Atslēgvārdi:

Nav tāda politiķa Putins (intervija ar Jeļenu Tregubovu) 8

Trakākais nav tas, ka Krievijā ir grūti uzzināt taisnību, trakākais ir tas, ka cilvēki vairs negrib neko zināt. Par to, ka mēs stāvam uz autoritārisma sliekšņa. Grāmatā, kuras pārdošana tika aizliegta pirms Krievijas parlamenta vēlēšanām, ilggadējā Kremļa korespondente Jeļena Tregubova atklāti runā par savas valsts politikas aizkulisēm.

Iesaki citiem:

Savā grāmatā pērnā gada nogalē Jūs ļoti atklāti aprakstījāt Kremļa politiku, nežēlojot nevienu un jo īpaši Putinu. Kādas atsauksmes esat saņēmusi pēc grāmatas iznākšanas?

Pirmkārt, jau tūlīt pēc grāmatas iznākšanas 1.novembrī mani atlaida no avīzes „Kommersant”. Preses ministrs Mihails Ļesins esot teicis, ka ar šo grāmatu esmu parakstījusi sev vilka pasi. Man teica: “Kamēr Ļesins būs preses ministrs, tu neatradīsi šeit darbu žurnālistikā.” Paskatīsimies. Pagaidām kolēģi neizrāda pilnīgu paklausību Ļesinam, jo mani aicināja darbā gan “Novaja gazeta”, gan vēl daži laikraksti, tādi disidentiski izdevumi.

Kas attiecas uz Kremli – man stāstīja, ka bijusi ļoti nervoza reakcija tiem personāžiem, kas pieminēti grāmatā. Pats smieklīgākais – visiem par sevi lasīt ir nepatīkami, bet, ka otram ir iesperts un taisnība uzrakstīta, tas ir patīkami. Leonīds Parfjonovs, kura veidoto interviju ar mani noņēma no ētera, un tādēļ radās milzīgs skandāls, ka Kremlis cenzē raidījumu Namedņi, man pastāstīja, ka tas pats Ļesins esot viņam atzinies: „Tas, kas par mani tur uzrakstīts, ir taisnība no sākuma līdz beigām. Kā viņa maita visu to ir atcerējusies? No tā es izdaru secinājumu, ka arī par visiem pārējiem uzrakstītais ir taisnība”.


Bet kāda reakcija bija, piemēram, Vološinam, Čubaisam, Ņemcovam un citiem galvenajiem varoņiem?

Domāju, ka Aleksandrs Vološins grāmatu ir izlasījis, to es secinu pēc tā, ka viņš man vairs nezvana.

Anatolija Čubaisa reakcija man ļoti patika – viņš maniem kolēģiem pateica, ka tā arī neesot sapratis, vai ir pieskaitīts pie digeriem vai mutantiem, bet grāmata ir ļoti godīga. Rakstot es centos nevienu nenomelnot, bet uzrakstīt godīgi, kā es uztvēru šos cilvēkus tajā vai citā dzīves situācijā. Tāpēc arī Čubaisa figūra sanākusi neviennozīmīga – uzrakstīju, ka šo cilvēku ļoti cienīju un uzskatīju par tādu kā mesiju, kurš patiešām grib reformēt valsti, bet pēc tam sapratu, ka arī viņš diemžēl ir inficējies ar šo varas slimību, iemīlējies Vladimirā Putinā, līdz ar to atsakoties no liberālajām idejām.

Es uzskatu, ka labējie priekšvēlēšanu laikā rīkojās ļoti negodīgi un muļķīgi. Viņiem bija vienošanās ar Kremli – viņi kritizēja Putinu, bet līdz zināmai robežai, tik daudz, cik viņiem to atļāva. Viņi neaizstāvēja Mihailu Hodorkovski tā, kā būtu varējuši to darīt. Tā bija ne tikai nodevība savu vēlētāju priekšā, bet arī tehnoloģiska priekšvēlēšanu kļūda, jo šis bija tas retais brīdis politikā, kad godīgums būtu bijis izdevīgs. Rezultātā viņi netika domē, jo vēlētāji neredzēja, ka viņi aizstāvētu liberālās intereses un brīvības.


Kad Jūs atbrīvoja no darba, ko Jums paskaidroja? Un kāpēc NTV neparādīja sižetu par Jūsu grāmatu? Vai abos šajos gadījumos tika dots norādījums no augšas?

Es nezinu tos apstākļus, kas pamudināja manu bijušo galveno redaktoru atbrīvot mani no darba, jo viņš man pat nepiezvanīja. Man tika atsūtīta telegramma ar draudiem atlaist, ja es neiesniegšu kaut kādus dokumentus par maniem kavējumiem, kaut gan bijām vienojušies, ka es ņemu radošo atvaļinājumu.

Par neparādīto sižetu NTV zinu tikai oficiālo versiju, ka NTV ģenerāldirektors Nikolajs Senkevičs aizliedza to jau pēc tam, kad raidījums tika parādīts Krievijas tālajos austrumos. Sanāk, ka ar šo žestu mūsu cenzori uzspļāva turienes cilvēkiem – viņi tur ir vienkārši lopi, kuriem var rādīt visu, bet lūk Maskavā to rādīt nedrīkst. Nezinu, kas pamudināja Senkēviču noņemt no ētera šo sižetu. Varbūt zvans no Kremļa, kā tas pēdējā laikā ļoti bieži notiek. Es zinu, ka šī telefonu kārtība būtībā ir atjaunojusies visos Maskavas laikrakstos, kad Kremļa preses sekretārs Aleksejs Gromovs zvana un Putina vai savā vārdā prasa noņemt to vai citu rakstu. Praktiski nav jau vairs vairāk tādu galveno redaktoru, kas varētu atteikties to darīt.


