Neatkarīgā rīta avīze, 02.12.2002.Rubrika: Cilvēks un sabiedrība (2. lpp.)

Skaidri nosakot funkcijas, arī tādas lietas kā tūļība, protekcionisms u. tml. kļūst definējamas kā likumpārkāpums

Ministru prezidenta vēlme operatīvi atlaist negodīgos vai tos, kuri nespēj nodrošināt sev uzticētās jomas attīstību, ir pilnīgi pamatota. Cita lieta – kādi instrumenti šobrīd tiek piedāvāti premjeram, lai to īstenotu.

Juristi un citi cilvēki, kuri gatavojuši attiecīgos grozījumus Valsts civildienesta likumā, vai nu palaiduši tautās melnrakstu, vai arī nav īsti sapratuši, kādu rezultātu vēlas Einars Repše. Pagaidām tā vietā, lai nekompetentu, neatbilstošu vai negodīgu ierēdni operatīvi un bez diskusijām noņemtu no dienaskārtības, vairāk tiek gādāts darbs vietējām un starptautiskām tiesām. Ja grozījumus pieņemt šādā paskatā, tie var kļūt par premjera ieceru bremzi. Kas jāizdara?

Pirmkārt, kā iesaka daži speciālisti, jāveic grozījumu projektā uzskaitīto amatpersonu un ministriju funkciju audits. Tādā veidā tiek noskaidrots premjera un augstāko amatpersonu spēles laukums. Tas ļauj premjeram precīzi noteikt šo amatpersonu darbības vērtējuma atskaites punktus u. tml. Tad grozījumu projektā varētu iztikt bez vārdiem «ir aizdomas», jo amata pienākumus ir iespējams precīzi definēt un ierēdņa attieksmi pret saviem pienākumiem var fiksēt tieši, bez «aizdomām». Savā ziņā jāmaina līdzšinējā civildienesta likuma «filozofija» attieksmē pret ierēdni. Patlaban šis likums uzsver ierēdņa «vainu» likumpārkāpuma izpratnē. «Būtisku tiesību normu pārkāpumu» – to likums saprot, bet uz nepadarītu darbu (proti, «amata pienākumu neveikšanu») bolās no vienas puses, no otras puses tā arī nesniedzot perfektus kritērijus. Taču saistībā ar konkrētām funkcijām šādi kritēriji ir iespējami un juridiskā valodā definējami. Skaidri nosakot funkcijas, arī tādas lietas kā tūļība, rīkojumu izpildes novilcināšana, aplamas jomas attīstības stratēģijas vai neefektīvas rīcības metodikas izvēle, nesakārtota uzskaite, protekcionisms u. tml. kļūst tikpat uzskatāmi definējamas kā likumpārkāpums.

Otrkārt, lāča pakalpojums premjeram šķiet grozījumu projektā ierakstītie vārdi «nenorādot pamatojumu». Ja tie nāk no premjera, tad šajā gadījumā Repšes kungs runā pretī pats savam deklarētajam atklātības principam. Turklāt šie vārdi ir premjeram neizdevīgi, tie apliecina tikai varas pozu un bez tiem var iztikt, ja vien ik ierēdnis skaidri zina, kas tam jādara, un ja ierēdnim jārīkojas attiecīgās jomas darbību noteicošas, nevis kādas mainīgas politizētas kompetences ietvaros. Turklāt, sniedzot argumentētu pamatojumu, premjers katrā gadījumā apliecinātu savu kompetenci, savus kritērijus, to, ka rīkojas valsts, nevis kāda Repšes vārdā. Atlaižot ierēdni bez pamatojuma, tiks veicināts klaču un kaktu viedokļu uzplaukums gan ierēdņu darbavietās, gan sabiedrībā.

Treškārt, strīdīga ir vēlme pieņemt darbā ierēdņus, «neizsludinot atklātu pretendentu konkursu». Var gan saprast premjera (?) skepsi, jo «atklātie» vai «neatklātie» konkursi bijuši birokrātijas «iekšējās aprites» padarīšana un uz «jaunu asiņu» parādīšanos ierēdniecībā tādos velti cerēt. Kāda jēga cerēt uz labu konkursa iznākumu, ja to žūrijās sēž atlasītāji ar viduvējības lineāliem, kas meklē nevis perfektu darītāju, bet mierīgu dzīvi sev. Taču – ja ir iespējams izveidot partijiski un birokrātiski neatkarīgas, attiecīgo rīcības jomu plašā kontekstā pārzinošas žūrijas, tad konkursi būtu paturami.

