Atslēgvārdi:

Nākamais izaicinājums – Austrumu kaimiņš 7

Jautājums, kā reaģēt uz Krievijas naftas monopola “stingrās rokas” politiku, ir atsedzis Latvijas ārpolitikas neiedomājami vājos punktus un ir priekšvēstnesis nākotnē gaidāmai prioritāšu un politikas pārvērtēšanai.

Iesaki citiem:

“Pārdot vai nepārdot?” - tāds ir jautājums. Vai vismaz tā mums liek domāt vietējie laikraksti, gandrīz ik dienu ziņojot par ķildu starp Ventspils Naftu un Transneft. Patiesībā, ar šo dilemmu ir saistīts milzīgs daudzums citu jautājumu un problēmu, kas pašā saknē skar Latvijas valsts identitāti. Šā brīža situācija ir nopietns pārbaudījums Latvijas spējai pareizi noteikt savas nacionālās intereses un nepieciešamības gadījumā tās aizsargāt (konkrētajā gadījumā, ar aktīvu no jauna iegūto rietumu sabiedroto atbalstu). Jautājums, kā reaģēt uz Krievijas naftas monopola “stingrās rokas” politiku ir atsedzis Latvijas ārpolitikas neiedomājami vājos punktus un nav nekas cits kā priekšvēstnesis nākotnē gaidāmai prioritāšu un politikas pārvērtēšanai.

Pirmkārt, pagājušā gada rudenī nebija vienprātības, vai straujais Transneft naftas pārvadājumu apjoma kritums caur Ventspili maz ir tik svarīgs jautājums, lai prasītu valdības iejaukšanos. Pēc desmit gadus ilgas Latvijas kā transporta centra cildināšanas valdība nāca klajā ar apgalvojumu, ka lielākais transporta uzņēmums nav nemaz tik nozīmīgs (pašreizējie zaudējumi tiek lēsti 200 miljonu ASV dolāru gadā).

Viss mainījās līdz ar paziņojumu, ka šā gada pirmajā ceturksnī (tagad jau arī otrajā) Ventspils vispār vairs nesaņems nekādas naftas piegādes. Pēkšņi naftas plūsmas nodrošināšana caur Ventspils terminālu kļuva par valsts nozīmes lietu, kam valdībai ir jāpievērš nekavējoša uzmanība. Valdības reakcija bija pilnīgi nekoordinēta – vienā Ministru kabineta stūrī norisinājās ķildas par to, kas vadīs sarunas ar Krieviju, kamēr citā tika steidzīgi sagatavota un nosūtīta vēstule rietumu labvēļiem, lūdzot viņu palīdzību šajā grūtajā brīdī.

Tika identificēts drauds mūsu nacionālajām interesēm un Latvija pirmo reizi bija nonākusi situācija, kad tai bija iemesls lūgt drošības garantijas, kuru attīstīšanai valsts ir veltījusi lielas pūles pēdējo desmit gadu laikā. Kā izteicās kāds satraukts komentētājs: “Latvijas diplomātijā ir aususi jauna diena”. Jā, patiesi, jauna ir aususi, taču diemžēl tā nav spožā un drošā nākotne, uz ko bijām cerējuši. Faktiski izrādījās, ka pēc vairāk nekā desmit neatkarības gadiem mēs joprojām risinām to pašu problēmu ar Krievijas uzspiesto atkarību, kas mūsu zemi nomoka kopš neatminamiem laikiem un kam risinājums joprojām tiek vēl tikai meklēts.

Atbalsts, ko esam saņēmuši no rietumu galvaspilsētām, ir līdzjūtīgs un sirdi sildošs, taču ir jāšaubās, vai tas kādreiz kļūs par ko vairāk kā vienīgi retoriku. Naftas politikas spēka spēlē Krievija var atļauties diktēt noteikumus, kamēr Briselei un Vašingtonai nākas savu interešu dēļ pielāgoties. Gan Eiropas Savienības, gan ASV dienaskārtībā ir ļoti plašs jautājumu loks attiecībās ar Krieviju, kas ietver daudzas vitālas intereses – sākot no līguma par atomieroču neizplatīšanu, līdz pat diplomātiskajiem cīniņiem par Irākas karu. Šajā kontekstā grūti saskatīt, ko gan Latvija varētu sagaidīt no saviem rietumu partneriem, izņemot, protams, īslaicīgu morālo atbalstu. Ļoti grūti ticēt, ka kāds no partneriem vēlēsies tērēt ilglaicīgu diplomātisko un politisko kapitālu, lai nodrošinātu Ventspils Naftas palikšanu Latvijas īpašumā. Tas vienkārši nav lemts.