Savā grāmatā Jūs rakstāt, kā pēc Putina nākšanas pie varas presei tika piegriezts skābeklis. Vai šī žņaugšana turpinās, jeb nav jau vairs, ko žņaugt?

Tas, ka mana grāmata tomēr iznāca, ka tā ir pārdota jau 140 000 eksemplāros, tas, ka es pagaidām vēl esmu brīvībā un pagaidām esmu Maskavā, neesmu izsūtīta, liecina, ka diktatūra vēl nav sasniegusi savu apogeju. Bet tendence jau ir skaidra. Ir atjaunojusies šī padomju laiku prakse, kad jebkuram galvenajam redaktoram var piezvanīt preses ministrs vai Putina preses sekretārs un pieprasīt noņemt to vai citu materiālu, jeb izcenzēt to par labu Kremlim. Viņi jebkurā brīdī var atņemt akreditāciju nevēlamam žurnālistam, kurš atsakās slavēt Putinu un bučot viņu visās vietās. Visbriesmīgākais, ka daudzi žurnālisti ar to jau ir samierinājušies un nepretojas. Tāpēc manas grāmatas mērķis bija tieši pamodināt savus kolēģus.


Godīgi sakot, lasot šo grāmatu, es brīnījos, ka vēl neesat izsūtīta.

Domāju, ka līdz prezidenta vēlēšanām, kad Putins atkārtoti tiks ievēlēts par prezidentu, man nekas nedraud. Kas būs pēc tam, kā es pēc vēlēšanām nodrošināšu savas ģimenes drošību, es vēl nezinu. Esmu runājusi ar saviem draugiem uzņēmējiem un cilvēkiem varas struktūrās par to, vai man ir vērts ņemt miesassargu. Bet viņi saka, ja būs vēlēšanās, mani dabūs rokās jebkurā gadījumā. To pierāda arī deputāta Sergeja Jušenkova slepkavība – viņam bija imunitāte, miesassargs, bet viņu tik un tā nošāva. Redziet, ja cilvēki sāk izmantot represīvas metodes, ja valsts nostājusies uz šī ceļa, nav nekādas garantijas, ka tā apstāsies. Un te es lieku vienādības zīmi starp noziedzību un mūsu tā saucamo tiesu sistēmu, kas ir kļuvusi par represiju instrumentu, kuru var izmantot pret nevēlamiem politiķiem, nevēlamiem biznesmeņiem, kā tas šobrīd notiek ar Hodorkovski. Ja Jušenkovu nošāva, ja Hodorkovski apcietināja, nav nekādas garantijas, ka Tregubovu atstās mierā. Tajā pat laikā es domāju – ja es noklusētu un neuzrakstītu šo grāmatu, es būtu vēl lielākās briesmās, turklāt kāda jēga klusēt un samierināties ar to, ka tev aizliedz strādāt savā profesijā, jo politiskā žurnālistika šeit būtībā ir aizliegta. Žurnālisti, kas tagad strādā Kremlī, būtībā taisa Kremļa tēlu un tā jau vairs nav žurnālistika. Es negribu, ka mēs atgriežamies tajos laikos, kuros dzīvoja mūsu vecāki, kad virtuvē varēja runāt, bet skaļi neviens pateikt neko nevarēja. Tā būtu nodevība pret manu mammu, manu tēvu, kuri visu mūžu nodzīvoja tajā briesmīgajā režīmā.


Cik lielā mērā cilvēkiem tagad ir iespējams gūt objektīvu informāciju par politiskajiem procesiem valstī?

Sabiedrības aktīvākajai daļai vienmēr ir iespējams gūt šādu informāciju internetā. Pasaule ir izmainījusies un komunistiskais režīms, kāds tas bija kādreiz, vairs nav iespējams. Pilnībā nogriezt visus informācijas kanālus vairs nevar. Tajā pat laikā liela sabiedrības daļa atrodas agresīvā apātijā. Pēdējo gadu laikā šie cilvēki ir pārbaroti ar propagandu, jo visus šos gadus TV ziņas ir kā Brežņeva laikā – viss par Viņu un vēl tikai laika ziņas. Vakar, piemēram, galvenā ziņa bija Irinas Hakamadas drosmīgais paziņojums, ka viņa grib cilvēkiem izstāstīt taisnību par notikumiem Dubrovkā, par šo terora aktu, kad specdienesti pēc Putina pavēles pielietoja spēku un ar gāzi noindēja daudzus ķīlniekus izrādes Nord – Ost skatītājus. Tas bija galvenais dienas notikums, bet, ieslēdzot ziņas, par to neizskanēja neviens vārds. Toties tika parādītas kādas piecas apnicīgas Putina tikšanās, kur viņš smaida, spiež roku, kaut ko apbalvo, saka kareivīgus paziņojumus utt. Lūk, tāda ir mūsu realitāte. Protams, cilvēki no tā jau ir noguruši, vairs neskatās televizoru, cilvēki jau saka – atšujieties no mums, mēs nobalsosim par ko vien vajag, kā padomju laikā ar atbalstu 99,9 %, tikai lieciet mūs mierā. Trakākais nav tas, ka ir grūti uzzināt taisnību, trakākais ir tas, ka cilvēki vairs negrib neko zināt. Tāpēc es savu grāmatu uzrakstīju tādā pseidodzeltenajā stilā. Es mēģināju lauzt to ārkārtīgi gudro runas stilu, kādā žurnālisti uzrunā cilvēkus – lai mani sadzirdētu tie, kas politiskā ziņā ir daudzkārt izvaroti un ir pilnīgā apātijā. Viņus vairāk nekas neinteresē un viņi nevienam netic, tāpēc lasa detektīvus Mariņinas stilā. Tāpēc es nolēmu uzrakstīt tādā vieglā stilā, bet lai pastāstītu cilvēkiem svarīgas lietas. Par to, ka mēs stāvam uz autoritārisma sliekšņa un, ka valstī ir atcelti tie demokrātijas sasniegumi un brīvības, kas bija Borisa Jeļcina laikā.


