Neaizliegtais azarta auglis 1

Pārmērīgi parādi, nesakārtota finansiālā situācija, sociālās problēmas, par kādām uzskatāma arī atkarība no azartspēlēm, ir parametri, kurus vajadzētu ņemt vērā, pārbaudot amatpersonas korupcijas riskus.

Iesaki citiem:

Nesen laikraksts Diena un TV3 atspoguļoja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes priekšsēdētājas Valentīnas Andrejevas aizraušanos ar azartspēlēm, vienlaikus ziņojot par šīs amatpersonas parādsaistību pieaugumu un vēršot uzmanību uz iespējamo tās ietekmējamības risku. Šīs vēstis izraisīja pārdomas, vai būtu jāuztraucas par SPRK vadītājas korumpētību un atbilstību amatam. Situācija aicina domāt, vai tamlīdzīgos gadījumos varētu izmantot kādu citur jau aprobētu prakses modeli, abstrahējoties no subjektīvām simpātijām vai antipātijām pret konkrēto amatpersonu un tās darbību, kā arī norobežojoties no politiskā konteksta.



Potenciāli bīstamajiem hobijiem — īpaša uzmanība Eiropas praksē valsts amatpersonām nav aizliegts spēlēt azartspēles, turklāt vairumā valstu publisko amatu noteikumi šādu jautājumu pat nepiemin. Ētikas kodeksiem raksturīgi noteikumi ir prasība rīkoties tā, lai uzturētu sabiedrības uzticēšanos pārvaldes godaprātam, objektivitātei un efektivitātei, un, pildot amatu, kā arī privātajā dzīvē izvairīties no situācijām, kas amatpersonu varētu pakļaut nepienācīgai ietekmei.[1] No šīm prasībām var izsecināt, ka valsts amatpersonai vajadzētu būt piesardzīgai attiecībā uz azartspēlēm, ievērojot mērenību tādā līmenī, lai neapdraudētu uzticību šai amatpersonai un neizraisītu nevēlamu atkarību, piemēram, nepārdomātas parādsaistības. Tomēr šādi principi ir pietiekami abstrakti, lai aizvien saglabātos iespēja šaubīties, vai un cik lielā mērā tie vispār attiecināmi uz amatpersonas iesaistīšanos legālās azartspēlēs.

Tomēr Eiropā ir vismaz viens interesants piemērs, kas dod iespēju konkrētākai minētās problēmas analīzei. Vācijas federālās valdības korupcijas novēršanas vadlīniju pielikumā ir noteiktas korupcijas pazīmes, kas balstītas novērojumos, ka iesaistīšanās korupcijā bieži sakrīt ar tipiskām uzvedības īpatnībām. Šo pazīmju vidū ir demonstratīvs un neizskaidrojami augsts dzīves līmenis, demonstratīvi privāti kontakti ar trešajām pusēm, ar kurām ir saskarsme arī oficiālo pienākumu izpildes laikā, neizskaidrojama pretestība pret darba uzdevumu maiņu, amatpersonas sociālās problēmas, kas ietver alkohola vai azartspēļu atkarību. Vadlīnijās ir skaidri teikts, ka neviena no šīm pazīmēm nav korupcijas pierādījums, tomēr publisko iestāžu vadītājiem un uzraugiem ir ieteikts, ievērojot uzkrītošu amatpersonas uzvedību, pārbaudīt, vai attiecīgais rādītājs kopsakarībā ar citiem apstākļiem nenorāda uz korupcijas bīstamību.[2] Tātad, izejot no šādas pieejas, ir pavisam leģitīmi pievērst uzmanību kopsakarā uz amatpersonas potenciāli bīstamo hobiju, tās finanšu stāvokli un sociālajiem kontaktiem.