Šībrīža ķilda par Ventspils Naftu uzskatāmi pierāda, ka Latvijai nav efektīva dialoga ar Krieviju. Šāda dialoga trūkums būtiski ierobežo politikas līdzekļu izvēli, kas pieejama šādā spiedīgā situācijā, un rezultātā kļūst par mūsu valsts stabilitātes lielāko tuvāko draudu. Tas tad arī ir uzdevums, kas mums jārisina nākamajā desmitgadē. Mūsu nācijas un tās ilgstošas labklājības vārdā ir jācenšas izveidot dzīvotspējīgs modus vivendi ar Krieviju.

Šāda dialoga aizsākšana nekādā ziņā nebūs vienkārša un galu galā tai būs nepieciešama aktīva līdzdalība un atbalsts no abām pusēm. Kā nesen teica Ainārs Šlesers: “Lai ietu uz priekšu, abām pusēm jābūt ieinteresētām dialogā. Latvijas valdība ir ieinteresēta labākās attiecībās ar Krieviju[1]”

Tas tomēr nenozīmē, ka varam apmierināti sēdēt un gaidīt pārmaiņas valdošajos austrumu vējos. Šāda apātija un gurdenums ir iezīmes, ko tik maza valsts kā mūsējā nevar vis atļauties. Tā vietā mums jācenšas divkāršot savas pūles un attīstīt radošus un ietekmīgus veidus, kā iesaistīt dialogā savus kaimiņus. Tas prasa vairāk kā vienkārši atkārtot veco retoriku par mūsu ieinteresētību labās kaimiņattiecībās. Ir pienācis laiks atrast veidu, kā šos vārdus apliecināt ar darbiem.

Pieaugošā reģionālā sadarbība starp Maskavu un Latviju ir labs piemērs nākotnes iespējām. Ir skaidrs, ka abām valstīm ir kopējas ekonomiskas intereses, kuru īstenošana kalpotu kā piemērots pamats nākotnes sadarbībai.

Tomēr maz ticams, ka jebkāda ekonomiskā sadarbība varētu atkausēt ledu šā brīža attiecībās starp Rīgas pili un Kremli vai abām Ārlietu ministrijām. Nesenais diplomātiskais satraukums par Vairas Vīķes-Freibergas interviju Valmieras rajona laikrakstā “Liesma”, kurā viņa izteica cerību, ka Krievija “nāks pie prāta” pēc Latvijas iestāšanās, tikai kārtējo reizi izceļ krasās domstarpības abu valdību starpā[2].

Šī ir joma, kurā mūsu rietumu partneri varētu sniegt atbalstu. Ja mūsu valdībām patiešām ir tik grūti viens pret vienu sēsties pie pārrunu galda, varbūt Brisele un Vašingtona varētu sniegt savu palīdzīgo roku. Galu galā, jebkādas iniciatīvas izgāšanās vai panākumi būs atkarīgi no galvenajām pārrunu pusēm, bet ārēja starpniecība šajā gadījumā būtu īsti vietā.

Pēdējās desmitgades laikā Latvija ir parādījusi ārkārtīgas spējas un skaidrību savā vēlmē tuvināties rietumiem. Veiksmīgais iznākums mūžam kalpos kā apliecinājums valsts un tās valdības spraigajam darbam. Tieši šīs pierādītās spējas ļauj cerēt, ka nākotnē spēsim pārvarēt arī tās grūtības, kas vēl stāv priekšā. Ja mēs spētu mūsu attiecībām ar Krieviju veltīt kaut nelielu daļu no uzmanības, kas vērsta uz rietumiem, tad mūs patiesi gaidītu spoža nākotne.
__________________

[1] “На переговоры со Шлесерсом едет Починок,” Romans Golujevs, Bizness & Baltija, 2003. gada 13. marts.