Jums bija iespēja strādāt gan Jeļcina, gan Putina laikā un ir iespēja salīdzināt. Kur ir galvenās atšķirības?

Pirmkārt, jau personības mērogs ir nesalīdzināms. Jeļcins bija harizmātisks, ļoti atvērts cilvēks, talantīgs publisks politiķis. Viņa traģēdija ir tā, ka reformas netika pabeigtas līdz galam, bet tas, ko viņš izdarīja valstij, ir nenovērtējami.

Pirms jaunā gada biju iegājusi vienā baznīcā. Un kā jūs domājāt, par ko runāja mācītājs? Par to, ka tās brīvības, kuras Jeļcins uzdāvināja cilvēkiem, tajā skaitā ticīgajiem, ir apdraudētas. Reģionos, piemēram, minot dažādus ieganstus, tiek slēgtas daudzas citu konfesiju baznīcas. Kad tas notiek ar ieganstu nepieļaut NATO virzīšanos uz austrumiem, kā to vienreiz nodēvēja mūsu patriarhs, tad tā patiesībā jau ir kristiešu vajāšana. Saprotiet, ne tikai kaut kādi atkritēji žurnālisti jūt, ka situācija pasliktinās.

Jeļcins savā laikā neuzdrīkstējās aizskart nevienu žurnālistu, kur nu vēl slēgt kādu izdevumu. Kāpēc Putins katastrofāli baidās no brīvas preses?! Protams, tas saistīts ar viņa profesiju, viņu tā audzināja. Jebkuram VDK darbiniekam jebkurš neatkarīgais žurnālists ir ienaidnieka rupors, rietumu propaganda. Jā, Putinu kaut kādā ziņā ir izkropļojusi viņa profesija, bet acīmredzot ir problēma arī personības mērogos. Cilvēks vienkārši netic sev kā publiskam politiķim, viņš saprot, ka uz Jeļcina fona ir neapdāvināts politiķis. Viņš ir auksts, viņš nemāk just līdzi, nemāk uzrunāt lielu auditoriju. Kad viņš sēž aci pret aci, viņš tevi vervē. Viņš atspoguļo tavu mīmiku, viņš liek saprast, ka ir tieši tāds pats kā tu, ka viņš tevi lieliski saprot, ka ir gudrs, izglītots. Un kad tu izej no telpas, saproti, ka tā bijusi tāda kā migla, kas tagad jāizklīdina. Jā, viņam to mācīja – vervēt cilvēkus un atstāt labu iespaidu. Bet kā politiķis viņš neeksistē. Nav tāda politiķa Putins. Viņš ļoti labi zina, kādā veidā uzvarēja prezidenta vēlēšanās. Pateicoties karam Čečenijā, pateicoties kareivīgiem paziņojumiem, pateicoties totālai cenzūrai televīzijā. Acīmredzot šis piemērs viņam tā iesēdies galvā, ka viņš vairs netic, ka varētu uzvarēt vēlēšanās vēlreiz, ja būtu brīva prese.


Visas pārmaiņas, kas notikušas pēc prezidentu maiņas, ir radījusi administrācija jeb viens cilvēks?

Pēc maniem iespaidiem ierēdņi, kas nav personības, ļoti ātri uztver to strāvojumu, kas nāk no Putina, un viņiem pat nevajag neko paskaidrot. Ka tas nāk no Putina – pievilkt skrūves presei, pielietot represīvas metodes pret iespējamajiem, virtuālajiem pretiniekiem kā Hodorkovskis, nav ne mazāko šaubu. To mītu par labo caru un sliktajiem bajāriem ir jāaizmirst. Putinam nav neviena attaisnojuma, kas varēja būt Jeļcinam. Par Jeļcinu runāja, ka viņš ir slims, ka ieņēmis pār mēru un tāpēc nezina, ko dara apkārtējie. Piedodiet, Putins ir jauns, vesels, darboties spējīgs vecis ar veselu saprātu. Turklāt vēl nedzer. Ar ko viņš var attaisnoties par to, kas notiek valstī? Par to, ka viņš simtprocentīgi zina, kas notiek ar presi, esmu pilnīgi pārliecināta. Tāpat par to, ka tas viss nāk no viņa.


Savā grāmatā Jūs aizskarat arī jautājumu par nesaprotamo Krievijas ārpolitiku. Par to, ka Krievijai vairāk rūp labas attiecības ar valstīm, kur pastāv apšaubāmi režīmi, nekā ar demokrātiskajiem rietumiem. Vai Jums izdevās saprast, kādēļ tā?

