Kāds ir nacionālās attīstības plānošanas mērķis? 0

Pārdomas par 6.augustā publicēto Nacionālā attīstības plāna sākotnējo versiju

Iesaki citiem:

Pagājušajā nedēļā Pārresorru koordinācijas centrs publiskoja Nacionālā attīstības plāna (2014.-2020.gadam) sākotnējo redakciju. Ar interesi iepazinos šo tekstu. Tad pārlasīju. Un vēlreiz pārlasīju.

Secinājumi? Pagaidām atliksim.

No sākuma vēlējos padalīties ar jums ar saviem novērojumiem. Tie ir trīs. Viens - liels un konceptuāls, par nacionālās attīstības plānošanas mērķi. Divi šķietami par niansēm - NAP īstenošanas rādītājiem, NAP valodu, - bet,manuprāt, pietiekami nozīmīgiem, lai vērstu uz tiem jūsu uzmanību.


Kāds ir nacionālās attīstības plānošanas mērķis?

Man ir grūti novērtēt, cik kvalitatīvi izstrādāta NAP2020 sākotnējā versija. Nav atskaites punkta. Atkarībā no tā, ko mēs vēlamies sagaidīt no nacionālā attīstības plāna, NAP varētu novērtēt gan pozitīvi, gan ļoti negatīvi.

Ko tad mēs vēlamies no NAP?

Es nezinu. Ja kāds zina "pareizo atbildi", dodiet lūdzu man ziņu! Man pašai šobrīd ir piecas versijas.

Izlasot melnrakstu, piedzima pirmā versija. Proti, NAP Latvijai ir vajadzīgs kā dokuments, ko gada beigās uzrādīt Eiropas Komisijai, lai pamatotu pieprasījumus pēc ES fondu naudas. Mums pašiem, "iekšējām vajadzībām" tas nav sevišķi vajadzīgs, tādēļ mēs visai nenopietni izturamies pret tā nozīmīgāko daļu - līdz 2020.gadam veicamajām darbībām, uzdevumiem. Vienlaikus tās darbības, kuras tur tomēr esam iekļāvuši, vedīs mūs uz uzlabojumiem salīdzinājumā ar 2012.gada status quo. Nekā kaitīga tur nav, nekā ļoti noderīga (ko mēs nedarītu tad, ja NAPa nebūtu) - arī nē.

Ja tā arī bija nacionālās attīstības plānošanas ambīcija, tad viss ir kārtībā. Varam apsveikt plāna autorus, mazliet dokumentu uzfrišināt un aizmirst līdz brīdim, kad to ievajagas uzrādīšanai Eiropas Komisijai.

Bet, ziniet, man tomēr tādā gadījumā būs garām palaistas iespējas sajūta! Jo, iespējams, NAP un attīstības plānošanas process varēja būt arī kas stipri vairāk - jēgpilnāks, noderīgāks (galvenokārt mums pašiem!), ambiciozāks.

Tādēļ piedāvāju četras variācijas par nacionālās attīstības plānošanas tēmu. Ja par atskaites punktu ņem jebkuru no tām, tad gan esošais melnraksts izskatās stipri vien neapmierinošs. Uzreiz gan atzīstu, ka ne visas no tām bija šādos termiņos un šādā procesā reāli īstenojamas, tādēļ šajā daļā pārmetumi plāna autoriem nebūs vietā.


1. variācija. Latvija izstrādā nacionālās attīstības plānu līdz 2020.gadam ar mērķi: a) vienoties par to, kā sabiedrībai būtu jāizskatās 2020.gadā; b) izstrādāt plānu, kas maksimāli ātri un tieši vestu pie šīs vīzijas īstenošanas.

Citiem vārdiem - no sākuma vīzija par Latviju, tad tai pakārtots darbu saraksts. Šī nav pieeja, kas ir pamatā NAP sākotnējai redakcijai - pat integrācija ar stratēģiju 2030 tur ir vairāk intuitīvi nojaušama nekā caurstrāvojoša.

