Ne/iespēja augt ģimenē 2

Bērni ar speciālajām vajadzībām dzīvo segregētās vidēs, neiemācoties dzīvot sabiedrībā. Turklāt, arī pārējā sabiedrība jau no bērnības neiemācās sadarboties ar cilvēkiem, kam ir kādas speciālās vajadzības.

Iesaki citiem:

Kā jau iepriekšējā daļā[ 1 ] secināts, Latvijas Republika savos normatīvajos aktos apņemas nodrošināt visiem cilvēkiem un visiem bērniem vienādas tiesības, un apņemas īpaši rūpēties par bērniem ar speciālām vajadzībām, tai skaitā nodrošinot tiesības uz izglītību, bet piedāvātie risinājumi rada citus bērnu tiesību pārkāpumus.

Tiktāl ir skaidrs, ka valsts apņemas nodrošināt visiem bērniem vienādas tiesības. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem daļa no speciālām vajadzībām ir saistāmas ar invaliditāti un Invaliditātes likuma 12.pantā teikts, ka invaliditātes sekas personām ar invaliditāti mazina, nodrošinot tiesības pirmsskolas izglītības, vispārējās pamatizglītības, profesionālās pamatizglītības, arodizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās vidējās izglītības iestādēs (izņemot speciālās izglītības iestādes, kas saņem uzturēšanas izdevumus no valsts budžeta) izglītojamiem — personām ar invaliditāti — saņemt no valsts budžeta apmaksātu asistenta pakalpojumu pārvietošanās atbalstam un pašaprūpes veikšanai[ 2 ].

Tas saskan ar likumā „Par pārskatīto Eiropas sociālo hartu” 15.panta 3.daļā uzsvērto - lai nodrošinātu invalīdu un garīgi atpalikušo tiesības, viņu pilnīgu integrāciju un dalību sabiedriskajā dzīvē, galvenokārt veicot pasākumus, tai skaitā tehniskajā jomā, mērķtiecīgi pārvarot barjeras komunikācijas un kustību jomā, radot pieeju transportlīdzekļiem, dzīvesvietām, kultūras pasākumiem un nodarbēm brīvajā laikā[ 3 ]. Izglītības likumā ir formulēts, ka personas ar speciālajām vajadzībām saņem speciālo izglītību[ 4 ]. Vispārējās izglītības likumā VIII nodaļā uzskaitīti visi speciālās izglītības veidi un teikts, ka speciālās izglītības programmas nodrošina izglītojamajiem ar iegūtiem, vai iedzimtiem funkcionāliem traucējumiem iespēju iegūt vispārējo izglītību atbilstoši viņu speciālajām vajadzībām[ 5 ]. Pieminētie normatīvie akti ir apliecinājums tam, ka Latvijas valsts ir paredzējusi noteiktu kārtību, kā nodrošināt bērnu, tai skaitā bērnu ar speciālajām vajadzībām tiesības un vajadzības, iegūt izglītību un to organizatorisko funkciju ir uzticējusi pašvaldībām.

Likuma „Par pašvaldībām” 15.pantā par pašvaldības autonomajām funkcijām, kā viena no tām ir minēta nepieciešamība gādāt par iedzīvotāju izglītību[ 6 ], kas saskan ar Izglītības likumā noteikto pašvaldību atbildību izglītības nodrošināšanā bērniem ar speciālajām vajadzībām speciālās izglītības iestādēs, pirmsskolas izglītības grupās bērniem ar speciālām vajadzībām, speciālās izglītības klasēs, kā arī internātskolās Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā. Tas nozīmē, ka galvenā atbildība par izglītības nodrošināšanu bērniem ar speciālajām vajadzībām ir pašvaldībām. Tādējādi var secināt, ka pašvaldība organizē izglītības darbu, paredzot, ka ikviens var saņemt savām vajadzībām atbilstošu izglītību.

Un šeit rodas sarežģījumi, jo pašvaldību pienākums ir rūpēties par visiem bērniem un saskaņā ar iekļaujošas izglītības principiem, nodrošināt visu bērnu, kas dzīvo pašvaldības administratīvajā teritorijā, izglītības vajadzības. Tomēr, ja pašvaldības administratīvajā teritorijā dzīvojošam bērnam ir diagnosticētas speciālās vajadzības, bet pašvaldības izglītības iestādēs nav licencēta šo vajadzību specifikai atbilstoša izglītības programma, tad risinājumi bieži vien nav atbilstoši bērna interesēm augt ģimenē un saņemt visu nepieciešamo atbalstu, ko valsts it kā garantē. Tradicionāla prakse ir, ka bērni ar speciālajām vajadzībām tiek nosūtīti mācīties uz izglītības iestādēm, kurās šādas programmas ir. Tādējādi - formāli šīs vajadzības nodrošinot. Tajā pašā laikā, ja, piemēram, bērns ar uzvedības traucējumiem dzīvo kādas pašvaldības teritorijā, kurā nav izglītības iestādes, kas ir licencējušas izglītības programmu bērniem ar uzvedības traucējumiem, tad tradicionālais risinājums ir sūtīt bērnu uz citu Latvijas vietu, lai bērnam nodrošinātu atbilstošu izglītību. Bērniem ar uzvedības traucējumiem saskaņā ar MK noteikumiem Nr.710[ 7 ] atbilstoša programma ir „izglītojamiem ar veselības traucējumiem” un tādas Latvijā ir pieejamas 15[ 8 ].