Skaidrs, ka visa pēcpadomju diplomātija veidojās tieši pēc tiem pašiem principiem kā padomju diplomātija – rietumvalstu šantāža, izmantojot draudzību ar valstīm teroristēm, kuras ir kā tādi augoņi civilizētajai pasaulei. Un vienmēr rietumiem tika teikts – skatieties, ja slikti ar mums runāsiet, ja naudu nedosiet, tad kā jūs varēsiet ietekmēt Ziemeļkoreju, Irāku?

Kas attiecas uz pēdējo gadu izmaiņām Putina ārpolitikā, kad viņš aktīvi sāka draudzēties ar ASV – man šķiet, ka šīs izmaiņas nav dziļas. Pie mūsu ārpolitikas stūres palikuši tie paši cilvēki, kas agrāk. Baidos, ka tas ir tikai ļoti pragmatisks un cinisks Putina lēmums, proti, šobrīd viņam tas ir izdevīgi. Izdevīgi, ka ASV piever acis uz pilnīgi nelikumīgo karu Čečenijā, uz to, ka pie mums valstī praktiski likvidēta preses brīvība, uz to, ka mums atjaunojusies politiskā vajāšana un parādījušies politiskie emigranti. Visu to Putins ir ieguvis apmaiņā pret atteikšanos atbalstīt teroristus Irākas kampaņas laikā un aktīvi atbalstot ASV. Ja pēc kāda laika radīsies domstarpības, ja rietumi atkal atcerēsies par Čečeniju, ja mēģinās norādīt Putinam, ka viņš ir ievēlēts par prezidentu valstī, kur nav neviena no valsts neatkarīga TV kanāla, ka tā nav demokrātija, baidos, ka Putins aizmirsīs par draudzību ar rietumiem. Nostāsies agresīvas aizsardzības pozā kā tas bija pie padomju varas, un agresija izpaudīsies tieši tādā pašā veidā.

Kremlī, piemēram, ārpolitikas lietas virza tas pats Sergejs Prihodjko kurš bija arī pie Jeļcina, un kura laikā bija tās nepieklājīgās kampaņas pret Baltijas valstīm, tajā skaitā pret Latviju. Es atceros, kad 1997. un 1998.gadā notika šī šantāža, spiediens, propaganda, mums žurnālistiem no laikraksta „Ruskij teļegraf” tas bija tik pretīgi, ka mēs, protestējot pret to, gājām uz tuvākajiem veikaliem un sākām izpirkt Latvijas šprotes, un bijām ārkārtīgi lepni ar to. Tā, protams, ir tikai smieklīga epizode, kas diemžēl neiegāja manā grāmatā un ko es tagad ļoti nožēloju, jo tādas cilvēcīgas epizodes vēl spilgtāk raksturo, cik grūti ir salauzt propagandas kampaņu.


Jūs teicāt, ka pēc pirmā pārmetuma Putins var nostāties agresīvā aizsardzības pozā kā padomju gados. Kā tad Rietumiem būtu jārīkojas? Izteikt šos aizrādījumus vai pagaidīt, kamēr krievi paši tiek galā ar savām problēmām?

Vai pagaidīt, kamēr Putins pārvēršas par otro Sadamu Huseinu?! Ir divi varianti. Rietumi diezgan ilgi gaidīja, kamēr boļševiki, kas sagrāba varu, paši tiks skaidrībā ar savām problēmām. Tas noveda pie gandrīz gadsimtu ilgās diktatūras, kas šeit bija ar politiskajām slepkavībām un noziedzīgo režīmu. Šādi režīmi sākumā sāk apdraudēt apkārtējās valstis un pēc tam visu civilizēto pasauli. Ko darīt, kad jums ir augonis? Gaidīt, kamēr tas pārņems visu kāju un beigās to vajadzēs amputēt, jeb uzšķērst un iesmērēt ar „zeļonku”? Problēmu noklusēšana ir tikai to palielināšana. Tagad rietumi pēc strausa principa nereaģē uz atklātiem cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā – varbūt tas mūs neskars. Draugi, skars un vēl kā, ar vēl pamatīgāku bomi nekā pagājušajā gadsimtā. Šī ir lielvalsts ar atomieročiem. Valsts, kurā nav demokrātijas un pie varas nāk pilnīgi „atsaldētie”, kas domē var pateikt frāzi “Krieviju krieviem”, ir ļoti bīstama, jo kāds savus „vaļinkus” uz palaišanas sistēmas tomēr uzliks.


Vai daudzus cilvēkus uztrauc tas, kāda demokrātija tagad izveidojusies Krievijā?

Kas ir demokrātija? Demokrātija skaitās vairākuma valdība, kā vairākums nobalsos brīvās vēlēšanās. Vai var uzskatīt notikušās domes vēlēšanas un gaidāmās prezidenta vēlēšanas par brīvām? Es domāju, ka nē, jo galvenais sabiedrības zombēšanas instruments ir televīzija. Visas televīzijas atrodas totālā valsts kontrolē. Pilnīga televīzijas cenzūra. Neviens, kas kritizēs Putinu, nedabūs pietiekamu laiku televīzijā pat par naudu. Vai te var runāt par demokrātiju?