Ceturtkārt, domāju, ka premjera pilnvaras kā ikdienišķas attiecināmas tikai uz augstākās kategorijas ierēdņiem. Ja premjers un nevis kāda zemākas kategorijas ierēdņa tiešais priekšnieks atlaiž šo ierēdni, tad tas, manuprāt, ir ārkārtas gadījums. Jo šā vai tā premjeram, rīkojoties «pāri galvai», tiek apšaubīta arī šā priekšnieka kompetence. Pieņemot, ka premjera prasības ierēdņiem būs pamatotas, ka viņš vēlas izveidot, nevis pārņemt valsts pārvaldi, viņam būs grūti to izveidot bez uzticības šai hierarhijai. Varbūt ir vērts domāt par to, ka ir paplašināms arī citu vadītāju pilnvaru loks attiecībās ar tiem padotajiem ierēdņiem. Der ieklausīties Jaunsleiņa kunga (Neatkarīgā, 20.11.2002.) sacītajā par vadītāju pilnvarām un atbildību savu padoto vērtēšanā. Domāju, ka pārskatāms līdzšinējais Civildienesta pārvaldes statuss un tās lietderība esošajā funkciju apjomā. Daļa šo funkciju ir, manuprāt, tieši pārnesama uz atbildīgajiem ierēdņiem. Turklāt, ja premjera pilnvaras tiek terminētas, nevis ieviestas kā sakārtotas, stabilas pārvaldes pamatota un organiska sastāvdaļa, tad premjeram pašam arī jāsniedz ne tikai deklaratīvi politisks, bet precīzos pārvaldes jēdzienos definēts izņēmuma situācijas raksturojums. Cerams, ka ierēdņi nesāks runāt politiskās frāzēs vai dzejā, bet kļūs jo dienas, jo lietišķāki. Tāpēc JL tiem jādod kāda vārdnīca, kā tulkot politiskās ieceres pragmatiskā pārvaldes valodā. Valdības deklarācija diemžēl ne tuvu nav šāda vārdnīca.

Piektkārt, Repšes ieceru oponentiem savās tēzēs vajadzētu atstāt racionālo un beigt vaidēt par birokrātijas iespējamo politizāciju. Repše vismaz pagaidām ir atteicies no tāda pārvaldes politizācijas stūrakmeņa kā koalīcijas padome, kuru Krūmiņa kungs savā reformiskā ministrēšanas laikā likās neredzam, bet Damberga kungs akceptēja ar abiem īkšķiem. Šī padome bija galvenais «pārvaldes vakuuma» iemesls valsts varas centrā. Iespējams, Repše šo vakuumu pagaidām pārlieku akcentēti aizvieto ar sevi, bet viņš vismaz nav kaut kāds puslegāls zemdeķa orgāns, kas bija faktiskais noteicējs valdībā un Saeimā. Ko tad grib līdzšinējie «nepolitizētāji»? Lai pārvaldē saglabājas «neatkarīgas, aizstāvēties noskaņotas ministrijas un vājš centrs» (R. Mauntfīlds)? Lai valdības spējas koordinēt politiku un ministriju darbību ir arvien ļoti pieticīgas? Tieši tas līdz šim bijis partijām izdevīgi. Tur jau tā lieta, ka birokrātija un partijas līdz šim pievērstas pašas sev, nevis sabiedrībai. Tās gādā demokrātiju sev, nevis ļaudīm. Kritērijs ir, cik demokrātiska veidojas pārvalde attieksmē pret sabiedrību, nevis cik demokrātijas tiek pašai pārvaldei. Ierēdņi tiešām ir zaudējuši uzticību tiktāl, ka tās atgūšana vairs nav birokrātisku procedūru, bet politikas ziņā. Politikas izmaiņas prasa motivācijas maiņu. Daļai ierēdņu, kuri līdz šim domājuši, ka galvenais pārvaldē ir «demokrātiska» krēslu sadalīšana starp partijām, tas būs sāpīgi, un tie bļaus par «politizāciju». Bet ļoti daudzi varbūt varēs uzelpot, jo līdz ar (cerams) ministriem un politiķiem beidzot spēs apliecināt savu valstsspēju.

"Jaunā laika" ierosinātie grozījumi Valsts civildienesta likumā un Publisko aģentūru likumā