Nedaudz par 100.pantu 7

Dažas pārdomas pēc "100.panta": preses kluba

Iesaki citiem:

Atvainojos, ka jau otrais ieraksts pēc kārtas ir veltīts žurnālistu atbildības tēmai, bet nevarēju atturēties, izlasot delfi.lv ziņu "Pēc Ķīļa biroja iejaukšanās studentu apvienības līderim atsaka dalību LTV raidījumā". Varētu jau vispār šo ziņu nekomentēt, ja ne tajā atrodamie sen nedzirdēti dramatiskie izteikumi par iejaukšanos mediju darbā - sak, "izmantojot politisko spēku, notikusi mediju ietekmēšana un pārkāpti visi demokrātijas pamatprincipi", "šādi paņēmieni demokrātiskā valstī jau nu gan nav pieņemami".

Tad nu izmantošu šo situāciju par ieganstu, lai padalītos ar savām pārdomām par to, kas ir un kas nav pieņemami demokrātiskā sabiedrībā:

1) Kas mēs varam runāt par politisku spiedienu uz mediju darbu? Manuprāt, tad kad attiecīgais politiķis un medijs atrodas padotības attiecībās vai medijam draud jebkādas sankcijas par nepakļaušanos politiķa vēlmēm. Proti, medijam tiek tieši vai netieši draudēts. Piemēram, netiks piešķirts finansējums vai attiecīgā medija amatpersona netiks iecelta amatā (ja no politiķa tas ir atkarīgs). Citos gadījumos politiķis ir tādās pašās attiecībās ar attiecīgo mediju kā jebkurš sabiedrības loceklis: viņa gribu/vēlmes/argumentus medijs var ņemt vērā, var - ignorēt. Tā sakot - vienkārši necelt klausuli.

Neliels piemērs no manis pašas pieredzes. Ir viena augsta amatpersona, kas kopš šī gada vasaras mani ļoti nemīl. Mums atšķiras viedokļi vienā mums abām ļoti principiālā jautājumā, un viņa nav gatava šīs viedokļu atšķirības tolerēt. Žurnālisti man stāsta (vienreiz pat savām acīm redzēju), kā viņa medijiem pārmet manis aicināšanu komentēt politiskus jautājumus - vēl pat pirms es attiecīgo komentāru esmu sniegusi. Vai tā ir nesmuka rīcība? Protams, nesmuka - politiķim nevajadzētu censties izspiest viņam netīkamus viedokļus no publiskās telpas. Bet, abstrahējoties no manas nepatikas, - vai tas ir politisks spiediens uz medijiem? Nē, nav. Kamēr attiecīgajam medijam netiek draudēts ar sankcijām par manis aicināšanu uz raidījumiem, tikmēr kāds tur politiskais spiediens? Paralēli viņa ir norādījusi arī kādai citai augstai amatpersonai, ka mani nebija pareizi aicināt uzstāties kādā konferencē. Vai tas ir politisks spiediens? Šajā gadījumā iespējams - jo viņa ir viena no deputātiem, kas attiecīgo amatpersonu apstiprina amatā. Lūk, šādās kategorijās, manuprāt, ir pareizi domāt par to, kas ir un kas nav politisks spiediens.

Atgriežamies pie Ķīļa un LTV1 gadījuma. Vai lūgums nomainīt dalībnieku sastāvu ir/nav politiskais spiediens uz mediju? Ja atteikšanās gadījumā nedraud sankcija, protams, ka nav. Atteikšanās pašam ierasties uz raidījumu nav politiska sankcija, jo to var īstenot ikviens no aicinātajiem viesiem: ja man labu vai sliktu iemeslu dēļ nepatīk kompānija, varu neatnākt. Šķiet, ka vienreiz mūžā esmu tā darījusi - gan atteikusi esmu nevis medijam, bet vienas konferences rīkotājiem, tieši tā arī argumentējot.

Vienīgi amatpersonām, salīdzinājumā ar jebkuru citu pilsoni, būtu jābūt uzmanīgiem ar šāda argumenta piesaukšanu: jo gadījumā, ja atteikšanās piedalīties fakts nāk gaismā, tad tam var būt bumeranga efekts. Proti - ja nav ļoti spēcīgu argumentu, tas vienkārši slikti izskatās. Jo principā amatpersonām būtu jābūt gatavām diskutēt ar jebkuru sabiedrības locekli, it sevišķi tos, kas strādā ar jautājumiem, kas skar viņu atbildības lauciņu. Līdzīgi kā ļoti slikti izskatījās tas, ka Mūrniece savas iekšlietu ministra termiņa laikā atteicās tikties ar savas nozares arodbiedrību, vai Šķēle un Šlesers - diskutēt ar Lato Lapsu. Bet tas nav tik daudz jautājums par politiķu un mediju attiecībām, cik konkrētās amatpersonas tēla veidošanu.