Vai tas uztrauc cilvēkus? Ļoti daudzus tas uztrauc. Pēc grāmatas izdošanas man zvanīja daudzi uzņēmēji, kas teica – mēs jums pilnīgi piekrītam, bet mēs to publiski neteiksim. Kad runājam par viņu plāniem, viņi saka, ka nav varoņi kā Miša Hodorkovskis un tāpēc nodarbojas ar naudas izvešanu. Viņi gatavojas tam, ka Hodorkovskis, diemžēl, nebūs pēdējais. Tiklīdz viņiem sāks “braukt augumā”, viņi ir gatavi atstāt valsti. Un tie ir uzņēmēji, kuru kompānijas veido ievērojamu procentu no valsts iekšzemes kopprodukta. Tas nozīmē, ka notiks milzīga finansu kapitāla aiziešana no valsts, tas nozīmē milzīgu uzņēmēju neticību valstij, tas nozīmē, ka Putinam jāaizmirst par investīcijām, ja jau pašmāju uzņēmēji gatavojas laisties lapās. Kāds vājprātīgs rietumu uzņēmējs tādā situācijā būs gatavas investēt šajā valstī? Biznesmeņi šobrīd atrodas tādās nepatīkamās gaidās – kurš būs nākamais.


Prezidenta vēlēšanu kampaņa notiks pēc tāda paša scenārija kā parlamenta vēlēšanas?

Protams. Nekas nemainīsies. Jau tagad Putins ir visos TV kanālos, katrā ziņu izlaidumā trīs četras reizes. Es runāju ar cilvēkiem, kas tagad veido Irinas Hakamadas priekšvēlēšanu kampaņu. Viņi pat par naudu kā reklāmu nevarēja ievietot laikrakstos to Hakamadas kritisko vēstuli Putinam, kurā runāja par briesmīgo terora aktu Dubrovkā. Tikai divi laikraksti uzdrošinājās šo vēstuli nopublicēt, un tikai par naudu kā reklāmu. Laikraksti vienkārši baidās no Kremļa. Tā ir pilnīga cenzūra.


Pirms domes vēlēšanām daudzi politiķi atcerējās par Latviju un krievvalodīgajiem. Latvijai tika veltīts daudz kritisku un pat nepieklājīgu vārdu. Ko var gaidīt no šīs priekšvēlēšanu kampaņas?

Labāk viņi būtu padomājuši par armēņu, gruzīnu, azerbaidžāņu, tā saukto Kaukāziešu izskata cilvēku tiesībām Maskavā. Nedēļu pirms parlamenta vēlēšanām ar represīvām metodēm no šejienes masveidīgi tika izsviesti cilvēki, kam ir melni mati un tumša ādas krāsa. Cilvēki, kas šeit nodarbojas ar legālu biznesu, bija neizpratnē. Milicijas darbinieki cilvēku acu priekšā vienkārši plēsa reģistrācijas, un lika 24 stundu laikā aizvākties no pilsētas. Tā vietā, lai domātu par šaušalīgajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā, par tām nacionālajām problēmām, kas ir mūsu valstī, mēs nez kādēļ vienmēr lienam svešā dārzā, tiek meklēts ārējais ienaidnieks. Tagad man kauns skatīties uz to domes sastāvu, kuru ir ievēlējusi mana tauta. Tur ir tādi cilvēki kā Ragozins, cilvēki, kas atļāvušies atklātus antisemītiskus izteicienus. Tikmēr atsevišķi politiķi, runājot par Hodorkovski, saka – bet ietupināja taču ebreju, lai arī sēž. Lūk, tāda ir mana valsts.


Prezidenta vēlēšanās Putins tagad nonācis vienā kompānijā ar Žirinovska apsargu Oļegu Mališkinu un Sergeju Mironovu, kurš iet uz vēlēšanām, bet aicina balsot par Putinu – tas viss izskatās diezgan komiski un nenopietni.

Jūs turpināt spriest par Putinu un Kremļa politiku pēc pieklājības priekšstatiem, kas attiecībā uz viņiem ir novecojuši. Šiem cilvēkiem jau sen neinteresē pieklājība. Tikko nācis pie varas, Putins novāca savus ienaidniekus, proti, Vladimiru Gusinski, preses magnātu kurš atbalstīja konkurentus. Pēc tam izrēķinājās ar cilvēku, kas viņu radīja – ar Borisu Berezovski, savu draugu. Bet tagad cietumā nonācis tikai hipotētiski iespējamais konkurents vai konkurenta sponsors kaut kādās vēlēšanās tālā nākotnē. Tas taču ir kā mācību grāmatās, tieši tas pats ceļš, kādu gāja Staļins, veidojot diktatūru. Ja šos cilvēkus četru gadu laikā ne reizi nav uztraukusi pieklājība, tad kāpēc domājat, ka tagad viņus uztrauks, ka par Putina konkurentiem uzstājas kaut kādi klauni, nevis reāli kandidāti. Šos cilvēkus interesē efektivitāte. Paņēma un norāva visiem galvas, paņēma un aizslaucīja visus konkurentus.

Jā, un šajā sakarā, tas, ka Irina Hakamada ir izvirzījusi savu kandidatūru un sākusi kritizēt Putinu, gala rezultātā, diemžēl, izrādīsies izdevīgi Putinam. Jo viņš varēs teikt, ka ir bijis viens nopietns konkurents. Rādīs rietumiem – redziet mums bija brīvas vēlēšanas, bija demokrātiskās opozīcijas pārstāve, jā, viņa neuzvarēja, bet mēs taču viņu nenogalinājām, neiesēdinājām, viņa varēja brīvi aģitēt. Tā visa atkal būs tikai demokrātijas ilūzija.


Bet kāda ir Hakamadas loma? Vai viņa iet uz vēlēšanām pēc Kremļa lūguma, jeb tā ir viņas pašas iniciatīva?

