Raksts

Nav bišķi par vēlu?


Datums:
12. novembris, 2011


Autori

Roberts Ķīlis


Foto: S. Akuraters

Recenzija par "Koncepciju sabiedrības informēšanai par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienības (ES) pirmsiestāšanās posmā"

Koncepcija sabiedrības informēšanai par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienības (ES) pirmsiestāšanās posmā ir visai dīvains veidojums. Cik noprotams, tas ir materiāls darba kārtībai ar nodomu ietekmēt lēmumu par finansējuma piešķiršanu un organizatoriskās struktūras izveidi, ar kuras palīdzību ietekmēt cilvēku viedokļus un nostāju tā, lai balsstiesīgie Latvijas iedzīvotāji, piedaloties referendumā par Latvijas iestāšanos vai neiestāšanos ES, pieņemtu apzinātu un pārliecinātu lēmumu. Protams, dokuments ietver situācijas izklāstu, problēmas definējumu, risinājuma variantu piedāvājumu un ‘darbības punktus’. Pilnībā atzīstot, ka neesmu profesionālis sabiedrisko komunikāciju jomā, atļaušos izteikt viedokli par lietām šajā dokumentā, kas man liekas aplamas, tā atstājot slavēšanu to ziņā, kam šis dokuments liekas pieņemams.

Sākot gandrīz no beigām, kur dokumenta autori piedāvā informēšanas kampaņas novadīšanas trīs variantus (pilnībā atdot sabiedrisko attiecību un reklāmas aģentūrām, kontraktēt tās atsevišķu uzdevumu veikšanai vai pilnībā šo lietu pārņemt valdības kontrolē), un izlasot tā saturu, ir skaidrs, ka trešais variants atkrīt uzreiz. Dokumenta sastādītājiem nav pat tuvinātas adekvātas izpratnes par komunikāciju būtību – ne par tās saturu, ne par veidu un kanāliem, ne par attiecībām starp ziņu izplatītājiem un saņēmējiem. Še nu būs daži ‘nekonstruktīvi’ argumenti[1].

Klasiskā apgaismības garā koncepcijas autori uzskata, ka cilvēkus, lai šie pieņemtu apzinātu izvēli, ir jāinformē! Protams, patīkami, lai arī naivi domāt, ka Latvijas balsstiesīgie iedzīvotāji īstenībā ir racionālas būtnes, kas pieņem skaidri izsvērtas izvēles, balstoties uz pietiekama informācijas daudzuma procesēšanas rezultātiem. Tātad, viss, kas jādara – jāmazina informācijas deficīts. Grūti komentēt šādu izpratni par to, kā modernās sabiedrības cilvēki izsaka savu attieksmi pret to vai citu sociāli svarīgu lēmumu!

Situācijas apraksts, identificējot sabiedriskās domas izmaiņas attieksmē pret ES, varētu kalpot kā piemērs bezjēdzīgas statistikas piesaukšanai – jo tā ir galēja virspusējība nosaukt ciparus (par, pret, nezinu) kā sabiedriskā noskaņojuma rādītājus bez jelkāda skaidrojuma par šīm dispozīcijām – kas tās tādas ir un kādā sakarā minētas saistībā ar nepieciešamību informēt sabiedrību. Šie skaitļi nekādi neparāda vajadzību pēc masīvākas informācijas (saikne starp attieksmi, lēmumu un informētību nav nemaz analizēta). Kur nu vēl vaicāt pēc attieksmes cēloņiem, viedokļa intensitātes, tā mainīšanas/nemainīšanas iemesliem utt. Tas taču ir vājprāts pieņemt domu, ka, ja sagāzīs cilvēkiem vēl vairāk informācijas, tad nu gan šie izdarīs saprātīgu izvēli! Bet ja nav reāli vairs laika izanalizēt attieksmes cēloņus, tad grafiks un visi tie cipariņi ir bezjēdzīgi. Respektīvi, vienīgais pamats koncepcijas būvei būtu pierādīta atziņa, ka cilvēku attieksme ir tāda, kāda tā ir, informācijas trūkuma/ nepietiekamības dēļ.

Problēmas ar informāciju (nepietiekama, sarežģīta, neintensīva, nesistemātiska un citi ne-epiteti[2]) un to izraisītā nepietiekamā izpratne[3] par valdības īstenoto Latvijas integrācijas ES politiku izrādās galvenā identificētā problēma. Vienvārdsakot, lai top gaisma visā Latvijā! Mērķauditorijas, tēmas, komunikācijas efektivitātes indikatori ir sekundāras lietas, protams. Ģeniāls piemērs pieejai ir iedomāties, ka galvenais proponēto semināru un diskusiju mērķis ir informēt. Nemaz jau nerunājot, ka šajos semināros un diskusijās[4] varbūt vienkārši piedalās parastais jau pārinformētais kontingents (usual suspects), ar kuriem, iespējams, jau sen vairs nevajag neko runāt un informēt. Uzstādīt kā kampaņas bāzi shēmu “mēs zinām – jūs nē – mēs pateiksim”, pie tam “mēs” ir valdība ar visām asociācijām, kas nāk līdzi valdībai kā komunikācijas partnerim, – tas ir vienkārši nāvējoši. Tautas izglītošanai no varas pozīcijām par ES var būt viens reāls iznākums – pārliecinošs balsojums pret iestāšanos ES kā nepatikas apliecinājums valdībai un nevis kā apzināti skaidra attieksmes paušana pret pašu jautājumu. Nu, it kā jau konsekventi un izriet no problēmas identifikācijas! Var jau būt, ka to arī vajag koncepcijas autoriem – štrunts par to, kā Latvijas iedzīvotāji balsos galu galā, ka tik tiek akceptēta koncepcija, piešķirti līdzekļi un iedota vara. Pēc tam jau citi – profesionāļi – glābs situāciju un sasprings, visu pārdefinēs, izveidos sakarīgu komunikācijas platformu un kampaņas plānu, bet nu jau – mūsu, Eiropas integrācijas biroja – vadībā.

Problēmas risinājuma piedāvājums neatpaliek virtuozitātē. Galvenais šeit ir nodefinēt administratīvo struktūru un identificēt cilvēkresursus, nerunājot vispār par kampaņas stratēģijas izstrādi, iespējamo pētniecisko darbu, kas būtu nepieciešams, laika plānojumu, pat par esošo informācijas bāžu un avotu pieejamības, piekļūstamības nodrošināšanu, par mērķgrupām, to sastāvu u.c. jautājumiem. Pat ja pieņem, ka administratīvi organizatoriskais risinājums ir pirmais, tad taču ir jāapsver ko kurš dalībnieks un, galvenais, cik kvalitatīvi darīs. Vai patiesi svarīgāk ir dalīt atbildību uz papīra starp izpildvaras un lēmējvaras institūcijām, nevis noteikt nepieciešamās kompetences darba uzdevuma veikšanai un tām atbilstoši minēt veicēju, atstājot profesionālu ierēdņu kompetencē pakārtotības un atbildības aspektus[5]?

Kā jau minēju, gan koncepcijas izstrādātāju nekompetence, gan komunikācijas raksturs, ja valdība ir centrālais partneris, manuprāt, momentā liek ignorēt trešo piedāvāto risinājuma modeli, kad valsts kontrolē kampaņas īstenošanu gandrīz pilnībā. Nerunājot nemaz par to, ka ne jau tikai sabiedrisko attiecību un reklāmas firmām varētu nebūt pieredze šādu pasākumu veikšanā[6], jo cik man zināms, valdībai ir vēl mazāk vai vispār nav. Paliek divi modeļi par pilnīgu vai daļēju deleģēšanu sabiedrisko attiecību un reklāmas aģentūrām. Izvēle starp modeļiem jau ir garākas diskusijas jautājums, un tur ir vesela virkne neminētu salīdzinājuma un izvērtēšanas dimensiju – piemēram, kādos gadījumos un kā iestrādāt starplaiku pārbaudes indikatorus (ka viss iet pēc plāna un sekmīgi), cik lielā mērā saistīt ar pētījumiem utt. Man gan personiski šķiet, ka kampaņas koncepcijas un platformas izstrādi vajadzētu uzticēt vienam aģentam. Lai arī cik smags tas pienākums būtu, vairāku pušu iejaukšanās un konstantas korekcijas var izkliedēt resursus, radīt pretrunas, nekonsekvences un beigās nogalināt pašu ziņu.

Visbeidzot, man tomēr šķiet, ka stāsts jau nu nav gan par lielāku informēšanu, bet tieši par tiem emocionālajiem un ‘nekonstruktīvajiem’ argumentiem par to cilvēku aizsniegšanu, kas avīzes nelasa, TV neskatās un kuriem, iespējams, dziļi par visu nospļauties. Tā nav informācijas kampaņa, bet gan viedokļu ietekmēšanas kampaņa ar visiem iespējamiem līdzekļiem un mērķtiecīgi. Bet vai nu vairs ir laiks?

______________________________

[1] Kāds mans studiju biedrs reiz teica, ka etniska konflikta gadījumā cilvēka drauds kādu nošaut ir ļoti spēcīgs arguments debatē. Cik nu konstruktīvs vai nē. Bet man atliek piekrist. Sabiedrisko komunikāciju joma nav akadēmiska debate un siloģismu kļūdu tur ir pārāk daudz, lai tērētu laiku uz to ‘analīzi’.

[2] Ar tikai autoriem vien zināmiem kritērijiem pietiekamībai, vienkāršībai (nu aiziet, izstāstiet vienkārši ES sociālo pabalstu politikas pamatnostādnes!) utt.

[3] Kuram kas un cik daudz jāsaprot – visiem vienādi, katram par savu lietu, visiem par visu lietām?

[4] Šī burvīgā ideja par dialoģisko komunikācijas modeli – jūs jautājat, mēs atbildam – caurvij koncepcijas autoru pasaules redzējumu.

[5] Ko Saeimas deputāti un deputātes darīs – kadrēs videoklipus, ķēmosies tajos, stāstīs par to, cik slikti ir ES (informējam taču) interneta portālos? Kas viņiem te darāms?

[6] Kaut gan priekšvēlēšanu kampaņas organizēšana un īstenošana nav joka lieta.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!