Foto: A. Jansons
Ja Latvija nolems iestāties vēlāk, Polija un citu jauno dalībvalstu pārstāvji atradīsies Eiropas Savienības sarunu galda pretējā pusē. Tad būs daudz sarežģītāk panākt Latvijas interesēm atbilstošu risinājumu par piena kvotām un maksājumiem lauksaimnieku atbalstam.
Pēdējā laikā ar vien biežāk nākas dzirdēt dīvainus apgalvojumus par latviešu neiederēšanos Eiropas sabiedrībā, par to, ka Eiropa mūs nesapratīs un necienīs, un ka rietumnieki to vien tik vēlas, kā atpirkt mūsu īpašumus un iznīcināt Latvijas uzņēmējus. Īpašu neizpratni izraisa gados jaunu cilvēku skepticisms. Lielākajai daļai no izvirzītajiem argumentiem trūkst loģiska pamata. Labākajā gadījumā šīs publikācijas atdarina rietumu bulvāru preses saukļus, sliktākajā gadījumā tās ir nacionālas paranojas pārņemtas.
Tiešām, Latvija ir jauna, maza un salīdzinoši nabadzīga valsts ar visnotaļ neviendabīgu sabiedrību. Taču tāpēc nebūtu jākrīt pesimismā un nepatika pret sevi jādemonstrē kā šķērslis dalībai pasaules ietekmīgākajā valstu savienībā. Sevis šaustīšana, diemžēl, nepalīdzēs uzlabot Latvijas tēlu Eiropā un neatvieglos iedzīvotāju ceļošanas režīmu. Arī “boikota” pasludināšana diez vai piespiedīs frančus, itāļus vai spāņus izjust lielākas simpātijas pret latviešu tautu.
Iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) ir patreiz būtiskākā nacionālā interese. Iestāšanās nosacījumiem ir sekundāra nozīme, jo, esot ES dalībvalstij, Latvijai būs iespējas koriģēt nosacījumus atbilstoši savām vēlmēm. Nav nepieciešams apvainoties par vienu vai otru ES dalībvalstu lēmumu. Katrai valstij ir savas intereses, kuras tā cenšas aizstāvēt, tomēr politika ES tiek veidota balstoties uz kompromisiem un piekāpšanos. Ir svarīgi apzināties, ka ES paplašinoties, esošās dalībvalstis zaudēs daļu ietekmes par labu jaunajām dalībvalstīm un ir normāli, ka tās cenšas saglabāt vismaz dažas no esošajām priekšrocībām. Tanī pat laikā iestāšanās sarunās ES ir demonstrējusi, ka spēj iedziļināties Latvijas specifiskajās problēmās.
Latvijai ir pavērusies unikālā iespēja kļūt par ES dalībvalsti. Taču šī atzīšana no ES valstu puses nav nākusi viegli. Vēl pat šodien no atsevišķu dalībvalstu puses ir jūtama skepse par Latvijas nodomiem. Politiskā nenoteiktība pirmajos valsts neatkarības gados lika ES valstīm ilgstoši ieturēt pret Latviju drošības distanci. 1997. gadā piedzīvotā greizsirdība par Igaunijas uzaicināšanu sākt iestāšanās sarunas lika valdībai mobilizēties. Drīz pēc ES noraidījuma sekoja “pensionāru nemieri” un krīze attiecībās ar Krieviju.
Paplašināšanās ir pārāk sarežģīts un dārgs process, lai ES varētu atļauties gaidīt to brīdi, kad Latvija būs iekšēji psiholoģiski nobriedusi. Šobrīd mēs iegūstam no tā, ka iestāšanās sarunās mums ir līdzīgas intereses kā Polijai, Slovākijai vai pat Lietuvai un Igaunijai. Ja Latvija nolems iestāties vēlāk, Polija un citu jauno dalībvalstu pārstāvji atradīsies sarunu galda pretējā pusē. Varu noteikti apgalvot, ka tad būs daudz sarežģītāk panākt Latvijas interesēm atbilstošu risinājumu jautājumos par piena kvotām un maksājumiem lauksaimnieku atbalstam.