[2] “Krievijā asi reaģē uz Vairas Vīķes-Freibergas teikto par ‘nākšanu pie prāta’” BNS, 2003.gada 22.marts.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

krasmar 15.04.2003 17:36
Es uzskatu, ka šajā autora rakstā patiesība nekas nav pateikts un nav analizēti ne cēloņi ne sekas, ne iespējamie rīcības veidi, kurus varētu Latvija izmantot veidojot attiecības ar Krieviju, vien kaut kas mistiski norādīts par labu attiecību veidošanu, diplomātiju utt..Viena lieta, ko autors precizi noradija ir tas, ka Krievija liela mera var diktet noteikumus Eiropai naftas un naftas produktu tranzita joma un tas lielakie uznemumi Lukoil un Yukos jau apsteidz lidzigus uznemumus Eiropaa...pagaidam, kamer Eiropai nav (nez vai ari tuvakaja laika bus) citas alternativas naftas produktu iegusanai (Ziemeljura krajumi beidzas, OPEC valstis stigri regule cenu), tikmer Krievijai bus iespeja Eiropu santazet...jo nafta tomer Eiropai ir svarigaka, neka Krievijai nauda...ko ta gust no naftas pardosanas (mazliet ilgaka termina tas loti dargi iznaktu ari Krievijai, tomer Eiropa nevelas (nav vajadzibas) lieki risket). Sados apskaklos Krievija censas iegut sava kontrole visu energetikas koridoru un lai gan ir jaatzist, ka Krievijaa un tas tranzita biznesmeniem ir loti divaina izpratne par tirgus ekonomiku (nacies to pasam pieredzet, apmeklejot dazadas tranzita konferences Latvijaa un Baltija), tomer Krievijai neviens nevar liegt transportet savu naftu uz Eiropu par saviem caurulvadiem...darbs tiek pasu cilvekiem, ari nodokli nonak Krievijas budzetaa utt. Paslaik, kad naftas cenas pasaule ir augstas, Krievija var atlauties nepalielinat eksporta apjomus, jo mazaku naftas daudzumu iespejams pardot par augstaku cenu...Paslaik Latvijai ir nopietna izskirsanas, jo gadijuma, ja Krievijai tiek pardots naftas caurulvads, tad taa var velak Latviju santazet ari politiski (ipasi ja tiek pardota visa Ventspils nafta ar Preses namu, Latvijas kugniecibu utt). Tomer paslaik jau ta situacija ir pati kritiskaka un neko zaudet pardodot Latvija nevar, iznemot var iegut naudu no privatizacijas un darbu cilvekiem, nodoklus utt...Saja gadijuma jau galvenais ir lai tiktu nodrosinats darbs cilvekiem, un tiktu maksati nodokli, neatkarigi no terminala ipasnieka...Seit pastav jau manis ieprieks pieminetais risks par politisko santazu, ka ari risks, ka VN vairs nebus tik dasna ziedojot Venstpilij un atbalstot citus labdaribas pasakumus valsti....Otrs variants pastav, gaidit, kad busim ES dalibvalsts un tad jau vienota ES vares prasit, lai naftu vinai piegada ari caur vinas caurulvadiem, nevis tikai caur Krievijas....saja posma bus daudz kas atkarigs no Latvijas diplomatu spejas parliecinat, jo uzpustie 200 miljonu latu zaudejumi Latvijai ir nieks Eiropai un tas Eiropai varetu likties mazsvarigi...Ilgi gaidot caurulvadi bez investicijam bus metalluznu vertiba un tad nepiekapjoties tiks zaudeti vel lielaki liedzkli - Krievijai bus moderns Primorskas terminals...ar daudz lielaku jaudu un naudu, ko ieguldit jaunu terminalu buvniecibaa...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Dambergs 13.04.2003 03:57
Nu jā, bipolārās pasaules būtība, vai nebūtība ir viens no šo dienas nopietnākiem starptautiskiem jautājumiem.