Ja mēs zinām, ka Latvijā ir 109 pašvaldības, tad mēs arī varam izdarīt secinājumu, ka gadījumā, ja bērns ar šādiem traucējumiem dzīvo pašvaldības administratīvajā teritorijā, kurā šādas programmas nav, tad tā, pildot savus pienākumus un cenšoties nodrošināt bērna tiesības iegūt izglītību atbilstoši viņa speciālajām vajadzībām, pārkāpj principu, kas ir noteikts Bērnu tiesību aizsardzības likumā un likumā par sociālo drošību, ka bērnam ir tiesības augt ģimenē un tās ir jāatbalsta[ 9 ]. Vecāki, kas nav gatavi šādam risinājumam, ka bērns ilgstoši pavada laiku ārpus ģimenes, meklē dažādus citus risinājumus – organizē bērnam mācīšanos mājās, ko paredz MK noteikumi Nr.253 [ 10 ].

Tomēr šie noteikumi paredz, ka šāda izglītošanās mājās ir iespējama laika termiņā līdz 6 mēnešiem, ko iespējams pagarināt, atkārtoti veicot bērna veselības pārbaudi. Šajos noteikumos paredzēts, ka bērnam, kas mācās mājās ir izstrādājams individuālais mācību plāns un tiek nodrošināts, ka pie bērna mājās ierodas skolotājs, bet tas nozīmē, ka bērns nesocializējas. Vai piemēram, bērni ar nopietnām veselības problēmām turpina apmeklēt izglītības iestādes, kurās nav atbilstošu atbalsta materiālu (piemēram, redzes problēmām – mācību materiāli ar palielinātiem burtiem, taustāmi materiāli utt.), nav licencētu mācību programmu un nav atbilstoši sagatavotu pedagogu, tādejādi nesekmējot bērna intelektuālo attīstību. Tas ļauj secināt, ka vairums no tradicionāli pašvaldībās piedāvātajiem risinājumiem nav labvēlīgs bērna pilnvērtīgai attīstībai. Tādas pašas problēmas ir aktuālas visu diagnosticēto speciālo vajadzību bērniem.

Analizējot publiski pieejamu informāciju par licencētajām izglītības programmām Latvijas teritorijā[ 11 ],var veikt apkopojumu, ka visvairāk pieejamas ir programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem un bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Pārējo speciālo vajadzību grupām atbilstošas izglītības programmas ir licencētas stipri mazāk nekā Latvijā ir pašvaldību skaits, kas ļauj secināt, ka iepriekš izteiktie apgalvojumi, ka visiem bērniem Latvijā tomēr netiek nodrošinātas vienādas tiesības ir patiess un vēl tāls ceļš ejams, lai pilnībā nodrošinātu iekļaujošas izglītības principu iedzīvināšanu Latvijas izglītības sistēmā (skat.1.tabulu).

Tabula Nr. 1

Secinājumi

Pašreizējā kārtība Latvijā nenodrošina ikvienam bērnam vienādas tiesības augt ģimenē, socializēties, un tiesības uz sociālo vienlīdzību kas tiek pārkāptas, jo nodrošinot bērna speciālām vajadzībām atbilstošas izglītības ieguvi, tiek pārkāptas bērna tiesības augt ģimenē, ko valsts apņemas prioritāri nodrošināt pasakot, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Šī atšķirtība no ģimenes rada bērniem papildus emocionālo spriedzi, kas ietekmē viņu intelektuālos sasniegumus. Tas nozīmē, ka bērns, kam ir nopietnas veselības problēmas, tiek atrauts no savas ģimenes, no savas vides un lielāko daļu laika pavada svešā vietā, ar svešiem cilvēkiem, kas nav viņa tuvinieki. Tas ļauj secināt, ka šī sistēma ir pretrunā ar iekļaujošas izglītības principiem un iekļaujošas sabiedrības principiem. Bērni ar speciālajām vajadzībām dzīvo segregētās vidēs kopā ar citiem bērniem ar speciālajām vajadzībām, neiemācoties dzīvot sabiedrībā. Turklāt, arī pārējā sabiedrība jau no bērnības neiemācās sadarboties ar cilvēkiem, kam ir kādas speciālās vajadzības.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Arvis

Paldies, Autoriem! Valstī kā jau pierasts- viss formāli un ķeksīša pēc. Ikdiena nudien izskatās citādi.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Māra Laizāne

OK, pēdējie divi teikumi norāda uz problēmām, kuras tiešām būtu svarīgi risināt, taču, kāpēc tieši skolās? Manuprāt, būtu svarīgāk radīt iespējas ārpus skolas - dažādus pulciņus utt, kuros bieži vien arī bērni ar īpašām vajadzībām varētu piedalīties, bet tā kā nav tādas prakses, tas netiek darīts. Tas arī ir reāls risinājums, kuru var ieviest pat vismazākās pašvaldības, jo dibināt jaunas, supermazas skolas nebūtu praktiski. Vai arī var runāt par pašvaldības nodrošinātu transportu no un uz skolu, lai nodrošinātu to, ka bērni ir mājās... Man nešķiet, ka skolu sistēmā ir problēma, taču tas, ka ir jāatrod veidi, kā sabiedrībā integrēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, gan ir fakts.

Saistītie raksti
Zvana poga 255x203

Bez sāls Autors:Ieva Leimane-Veldmeijere