Foto: G.Dieziņš
Manuprāt, mums jāatsakās no integrācijas NATO un jāatvēl šim mērķim paredzētie milzīgie resursi sabiedrības integrācijas projektiem. Mēs nevaram atļauties NATO, kamēr mums nav integrētas sabiedrības. Kad nākotnē tāda būs, lai tā lemj par līdzdalību NATO.
Septembra beigās Reiterna namā Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības atbalstu rīkoja konferenci “Sabiedrības integrācija un Latvijas drošība NATO”. Pēc būtības pirmoreiz par Latvijas iestāšanos NATO tika runāts sabiedrības integrācijas kontekstā. Tika pārstāvēti ļoti dažādi viedokļi, notika asas diskusijas.
Runājot par Latvijas drošību, sākumā būtu jādefinē, kas tā vispār ir. Manuprāt, valsts drošība ir cieši saistīta ar valsts iedzīvotāju subjektīvo drošības sajūtu. Šī drošības sajūta ir atkarīga no daudziem faktoriem. Ikvienam ir svarīgi zināt, ka viņam ir sava ģimene, savi draugi, sava sabiedrība, sava valsts, ka blakus ir kāds, kas var palīdzēt.
Ja mūsu drošības sajūta ir nepietiekama, mēs cenšamies to uzlabot. Tā, 1991. gadā latviešiem atjaunotajā Latvijas Republikā nebija šīs drošības sajūtas; tika prezumēts, ka lielākā daļa nelatviešu neatbalsta neatkarības ideju. Tāpēc, lai nodrošinātu jaunās nacionālās valsts pastāvēšanu un drošības sajūtu, tika pieņemts lēmums par Latvijas Republikas pilsoņu kopuma atjaunošanu. Viena trešdaļa valsts iedzīvotāju (gandrīz visi viņi bija nelatvieši) vairs nevarēja piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā. Drošības vārdā nepilsoņus, šo nestabilo elementu centās izspiest no publiskās sfēras, paredzot dažādus ierobežojumus. Valsts valodai arī tika piešķirta svarīga loma – tā palīdzēja atdalīt “savējos” pilsoņus no “svešajiem”. Acīmredzot, jaunās un trauslās neatkarības apstākļos ir pārāk grūti uzticēties cilvēkiem, kas runā svešā valodā, it īpaši, ja šī valoda atgādina par svešas virskundzības gadiem. 1998. gadā tika pieņemts lēmums, kas tagad ir diskusiju krustpunktā – par pāreju uz apmācību latviešu valodā visās valsts finansētajās vidusskolās. Tēze bija apmēram šāda: jo mazāk bērns atradīsies nelatviskā vidē, jo lojālāks viņš būs pret Latvijas valsti, jo drošāka būs valsts. Valsts stingrā etnopolitika joprojām nav mainīta, lai nelatvieši nejustu kaut mazāku piekāpšanos, citādi it kā cietīs valsts drošība.
Tagad mēs varam vērtēt, kādas ir šo centienu nostiprināt valsts drošību sekas. Apmēram 22 procenti Latvijas iedzīvotāju ir nepilsoņi; 99,4% no tiem ir nelatvieši. 52,8% personu, kuras pieder pie mazākumtautībām, nav Latvijas Republikas pilsonības. Nesen publicētais Arta Pabrika pētījums parāda, ka 92% ministriju aparātā strādājošo ir latvieši, tāda pati situācija vērojama arī tiesās. 15% pie mazākumtautībām piederošo skolēnu 2004. gadā nebūs gatavi pārejai uz apmācību tikai latviešu valodā; 69% būs nopietnas grūtības. Tas nozīmē, ka, ja pāreja tiks īstenota, vēl vairāk skolas vecuma bērnu nonāks ielas ietekmē. Jau tagad parādās dati, ka lielākā daļa ieslodzīto ir personas, kuras pieder pie mazākumtautībām; līdzīga situācija ir arī cietumu administrācijā. Mēs nepievēršam īpašu uzmanību šīm problēmām. Vai mazākumtautībām šajā valstī tiks atvēlēta tikai policista vai zagļa loma?
Vai persona bez pilsonības, bez valodas, bez iespējām, bez nākotnes var justies drošībā? Es stipri šaubos. Es baidos, ka cilvēki centīsies nostiprināt savu drošības sajūtu ar dažādām, arī pretlikumīgām metodēm. Arvien vairāk jaunās paaudzes pārstāvju nonāk ekstrēmistu ietekmē; viņi ir gatavi cīņai, vienalga, par ko. Es uzdrošinos apgalvot, ka valstī īstenotā etnopolitika, kuras mērķis bija sekmēt valsts drošību, novedusi pie gluži pretējā rezultāta. Mums steidzami jādomā, kā pārvarēt šīs sekas. To es uzskatu par primāro mērķi mūsu valsts drošības politikā.
Vai NATO var palīdzēt mums pārvarēt šīs sekas? Diemžēl, tiešā veidā – tikai tad, kad konflikts nonāk diezgan bīstamā stadijā. Nevienu no mums, droši vien, neapmierinātu Maķedonijas scenārijs Latvijā.
Manuprāt, ir tikai viens ceļš, kā NATO var palīdzēt sabiedrības integrācijai. Risinājums ir paradoksāls – mums vienkārši ir jāatsakās no integrācijas NATO un jāatvēl šim mērķim paredzētie milzīgie resursi sabiedrības integrācijas projektiem – piemēram, bezmaksas valsts valodas kursiem, kuri būtu pieejami visiem interesentiem, naturalizācijas veicināšanai utml. Diemžēl, pašlaik mūsu valdošās partijas vai nu negrib, vai nevar šos projektus finansēt.
Iestāšanās NATO mums joprojām ir elitārs projekts. Es stipri šaubos, vai notiktu plašas protesta akcijas, ja mēs atteiktos no šī projekta. Bet, ja mēs intensīvāk nestrādāsim sabiedrības integrācijas jomā, sekas var būt visai bēdīgas. Mēs nevaram atļauties integrāciju NATO, kamēr mums pašu mājās nav integrētas sabiedrības. Kad mums nākotnē šāda sabiedrība būs, lai tā lemj par mūsu līdzdalību NATO.