Krievija, kad PSRS sabruka, galu galā zaudēja savu oficiālo lielvalsts statusu (to viņa jau sen bija zaudējusi, bet Gorbačovs izmisīgi mēģināja to sāglābt).

Tagad ir tikai viena vien lielvalsts, ta ir ASV.

Putins ir apņēmies vienas paaudzes laikā pārveidot Krievijas tautsaimniecību, tā lai Krievija varētu mēģināt atjaunot Krieviju, kā lielvalsti. Tas nebūtu Latvijai par labu, ka viņam veiktos, jo Latvija, un Latvijas ostas ir Krievijai (tas tā vienmēr ir bijis - un tāpēc Krievijas iespaids Ventspilī ir tik svārīgs, un Latvijai bīstams!) nepieciešamas. Bez Latvijas ostām Krievijas lielvalsts loma ir lidz nenozīmības samazināta.

Bet Francija ari grib kļūt par galveno ASV pretspēku. Kaut Francija uzskata Krieviju kā konkurentu, šajā brīdī Francija atradās apstāklī kur tai bija nepieciešams (pārsteidzīgi) meklēt sabiedrības iespēju ar to... jo ASV gadijās tik ātri Francijai aizsteigties priekšā. Francijai un Krievijai nebija citas izvēles, kā kopīgi, un ar Vācijas piedalību (kaut Vācijai ir citi iemēsli to darīt) sanākt kopā (Sankt Pētersburgā, šo nedeļ) lai saskaņotu plānus kā mēģināt neitralizēt ASV ieguvumus ko tā guvusi Irakas kara dēl.

Latvija jau kārtājo reiz ir pieredzējusi Vācijas un Krievijas (parasti ar Francijas noklusēšanu) sabiedrošanos ietekmu. To divu valsts sazvērestības dēļ Latvija cieta ar karu, un ideoloģiski pamatotām repesijām, terōru, izsūtīšanā un spīdzināšanām. Tagad atkal rodās apstākļi kuri varētu iesūkt Laviju atpakaļ gaļas maltuvē. No tā mumus ir jāuzmanās, un tam mums ir jāgatavojās.

Nekāda mūsu draudzība, vai sabiedrošanās ar Krieviju no samalšanas nevar pasārgāt. Bet draugs kuram nav bails no varmākām, un ir gatavs sārgāt savus draugus ir, un nebaidās no tā ko pašam tāda draugu aizsārdzība varētu maksāt. Tā valsts saprot, ka demokrātija prasa asins upurus. Tā valsts ir gatava sniegt tos upurus, un tos jau sniedz. Tā valsts ir ASV.

Vai Latvija ir ari gatava sniegt savus upurus lai paturētu savu neatkarību? Pa brīžam liekās, ka laba, bagātīga dzīve tai vairāk ko nozīmē. Ceru ka kļūdos.

Ja Ventspils patreizējo pakļautību Krievijai nevaram pārtraukt, īslaicīgu personisku ieguvumu dēļ, tad diemžēl, Latviju pzaudēsim. Krievija mūs norīs. Vienalga cik mīļi mēs uzvedīsimies pret Krieviju, tā mūs ar prieku norīs.

Tikai ar ASV -- vienīgo patreizējo lielvalsti -- mazā Latvija var noturēties pret jaunu ass Francija - Vācija - Krievija) kas veidojās.

Pagaidām pasaule atrodās monopolāra varas ietekmē. Otrs pols izmisīgi cenšās noformēties. Latvijai jācer, ka otrs pols nespēs noformēties, jo tikko tas noformēsies Latvija nonāks bīstami nestabīlā stāvoklī.

Latvija ir spējīga, ja ne novērst, tad nopietni aizkavēt šī otrā pola nofermēšanos. Bet pie tā ir jāstrādā. Un, tas ari nozīmē, ka Latvijai ar smaidošo, rokas bučojošo, pieredzējuš franču lapsu - Širaku - ir jārīkojās dikti, dikti uzmanīgi. Viņu nodoms ir skaidrs, kaut neizteikts, un Latvijas loma viņa iecerētos lielvalsts plānos ir prognozējam... viņa skatijumā mēs neesam vairāk kā kaitinoši odiņi. ar vienu plaukstas sitienu viņs no mums tiks vaļā.

