Neatvērtie mediju ofšori

Vienkāršam lasītājam, skatītājam un klausītājam arī turpmāk nebūs tiesību uzzināt, kam patiesībā pieder mediji un kas to uzrunā.

Iesaki citiem:

Saeima 22. septembra ārkārtas sēdē likumā Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem akceptēja grozījumus, kas paredz atklāt patiesos mediju īpašniekus, respektīvi, patiesos labuma guvējus, fiziskās personas.[1] Tomēr būtu pāragri televīzijas skatītājiem, radio klausītajiem un laikrakstu un žurnālu lasītājiem jūsmot, ka tie beidzot varēs uzzināt, kas patiesībā viņus uzrunā.

Grozījumu likumprojekta trešā lasījuma debatēs deputāts Andris Šķēle (PLL) aizejošo Saeimu aicināja „tomēr netaisīt vienu pēc otra likumdošanas brāķus un ievērot gan Satversmi, gan varbūt arī starptautiskos līgumus.”[2] A. Šķēles iebildums bija saistīts ar konkrētu priekšlikumu pieprasīt ārzemju juridiskajām personām nodibināt savu uzņēmumu, ja tās vēlas darboties Latvijas mediju tirgū. Ir skaidrs, ka ir palaista garām iespēja profesionāli pārrakstīt Preses likumu, kas tagad ar visiem grozījumiem tomēr paliek brāķis.



Aplams definējums

Jau otrajā pantā Preses likums ievieš konceptuālu mudžekli masu informācijas līdzekļu definīcijā, proti, tie ir „avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi [..], kā arī elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kinohronika, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuāli ieraksti, kas paredzēti publiskai izplatīšanai. Interneta vietne var tikt reģistrēta kā masu informācijas līdzeklis.”[3] Līdzšinējā definīcijā „elektronisko plašsaziņas līdzekļu” vietā bija „televīzijas un radio raidījumi”.[4] Šādu raksturojumu jau bija apstiprinājusi LZA Terminoloģijas komisija savā 2009. gada 24. novembra lēmumā, kurā tā „atzīst, ka neatsakās no iepriekš apstiprinātā termina „plašsaziņas līdzekļi” (ar nozīmi „plašām iedzīvotāju aprindām adresēti preses izdevumi, radio un televīzijas raidījumi, kā arī interneta ziņu vietnes') un ka attiecīgās nozīmes izteikšanai kā sinonīms nav apstiprināms aizguvums „mediji”.”[5] Šāds formulējums ir aplams, jo tiek sajaukta forma un saturs vai „prece” ar personu, kas to ražo un/vai izplata (padara publiski pieejamu). Šajā redakcijā sanāk, ka vienlaikus masu informācijas līdzeklis ir, piemēram, gan TV3 (izdevējs/izplatītājs), gan raidījums Nekā personīga (audiovizuāls ieraksts, kas paredzēts publiskai izplatīšanai).[6]

Topošajā Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijā Par jaunu mediju koncepciju dalībvalstīm ieteikts piekopt jaunu, plašu mediju jēdzienu, kas ietvertu visus dalībniekus (angliski — actors), kas iesaistīti satura ražošanā un izplatīšanā lielam cilvēku skaitam.[7] Tātad Eiropas un arī mūsu pašu Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma izpratnē ne drukātie izdevumi, ne audiovizuālie ieraksti nav masu informācijas līdzekļi, bet to produkti.[8] Šī aplamība kļūst vēl (ne)skaidrāka, kad lasām noteikumus par masu informācijas līdzekļu dibināšanu un reģistrāciju. Kā var dibināt un reģistrēt „kinohroniku, informācijas aģentūru ziņojumus, audiovizuālos ierakstus”? Un vai tagad kino filmas nāksies reģistrēt divās iestādēs — Nacionālajā kino centrā un Uzņēmumu reģistrā? Neskatoties pat uz šiem trūkumiem, galvenā problēma tomēr ir ar grozījumu pamatojumu un ar paredzēto risinājumu.



Informācija tikai tiesībsargātājiem

Likumprojekta iesniedzēji — nacionālā apvienība VL!-TB/LNNK — anotācijā rakstījuši: „Latvijas Žurnālistu asociācija [..] ierosina normatīvajos aktos noteikt prasību masu medijiem atklāt to patiesos īpašniekus līdz konkrētām fiziskām personām, lai Latvijas mediju vidi padarītu caurspīdīgāku un mazāk ietekmējamu.”[9] Uz jautājumu, kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, autori atbildējuši, ka likumprojekts padara caurspīdīgāku mediju vidi, mazinot neskaidrības par patiesajiem masu informācijas līdzekļu īpašniekiem.[10] Patiešām, Preses likuma grozījumos rakstīts: „Masu informācijas līdzekļu dibinātājiem un īpašniekiem, kuri ir kapitālsabiedrības, ir pienākums Komerclikumā noteiktajos gadījumos un kārtībā informēt komercreģistra iestādi par to patiesajiem labuma guvējiem.”[11] Autoru nodoms bez šaubām cēls un saskan ar mūsdienu Eiropas domāšanu.[12] To, ka jautājums aktuāls ir arī citās Eiropas valstīs, apliecina 2011. gada septembrī starptautisko juristu NVO Article 19 publicētais pētījums par problēmām ar ofšoriem Ukrainas mediju tirgū.[13] ES dalībvalsts Maltas jaunatnes un sporta nozares parlamentārais sekretārs Klaids Puli nesen atzina, ka dažreiz ir ļoti grūti identificēt mediju īpašniekus vai tos, kuriem ir faktiskā kontrole.[14]

