Atslēgvārdi:

Nauda ir tikai līdzeklis

Formālu atgriešanos Rietumu saimē, ko Latvijai nesīs pievienošanās Eiropas Savienībai, nevar izmērīt un vidusmēra latvietim tā bieži ir pārāk augsta domāšanas kategorija. Pilnīgi pretēja aina ir, kad sāk runāt par ES naudu, kas tad tiks Latvijai. Ko Latvija jau paveikusi, lai izmantotu šo iespēju, un kas vēl darāms?

Iesaki citiem:

Intervija ar Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieku Gintu Freimani.

Runājot par ieguvumiem un zaudējumiem no dalības ES, nauda, ko ES mums piešķirs, bieži vien tiek minēta kā iemesls, kādēļ Latvijai būtu jāpievienojas šai organizācijai. Tajā pašā laikā eiroskeptiķi uzsver, ka par velti neko nedod. Kā jums šķiet, vai šī nauda ir tā vērta, lai mēs tomēr izlemtu “par” pievienošanos ES?

Es domāju, ka nacionāli, no valsts viedokļa, mēs nestājamies naudas dēļ. Manā uztverē nauda ir tikai līdzeklis, jo, pieņemot šādu lēmumu, vismaz man personīgi šķiet svarīgāk vienmēr atcerēties to lielāko un tālāko mērķi, kas ir mūsu iestāšanās procesam un mūsu dalībai. Manā uztverē tas ir piedalīties vienā lielā ekonomiskā veidojumā. Lai mums būtu ne tikai pienākums saskaņot kaut ko, piemēram, kā patlaban Šveicei. Viņiem varbūt nav tāds pienākums, bet, ja viņi grib piedalīties tirgū, viņiem tāpat visa likumdošana ir saskaņota ar ES. Lai arī mums būtu tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā!

Nauda ir jau pēc tam – otršķirīgs jautājums, jo naudai ir jēga tikai tad, ja tai ir tā saucamais sviras efekts. Proti, ja tā tiešām palīdz mums attīstīties, ja mēs to nenoēdam. Lai to panāktu, ir jābūt nacionālai platformai, jābūt nacionālai vīzijai, ko mēs gribam ar šo naudu panākt, kādus mērķus sasniegt.

Tātad es negribētu teikt, ka pati nauda ir mērķis, kura dēļ būtu vai nebūtu vērts stāties ES. Struktūrfondi ir tā tematika, par kuru ļoti daudz pēdējā laikā tiek runāts, jo tur ir ļoti konkrēts cipars, kas mums būs pieejams, iestājoties ES. Tikpat konkrēts cipars ir lauksaimniecībā – mēs zinām, cik pienāksies tiešajos maksājumos. Bet ir taču vesela virkne jomu, kur tāpat būs ieguvumi, kurus nemēra ciparos, piemēram, izglītība – mūsu jauniešu tiesības doties iegūt izglītību citās valstīs. Un to jau nevar izrēķināt ne ar kādu naudu! Vai jebkāda cita veida iespējas, kuras paveras Latvijai un kuras tiešām nevar izmērīt ar tieši tik un tik eiro.


Kad privatizēja lielos valsts uzņēmumus, katrs jaunais ekonomikas ministrs solīja, ka arī šie ieņēmumi būs attīstībai, ne apēšanai. Kā panākt, lai šajā gadījumā neatkārtotos iepriekšējā pieredze?

Tās lietas, kas ir ieliktas mūsu Attīstības plānā (kas ir stratēģiskā platforma šo līdzekļu izlietojumam) ir cilvēkresursu attīstība, infrastruktūras attīstība un uzņēmējdarbības vides attīstība.

Ja runājam par cilvēkresursu attīstību, mēs šo naudu fiziski nevaram noēst – mēs paši radam resursu. Latvijā nav resursu – Latvijas vienīgais resurss ir cilvēkresursi, kurus mēs paši radam. Visas citas ES dalībvalstis ir pierādījušas: tur, kur tiek ieguldīts cilvēkresursos, attīstība notiek.

Bieži tiek piesaukts Īrijas piemērs: tur viss bija un tādēļ viņi ļoti daudz ko sasniedza. Patiesībā Īrijā attīstība sākās 1988. gadā, bet Īrija iestājās ES 1973. gadā. Pa starpu, kamēr netika sakārtots valsts pārvaldes aparāts, kamēr netika izstrādāts vienots redzējums tam, uz kurieni valsts iet, kamēr nesāka dot rezultātus investīcijas cilvēkresursos, Īrijā arī nekas nenotika. Investori atnāca 1988. gadā, kad viņiem bija pietiekami daudz cilvēku, kas varētu viņu biznesus vadīt.


Tātad tieši tādēļ Latvija kā prioritāti ES naudas izmantošanā ir izvēlējusies cilvēkresursu attīstību? Lai tad, kad Latvija vairs nebūs lētu resursu zeme, mums tik un tā būtu savas priekšrocības?

Mēs neesam lētu resursu zeme! Mēs vairs nespējam konkurēt ar Ķīnu un Āziju. Un to mums arī nevajag! Mums ir jākonkurē tur, kur ir liela pievienotā vērtība, kur ir zināšanas, piemēram, farmakoloģijā mums ir ļoti laba zinātniskā bāze, mums ir ražošanas bāze. Ja saliek šos abus faktorus kopā, šī ir viena no mūsu nišām. Te var minēt visas zinātņietilpīgās ražošanas nozares, kuras varētu attīstīt šeit uz vietas, piemēram, mašīnbūvi. Piemēram, vagonu rūpnīca ir izdzīvojusi un tagad atkal sāk attīstīties – tur ir nepieciešami līdzekļi pētniecībai un attīstībai! Tas viss ir jādara mūsu cilvēkiem, kurus mēs attiecīgi sagatavojam. Jārada pieprasījums pēc zinātņietilpīgajām profesijām!


Motivācija par labu abām pārējām prioritātēm ir skaidra – infrastruktūrā tiešām nepieciešamas ievērojamas investīcijas un uzņēmējdarbības attīstības atbalstam valstij trūkst līdzekļu. Bet kādēļ tieši šīs, ne citas prioritātes?

Tie ir trīs vaļi, kas ir svarīgi jebkurā sektorā. Jebkurā sektorā ir vajadzīgi cilvēkresursi, jebkurā sektorā ir vajadzīga infrastruktūra un jebkurā sektorā ir vajadzīga kopējās likumdošanas u.tml. vide, lai varētu attīstīties uzņēmējdarbība.


Kādā mērā, izstrādājot Attīstības plānu, Jūs konsultējāties ar, piemēram, pētniekiem un uzņēmējiem?

Šai stratēģijai ir divi galvenie avoti. Viens, protams, ir analīze, balstoties uz tiem datiem, kas mums bija pieejami, un to kapacitāti, ko ministrijas spēja piedāvāt. Otrs ir ES vadlīnijas, kas arī lielos vilcienos nosaka attīstības virzienus. Tātad no vienas puses ir vajadzības, kādas ir apzinātas Latvijā, sākot ar ceļu stāvokli un beidzot ar situāciju izglītībā, kā mērķi tam pretnostādot ES nospraustos mērķus. Ja mēs pievienojamies ES, jebkurā gadījumā ES mērķi kļūs par mūsējiem. Process, kas ir pa vidu ir – ar kādiem paņēmieniem tas tiks sasniegts? Tādēļ arī Attīstības plāns tālāk dalās prioritātēs, pasākumos un aktivitātēs. Te ir aprakstīta visa loģiskā ķēde! Šis ir tas unikālais gadījums, kad mēs no analīzes esam nonākuši līdz konkrētiem ieviešanas mehānismiem un finansējumam.


Bet kā Jūs varat garantēt, ka šis plāns, tāpat kā daudzi Latvijā līdz šim tapušie plāni, programmas un koncepcijas nenoguls ierēdņu plauktos?

Ļoti vienkārši: plāns ir lieta, balstoties uz ko mums tiek dota ES nauda un kurai mūsu pienākums ir nodrošināt nacionālo līdzfinansējumu. Tā arī ir garantija tam, ka šis plāns nenogulsies plauktā – tā ir nodokļu maksātāju nauda. No otras puses, kontroļu sistēma nodrošinās, ka šī nauda tiek tērēta tam, kam tā ir paredzēta.

Tātad Attīstības plāns ir domāts ES strukturālo fondu apgūšanai. Uz kā pamata mēs dabūsim pārējo ES naudu?

Otrs lielais instruments ir Kohēzijas fonds – lielās infrastruktūras projektu fonds, kur pamatā ir projektu sarakstu pieeja. Patlaban mēs strādājam pie vienotās stratēģijas, bet principā tai lielas jēgas nav, jo te ir divi sektori – vide un transports, kurās ir noteikti lielie projekti, kuriem tiek piešķirts finansējums.

Ja runājam par transporta sektoru, ir tā saucamie Transeiropas tīkli, kuru attīstībai tiek dota nauda. Vides sektorā mums ir mūsu pašu nacionālās programmas, kur jau ir paredzēti lieli projekti – apmēram tādi paši kā no ES pirmsstrukturālā fonda ISPA. Kopumā Kohēzijas fondam ir ļoti liela līdzība ar ISPA. Tie ir ūdenssaimniecības projekti, atkritumu apsaimniekošanas projekti utt.
Tālāk ir lauksaimniecība, bet tikai tiešo maksājumu daļa, jo daļa no lauksaimniecības tiek finansēta no struktūrfondiem – lauksaimniecības dažādošana u.tml. Runājot par tiešajiem maksājumiem, ir noteikti kritēriji, kuriem ir jāatbilst zemniekam, lai viņš saņemtu šo atbalstu, piemēram, noteikts skaits hektāru un lopu.


Kāda tad mums kopumā izskatās naudas plūsma starp Latviju un ES - cik mēs varētu saņemt no ES, un cik mums būs jāiemaksā kopējā katlā?