Politiķiem vispār vienmēr būtu jābūt maksimāli uzmanīgiem, strādājot ar medijiem. It sevišķi situācijās, kad no viņiem ir atkarīgs attiecīgā medija liktenis - tieši tādēļ Nacionālās apvienības deputātu ekskursijas pa LTV izskatījās nesmuki. Bet vai tas ir arī nepieņemams politisks spiediens? Nezinu. Atkarīgs no tā, kas, par ko un kā tika tikšanās laikā runāts.


2) Es nezinu, vai Ķīļa gadījumā bija vai nebija pietiekami spēcīgi argumenti, lai atteiktos diskutēt ar Edvardu Ratnieku - tas, droši vien, ir atkarīgs no tā, kāda ir piesauktā, bet neatšifrētā interešu konflikta būtība. Bet skaidrs, ka tas galu galā bija LTV lēmums: aicināt Ratnieku uz diskusiju vai neaicināt. Neviens ar bomi klāt nestāvēja. Ja raidījuma veidotāji uzskatīja, ka LSA vadītāja klātbūtne bija principiāli svarīga un šī iemesla dēļ izglītības ministrs būtu patiešām atteicies nākt, tad vajadzēja raidījumu organizēt bez izglītības ministra klātbūtnes, raidījuma sākumā izskaidrojot viņa prombūtnes iemeslus un ļaujot skatītājiem pašiem spriest par to, cik tie ir vai nav pamatoti. Līdzīgi kā ne vienu reizi vien savu aicināto raidījuma viesu prombūtni publiski skatītājiem izskaidroja Jānis Domburs.

Tas, kas patiesi "demokrātiskā valstī nudien nav pieņemami" (paša Dzintra Kolāta vārdiem izsakoties): sabiedriskajā televīzijā par žurnālistu uzdot kādas partijas sabiedrisko attiecību materiālu sagatavotāju! It sevišķi tad, ja viņam tiek uzdots iztaujāt politiķus, kas konkurē ar partiju, kuru viņš apkalpo. Tas ir neprofesionāli un nostāda idiotu lomā gan uzaicinātos politiķus, gan arī auditoriju. "100.panta" preses klubs ir raidījums, kurā jau pēc ieceres ir divas puses - politiķi un žurnālisti - kas turklāt ir nevienlīdzīgās lomās: žurnālisti uzdod jautājumus/uzbrūk/izsaka vērtējumus par politiķiem, politiķi - atbild, aizstāvas. Viņiem ir stipri ierobežotas iespējas " dot pretī". Šāds formāts nozīmē, ka raidījuma vadītāji auditorijas un aicināto politiķu priekšā atbild par to, lai tiktu atlasīti paši profesionālākie (attiecīgo tēmu pārzinošie) žurnālisti, ar labu reputāciju, kuriem ir pēc iespējas mazāka personiskas ieinteresētība izmantot raidījuma formāta dotās privilēģijas politiskiem vai personiskiem nolūkiem. Ir leģitīmi, ja kāds no aicinātajiem politiķiem raidījuma veidotājiem norāda, ka kāds viņa iztaujātājs šiem kritērijiem neatbilst - nav izpratnes par tēmu, slikta reputācija, acīmredzama personiska ieinteresētība.

Uzdot kādas partijas apmaksātu PR cilvēku par žurnālistu nozīmē degradēt žurnālista kā profesijas vērtību līdz ļoti zemam līmenim. Un tas gan sabiedriskajā raidorganizācijā nekādi nav pieņemami.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
AĻĢIRDS DANIEĻUS

Mans skatījums visam,kas notiek ar politiku saistītos jautājumos ir vienkārš! Kurš maksā tas pasūta mūziku un cik tas atbilst demokrātijai to,lai pasaka politologi,jo es visu pantu traktējumu nezinu un man kā nejuristam tas arī nebūtu jāzina!Nevar sētniece zināt visus kodeksus un es arī,lai gan neesmu sētnieks,bet parastais ierindas pilsonis!Latvijā uz mums cenšas novelt visu vainu,tikai tāpēc,ka pārgudrie ir sev pieņēmuši tēzi,ka nezināšana neatbrīvo no atbildības!Tikai nesaprot to,ka mums ir daudz citu problēmu,nevis tikai likumu apgūšanas jautājums un šīs problēmas mums ir sakrāvušas visas valsts pārvaldes intstitūcijas!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
reku

