saņemto atteikumu pārsūdz tiesā. Šadā gadījumā, ja tiesa lemj, ka atteikums bijis nepamatots, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu departamentam ir jāpieņem jauns lēmums, kas atkal prasa laiku. Gadījumā ar bēgli no Kenijas tieši tā tas arī bija — ceļš līdz galīgajam lēmumam bija līkumains, garš un psiholoģiski nomācošs.
Sākotnēji Bēgļu lietu departaments patvērumu sievietei atteica, vēlāk, kad atteikumu viņa jau bija pārsūdzējusi tiesā, departaments savu lēmumu tomēr atcēla un 2008. gada 20. februārī rakstīja, ka „lēmumu pēc būtības pieņems trīs mēnešu laikā”. Taču norādītajā laikā sekoja vēl viens termiņa pagarinājums. Džeikobas advokāts Edgars Endzelis, kurš viņas aizstāvībai tika piesaistīts ar Sorosa fonda-Latvija programmas Tiesāšanās sabiedrības interesēs atbalstu, apšauba, vai bija juridisks pamats lēmumu tik ilgi novilcināt.
Un jaunā dzīve sākas…
Ja laikā, kamēr tiek gaidīts lēmums par patvēruma piešķiršanu vai atteikšanu, vismaz ir skaidrs, ka par šiem cilvēkiem ir atbildība Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, tad vēlākajā posmā, kad bēgļa vai alternatīvais statuss iegūts, cilvēks tiek atstāts savā nodabā. Viņam no nulles jāuzsāk dzīve svešā valstī — jāatrod dzīves vieta, darbs. 160 latu pabalsts „uz rokas” ir jau ievērojami vairāk nekā tie 45 lati mēnesī, ar kuriem nācās iztikt, esot patvēruma meklētāja statusā. Tomēr, ņemot vērā dzīvokļu īres cenas, šī summa ir nepietiekama, lai ar to varētu iztikt. MK noteikumi ar optimistisko nosaukumu Kārtība, kādā bēgļi var izvēlēties dzīvesvietu Latvijā, paredz, ka pašvaldības sniedz Bēgļu lietu departamentam informāciju par brīvajām dzīves vietām, un bēglis izvēlas sev pieņemamāko. Realitātē tomēr šie noteikumi nedarbojas, jo pašvaldības informāciju par brīvajām dzīvojamajām platībām nesniedz tāpēc, ka tām ar dzīvokļiem pirmām kārtām ir jānodrošina citas maznodrošināto iedzīvotāju grupas. Šajā situācijā ir labi, ka Mucenieki patvēruma meklētājiem arī pēc statusa piešķiršanas piedāvā palikt dzīvot centrā par salīdzinoši nelielu samaksu.
Taču skaidrs, ka pēc bēgļa vai alternatīvā statusa iegūšanas ilgstoša dzīve Muceniekos neveicina integrāciju Latvijas sabiedrībā, turklāt rada arī praktiskas problēmas ar dzīves vietas deklarēšanu, kas nepieciešama jebkāda veida sociālās palīdzības saņemšanai. Ropažu novada dome, kuras teritorijā atrodas Mucenieki, nevēlas savā pašvaldībā deklarēt centrā mītošos bēgļus vai personas ar alternatīvo statusu, jo valsts pašvaldībai šim nolūkam nav piešķīrusi papildus līdzekļus. Tāpēc, dzīvojot Muceniekos, bēglim nav pieejami pašvaldības sociālā dienesta pakalpojumi, ko var saņemt citi pašvaldības iedzīvotāji. Savukārt, īrējot dzīvesvietu ārpus Muceniekiem, var gadīties, ka izīrētājs nevēlas, lai viņa dzīvoklī kāds deklarētos. Līdz ar to atkal izveidojas situācija, ka bēglim, kuram vēl šajā zemē nav sociālo kontaktu, nākas kaut kā pašam tikt galā ar dzīves vietas problēmu.
Vēl ir iespēja pēc palīdzības vērsties Integrācijas uzticības punktā bēgļiem, kas šogad darbojas Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) paspārnē un, iespējams, turpinās darboties arī nākamgad pēc sekretariāta likvidēšanas. Tomēr arī šī punkta iespējas palīdzēt ir ierobežotas, jo tajā strādā tikai viens darbinieks, kurš iespēju robežās gan atbalstu sniedz, taču to apgrūtina kopējas atbalsta sistēmas trūkums. Nav arī skaidra modeļa, kā sadarbojas iesaistītās institūcijas — ĪUMSILS, Nodarbības valsts aģentūra, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un nevalstiskās organizācijas, tāpēc palīdzība bēgļiem tiek sniegta nesistēmiski.
Līdztekus dzīves vietai fundamentāla nepieciešamība ir arī darbs. Laiku līdz lēmuma pieņemšanai par patvēruma piešķiršanu vai noraidīšanu patvēruma meklētājs pavada piespiedu bezdarbībā — strādāt viņš saskaņā ar likumu nedrīkst un arī apmaksātas latviešu valodas mācības viņam nepienākas, taču, saņemot statusu, viņam ir jābūt gatavam iesaistīties darba tirgū. Valodas zināšanu un profesionālo prasmju trūkums, kā arī psiholoģiskie faktori — nedrošība un bailes — un kultūras specifika sarežģī bēgļu integrēšanos darba tirgū. Protams, ir arī pozitīvi piemēri — politiskais bēglis no Baltkrievijas, kurš drīz vien pēc statusa saņemšanas kļuva par izpilddirektoru kādā firmā. Tomēr vairākiem citiem ar darbu tik labi neveicas, bieži vien tas tiek mainīts ik pēc pāris mēnešiem, jo cilvēks nespēj pielāgoties vietējai darba videi. Bijuši arī gadījumi, kad darbs bēglim ielikts burtiski rokās, taču viņš šo iespēju nesaprotamu iemeslu dēļ nav izmantojis. Tāpat ir gadījumi, kad statusu ieguvušais cilvēks uz tikšanos ar darba devēju neierodas.
Problēmas darba attiecībās var radīt arī kultūras atšķirības, tostarp attieksme pret punktualitāti. Bēgļiem, kas nāk no zemēm ar nesteidzīgu laika izjūtu, var būt grūti pielāgoties mūsu precīzajai laika skaitīšanai. Nevar ignorēt arī jautājumu par darba devēju attieksmi pret bēgli, kuram ir cita ādas krāsa, un arī sabiedrība kopumā nereti pauž klaju rasismu pret melnādainiem cilvēkiem. Sabiedriskajā transportā izteikti lamu vārdi, pazemojoša darba devēja attieksme, piedāvājot strādāt par niecīgu samaksu, vai arī vispār nevēlēšanās uzsākt darba interviju, ieraugot pretendentu, — tās ir parādības, ar kurām Latvijā var sastapties bēgļi ar citu ādas krāsu.
Šogad Eiropas Bēgļu fonds radījis rekomendācijas bēgļu un alternatīvo statusu ieguvušo personu integrācijai Latvijā, un, cerams, turpmākajos gados tiks īstenoti vairāki projekti ar līdzīgu mērķi. Tomēr šobrīd jāatzīst — ja pēkšņu satricinājumu gadījumā Latvijā nokļūtu vairāki desmiti vai simti patvēruma meklētāju, mūsu valsts nebūtu spējīga viņus pienācīgi uzņemt.
__________________________
[1] http://www.diena.lv/lat/politics/…
[2] Drošības apsvērumu dēļ sieviete nevēlas, lai viņas pilnais vārds tiktu izpausts atklātībā.
[3] Eiropas Padomes direktīva 2003/9/EK (2003.gada 27.javāris), kas nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai
[4] MK noteikumi Nr. 119 no 18.02.2005 „Patvēruma meklētāju uztura izdevumu apmērs un to segšanas kārtība”
Jauno sabiedrības locekļu integrācija