ASV uz mums tā neskatās. Otarais pols tai nav nepieciešams, par vairāk kā nevajadzīgs. Ja Latvija piebiedrosies jaunam assam, ASV sapratīs ko ar mums darīt, un neviens vairs nepaliks kam interesēs mūsu liktenis. Latvija atradīsies vilku vidū, un nicinādama ASV, izliekoties, ka mēs ari esam daļa no vilka bara, sadusmosim to. Mūs noēdīs mūsu sabiedrotie vilki - jo vilki neesam, vienalga cik mēs tiem līdz gaudojam, un ASV pasmīnēs ka tik stulbi letiņi varēja būt. Pagaidām ASV mūs uzskatā kā savu draugu, un sabiedroto. Darīsim to taču absolūti, pārliecinoši skaidri tai, ka patiešām esam nesvārstams draugs... un spiediens uz mums dikti drīz paliks grūti izturāms, kad Francija griezīsies pie ANO, tur cerēdama nozagt ASV Irakas vinnestu. Tas brīdis būs Latvijai liktenīgs. Mums būs jāizlems starp draudzību ar vilku baru, un mūsu vienīgo drošo draugu -- ASV. Un tas notiks vienu, vai divu nedeļu laikā. Būsim modri!

RPD Halifaksā, Jaunskotijā, Kanādā 12. aprilis, 2003.g.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Dambergs 13.04.2003 03:57
Nu jā, bipolārās pasaules būtība, vai nebūtība ir viens no šo dienas nopietnākiem starptautiskiem jautājumiem.

Krievija, kad PSRS sabruka, galu galā zaudēja savu oficiālo lielvalsts statusu (to viņa jau sen bija zaudējusi, bet Gorbačovs izmisīgi mēģināja to sāglābt).

Tagad ir tikai viena vien lielvalsts, ta ir ASV.

Putins ir apņēmies vienas paaudzes laikā pārveidot Krievijas tautsaimniecību, tā lai Krievija varētu mēģināt atjaunot Krieviju, kā lielvalsti. Tas nebūtu Latvijai par labu, ka viņam veiktos, jo Latvija, un Latvijas ostas ir Krievijai (tas tā vienmēr ir bijis - un tāpēc Krievijas iespaids Ventspilī ir tik svārīgs, un Latvijai bīstams!) nepieciešamas. Bez Latvijas ostām Krievijas lielvalsts loma ir lidz nenozīmības samazināta.

Bet Francija ari grib kļūt par galveno ASV pretspēku. Kaut Francija uzskata Krieviju kā konkurentu, šajā brīdī Francija atradās apstāklī kur tai bija nepieciešams (pārsteidzīgi) meklēt sabiedrības iespēju ar to... jo ASV gadijās tik ātri Francijai aizsteigties priekšā. Francijai un Krievijai nebija citas izvēles, kā kopīgi, un ar Vācijas piedalību (kaut Vācijai ir citi iemēsli to darīt) sanākt kopā (Sankt Pētersburgā, šo nedeļ) lai saskaņotu plānus kā mēģināt neitralizēt ASV ieguvumus ko tā guvusi Irakas kara dēl.

Latvija jau kārtājo reiz ir pieredzējusi Vācijas un Krievijas (parasti ar Francijas noklusēšanu) sabiedrošanos ietekmu. To divu valsts sazvērestības dēļ Latvija cieta ar karu, un ideoloģiski pamatotām repesijām, terōru, izsūtīšanā un spīdzināšanām. Tagad atkal rodās apstākļi kuri varētu iesūkt Laviju atpakaļ gaļas maltuvē. No tā mumus ir jāuzmanās, un tam mums ir jāgatavojās.

Nekāda mūsu draudzība, vai sabiedrošanās ar Krieviju no samalšanas nevar pasārgāt. Bet draugs kuram nav bails no varmākām, un ir gatavs sārgāt savus draugus ir, un nebaidās no tā ko pašam tāda draugu aizsārdzība varētu maksāt. Tā valsts saprot, ka demokrātija prasa asins upurus. Tā valsts ir gatava sniegt tos upurus, un tos jau sniedz. Tā valsts ir ASV.