Īsāk sakot, Ķīlis te ņepričom, bet jāvaino bezprincipu TV pārstāvji, kas tā vietā, lai pasūtītu Ķīļa PR trīs mājas tālāk, ar prieku izpildīja visas vēlmes.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Iespeejamaa probleema varbuut ir ,ka Ratnieks jau ir saistiijies ar kaadu politisku partiju.Un diskusijaa jautaajumi vareetu pat asaaki un pat uzbruukoshaaki,nekaa ja tas buutu starp politiski neitraalaam personaam

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Raimonds Seņko

Pievienojos Kažokas kundzes jautājumiem.

Kolāta kungs! Man ir bijusi pieredze vadīt organizāciju (kurā joprojam ieņemu visai augstu amatu, bet ne tāpēc, ka man nebija iespējams ieņemt vadītāja amatu arī turpmāk - bet gan tāpēc, ka viens cilvēks nav organizācija, kura par tādu pārvēršas, ja 1 cilvēks to par ilgu vada) tomēr šajā gadījumā atsaukšos uz citu manu pieredzi. Visos gadījumos, kad es ar vadītāja pilnvarām esmu "pielāgojis" šajā esošos noteikumus (nu tāpēc, ka tas nav tik liels pārkāpums un pārkāpējs to darījis labāko nolūku vadīts, piemēram, lai pabeigtu iesākto darbu (līdzīgi kā raidījuma formāts bija iepolānots tāds...), vai organizācijai kopumā darījis daudz laba, tāpēc var ievērt acis uz "nenozīmīgu" pārkāpumu), atkārtoju - visos, viss ir izgājis tai "kop';ejai lietai" par sliktu. Tāpēc tagad visiem dodu tikai vienu padomu - viens likums, viena taisnība visiem. Vienalga vai tas ir ministrs, vai sētniece, galu galā visu nosaka tikai un vienīgi tas, kurš tajā brīdī pieņem lēmumu un medijam ir vislielākās iespējas pieņemt lēmumu jebkurā gadījumā. Atkāpjoties: kad pārtraucu tajā organizācijā pieņemt "politiski izsvērtus" lēmumus un viss sāka notikt tikai un vienīgi pēc noteikumiem - viss aizgāja labi; mani "saudzējamie" nekur nepazuda un "nelabvēļi" nepārņēma varu. Vienkārši viss sāka notikt kā jānotiek. Ar šo piemēru gribu pateikt, ka lavierēšana un "labākā" ļaunuma izvēlēšanās neattaisnojas (ilgtermiņā nekad).

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Raimonds Seņko

Dažkārt man Kažokas nundzei ir kādas piezīmes vai iebildumi ko izteikt, bet šajā hgadījumā pilnīgi neviena... Viss tieši tā, kā es arī domāju. Žurnalistika ir tiešām tāda ļoti interesanta profesija, kur tāpat kā politiķiem ir ļoti jāuzmanās lēmumu pieņemšanā. Saprotu Kolāta kunga rakstīto, tomēr atbildību par lēmumu šajā gadījumā nekādi nevar atstāt politiķim, pat ja viņē būtu izdarījis spiedienu. Te ir viena visai svarīga lieta - lai ar kā gribētos realizēt kādu ieceri, nekādi nedrīkst pieļaut kompromisus vārda brīvības sakarā, tas nekavējoties atsaucas uz jebkuru izteiksmes formu. Vārda brīvība visur un vienmēr ir trausla jo ir tik daudz dažādu "ļoti svarīgu" iemeslu kamdēļ tā būtu jāierobežo, kam arī daudzos gadījumos būtu pat nospiedošs sabiedrības atbalsts. Manuprāt vispār nav pareizi runāt vispār par vārda brīvības ierobešošanu - vienkārši ir vārda brīvība, vai tā ir ierobežota, kas faktiski nozīmē - tās nav. Un nezinu vai uz medijiem vispār kāds var izdarīt spiedienu ja tie paši tam nepakļaujas. Protams, kāda medija amatpersona var baidīties, ka to neapstiprinās amatā, bet, ja visiem būs skaidrs, ka neatkarīgi no tā, kāda persona ir attiecīgajā amatā, tai "padotie" žurnalisti un raidījumu vadītāji vienalga nepakļausies, tādā veidā kārtot attiecības ar medijiem nevienam vairs nenāks prātā un tā pati persona starp citu būs daudz drošākās pozicijās jo pārmest nevarēs neviens neko. Un ja jau Ķīļa kungs būtu tik neapdomīgs, ka tiešām nenāktu uz raidījumu bez nopietna iemesla (personiska nepatika tāda nav), tad bija iespēja pārkārtot raidījumu, pārkārtojumu paskaidrot un tad gan atbildība par šādu izgājiemu pilnībā gultos uz Ķīļa kunga pleciem, kas šā brīža situācijā viņam nekādi nenāktu par lau.