Kā zināt, Hakamdu atklāti ir atbalstījis viens no Hodorkovska tuvākajiem līdzgaitniekiem Leonīds Ņevzļins, kurš brīvībā ir pateicoties tikai tam, ka laikus palika Izraēlā un palūdza Izraēlas pilsonību. Viņš jau ir paziņojis, ka sponsorēs viņas kampaņu. Tagad nav svarīgi, vai Kremlis ir lūdzis Hakamdu piedalīties šajās vēlēšanās – svarīgi ir, kas notiks pēc vēlēšanām. Svarīgi ir, kā uz to skatīsies rietumvalstis, vai turpinās izlikties, ka Krievijā viss ir kārtībā ar demokrātiju, vai turpinās klusēt, kad šeit likvidēs neatkarīgus masu informācijas līdzekļus. Tas, ka prezidenta vēlēšanas ir vienkārši šovs ar iepriekš zināmu rezultātu, te nevienam šaubas vairs nerada.


Putins vairākkārtīgi ir teicis, ka neies uz trešo prezidenta pilnvaru termiņu. Vai Jūs tam ticat, vai pieļaujat, ka pēc neskaitāmiem darba kolektīvu lūgumiem viņš paliks amatā arī pēc 2008.gada?

Mums taču jau ir bijuši piemēri ar Vidusāzijas valstīm, kur cilvēki kļuvuši par prezidentiem uz mūžu. Iespējams, Putinam iepatiksies tāds variants. Redziet, valstī, kur ir likvidēta augšpalāta, kur dome ir izveidota pateicoties cenzūrai, propagandai un pilnībā pakļaujas prezidentam un kur nav vārda brīvības, kas vēl var patraucēt Putinam palikt uz vēl vienu termiņu. Es neredzu tādus šķēršļus. Varbūt sirdsapziņa viņā pamodīsies, jeb demokrāta principi? Jācer, ka tā notiks.


Putina rokās ir milzīga vara. Pēc Jūsu domām, kā viņš šo varu izmantos un kā tas ietekmēs demokrātijas attīstību Krievijā?

Kā viņš šo varu izmantos jau ir pilnīgi skaidrs. Viņš ir izvēlējies Staļina ceļu – izrēķināšanās ar ienaidniekiem, tad sabiedrotajiem un pēc tam iespējamajiem konkurentiem. Izrēķināšanās notiek, izmantojot represīvās metodes. Valstī atkal ir atjaunojušās politiskās slepkavības. Pēdējo divu gadu laikā ir notikušas divu opozīcijas partijas līderu slepkavības. Viens pēc otra nogalināti Vladimirs Golovļovs un Jušenkovs, cilvēki, kas vadīja partiju „Liberālā Krievija”, vienīgo partiju, kas bija ļoti asā opozīcijā Putinam. Kā tālāk attīstīsies notikumi, bail pat domāt.

Iesaki citiem:
Creative commons CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kants Janeks, filozofs -psihologisks . - janeks7@apollo.lv 26.08.2007 03:05

Ja dumaju sto putin eta rasija,u nevo net muskolov no xrabrast xvataet,lisij no eto patamu sto takaja moda lisij bond.Putin ja mnogo paķeral at vašova bivšova pasla,on menja abakral i xaķel ubiķ s evrejami katorix adobrjala asv i latvij policija aizpute učastak 2005 gadu,------------maja nastojasja familja. pizelis ramanovs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Staļins 02.02.2004 21:36
Lai varētu pilnīgāk izprast Tregubovas kundzi,der iepazīt arī viņas skandalozi slaveno grāmatu.Šīs grāmatas fragmenti ir atrodami šeit:http://www.compromat.ru/main/top50/bkd/mutantsha.htm

Domāju ka viņa ir neviennozīmīgi vērtējama personība-un šīs personības atspulgs lielā mērā ietekmē politiskās kolīzijas,kas saistītas ar viņas vārdu.No vienas puses ,mums ir patīkami un noderīgi,ka Krievijā ir mūsu atbalstītāji,kas vajadzīgajā brīdī spēs pat izpirkt mūsu šprotes veikalos:)).No otras puses-viņas intervija un grāmata liek domāt ,ka viņa vairāk izpaužas emocionāli,nevis intelektuāli.Dažādu Krievijas valstvīru vērtējumi ir kritiski vērtējami.

Tomēr ,šī intervija tieši tāpēc var dot savu devumu ,lai izprastu,kas notiek TUR-aiz austrumu robežām,tajās neizmērojamās tālēs.Piemēram ,kāda ir Putina personība,kā tas var ietekmēt austrumu kaimiņa rīcību.Piemēram,Putins ir politiķis ,kas darbojas no spēka pozīcijām,tāds kas gatavs uz izlēmīgu rīcību,tāds ,kas var neapstāties pretinieku draudu priekšā-bet ir gatavs izmantot savā rīcībā esošos spēkus.Un tas nozīmē gatavību izmantot pat kodolieročus-,tikpat lielu gatavību kāda ir potenciālajiem pretiniekiem-ASV.Ko tas nozīmē?To ,ka šī Krievija nav Jeļcina laika Krievija..Protams ,ka mums tādu kaimiņu der uzmanīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

redakcija 02.02.2004 19:40
Pie žurnālistes Jeļenas Tregubovas dzīvokļa durvīm 2.februārī noticis sprādziens, kurā viņa nav cietusi, taču novērtējusi to kā iespējamu atentāta mēģinājumu. Piedāvājam sīkāku informāciju par šo notikumu:
http://www.lenta.ru/russia/2004/02/02/bomb/



Автора "Баек кремлевского диггера" попытались взорвать



В понедельник была взорвана бомба у дверей квартиры журналистки Елены Трегубовой, которая получила известность как автор книги "Байки кремлевского диггера". Взрыв произошел около 14:00 на лестничной площадке дома по Гнездниковскому переулку, где живет журналистка. В интервью радиостанции "Эхо Москвы" Трегубова не исключила, что речь идет о спланированном покушении на нее.