Vai Latvija ir ari gatava sniegt savus upurus lai paturētu savu neatkarību? Pa brīžam liekās, ka laba, bagātīga dzīve tai vairāk ko nozīmē. Ceru ka kļūdos.

Ja Ventspils patreizējo pakļautību Krievijai nevaram pārtraukt, īslaicīgu personisku ieguvumu dēļ, tad diemžēl, Latviju pzaudēsim. Krievija mūs norīs. Vienalga cik mīļi mēs uzvedīsimies pret Krieviju, tā mūs ar prieku norīs.

Tikai ar ASV -- vienīgo patreizējo lielvalsti -- mazā Latvija var noturēties pret jaunu ass Francija - Vācija - Krievija) kas veidojās.

Pagaidām pasaule atrodās monopolāra varas ietekmē. Otrs pols izmisīgi cenšās noformēties. Latvijai jācer, ka otrs pols nespēs noformēties, jo tikko tas noformēsies Latvija nonāks bīstami nestabīlā stāvoklī.

Latvija ir spējīga, ja ne novērst, tad nopietni aizkavēt šī otrā pola nofermēšanos. Bet pie tā ir jāstrādā. Un, tas ari nozīmē, ka Latvijai ar smaidošo, rokas bučojošo, pieredzējuš franču lapsu - Širaku - ir jārīkojās dikti, dikti uzmanīgi. Viņu nodoms ir skaidrs, kaut neizteikts, un Latvijas loma viņa iecerētos lielvalsts plānos ir prognozējam... viņa skatijumā mēs neesam vairāk kā kaitinoši odiņi. ar vienu plaukstas sitienu viņs no mums tiks vaļā.

ASV uz mums tā neskatās. Otarais pols tai nav nepieciešams, par vairāk kā nevajadzīgs. Ja Latvija piebiedrosies jaunam assam, ASV sapratīs ko ar mums darīt, un neviens vairs nepaliks kam interesēs mūsu liktenis. Latvija atradīsies vilku vidū, un nicinādama ASV, izliekoties, ka mēs ari esam daļa no vilka bara, sadusmosim to. Mūs noēdīs mūsu sabiedrotie vilki - jo vilki neesam, vienalga cik mēs tiem līdz gaudojam, un ASV pasmīnēs ka tik stulbi letiņi varēja būt. Pagaidām ASV mūs uzskatā kā savu draugu, un sabiedroto. Darīsim to taču absolūti, pārliecinoši skaidri tai, ka patiešām esam nesvārstams draugs... un spiediens uz mums dikti drīz paliks grūti izturāms, kad Francija griezīsies pie ANO, tur cerēdama nozagt ASV Irakas vinnestu. Tas brīdis būs Latvijai liktenīgs. Mums būs jāizlems starp draudzību ar vilku baru, un mūsu vienīgo drošo draugu -- ASV. Un tas notiks vienu, vai divu nedeļu laikā. Būsim modri!

RPD Halifaksā, Jaunskotijā, Kanādā 12. aprilis, 2003.g.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Dambergs 13.04.2003 03:57
Nu jā, bipolārās pasaules būtība, vai nebūtība ir viens no šo dienas nopietnākiem starptautiskiem jautājumiem.

Krievija, kad PSRS sabruka, galu galā zaudēja savu oficiālo lielvalsts statusu (to viņa jau sen bija zaudējusi, bet Gorbačovs izmisīgi mēģināja to sāglābt).

Tagad ir tikai viena vien lielvalsts, ta ir ASV.

Putins ir apņēmies vienas paaudzes laikā pārveidot Krievijas tautsaimniecību, tā lai Krievija varētu mēģināt atjaunot Krieviju, kā lielvalsti. Tas nebūtu Latvijai par labu, ka viņam veiktos, jo Latvija, un Latvijas ostas ir Krievijai (tas tā vienmēr ir bijis - un tāpēc Krievijas iespaids Ventspilī ir tik svārīgs, un Latvijai bīstams!) nepieciešamas. Bez Latvijas ostām Krievijas lielvalsts loma ir lidz nenozīmības samazināta.