Vietā ir minēt, ka diskusijās ar Eiropas Komisiju Briselē, kad notika darbs pie Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas noteikumiem, un Pastāvīgās pārrobežu televīzijas konvencijas komitejas sēdēs Eiropas Padomē Strasbūrā Latvijas delegāti konsekventi turējās pie maksimālās mediju īpašumtiesību caurredzamības pozīcijas. Bet ar cēliem nolūkiem vien nepietiek. Ja paskatāmies, ko saka Komerclikums par iecerēto caurredzamību, mēs redzam, ka ar ziņām par personālsabiedrības un kapitālsabiedrības patiesajiem labuma guvējiem ir tiesīgas iepazīties tiesībaizsardzības iestādes un kontroles iestādes nodokļu administrēšanas, publiskā iepirkuma vai arī publiskās un privātās partnerības jomā.[15]

Tas nozīmē, ka vienkāršam lasītājam, skatītājam un klausītājam, tas ir, sabiedrībai, arī turpmāk nebūs tiesību uzzināt, kam patiesībā pieder mediji un kas to uzrunā. Tradicionāli par tiesībaizsardzības iestādēm tiek uzskatīta policija, prokuratūra un tiesa. Vai Konkurences padome, Tiesībsargs un Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome ir vai nav tiesībaizsardzības iestādes Komerclikuma izpratnē? Ja pat Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome nebūs tiesīga iepazīties ar ziņām par patiesajiem īpašniekiem (labuma guvējiem), tad nebūtu korekti tai pārmest nevēlēšanos ierobežot mediju koncentrāciju[16]. Šiem grozījumiem jēga ir tikai tad, ja mediji nonāk policijas vai prokuratūras redzeslokā vai varbūt ja tiesā nonāktu kāds strīds par īpašumtiesībām. Šie grozījumi būtu lieti noderējuši bēdīgi slavenajā Kempmayer lietā, bet ikdienā sabiedrība no tiem maz ko gūs. Tas nozīmē, ka arī turpmāk, slēpjoties visādu ofšoru aizsegā, vienai fiziskai personai varētu piederēt visi mediji.
__________________________________


[1] Grozījumi likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. (Turpmāk „Grozījumi”). Skatīts 02.10.2011. Šajā rakstā plašsaziņas līdzekļi, masu informācijas līdzekļi un mediji lietoti kā sinonīmi.

[2] 10. Saeimas stenogramma - 22.08.2011. http://www.saeima.lv/lv/transcripts/.. Skatīts 02.10.2011

[3] Grozījumi. 2. pants.

[4] Likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 2. pants. http://www.likumi.lv/doc.php?id=64879. Skatīts 02.10.2011.

[5] LZA Terminoloģijas komisijas 24.11.2009 Lēmums Nr.85 „Par terminu plašsaziņas līdzeklis un medijs lietošanu”. http://www.likumi.lv/doc.php?id=203799&from=off. Skatīts 02.10.2011.

[6] Nav skaidrs, vai tīmekļa vietnes ietver arī sociālos tīklus (Draugiem.lv un tml.) un interaktīvās spēles.

[7] Council of Europe Steering Committee on the Media and New Communication Services (CDMC) 14th meeting 14 - 17 June 2011. “Draft Recommendation on a new notion of media, including the draft appendix setting out criteria for identifying media and guidance for a graduated and differentiated response”. Abridged meeting report Appendix I. http://www.coe.int/t/dghl/standardsetting/.. Skatīts 02.10.2011.

[8] Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 1. panta 7. punkts: „elektroniskais plašsaziņas līdzeklis — privātpersona, kurai tiesību aktos noteiktajā kārtībā ir izsniegta apraides atļauja vai retranslācijas atļauja vai kuras darbību šajā likumā noteiktajā kārtībā ir reģistrējusi Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome;”

[9] Anotācija likumprojektam Grozījumi likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. 1. punkts. http://titania.saeima.lv/LIVS10/.. Skatīts 02.10.2011

[10] Turpat. 2. punkts.

[11] Grozījumi. 102. pants.

[12] Skat., piemēram, Eiropas Parlamenta 2008.g. rezolūcija par plašsaziņas līdzekļu koncentrēšanos un plurālismu Eiropas Savienībā. http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P6-TA-2008-0459+0+DOC+XML+V0//LV&language=LV;

Recommendation CM/Rec(2007)2 of the Committee of Ministers to member states on media pluralism and diversity of media content. https://wcd.coe.int/wcd/ViewDoc.jsp?.. Skatīti 02.10.2011.

[13] Article 19. Transparency of Media Ownership of Off-Shore Companies in Ukraine: Problems and Solutions. London, 2011.

[14] Clyde Puli, „20 years of pluralism and freedom of expression”, The Malta Independent Online, 02.10.2011. http://www.independent.com.mt/news.asp?newsitemid=132953. Skatīts 02.10.2011.

[15] Komerclikums. 171. panta 10. punkts. http://www.likumi.lv/doc.php?id=5490. Skatīts 02.10.2011.

[16] Skat., piemēram, A.Cālīte-Dulevska, „Aiz nacionālas mediju kompānijas, iespējams, slēpjas polittehnologu bizness”, Latvijas Avīze, 15.03.2010

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Celms 255x203

Dienas āža kāja 21 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi