Nāve pastkastītē 2

Vietvaru iedzīvotāju balsis tiek nopirktas nevis par politiķu naudu, bet gan par pašu iedzīvotāju nodokļos pašvaldībai atdoto.

Pašvaldību vadītāju godaprāts, izpratne par tiesiskumu un viņu politiskās ambīcijas pašlaik ir teju vienīgie faktori, kas nosaka, cik daudz administratīvo resursu tie tērē sava un kolēģu tēla spodrināšanai pašvaldību informatīvajos izdevumos, ko pašas vietvaras nereti lepni sauc par avīzēm. Lai gan likumi visai skaidri ierobežo pašvaldību publicitātes tieksmi un aizstāv godīgas konkurences principus, daudzviet tie tiek klaji ignorēti, tādējādi apdraudot vietējos, uz komerciāliem principiem strādājošos laikrakstus, kas savās teritorijās nereti ir vienīgais vietējās varas sargsuns un viedokļu daudzveidības nodrošinātājs. Atbildība par vietējās demokrātijas graušanu pašvaldībās jāuzņemas arī valsts institūcijām, konkrēti — Vides aizsardzības un pašvaldību lietu ministrija (VARAM), kas līdz šim savu uzraudzības funkciju nav pildījusi un apzināti izvēlējusies rīkoties tā, it kā vietējā brīvā prese Latvijai nebūtu vajadzīga.

Uzskats, ka vietējie jeb reģionālie laikraksti ir stipri un ar stabilu auditoriju, pēdējā laikā diemžēl ir ilūzija. Ekonomikas lejupslīde, ar to saistītais reklāmas tirgus kritums, iedzīvotāju skaita samazināšanās laukos un lasīšanas paradumu maiņa ir būtiski iedragājusi vietējo laikrakstu tirāžas un abonentu skaitu. Piemēram, 2010. gadā Latvijā bija 57 395 reģionālo preses izdevumu abonentu, bet pērn - tikai 54 091[ 1 ]. Tātad viena gada laikā kopējais kritums ir bijis vairāk nekā trīs tūkstoši abonentu, un tā diemžēl nav tikai attiecīgā laika posma tendence. Lielākie vietējie laikraksti katrs ik gadu zaudē vismaz pāris simtus lasītāju, kas, ņemot vērā to salīdzinoši nelielās tirāžas (4000 — 5500 tūkstoši), ir daudz. Stiprs laikraksts var būt tikai tāds, kas sevi uztur, bet to nodrošināt kļūst arvien grūtāk.

Esi neatkarīgs un iegūsti negodīgu konkurentu

Tieši neapstrīdamais fakts, ka vietējos laikrakstus abonē aizvien mazāks iedzīvotāju skaits, kļuvis par vienu no argumentiem pašvaldību bezmaksas izdevumu uzplaukumam pēdējo gadu laikā.

Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka, ka valsts pārvaldei, tātad arī pašvaldībām, ir „pienākums informēt sabiedrību par savu darbību”[ 2 ]. Savukārt Likums par pašvaldībām[ 3 ] nosaka, ka obligātās publikācijas, piemēram, pašvaldību saistošie noteikumi, publicējami „vietējā laikrakstā vai bezmaksas izdevumā”.

Vietvaras savus bezmaksas izdevumus uztver kā platformu, kurā par nodokļu maksātāju naudu neierobežoti reklamēties pašvaldības vadošajiem politiķiem.



Vēl pirms dažiem gadiem liela daļa pašvaldību gāja pirmo ceļu, proti, saistošo noteikumu, teritorijas plānojumu un citu likumos obligāti publicējamo dokumentu izziņošanai pirka laukumus vietējās avīzēs. Tas vietējai varai ir izdevīgi ne tikai finansiāli. Dodot vietējam laikrakstam regulārus un prognozējamus ieņēmumus, pašvaldība vietējo avīzi tur īsā saitītē, kuru jebkurā brīdī pēc vajadzības var savilkt ciešāk. Lai pašvaldība šo laikrakstam izdevīgo sadarbību nepārtrauktu, tā žurnālisti nedrīkst vietējo varu sadusmot. Tas nozīmē pievērt acis uz dažādām nebūšanām un atteikties no nepatīkamu jautājumu uzdošanas domes amatpersonām. Vairākos laikrakstos šī sadzīvošana, kas automātiski izslēdz preses kā sargsuņa funkciju, arvien ir realitāte — līdz pat tam, ka it kā neatkarīgas avīzes galvenajai redaktorei ir autorlīgums ar pašvaldību par interviju gatavošanu tās pielikumam šajā pašā laikrakstā.

Par laimi tie vairs ir tikai reti izņēmumi. Taču, izvēloties saglabāt principus, vietējās avīzes dārgi maksā — pašvaldības bezmaksas izdevumu veidolā tās iegūst negodīgus un diemžēl spēcīgus konkurentus. Jau minētais Valsts pārvaldes iekārtas likums loģiski nosaka pienākumu informēt par savu darbību, taču realitātē pašvaldības, sajutušas informācijas varu, stipri pārsniedz prasīto publicitātes minimumu. Tās savus bezmaksas izdevumus uztver kā vietējās kopienas medijus un, protams, kā platformu, kurā par nodokļu maksātāju naudu neierobežoti reklamēties pašvaldības vadošajiem politiķiem.

Labo ziņu vācelītes

Par to var pārliecināties, apskatot jebkuru lielākas vai mazākas pašvaldības izdevumu. Piemēram, Valmieras pilsētas izdevums „Valmiera domā un rada”, kas pērn mainīja iznākšanas biežumu no vienas uz divām reizēm mēnesī, jaunākajā numurā[ 4 ] ne tikai apraksta Vidzemes olimpiskā centra jaunumus, atspoguļo bedraino ceļu un ielu problēmu (pažēlojoties, ka valsts to uzturēšanai dod par maz naudas) un pastāsta par Gaujas tilta rekonstrukcijas gaitu, bet arī plaši apraksta „Valmierā vienīgo bēbīšu skolu”, lielā rakstā izreklamē traktieri „Liepziedi un rozmarīns” un publicē interviju ar veiksmīgu jauno uzņēmēju — modes dizaineri. Cits nejauši izvēlēts piemērs — „Aizputes Novada Avīze”[ 5 ]. Pirmajā lapā liels novada domes priekšsēdētāja foto un raksts „Par padarīto un plānoto”. Taču kopumā informācija par pašvaldības darbu aizņem labi ja ceturto daļu 16 lappušu biezajā mēnešrakstā, viss pārējais ir skolu un dažādu interešu klubu darba atspoguļojums, informācija par iedzīvotājiem svarīgām izmaiņām normatīvajos aktos un intervijas ar interesantiem cilvēkiem. Tātad — visai tradicionāls vietējā laikraksta saturs, izņemot, protams, to, ka bezmaksas labo ziņu izdevumā nav neviena kritiska vārda par pašvaldībā notiekošo.

Bezmaksas labo ziņu izdevumā, protams, nav neviena kritiska vārda par pašvaldībā notiekošo.



Taču absolūts žanra šedevrs ir Jelgavas pilsētas izdevums „Jelgavas Vēstnesis”[ 6 ]. Lielāko daļu pašvaldību izdevumu gatavo domes sabiedrisko attiecību speciālisti, taču Jelgava jau pirms pieciem gadiem šim mērķim nodibināja pašvaldības aģentūru, kuras budžets šogad ir Ls 219 000, bet vēl pirms dažiem gadiem tuvojās pat trīssimt tūkstošiem latu. Izdevuma un tā portāla veidošana ir aģentūras galvenā funkcija un faktiski tā uzskatāma par veselu redakciju, kurā strādā septiņi darbinieki. „Jelgavas Vēstnesis” ir astoņas lappuses biezs, to drukā uz krāsaina krītpapīra, kas pēc tirgus principiem strādājošai avīzei būtu neiedomājama izšķērdība. Par iedzīvotājiem nepieciešamo informāciju tiek uzskatīta arī televīzijas programma, ko „Jelgavas Vēstnesis” pērk un publicē katru nedēļu. Lieki teikt, ka aģentūras vadītājs kā augsta līmeņa pašvaldības darbinieks piedalās domes iknedēļas sapulcēs, tādējādi šai „avīzei” pieejama informācija, kura parastam žurnālistam nav sasniedzama.