Bet Francija ari grib kļūt par galveno ASV pretspēku. Kaut Francija uzskata Krieviju kā konkurentu, šajā brīdī Francija atradās apstāklī kur tai bija nepieciešams (pārsteidzīgi) meklēt sabiedrības iespēju ar to... jo ASV gadijās tik ātri Francijai aizsteigties priekšā. Francijai

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Timidus Lapidus 12.04.2003 12:03
Sava taisnība ir gan raksta autoram (par labu attiecību veidošanu ar Krieviju kā atslēgu uz panākumiem), gan arī šī viedokļa pretiniekiem. Tomēr jāatzīst, ka mēs jau sen dzīvojam bipolārā pasaulē. Krievijas un ASV loma faktiski ir lūk kāda: abas šīs valstis uztur pasaulē kārtību. Kārtības garants ir vienkārši bailes, un ne jau bez pamata. Bet tomēr - tiek iznīcināti teroristu perēkļi Irākā, Čečenijā, tiek atbalstīti sev lojāli režīmi un tiek draudēts valstīm, kas bruņojas lai iegūtu šādu pat augsto-regulatora statusu. Tāpēc, ka pietiek ar diviem poliem. Varbūt nepietiek?

Kādēļ Latvijai vajadzētu labākas attiecības ar Krieviju? - kaut vai tādēļ, ka mūsu ekonomika ir cieši ar to saistīta. Varbūt var pārtaisīt visu ekonomiku? Varbūt - no sākuma nojaucot visu līdz pamatiem. Bezdarbs, bads, bailes. Un tas tādēļ, ka viena dzirnakmeņa labvēlību gribam nomainīt pret cita - labāku labvēlību - drošāku, mierīgāku, uzticamāku. Tas izklausās tiešām labi. Tikai vai tauta vēlas piedzīvot posta gadus pa vidu? - pat ja cieši ticam, ka ASV mūs mīl tāpēc, ka mēs vienkārši esam. Labdarības organizācija likteņa pabērniem - ASV. Cita lieta, ka mūsu politiķi vienkārši nespēj iegūt savās rokās tās sviras, kuras var ieinteresēt Krieviju. Un nekas cits neatliek kā ticēt "Es un Nato".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 10.04.2003 11:13
Arī es uzskatu, ka Latvijai nekādā gadījumā nav jāpadodas Krievijai. Ja Krievija grib attīstīt savu preču tranzītu caur Latviju, tad lai tā ievēro vispārpieņemtos biznesa ētikas principus. Ja Krievija to nevēlas, tad tāds bizness mums vispār nav vajadzīgs. Neviens netaisa biznesu ar dunci pie kakla, katrā ziņā tādā gadījumā to vairs nesauc par biznesu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijai ir nepieciešami citi enerģijas avoti. Par laimi, Krievija nebūt nav vienīgā vieta pasaulē, kur atrodama nafta un gāze. Turklāt arī mums pašiem ir savi naftas krājumi.

Krievijas portāls http://www.regnum.ru ir aktīvi iesaistījies Krievijas karā pret Latviju, pagaidām vēl tikai informācijas karā. Tā saucamā "projekta komitejas" ziņojumā, kas atrodams šajā mājaslapā, ir skaidri redzams, ka Ventspils blokādei nav nekāda sakara ar ekonomiskajiem jautājumiem. Krievija gluži vienkārši turpina pirms 64 gadiem uzsākto agresiju pret Latviju, un šoreiz galvenie ieroči ir nevis tanki un lidmašīnas, bet nafta, nauda un meli.

Latvijai ir jāiztur, jo Krievijas gals ir tuvu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Dambergs 09.04.2003 15:34
No Krievijas nav sagaidāma labvēlīga attieksme pret Latviju pat ja Latvija vairākkārto savus centienus uzlabot attiecības ar to. Laika posmā starp diviem kaŗiem Krievijas tranzīta sūtijumi caur Latviju nokrita gandrīz līdz nullei. Ja Latvija spēs pierunāt Krieviju sūtīt naftu, un citu mantu uz vai caur Latviju, tad tāda paša samazināšana būs kārtējo reiz sagaidāma. Latvija nebūs izkļuvusi no purva, bet dziļāk tanī iestrigusi. Krievija nav labvēlīgi noskaņota pret Latviju, un nav gaidama maiņa šajā apstāklī. Iet uz sarunām ar to šajā brīdī, Ventspilij naftas trūkuma dēļ, var tikai Krivijai apliecināt to, ka viņas politika pret mums nes resultātus, un ar ekonomiskiem līdzekļiem tā tomēr var cerēt atgūt pilnīgu vaŗu pāri mums.

