Kad tikko biju sākusi strādāt, mani mocīja viens netikums - nespēja uzņemties atbildību par savām kļūdām. Saprotiet, runa nav par zaudētiem miljoniem vai mirušu kolēģi manas darbības rezultātā. Runa ir par konferenci, kurā kautkas nogāja greizi, atskaiti, kura nodota pāris nedēļas vēlāk, kādu solījumu kolēģim, kas tika aizmirsts. Vienmēr bija vainīgs kāds cits, apstākļu sakritība, situācija, u.t.t. Es varēju pavadīt pusstundu skaidrojot, kāpēc viss ir sanācis ne tā, kā tika plānots. Un pēc tam mēnesi mocīties smagos sirdsapziņas pārmetumos analizējot situāciju atkal un atkal. Tās reizes, kad es neatzinu savu vainu, mani vajā vēl šodien. Tad kādu dienu, pirms vairākiem gadiem, es saņēmos un atzinu savu vainu. Un atvainojos, ka tas tā ir noticis. Uzņēmos pilnu atbildību par savu rīcību. Un liels bija mans pārsteigums, kad uzreiz pēc tam es biju atbrīvota no šīs situācijas, drīz to aizmirsu un samierinājos ar notikušo, nešaustot vairs sevi. Šodien pateikt, ka esmu vainīga, man vairs nav problēma. Tiktāl stāsts par mani, manu atbildību pildot darba peinākumus.
Ko nu tur par politisko atbildību – par to nemalšu kārtējo bezcerīgo eseju – atcerēsimies tikai to, ko katrs vismaz reizi esam teikuši pēc DeFacto/Nekā Personīgā sižeta – šajā valstī neviens ne par ko nav atbildīgs.
Diemžēl man ir aizdomas, ka nespēja pacelt galvu un uzņemties atbildību ir nevis politiskās sistēmas, bet mūsu ikdienas sastāvdaļa. Mūsu spīdošie PR speciālisti māk taisīt ģeniālas reklāmas, ieskalot smadzenēs kārtējo Cēsu alu ar novatoriskām pieejām pat pasaules līmenī vai uztaisīt tādas sociālās kampaņas, kuras liek raudāt par rūdītam ciniķim. Māk uztaisīt Twitter kontu un blogot Ušakova vietā – tas taču šodien moderni, jo, ja tu neesi sociālajā tīklā, tevis nav nekur. Bet laikam šodienas PR guru to kursu, kurā stāsta par korporatīvo atbildību, lasīja Stendzenieks.
Ja Nissan ražotu Lattelekom, tad pat pēc 100 nāvēm uz ceļa nestrādājošas bremžu sistēmas dēļ, latviešu PR speciālisti ieteiktu tēlot, ka tā nav viņu vaina. Kāpēc es tā? Jo publiskā telpa ir pilna ar cilvēku liecībām par to, kā par 60 latiem jānopērk dekoderis, tam jāpiepērk antena, un pēc tam tā vai tā bildes nav vai tā ir vēl sliktāka nekā aizgājušajā ciparu televīzijas ērā. Ko Lattelekom? “Neko nezinam, pēc mūsu datiem viss rāda”. Un ej un pierādi, ka tev neko nerāda. Bet es esmu gatava likt galvu ķīlā par to, ka uzņemties atbildību un solīt labot situāciju, atvainoties sabiedrībai izmaksātu lētāk nekā censties neredzēt bezmaksas negatīvās reklāmas plūdus, kas klīst pa Latviju.
Lūk, IKI pagājušajā nedēļā pieķēra tirgojot Spānijas gurķus, kuri tika uzdoti par Latvijas gurķiem. IKI publiskajā telpā nav redzēti, uzņemoties atbildību, skaidri un saprotami atvainojoties pircējiem. Iesaku IKI vadībai pateikt paldies saviem PR speciālistiem – pie tagadējās tirgus situācijas un cīņas starp Maximu/Rimi/IKI/Elvi IKI zaudē. Es tur gurķus nepirkšu. Un nez vai iešu uz turieni vispār.
Rīgas Satiksme nepasūtīja savlaicīgi e-talonus pensionāriem un skolēniem. Tā vietā, lai savlaicīgi atvainotos, uzņemtos atbildību, viņi klusēja un atzinās situācijā tikai tad, kad tā pēc nedēļas nāca klajā masu medijos. Labā ziņa [teica viņu SabAttiec nodaļa] – Rīgas Satiksme ir monopols, un tāpēc korporatīvā atbildība nav jāuzņemas – cilvēki brauks kā braukuši.
Nedomājiet, cilvēki-parastie arī ir tādi paši. Viņi pie Stacijas pulksteņa Saškam Ivanovam no SIA “Darbs zarubežom” atdod 500 latus, un gaida biļeti uz darbu Īrijā kādā celtniecības firmā. Saška pazūd. Kas vainīgs pie šīs situācijas? Ne jau paša stulbums, bet krāpnieks Saška. Un kas vainīgs pie tā, ka pret dzīvokļa ķīlu paņemts kredīts 1000 latu apmērā firmelē “Dajom krediti vsem”, kas pēc mēneša kavējuma uzrēķina 1000 latu soda naudu, cedē kredītu citai firmelei un atņem dzīvokli? Protams, negausīgās kredītiestādes.
Šeit nav politiskās atbildības. Šeit vispār nav nekādas atbildības.