Būtu ļoti žēl, ja iekšējas svārstīšanās dēļ nāktos upurēt patreiz izveidojušos labvēlīgos ārējos apstākļus. Ir dzirdēti apgalvojumi, ka, līdzīgi Norvēģijai, pietiktu ar iestāšanos NATO. Jāatzīmē, ka tanī pat laikā četras Eiropas valstis ir devušas priekšroku dalībai ES, nevis NATO. Arī Norvēģijas politiķi joprojām lolo cerības par piedalīšanos ES un ir gatavi riskēt ar savu karjeru, lai organizētu kārtējo tautas referendumu. Kāpēc? Atbilde ir viena – tikai dalība ES spēj nodrošināt ekonomiskās attīstības perspektīvu un iespējas nacionālās intereses realizēt globālā mērogā. NATO nepalīdzēs Latvijas ražotājiem aizsargāties no globālās konkurences, nefinansēs ceļu būvniecību un nestimulēs lauku rajonu attīstību. Bez tam, rūpīgi izlasot alianses dibināšanas līgumu, kļūst skaidrs, par kādām garantijām iet runa un no kā tās ir atkarīgas.
ES ir vērtību organizācija, tā netika veidota, lai izdabātu kādām ekonomisko interešu grupām, kaut arī daži to cenšas apgalvot. Tieši pretēji – ES pastāv, lai starp tās dalībvalstīm izveidotu brīvības, drošības un taisnīguma telpu. Personas tiesību aizsardzība, nekaitīgu dzīves un darba apstākļu veidošana, arī vides aizsardzība, ir politikas, par kurām dažkārt vairāk rūpējas ES institūcijas nekā nacionālās valdības.
Mūsu cilvēki ir satraukušies par to, ka vecās dalībvalstis vēlas saviem zemniekiem maksāt vairāk nekā Latvijas zemniekiem. Tanī pat laikā nav dzirdami skaļi protesti par milzīgajiem zaudējumiem, ko sabiedrībai rada noziedzība, oligarhisko grupējumu manipulācijas un pārmērīgā urbanizācija. Izskatās, ka cilvēki šīs pārejas ekonomikas parādības uztver kā pašas par sevi saprotamas, bet tas taču nav normāli! Mūsu sabiedrība nespēj ar šīm problēmām tikt galā, un vienīgi ES var nodrošināt pietiekami spēcīgu izaicinājumu, lai pārvarētu šos ekonomisko attīstību kavējošos apstākļus. Pretējā gadījumā Latvijas ekonomikā iespējama stagnācija.
Talantīgiem cilvēkiem Eiropas un pasaules durvis jau šobrīd ir atvērtas. Diemžēl, izejot pa tām, šie cilvēki vairs nestrādā Latvijas labā. Iestāšanās ES var radīt apstākļus, lai jaunie talanti paliktu strādāt un spētu sevi realizēt tepat savā zemē. Latvija ir maza valsts un tās ekonomikas atvērtība ir būtiska attīstībai. Ja šobrīd tā vēl nešķiet, tad drīzumā uzņēmēji sajutīs, ko naudas izteiksmē nozīmē ekonomisko barjeru nojaukšana. Mūsu kaimiņvalstu uzņēmēji, šķiet, to jau sāk apzināties.
Esmu pārliecināts, ka Latvijai ir ne tikai politiski un ekonomiski izdevīgi, bet pat morāls pienākums iestāties šajā personības brīvību cienošajā valstu savienībā. Sabiedrības aktīvākajai daļai vajadzētu būt drosmīgākai un skaidri paust savu nostāju. Izglītības iestādēm būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība diskusijai par ES jautājumiem. Tas būtu tikai normāli, ja katrs Latvijas pilsonis sajustu atbildību par savu lēmumu referendumā un patstāvīgi, bez propagandas palīdzības, censtos izsvērt Latvijas iestāšanās ES nozīmi.
Diskusijai vajadzētu būt pozitīvākai un fokusēties uz to, kā efektīvāk izmantot laiku pirms iestāšanās. Par situācijas kuriozitāti liecina kaut vai uzņēmēju aptaujas. Tās parāda, ka liela daļa uzņēmēju ir neapmierināti ar iestāšanās gaitu, kamēr tikai 1/5 daļa ir veikuši novērtējumu par iestāšanās ietekmi uz uzņēmumu. Kādas darbības veic, piemēram, Latvijas Attīstības aģentūra, Tirdzniecības un rūpniecības kamera vai pašu uzņēmēju asociācijas, lai palīdzētu vadītājiem izvērtēt iestāšanās efektu? Vai tiešām viedokļu paviršībai būs lemts izšķirt Latvijas nākotni?
Es ceru, ka nepiepildīsies mūsu Austrumu kaimiņvalsts cerības, mēs nepaliksim ārpus ES un mums nebūs jāpiedzīvo tas mirklis, kad no sarunu galda tiek noņemta Latvijas plāksnīte, kā to reiz nācās piedzīvot norvēģiem. Aculiecinieku sajūta esot bijusi tāda, it kā šī valsts būtu pārstājusi eksistēt.