Pēc Eiropas Komisijas prognozēm, pēdējie cipari (kas ir rēķināti 2002. gada cenās) rāda, ka tīrā bilance 2004. gadā izskatās šāda – mums būs pieejami 292 miljoni eiro, jāsamaksā ES būs 77 miljoni eiro. 2005. gadā mums būs pieejami 444 miljoni, bet jāiemaksā mums būs 119 miljoni. 2006. gadā mums būs pieejami 498 miljoni un būs jāiemaksā 122 miljoni.


Tātad mūsu ieguvums ar laiku pieaug. Cik ilgi tas tā turpināsies?

Ir daudzi faktori, kas to varētu ietekmēt. Pirmkārt, cik strauji mēs attīstīsimies tuvākajā laikā. Patlaban šīs attīstības prognozes ir samērā optimistiskas. Protams, ļoti lielā mērā pamatojoties uz to, ka mēs esam ES kandidātvalsts un drīzumā arī kļūsim par dalībvalsti – daudzi investori uz šejieni nāk tieši šī iemesla dēļ. Gan Eiropas, gan Krievijas investori skatās uz Latviju kā uz potenciālo ES dalībvalsti. Ir dažādas prognozes, bet, atkarībā no tā, cik mēs ātri virzīsimies uz priekšu mūsu attīstībā, būs pieejami līdzekļi. Ja mēs pieņemam, ka Rīga 10 līdz 15 gadu laikā sasniedz ES līmeni, iespējams, būs vajadzīga Latvijas dalīšana reģionos.

Jo vairāk mēs attīstīsimies, jo mazāk mēs līdzekļus saņemsim. Kad mēs sasniegsim ES vidējo līmeni, mums šie līdzekļi vairs nepienāksies. Izņemot atsevišķas jomas, kur līdzekļi joprojām ir pieejami visām valstīm, it sevišķi, ja runājam par sociālo jomu – Eiropas Sociālā fonda līdzekļi. No šī fonda tiek veikti ļoti precīzi pasākumi, piemēram, nelabvēlīgos rajonos, kur ir īpašas problēmas ar bezdarbu utt.


Jūs jau pareizi uzsvērāt, ka ne visa ES nauda mums automātiski pienāksies – daļa ir mums iezīmēta, bet, lai to saņemtu, būs jāizpilda zināmi nosacījumi.

Visi maksājumi, kas saistīti ar lauksaimniecību, un kompensācijas budžeta stabilizēšanai mums pienākas automātiski, pārējā nauda mums vēl ir jāapgūst. Tiesa, daļa no tās mums jau faktiski ir apgūta, piemēram, Kohēzijas fonda projekti jau ir zināmi un nebūs problēmu tos apgūt. Arī ar lauksaimniecības un zivsaimniecības strukturālo fondu apgūšanu problēmu varētu nebūt, jo mehānisms jau darbojas.


Tātad ES mērķis, pirms iestāšanās dodot iespēju apgūt pirmsstrukturālos fondus ISPA (transporta un vides sektoru) un SAPARD (lauksaimniecības atbalstam) ir attaisnojies?

Principā jā. Arī Phare lielā mērā palīdzēja.


Tātad problēmas varētu būt ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Eiropas Sociālā fonda līdzekļu apgūšanu, kas gan veido lauvas tiesu no struktūrfondu līdzekļiem?

Zināmā mērā, ņemot vērā, ka varētu būt vairākas problēmas. Viena ir starpministriju koordinācijas problēma, jo šo fondu apgūšanā ir iesaistītas daudzas institūcijas. Mēs cenšamies veidot maksimāli vienkāršu, pirmajā programmēšanas periodā (līdz 2006. gadam) vienkāršotu ieviešanas modeli, kas – es piekrītu – ir samērā centralizēts, bet, bija tāds angļu teiciens “Do well, then expand!”[1]. Ja mēs spēsim novadīt vienkāršu sistēmu, mēs varam to paplašināt. Svarīgākais ir maksimāli samazināt riskus!


Vai ir kādas aplēses, cik no šīs naudas mēs varētu izmantot un kāpēc mēs to varētu neizmantot?

Liela uzmanība ir jāpievērš likumdošanai – vai tiek nodrošināts, piemēram, iepirkums saskaņā ar likumdošanu un vai mūsu likumdošana nav pretrunā ar ES normām. Par šo jautājumu mums vēl būs sarunas ar Eiropas Komisiju, kas precīzi viņiem vēl liekas neatbilstošs, lai nebūtu tāda situācija, ka mums netiek atmaksāta nauda.


Vai līdzfinansējums šobrīd ir problēma?

Nauda ir ministriju budžetos, vēl 2004. gada budžetā paredzēti papildus 30 miljoni latu, kas tiks tērēti tur, kur šī nauda tiešām pietrūks. Patlaban kopumā ar līdzfinansējumu nevajadzētu būt problēmām. Mums ir pieejami no struktūrfondiem 2004. gadā 100 miljoni eiro, un mūsu valsts budžets ir 1,8 miljardi latu – savākt līdzfinansējumu nevajadzētu būt problēmām.



_______________

[1] Iemācies labi un tad paplašinies!




"Latvija Eiropā"
Šī publikācija ir tapusi projekta "Fwd:Eiropa" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!