Teorētiski šis ir visskaistākais, iedvesmojošākais un cilvēkiem vieglāk izskaidrojamākais veids, kā plānot valsts attīstību. Viss izklausās tik racionāli un iekšēji konsekventi. Plānā ir iekļauti veicamie darbi, kas jāveic, lai īstenotu vīziju; plānā nav darbu, kuriem nav tieša sakara ar definēto vīziju. Tāds attāls sapnis un jūrā vizuļojošs mēnesceļš, kas rāda, kā pie tās nonākt.

Es ceru, ka man nav taisnība un kāds reiz pierādīs, ka šādi būvēti plāni ir iespējami! Šobrīd šāds mērķis man izklausās pēc utopijas. Divu iemeslu dēļ.

Cilvēku izpratnes par to, ko nozīmē laba dzīve un laba sabiedrība objektīvi atšķiras. Varbūt ne kardināli, bet it sevišķi tad, kad no lielām vērtībām nonāk līdz kaut kādai konkrētības pakāpei, sākas arī strīdi un diskusijas. Man ir grūti iedomāties, kā kāda sabiedrība var vienoties par to, kā tai jāizskatās pēc 8 gadiem. Par atsevišķiem jautājumiem - jā, varbūt, bet spēja vienoties par plašu jautājumu loku ... neesmu pārliecināta, domāju, ka drīzāk, ka nē. Un varbūt, ka tā pat labi. Varbūt tieši konkurējošās vīzijas par labāku sabiedrību ne tikai neļauj mums iegrimt domāšanas rutīnā, bet arī virza sabiedrību tālāk? Vai tad tieši tas nav mūsdienu politikas ideāls - konkurence starp vīzijām, kur priekšrocības ir tiem, kas labāk jūt šodienas un nākotnes sabiedrības noskaņas? Priekšrocības saglabājas līdz brīdim, kad kāds šo vīziju nepārspēj ar sabiedrības noskaņām un sapņiem vēl atbilstošāku.

Un otrais iemesls, kādēļ šaubos, vai šāds plānošanas process maz ir iespējams - pat ja pieņemam, ka sabiedrība ir spējusi vienoties par visai detalizētu vīziju, joprojām ir ļoti grūti, varbūt neiespējami, panākt kompromisu par darbiem, kas būtu jāveic vīzijas sasniegšanai. Objektīvi atšķiras ne tikai cilvēku vērtības, mērķi, bet arī izpratne par veidiem, kā šie mērķi vislabāk sasniedzami.

Bet ... cik būtu skaisti, vai ne?


2.variācija. Nacionālās attīstības plānošana kā sabiedrības vienošanās prioritizēt kādus no teorētiski bezgalīgiem labajiem darbiem; tā, lai pēc iespējas ātri un efektīvi tiktu sasniegti kādi svarīgi mērķi.

Proti, plānošanu sākam ar nopietnu, nopietnu, nopietnu analīzi. Piemēram, kas ir bijuši tie faktori, kas vienas Latvijai līdzīgas sabiedrības vedis pie ekonomikas izrāviena (vai nevienlīdzības mazināšanās vai kāda cita laba mērķa) un citas, tieši otrādi, bremzējis izaugsmi. Izpētam Latvijas īpašo situāciju - mūsu priekšrocības salīdzinājumā ar citām sabiedrībām (gan šobrīd, gan nākotnē, ja, piemēram, tās vēlamies radīt). Un tad jau, uz šīs analīzes pamata, izveidojam darbu sarakstu, kas būtu jāveic, lai pie šī mērķa nonāktu. Par katru no šiem darbiem ir skaidrs tā atlases princips - kādi faktori, analīze noteica, ka šis faktors ir svarīgs mērķa sasniegšanai, bet plānā neiekļautās alternatīvas - nav. Šeit arī iederētos dziļāka analīze par to, ko iepriekš darījām nepareizi - un kas ir tās lietas,ko nekādā gadījumā neatkārtosim.

Subjektīvi man šī škiet pati produktīvākā pieeja. Diemžēl arī pati laikietilpīgākā - šobrīd, ja NAPs jāpieņem līdz gada beigām, šādai pieejai ir daudz par vēlu.

Domāju, ka ja kāda sabiedrība savai nacionālās attīstības plānošanai ir piegājusi tik rūpīgi, tā daudz ko iegūs, salīdzinājumā ar citām. Jo vairākums sabiedrību gatavojas darīt lietas, kas no 2012.gada perspektīvas šķiet pašsaprotamas - uzlabot uzņēmējdarbības klimatu, uzlabot izglītības un veselības sistēmu, ražot vairāk produktu ar lielāku pievienoto vērtību, veicināt eksportu, mazināt nevienlīdzīgumu u.tml. Šādā situācijā lielākas priekšrocības būs tiem, kas būs spējuši saprast, TIEŠI KĀ viņu konkrētajā sabiedrībā to vislabāk darīt. Bet, kā jau teicu, šāds izvērtējums prasa ļoti lielu analītisko darbu.

Un NAPā tā nav. Iespējams, objektīvi, jo gads izstrādei ir pārāk mazs laiks šādam darbam. Vienlaikus varbūt tomēr, ka šo laiku varēja izmantot lietderīgāk, lai ciešāk saintegrētu dokumenta vadmoto - ekonomikas izrāvienu - ar dokumenta pamatsaturu. Vadmotīvs šobrīd funkcionē pavisam atrauti no plāna svarīgākās daļas - darāmo darbu uzskaitījuma. Paši darbi (veicāmie uzdevumi) šķiet atlasīti pēc nejaušības principa - visas ir labas ieceres, vienlaikus nav skaidrs, kādēļ plānā parādās tieši tās, nevis kādas citas? Līdzīgi kā rezultatīvie rādītāji, bet par tiem tad nedaudz vēlāk.

Nav principa, kas orientētu NAP izstrādātājus uzdevumus pielāgot kādam konkrētam mērķim (trīs NAP prioriotātes ir pārāk abstraktas un ūdeņainas, lai orientētu uz konkrētām darbībām), tādēļ tas uzdevumu saraksts, kuram taču bija jābūt pašai nozīmīgākajai plāna daļai - ir "ne šis, ne tas."


3.variācija. NAP ir veicamo darbu saraksts, lai atrisinātu Latvijas šodienas lielākās problēmas, bet vienlaikus tās īstenošanas mehānismi dos papildus " paātrinājumu" Latvijas attīstībai.

Šī varbūt ir visneparastākā un visgrūtāk izskaidrojamā pieeja nacionālās attīstības plānošanai, bet ceru, dārgais lasītāj, ka ja tu izturēji tik tālu, pie šī punkta nepārslēgsies.

Kāda ir doma? Kā jau iepriekš rakstīju, maz būs tādas sabiedrības, kuru nacionālie attīstības plāni izcelsies ar īpašu oriģinalitāti. 2012.gadā idejas par to, kādi pasākumi ved pie straujākas izaugsmes, labākas sabiedrības, ir vairāk vai mazāk vispārpieņemtas. Uzņēmējdarbības vide, internetizācijas pasākumi utt.

Un tas, varbūt, arī pareizi. Nav ko izdomāt divriteni.

Bet! Ne visas sabiedrības vienādi domā par to, KĀDĀ VEIDĀ šos pašsaprotami pozitīvos darbus veikt.

Proti, vai nevar izdomāt kādus veidus, kas nes lielāku labumu sabiedrībai? Piemēram, ļauj plašākam cilvēku lokam iegūt 21.gadsimtā noderīgas prakses, motivē cilvēkus domāt par veselīgu dzīvesveidu, rada eksporta potenciālu? Šeit es nedomāju par tiešo, bet gan par netiešo labumu - tikai pastarpināti saistītu ar veicamā uzdevuma būtību.