Ielaušanās reklāmas tirgū — graujoša „dāvana” Latvijas žurnālistikai

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) biedra Andra Rāviņa vadītā Jelgavas dome Latvijas žurnālistikai ir pasniegusi vēl vienu „dāvanu”, aizsākot praksi pašvaldības izdevumos pieņemt maksas sludinājumus un reklāmas. Pirmoreiz tā attiecīgus saistošos noteikumus pieņēma un reklāmas sāka izvietot 2007. gadā. Pēc „Zemgales Ziņu” protesta gan Ekonomikas, gan Tieslietu ministrija apstiprināja, ka šāda rīcība ir klajā pretrunā ar vairākiem normatīvajiem aktiem. Komerclikuma[ 7 ] 1.panta 2.daļa nosaka, ka „atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants, ir komercdarbība”. Saskaņā ar to par komercdarbību uzskatāma arī privātpersonu maksas sludinājumu un reklāmas publicēšana laikrakstā. Valsts pārvaldes iekārtas likuma[ 8 ] 88.panta 1.daļa nosaka vien atsevišķus izņēmuma gadījumus, kādos pašvaldība tiesīga veikt komercdarbību. Tā kā maksas sludinājumu un reklāmas publicēšanas pakalpojums neatbilst nevienam no šiem priekšnoteikumiem, pašvaldības to darīt nedrīkst.

Kādreizējais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) šiem atzinumiem piekrita un pieprasīja Jelgavas pašvaldības pretlikumīgo iejaukšanos reklāmas tirgū nekavējoties pārtraukt. Tas arī tika izdarīts, taču tikai uz laiku. Sagaidījusi sev izdevīgu politisko situāciju, Jelgavas dome līdzīgus noteikumus — „Jelgavas pilsētas pašvaldības aģentūras „Zemgales info” maksas pakalpojumi”[ 9 ] — pieņēma vēlreiz. Ekonomikas un Tieslietu ministrija atkārtoti atzina, ka normatīvajā regulējumā nekas nav mainījies un pašvaldības ar komercdarbību nodarboties nedrīkst. Savukārt A.Rāviņa partijas biedra Raimonda Vējoņa vadītā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pakonsultējusies ar Latvijas Pašvaldību savienību, nolēma vien aicināt pašvaldības publicēt tikai tādas reklāmas un sludinājumus, kuru saturs saistīts ar pašvaldību funkciju pildīšanu. Tas, vai privāta un komerciāla sludinājuma publicēšana pašvaldības laikrakstā nepamatoti neierobežo citu komersantu intereses, esot jākontrolē pašvaldībām pašām.

Tā kā reklāmas līdzās maksai par abonēšanu ir nozīmīgākais drukātās preses ieņēmumu avots, to apjomam sarūkot, vietējo laikrakstu pastāvēšana kļūst arvien apdraudētāka.



Lieki teikt, ka nekāda paškontrole nenotiek un pašvaldības izdevums publicē visdažādāko uzņēmēju — arī banku, logu ražotāju, riepu servisu, lombardu un pat alus tirgotāju — reklāmas. A.Rāviņa viedoklis — sludinājumu un paziņojumu publicēšana ir pilsētas iedzīvotāju interesēs[ 10 ].

Pērn, mainoties VARAM politiskajai vadībai, „Zemgales Ziņas” vērsās ministrijā vēlreiz. Pēc nepilnu triju mēnešu vilcināšanās šogad martā toreizējais VARAM valsts sekretārs Guntis Puķītis atbildes vēstulē pauda, ka ministrijai nav pamata uzskatīt par prettiesiskiem minētos saistošos noteikumus par reklāmu publicēšanu un pašvaldībai pašai esot jāvērtē, ko tā publicē. Taču ministrija piekrītot, ka alkohola tirdzniecības vietu, autoservisu, logu ražotņu un tamlīdzīgu komercuzņēmēju reklāmas nav publicējamas pašvaldības izdevumā, tāpēc pieprasījusi Jelgavas domei „ievērot normatīvo aktu prasības”. Šoreiz Jelgavas dome skaidri pasaka, ka VARAM norādes pat negrasās ņemt vērā, un piesauc Eiropas vietējo pašvaldību hartu, kas dodot „pašvaldībām pašām tiesības noteikt to pakalpojumu loku, kas nepieciešams vietējiem iedzīvotājiem”[ 11 ]. Pašlaik ministrija vēl domā, ko šādā situācijā darīt.

Tā kā „Jelgavas Vēstneša” tirāža ir 28 000 eksemplāru un tas bez maksas tiek ielikts katra jelgavnieka pastkastītē, pilnīgi skaidrs, ka tas vēlamās auditorijas sasniegšanai reklāmdevējiem ir daudz pievilcīgāks nekā pēc komerciāliem principiem strādājošais vietējais laikraksts „Zemgales Ziņas”, ko izdod SIA RPD un kura tirāža ir ap 5000 eksemplāru.

Jelgavā sākto praksi nu ir pārņēmušas arī citas pašvaldības. Tā kā reklāmas līdzās maksai par abonēšanu ir nozīmīgākais drukātās preses ieņēmumu avots, to apjomam sarūkot, vietējo laikrakstu pastāvēšana kļūs arvien apdraudētāka. Analoģijai var iedomāties „Latvijas Vēstnesi”, kuru Ministru kabinets kādu dienu nolemtu bez maksas likt katra Latvijas iedzīvotāja pastkastītē, piepildītu it kā objektīviem rakstiem par valstī notiekošo un dotu tajā neierobežotas iespējas reklāmdevējiem.

Latvijas situācija nav unikāla

2009. gadā Lielbritānijas parlamenta Kultūras, mediju un sporta komiteja rīkoja debates[ 12 ], lai analizētu aizvien kritiskāko situāciju britu vietējās preses tirgū. Vietējo laikrakstu īpašnieki debatēs norādīja, ka pašvaldību izdevējdarbība ne vien mazina to ieņēmumus, atņemot daļu reklāmas tirgus, bet arī negatīvi ietekmē iedzīvotāju motivāciju pirkt vietējo presi. Pētījumu firma „Enders Analysis” pārstāvji kritisko situāciju vietējo laikrakstu nišā raksturoja, prognozējot, ka tuvākajos piecos gados tiks slēgti līdz pat 50% visu 1300 vietējo laikrakstu Lielbritānijā, un tas nozīmē arī žurnālistikas vājināšanos, ko nevar novērst ne lokālās preses pārorientēšanās uz interneta vidi, ne izmaksu samazināšana. Turklāt Lielbritānijā atšķirībā no Latvijas likums arvien liek pašvaldībām daļu informācijas publicēt arī vietējos neatkarīgajos laikrakstos, tādējādi netiešā veidā tos finansiāli atbalstot.

Lielbritānijā Konservatīvo partija panāca izmaiņas pašvaldību likumā, kas ierobežoja vietējo varu izdevējdarbību, aizliedzot publicēt politiska satura rakstus.