Jau 1993. gadā Krivijas vēsniecības pirmais sekretārs (Kanādā) man personiski apliecināja, ka par Krievijas militāru vaŗu pielietošnu pret mums Latvijai nav vairs jābaidās un tāpēc iekļūt NATO Latvijai neko nedos. Krievija sevis cerēto tomēr paveiks, bet šoreiz ar ekonomiskiem līdzekļiem.

Krievijai nekas labāk nepatiktu kā tas, ka mēs pie viņiem ietu Ventspils naftas spiediena dēļ un lūgtu tās labvēlību. Tas apliecinātu viņiem ka esam nobrieduši (nākuši pie prāta ??) un laiks ir pienācis novākt ražu (Latviju). Vai to mēs gribam? Domāju, ka labāk paciest ekonomiskos zaudējumus ko Krievija mums rada, nekā paciest kārtējo neatkarības zaudēšānu. Krievija mūs šantažē, mēs nedrīkstam padoties. Ja naftas dēļ mēs iesum uz Maskavu lūgties, šantāža dubultosies jo tā dod rezultātus Maskavai.

Vēl nopietnāks iemēsls šajā brīdī neiet prasīt no Krievijas žēlsirdību un naudu, domāju, ir patreizējās Francijas-Vācijas-Krievijas ass izveidošana Irakas lietā. ASV mūsu atbalsts pirms kaŗa posmā bija tai vairāk kā izdevīgs. Amerikānī atcerēsies to, ka mēs bijam ar viņiem brīdī kad Francija, Vācija un vēlāk ari Krievija mēģināja viņus kastrēt ANO Drošības padomē.

Amerikāņi ar rūpēm vēro kārtējo, tradicionālo vaŗas kārtības izformēšanu Eiropā. Amērikai pret šo Francijas-Vācijas-Krievijas ass būs jāatrod partnerus, un tie ir jau par daļai atrodami Viļņas desmitniekā.

Tuvināšanās starp Franciju-Vāciju-Krieviju un ASV nav tuvākā nākotnē saredzāma jo Francija lolo vadošo lomu, kā ASV galvenais pretspēks jaunā bi-polārā pasaulē. Ar Irakas kaŗa beigām, šis ass centīsies, kā to darija pirms kara, neitralizēt ASV ietekmi pielietojot Francijas un Krievijas veto Drošības padomē.

Amerikāņi to nevar pieļaut, un nepieļaus. Tā notiks jauna pasaules polarizācija kur Francija centīsies ieņemt ass vadošo lomu. Mazai Latvijai kārtējo reizi draudēs samalšana starp lielvalstu dzirnakmeņiem (Francijas-Vācijas-Krievijas). Nesenais Francijas spiediens uz Lietuvu Kaŗalauču lietā norāda uz to kas Latvijai ir sagaidāms no ass. Francijai Krivija ir nepieciešama cīņā pret ASV, bet Baltija ir tikai kaitinošs kaveklis. Francija mūs viegli atdotu Krievijai. To ties Amērikai Viļņas desmitnieks ir spēcīgs dūzis. Latvijai nav citu izredžu, kā cītīgi strādāt lai uzturētu, un vēl vairāk uzlabotu attiecības ar ASV, to darot kopā ar Viļņas demitnieku. Bez ASV, Latvija atkal tiks iegrūsta un ierauta Krievijā, šo reiz uz visiem laikiem.

Domāju, ka labāk atrast Ventspilniekiem izeju no patreizējās ekonomiskās pakļautības Krivijai, nekā atdot visu Latviju Krievijai, Ventspils naftas dēļ.

RPD