Поскольку в том же доме находится опорный пункт милиции, его сотрудники прибыли на место взрыва немедленно. Источник в московском управлении по делам ГО и ЧС сообщил агентству РИА "Новости", что в результате взрыва никто не пострадал. По словам источника, бомба представляла собой самодельное взрывное устройство небольшой мощности.

"Байки кремлевского диггера" вышли в серии "Трэш-коллекция" издательства Ad Marginem в 2003 году. В книге идет речь о секретах администрации президента России времен конца президентсого срока Бориса Ельцина и начала срока Владимира Путина. В 1997-2001 годах Трегубова работала кремлевским обозревателем "Русского телеграфа", "Известий" и "Коммерсанта".

В ноябре прошлого года возник скандал, связанный с запретом сюжета о Трегубовой и ее книге на НТВ. Этот сюжет успел выйти в программе "Намедни" только в рамках вещания на Дальний Восток, после чего генеральный директор телеканала Николай Сенкевич снял его с эфира. Сенкевич объяснил свое решение следующим образом: "НТВ не отхожее место, где есть место хамству и пошлости. Заниматься бесплатным пиаром столь сомнительных произведений совершенно не хочется".

В ответ Союз журналистов России обратился к генпрокурору РФ Владимиру Устинову с просьбой рассмотреть вопрос о возбуждении против Сенкевича уголовного дела по статье "Воспрепятствование законной профессиональной деятельности журналиста".


http://www.echomsk.ru/

Взрыв у дверей квартиры Елены Трегубовой – это хулиганская выходка.


Так прокомментировали сегодняшнее происшествие в центре Москвы представители правоохранительных органов. Напомню, взрыв прогремел около 2-х часов дня непосредственно у двери квартиры, где проживает автор книги "Байки кремлёвского диггера". В интервью нашей радиостанции Елена Трегубова не исключила, что взрыв можно рассматривать, как теракт, направленный против неё.
http://www.gazeta.ru/firstplace.shtml

«Я думаю, что взорвать хотели меня», – заявила «Газете.Ru» журналистка Елена Трегубова, автор книги «Байки кремлевского диггера». От смерти ее спасла привычка везде всегда опаздывать.



В понедельник около 14.00 в центре Москвы произошел взрыв. Взрывное устройство сработало в доме № 10 по Гнездниковскому переулку. Свидетели утверждают, что бомба была заложена рядом с квартирой, в которой живет известная журналистка Елена Трегубова – автор скандальной книги «Байки кремлевского диггера».

Как сообщает «Эхо Москвы», в том же доме находится опорный пункт милиции. И поэтому его сотрудники немедленно прибыли на место происшествия. Всем жильцам было запрещено выходить из своих квартир. В течение получаса движение по Тверской улице в сторону области было перекрыто.

В ГУВД Москвы «Газете.Ru» не подтвердили, что взрыв произошел у дверей квартиры Трегубовой. «От взрыва никто не пострадал. Дверь квартиры, у которой произошел взрыв, деформирована и частично повреждена. В данной квартире никто не проживал», – сообщил сотрудник Управления информации и общественных связей ГУВД Москвы Кирилл Герасименко.

Сейчас сотрудники столичной милиции «проводят оперативно-разыскные мероприятия для выявления лиц, причастных к происшествию». На месте также работают сотрудники ФСБ и МЧС.

В ГО и ЧС Москвы «Газете.Ru» сообщили, что безоболочное взрывное устройство небольшой мощности (около 100 граммов в тротиловом эквиваленте) сработало предположительно у 222-й квартиры. «Особых разрушений на лестничной площадке нет, взрывом испортило только наличник двери, – рассказали спасатели. – Тем не менее на месте происшествия работают специалисты поисково-спасательного и инженерно-саперного отрядов».

Как рассказала корреспонденту «Газеты.Ru» сама Елена Трегубова, взрыв произошел прямо у дверей ее квартиры примерно в 13.55.

«Я должна была выходить в это время на улицу, но по своей вечной привычке опаздывать не вышла. Стояла у зеркала, прихорашивалась последние секунды – потому что уже позвонили снизу и сказали, что такси, которое я заказывала, приехало. Вот это самое противное – значит, видимо, прослушивали телефон». По ее словам, железная дверь ее квартиры не повреждена, но взрывом «разнесло» деревянную дверь соседки напротив – «тишайшей интеллигентной учительницы».

Однако в том, что взрыв был направлен непосредственно против нее, журналистка не сомневается.

«Со мной на площадке живут очень тихие люди, я здесь одна – урод», – заявила Трегубова.

По ее словам, причины покушения ей неизвестны, но не исключено, что они могут быть связаны с ее профессиональной деятельностью.