Savukārt to, ka pašvaldību izdevējdarbība bieži tiek izmantota vietējās varas politiskajai propagandai, briti secināja jau pirms 20 gadiem. Kā 1991. gadā rakstīja Lielbritānijas vietējās žurnālistikas pētnieki Bobs Frenklins un Deivids Mērfijs, Lielbritānijas pašvaldības, kuru vadībā tolaik dominēja leiboristu politiķi, izpelnījās pārmetumus, ka tās izmanto savas „avīzes”, lai kritizētu valstī pie varas esošās Konservatīvo partijas veidoto politiku, un ka to saturs bieži vien nav saistīts ar pašvaldību darbu . Tā rezultātā 1986. un 1988. gadā Konservatīvo partija panāca izmaiņas pašvaldību likumā (Local Gowernment Act), kas ierobežoja vietējo varu izdevējdarbību, aizliedzot publicēt politiska satura rakstus.

Vēlētājus balsis pērk par viņu pašu naudu

Tikmēr Latvijā valsts amatpersonas nav uztraukusi vietējās preses dzīvotspēja un līdz ar to arī vietējās demokrātijas pastāvēšana. Par to liecina ne vien pašvaldību neierobežotās publicitātes akceptēšana, bet arī atbalsts Latvijas pasta piegādes tarifu ievērojamai celšanai, kas piespieda vietējos laikrakstus pārtraukt iznākšanu sestdienās. Bez viedokļu daudzveidības, kritiskas, analītiskas informācijas, ko pašvaldības izdevumā neatrast, acīmredzot var iemācīties iztikt, tāpēc grūti pārmest iedzīvotājiem, ka ekonomiski nebūt ne vieglā laikā viņi izvēlas nepirkt neatkarīgu informāciju vietējā laikrakstā un iztikt ar to, ko pašvaldība dod par velti. Lai gan faktiski tieši vietējie iedzīvotāji samaksā visdārgāk — viņu balsis tiek nopirktas, turklāt atšķirībā no pēdējām nacionālā mēroga pozitīvisma kampaņām nevis par politiķu naudu, bet par pašu iedzīvotāju nodokļos pašvaldībai atdoto.

Creative commons Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author
Tmp author
andris rubīns

Rakstiņš labs un doma pareiza, taču: (?????)
"Lieki teikt, ka aģentūras vadītājs kā augsta līmeņa pašvaldības darbinieks piedalās domes iknedēļas sapulcēs, tādējādi šai „avīzei” pieejama informācija, kura parastam žurnālistam nav sasniedzama."
Lasu un brīnos - likums mainīts vai kas cits? Nē, vēl joprojām pašvaldības sēdē drīkst piedalīties jebkurš interesents! Apspriede visaugstākajā līmenī? Nu un tad, ko tad tas priviliģētais izdevums pēc tam "stučī" par sarunātajiem otkatiem vai ko citu, pēc kā parasti ilgojas lapsas? Nē, to pašu oficiālo daļu un infu, ar kuru priecīgs būtu padalīties ar jebkuru žurnālistu jebkurš domes darbonis, arī sētnieces Maņas krustdēls. Tāpēc, cienījamā Evita, nepieciešams uzvilkt rozā čībiņas un aizšļūkt uz to Jelgavas domes sēdi, un arī jūsu izdevumam (cik saprotu, tad pārstāvat otru "neoficiālo" Jelgavas avīzi) būs tā informācija, "kas parastam žurnālistam nav iegūstama" (uch,kas par virpuļkrelli!).
Dauzīt (bišķiņ) jau tos katras pašvaldības mēnešrakstus vajag un dažus pat ļoti, un it īpaši pirms pašvaldību vēlēšanām, taču nepatīkami, ja to dara neprofesionālis, kas boksa cimdos mēģina ieaut savas maigās plezniņas...

Tmp author
Ruslans Antropovs

Labs raksts, sen tāds ir prasījies. Es nevaru saprast tikai vienu, kāpēc pašvaldības neņem vērā kritiku. Tās taču ir bezmaksas rekomendācijas, ko un kur labot un vienlaicīgi gūstot iedzīvotāju atbalstu nākošās vēlēšanās.
Nāk prātā tikai viena doma, ka pašvaldību vadītāji ir pārliecināti, ka vēlēšanās viņiem nekas nedraud un viņi kārtējo reizi būs ievēlēti pašvaldību Domēs.

Saistītie raksti