Spēlēt ar apdomu un saprātu

Saskaņā ar šīm vadlīnijām federālajās iestādēs ir arī jāidentificē darbības jomas, kurās ir paaugstināts korupcijas risks. Šī prasība saskan ar Latvijas valsts institūcijās veicamo korupcijas risku noteikšanu, novērtēšanu, vadību un uzraudzību[3]. Vācijas vadlīnijām pievienotajā rekomendācijā ir ieteikts novērtēt risku saistībā ar katru personu, kas tiek pieņemta darbā amatā ar paaugstinātu korupcijas risku. Pārmērīgi parādi, nesakārtota finansiālā situācija, sociālās problēmas, kas ietver atkarību no azartspēlēm, privāti kontakti ar krimināli sodītām personām ir nosaukti to parametru vidū, kurus vajadzētu ņemt vērā, pārbaudot ar personu saistītos riskus. Nevienu, kam ir konstatēta kāda no minētājām pazīmēm, nedrīkstētu apsvērt iecelšanai paaugstināta korupcijas riska amatā, kamēr nav izkliedētas jebkādas aizdomas.[4]

Tātad amatpersonas aizraušanās ar azartspēlēm nebūtu skatāma atrauti no konkrētiem amata pienākumiem un to izvērtējuma no korupcijas riska viedokļa. Nevis amatpersonas potenciāli bīstamais hobijs, parādi un sociālie kontakti per se, bet gan to aplūkojums kopsakarībā ar konkrētu korupcijas risku izvērtējumu ir virziens, kurā meklēt secinājumus, vai cilvēka uzvedība ir savienojama ar turpmāku atrašanos amatā. Protams, vērtējums varētu būt asāks un nekavējošs, ja runa būtu par kādām acīmredzami nepieņemamām darbībām ārpus amata pienākumu pildīšanas. Tomēr legālu azartspēļu spēlēšana pati par sevi, šķiet, automātiski neierindojas gluži tik nosodāmu aktivitāšu vidū. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, cik lielā mērā Latvijā iespējams korupcijas riska amatā esošas personas jēgpilns izvērtējums no korupcijas riska viedokļa, jo normatīvie akti šāda veida pārbaudes neparedz.

Ētikas kodeksi pārsvarā klusē par to, kad nodošanās azartspēlēm pati par sevi ir vai nav pieņemama. Viens no retajiem šī jautājuma aplūkojumiem ir atrodams komentāros, kas izstrādāti tā sauktajiem Bangaloras principiem tiesnešu uzvedībai: “Tiesnesim nav aizliegts iesaistīties gadījuma rakstura azartspēlēs brīvajā laikā, bet tas būtu jādara ar apdomu, ņemot vērā saprātīga novērotāja uztveri sabiedrībā. Viena lieta ir gadījuma rakstura zirgu sacīkšu apmeklējums, kazino apmeklējums ārzemēs atvaļinājuma laikā vai kāršu spēle ar draugiem un ģimeni. Pavisam cita lieta var būt [..] kļūšana par nelabojamu spēlmani.”[5] Protams, juridiski nesaistošie starptautiskie Bangaloras principi nekādā ziņā nav tieši attiecināmi uz SPRK vadītāju, turklāt jāatceras, ka teju vai katrā valstī ir pieņemts izvirzīt īpaši stingras prasības tiesnešiem. Tomēr no šiem komentāriem var izsecināt ieteikumu, kas varētu būt vērtīgs arī citām amatpersonu kategorijām, proti, nepieļaut, lai azartspēles kļūtu par nozīmīgu dzīves sastāvdaļu un radītu pamatu aizdomām par atkarību. Šis ir veselajā saprātā balstīts ieteikums, kas nāktu par labu jebkuram — gan amatpersonai, gan privātam pilsonim.

______________________________

[1] Sk., piem., Eiropas Padomes dokumentu: Recommendation No. R (2000) 10 of the Committee of Ministers to member states on codes of conduct for public officials. 9. un 20. pants. http://www.coe.int/t/dg1/greco/documents/Rec(2000)10_EN.pdf

[2] Federal Government Directive Concerning the Prevention of Corruption in the Federal Administration. Annex 2. The Federal Ministry of Interior. 30.07.2004.

[3] Vadlīnijas iestādes pretkorupcijas pasākumu plāna izstrādei. http://www.knab.lv/lv/education/internal_control/

[4] Recommendation on No. 4 of the Directive.

[5] Commentary on the Bangalore Principles of Judicial Conduct. The Judicial Integrity Group, March 2007.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Elmārs 23.09.2008 20:56
Par kādu ekonomista profesionalitāti var runāt cilvēks, kurš tērē DIVREIZ vairāk nekā pelna vairāku gadu laikā. Un ja cilvēks alkohola iegādei aizņemas naudu, tā viennozīmīgi ir atkarība, to pašu var teikt par azartspēlēm. Viss pārējais ir bezjēdzīga gaisa tricināšana.

Saistītie raksti

Bīstamie sakari politika.lv

Citi autora darbi