Mazliet cita situācija, saprotams, ir tiem žurnalistiem, kuru mediju pastāvēšana vispār atkarga no kādas politiskas vai puspolitiskas personas, bet arī tur vienīgā žurnalistu patiesā un efektīvā pašaizsardzība ir atklātums. Lai ar kā šad tad negribētos tā domāt, cilvēki lielākoties nav stulbi un pie pietiekamas informācijas vairākums tomēr izdara adekvātus secinājumus. Tāpēc žurnalistiem pašiem ir ļoti neizdevīgi iesaistīties informācijas "filtrēšanā" neatkarīgi no savām personiskajām politiskajā simpatijām.

Nu gan drusku "aizbraucu" no sākotnējā temata, bet šķita svarīgi pieminēt arī šo.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Dzintris Kolāts

Labdien!
Man tomēr šķiet, ka Ķīļa kungs pārstāv koalīcijas partiju, kura piedalās gan budžeta (t.sk.LTV) veidošanā gan vēlējusi NEPLP, kas ir tiešs LTV pārraudzītājs. Politiķiem tak tā kā arī būtu jābūt prioritātei atskaitīties sabiedrībai neatkarīgi no fona. Iespējams, vajadzēja dot kurvīti ar pirmo reizi, tas var būt. Bet šķita, ka būtiska tieši šī atskaitīšanās un ministrs pārraidē bija, kā saka, mezgla figūra.
Ar bomi klāt stāvēja vecos laikos, tagad ir smalkāki mājieni. Cienot ministra drosmi un eiropejiskumu, brīnos, ka tā notika.
Par Nilu S. Viņš rakstījis ir gan pa rakstam tajā Rīgas žurnālītī. Vai tas ir ētiski - ne visai, ko paironizēju jau progr sākumā. Vai viņš veido SC sab attiecības? Tikpat daudz kā daži labie žurnālisti un viņu draugi vairākos citos gadījumos. Tas īsumā.
Lai arī esmu "resns, smirdīgs, zaglīgs, čekists, pediņš" un kas tik tur vēl ne, kā pratīšu, iestāšos par tām vērtībām, kuras, pēc manas saprašanas veido demokrātikskas mediju telpas pamatu. Vai pats esmu bijis vienmēr pareizs. Protams, nē (sk.iepriekš), bet tas neliedz censties.
Jauku nedēļu, mazāk stresa!
Dzintris Kolāts

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Paldies par atbildi, bet es tomēr nesaprotu dažus momentus, kas iedalās divās plašās kategorijās:
1) tad kur ir tas nepieņemamais politiskā spiediena moments? No kā jūs nobijāties? No tā, ka netiks piešķirts budžets? Vai no tā, ka ministrs tiešām neieradīsies uz raidījumu? Kādā formā bija fomulēts pieprasījums Ratnieku nomainīt - kā lūgums vai ultimāts? Vai tam bija skaidrojums? Ja bija, tad kāds? Vai jūs ministra biroja argumentus attiecībā uz maiņu izvērtējāt - vai tie bija/nebija pamatoti?

2) Nesaprotu argumentus par "Rīgas žurnālīti": tad jūsuprāt ir ok, ja sabiedriskās televīzijas raidījumā, kurā jāprasa atbildība no politiķiem, kā žurnālistu pārstāvim ļauj parādīties cilvēkam, kura darbs tiek apmaksāts no konkurējošu partiju politiķiem? Kas ir tie "vairākie citi gadījumi", kad 100.pantā piedalās žurnālisti, kuriem ir līdzīgi apstākļi? Ja tādi ir, kādēļ jūs uzskatāt, ka tas ir attaisnojami?

Citi autora darbi