Книга Трегубовой «Байки кремлевского диггера» вышла в издательстве «Ad marginem» осенью 2003 года. В ней журналистка, которая работала в «Коммерсанте», «Русском телеграфе» и «Известиях», описала детали своей многолетней работы в качестве кремлевского корреспондента – во время президентства Бориса Ельцина, а затем и Владимира Путина. Соответственно, среди фигурантов книги оказались практически все российские политики. Трегубова в довольно резкой форме описала личные отношения с ними и в целом происходящее в Кремле. «Мое знакомство с Александром Волошиным…», «Я случайно участвую в подготовке премьерской речи Степашина…», «Моя прогулка с Лужковым на катере в Берлине…» «Валя Юмашев звонит мне спозаранку домой…», «Нас с Дедушкой Ельциным накрывает проблема-2000», – так назывались некоторые главы ее книги, которая вызвала интерес и неоднозначную реакцию не только среди простых читателей, но и среди высокопоставленных чиновников.

С момента выхода книги она уже несколько месяцев является лидером рейтинга продаж в разделе нон-фикшн.

16 ноября гендиректор НТВ Николай Сенкевич снял с эфира программы «Намедни» многократно анонсированный до этого сюжет о книге, подготовленный Леонидом Парфеновым. В сюжете Парфенов воссоздал в студии обстановку японского ресторана, куда, как было описано в книге, директор ФСБ Владимир Путин в 1998 году пригласил журналистку Трегубову. Выйти в прямом эфире материал успел только на Дальний Восток, Сибирь и Урал.

После этого Союз журналистов России обратился к генпрокурору России Владимиру Устинову с просьбой рассмотреть вопрос о возбуждении уголовного дела в отношении гендиректора телекомпании НТВ Николая Сенкевича по ст. 144 УК РФ («Воспрепятствование законной профессиональной деятельности журналиста»).

После этого скандала книга стала продаваться еще успешнее, и очевидно, что новый инцидент только прибавит ей популярности.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ievat 29.01.2004 10:59
Patiešām lielisks raksts. Beidzot kāds uzdrošinājās pateikt patiesību. Domāju, ka par šādas Krievijas eksistenci Rietumi nešaubās. Tikai problēma tā, ka Putins arī nav muļķis. Visu lieliski noslēpies un pierādījumus par šādiem pārkāpumiem pierādīt grūti.

Par Latvijas nākotni. Es domāju, ka mēs to neizšķirsim. Vairai piezvanīš Žaks vai Džordžs un tad jau Latvija rīkosies pēc viņu norādījumiem. Paši par sevi mēs nemākam pastāvēt. Un vai mūs aizstāvēs ASV vai ES, stipri šaubos. To lieliski pierādīja karš Irākā. Kad bija jāatbalsta ASV nostāja, tad Latvija viena no pirmajām sita uz pleca Džordžam un sniedza atbalstu. Pat karavīrus šiem aizsūtījām. Džordžs asarām acīs teica, ka nekad šo soli neaizmirsīs. Un kas no tā visa sanāca? Kad Latvijas uzņēmēji gribēja piedalīties Irākas atjaunošanā, tiem vieta neatradās. Paldies Džordž!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Cork 29.01.2004 10:56
Hitlers - Staļins - Huseins - Putins - ...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

korman 26.01.2004 11:50
Uz to ka kāds cits mūs pasargās, diezin vai vajadzētu paļauties. Šajā sakarībā mani nedaudz satrauc visnotaļ vispārīgās frāzes par attiecību veidošanu ar Krieviju kādu laiku atpakaļ publicētajā jaunajā Latvijas ārpolitikas koncepcijā, kas pieejama arī Ārlietu Ministrijas mājas lapā.

Šķiet Latvijas ārpolitiku grasās veidot atdarinot ASV - runas par jauna tipa, globālām ārpolitikas problēmām tādām kā terorisms, bīstamas slimības un ekoloģiskie draudi varbūt arī piestāv valstij, kuru no tās ienaidniekiem atdala okeāni, taču mēs atrodamies blakus korumpētai, nedemokrātiskai, lielai valstij ar impēriskām ambīcijām, kuras ārpolitiskajā diskursā vēljoprojām dominē ģeopolitika. Un to ka starptautiski pakti mūs ir nodevuši, mēs jau esam pieredzējuši.

Tāpēc pirmais un būtiskākais Latvijas jaunajā ārpolitikas koncepcijā būtu skaidri un gaiši uzrakstīt, ka Krievija ir drauds mūsu valstij, un kā Latvija domā rīkoties šajā sakarā. Vienkārši paļauties uz to, ka Eiropa un NATO mūs nepametīs nebūtu gudri - ir nepieciešams darīt kaut ko lai viņiem būtu izdevīgi to nedarīt.

Viena no lietām noteikti būtu palielināt un saprātīgi tērēt valsts aizsardzībai paredzēto naudu. To vajadzētu izmantot nevis iepērkot ekipējumu neefektīvam obligātajam dienestam, bet attīstot Latvijā kādu, iespējams šauru taču starptautiski vajadzīgu, militāru kompetenci (piemēram, Liepājas ūdenslīdēju apmācības centrs ir solis šajā virzienā) un otrkārt investējot valsts pašaizsardzības spējās - zemessardzē, likvidējot obligāto karadienestu, taču vienlaikus uzlabojot civilās aizsardzības apmācību, kas šobrīd ir zem katras kritikas. Bet es ceru, ka aizsardzības ministrija visu to jau dara:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Biruta 23.01.2004 13:43
Lieliska intervija, paldies portaalam un Laurim Zvejniekam!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

anna1976 22.01.2004 23:29
Laba intervija, Lauri Zvejniek. Kaut jau ES Latviju pasargaatu.a.