Piemēram, ja ir vairāki veidi, kā veikt kādu no NAP uzdevumiem, tad priekšroka varētu tikt dota aktivitātēm/risinājumiem, kas, teiksim (tālāk seko vienkārši piemēri, ne sevišķi dziļi pārdomāti), (1) pēc iespējas daudziem Latvijas iedzīvotājiem ļauj iegūt jaunas zināšanas, prasmes; (2) rada lielāku pievienoto vērtību; (3) internetizē saskarsmi starp publisko un privāto sektoru (pakalpojumi u.tml.) vai nodrošina ļoti ērtu interneta risinājumu; (4) rada jaunas darba vietas; (5) kurās ir elements, kam ir eksportēšanas potenciāls; (6) kurās ir ņemta vērā pasaules labākā prakse/inovācijas; (7) kas veicina veselīgu dzīvesveidu, slimību profilakses. Aptuveni kaut kas tāds.

Lai uzdevumu veicēji ir motivēti domāt ne tikai par tiešo uzdevumu, bet arī par kādu no šiem pozitīvajiem blakus faktoriem. Galu galā, ja Latvija taisās būvēt dzelzceļa tīklus ar vai bez NAP, tad kādēļ, teiksim, nepamēģināt dabūt no būvniecības papildus labumus - motivējot pieteicējus padomāt par to, kā viņi, teiksim, apmācīs par jaunākajām metodēm pēc iespējas daudzus LV cilvēkus.

Un šīs zināšanas tad pēc tam paliek Latvijā, ir plašāk izplatītas, pieejamākas, var kļūt par pamatu jaunu eksportējošu uzņēmumu radīšanai u.tml. Citiem vārdiem - lai ar vienu šāvienu tiek nošauti vairāki zaķi! Latvijas sabiedrība no pašsaprotami pozitīvo darbu veikšanas iegūst papildus labumus, ko neiegūst citas sabiedrības, kas vienkārši fokusējas uz konkrētā uzdevuma izpildi.

Šī ir ļoti neparasta pieeja, tai nav nekāda sakara ar NAP sākotnējo redakciju. NAP sākotnējā redakcija ir ļoti izplūdusi jau kontekstā ar definētajiem uzdevumiem un neko nepiedāvā attiecībā uz vēl dziļāku detalizācijas līmeni (kādā veidā, pēc kādiem principiem šos uzdevumus īstenot).


4.variācija. NAP ir veicamo darbu saraksts, lai atrisinātu Latvijas šodienas lielākās problēmas, bet vienlaikus nacionālā plānošanas procesa kā tāda mērķis ir arī iedzīvināt uz pārmaiņām orientēto domāšanu plašākā sabiedrībā.

Citiem vārdiem - nacionālās attīstības plānošanai ir divi mērķi: 1) dokuments ar darāmo darbu sarakstu; 2) plānošana kā process, kuras ietvaros notiek vislatvijas prāta vētra starp Latvijas gaišākajiem prātiem, nozaru līderiem, aktīvistiem par to, kādas pārmaiņas visvairāk Latvijai nepieciešamas. Rezultātā iesaistītie cilvēki ātros termiņos viens otru apmāca par jaunām pieejām, idejām, kas var mainīt viņu pašu domāšanu un rīcību, to "izsist" no rutīnas, palielināt gatavību pašiem mainīties.

Ja arī šāds ir viens no NAP izstrādes mērķiem, tad, salīdzinot ar stratēģiju 2030, kurai bija transformatīva ietekme uz daudzu pasaules un Latvijas izpratni, šis process ir vērtējams kā izteikti vājš. Bet, visticamāk, tas nemaz nebija mērķis.

Vai vajadzēja būt? Domāju, ka vajadzēja.


Tas tad arī viss no manis par lielo, konceptuālo problēmu - kam, kādam mērķim ir vajadzīgs NAP? Rezumējot: ja NAP vajadzīgs kā EK atrādāms dokuments ar iecerēm, kas, visticamāk, ved pie uzlabojumiem salīdzinājumā ar status quo, tad tā sākotnējā redakcija ir kopumā laba un apmierinoša. Ja ambīcija, uzsākot darbu pie NAP bija kas lielāks, tad gan ne.

Turpinājums atrodams jaunā bloga ierakstā

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi