Ja nu kādreiz mums kā nācijai būs lemts iet bojā, tad, visticamākais, mēs nevis tiksim fiziski iznīcināti no svešas varas vai asimilēti kādā lielākā nācijā, bet gan noslīksim savā naidā.

Stindzinoša naida šalts šajās dienās ir pārgāzusies pār Maiju Kāli, kura mūsu portālā pastāstīja par saviem piedzīvojumiem ar Latvijas ierēdņiem, kārtojot formalitātes, lai apprecētos ar Marokas pilsoni. Raksts politika.lv

Šo rakstu nosūtījām arī portālam TVNET, kur raksts, šķiet, bija viens no visvairāk komentētajiem — kad rakstu šo blogu, komentāru skaits pārsniedz 760 ierakstus. Un lielākā daļa no komentāriem ir nevis par raksta būtību — par Latvijas institūciju sniegtās informācijas neatbilstību realitātei un par ierēdņu nesamērīgo iejaukšanos privātajā dzīvē, bet gan — klaji naidīgi un autori un viņas ģimeni pazemojoši. Un baisa apjausma — jā, tieši tādi — tik aprobežoti un naidīgi mēs, latvieši, esam.

Mēs aprejam tos, kas neizskatās uz mata tādi, kā esam mēs, un noteikti noniecinām sievietes, kas par saviem mūža draugiem nav vis izvēlējušās latvju bāleliņus, bet uzdrošinājušās apprecēties ar citas valsts pilsoņiem. Un tūlīt arī tiek rasts izskaidrojums — ārzemniekus izvēlas tikai neglītenes, kuras neviens latviešu vīrietis negrib. Šie viedokļi ir vairumā. Un mazākumā paliek rasistiskos rējējus kauninoši komentāri un nedaudzo sieviešu balsis, kuras pasaka skaidri un gaiši — viņām nav svarīga vīra tautība vai ticība, bet gan tas, kā viņas kopā ar savu mīļoto cilvēku jūtas. Un ne visas savus cilvēkus atrod „tīrasiņu bāleliņu” vidū. Un viņas, protams, par savu atklātību, tieši tāpat kā raksta autore, dabū naida šalti tieši sejā. Un vēl. Un vēlreiz.

Lasot šos komentārus, aizdomājos par to, cik nedroša sajūtos mūsu valstī starp tik ļoti naida pilniem cilvēkiem. Mēs nīstam bez pamata, konkrēto cilvēku nepazīstot, bet nīstam tikai tāpēc, ka viņš ir no citas valsts. Mēs bļaujam, ka te ir mūsu Latvija un te ir mūsu Rīga, un ka mēs nu nepagalam necietīsim, ja mūsu „tīrās” asinis sajauksies ar tiem tur, ar tiem mazāk vērtīgajiem. Un tad es domāju par to, ka mans vecvectēvs bija vecticībnieks, bet vecvecmamma — igauniete, toties mūsu dzimtas ciltsmāte — gruzīniete. Un vispār jau es nemaz nezinu, kādas asinis vēl mani senči kopā jaukuši, un es ne brīdi neņemtos apgalvot, ka esmu „tīrasiņu” būtne, kaut arī saku — esmu latviete.

Nemaz nav jārunā par tālajiem vergturu laikiem, kad cilvēkam nebija pat suņa vērtības, bet lai atceramies, ka vēl tikai pagājušajā gadsimtā kāds mazs, ūsains vīrietis, tiecoties pēc rases tīrības, apslaktēja tūkstošiem cilvēku. Un mēs savā apziņā arī pēc gandrīz septiņdesmit gadiem nekur tālāk neesam tikuši. Bet vai tikai apziņā? Ir Latvijā bijuši rasistiski motivēti uzbrukumi citas ādas krāsas cilvēkiem. Un nez kāpēc mani nepamet sajūta, ka naidīgie komentētāji, ja vien viņiem būtu dota vaļa, mierīgu sirdi paceltu roku pret Maiju un viņas vīru, un, ļoti iespējams, arī pret to komentētāju daļu, kas naidu nejūt.

Vai tiešām mums ir pamats naidu aizbildināt ar savu smago vēsturi un sūro likteni? Jā, arī manai ģimenei sūrums nav gājis secen — viens vectēvs gāja bojā vācu armijā, otru nošāva padomju vara. Jā, arī man sirds diezgan bieži nosāp par to, kā vēstures griežos tika izpostīta mana ģimene, bet vai tāpēc man būtu jājūt nepatika pret Marokas pilsoni? Vai drīzāk nav tā, ka mūsu aklo naidu raisa mūsu nedrošība un kompleksi, mūsu pašvērtības trūkums un tik niecīgā pašcieņa? Un bailes. Bailes ir tas dzinulis, kas liek riet un kost. Bailes mudina ņirgāties un pazemot citus. Bailes ne tikai no ārpasaules, bet galvenokārt — no sevis, no sava vājuma. No vājuma būt un pastāvēt. No vājuma atzīties, ka arī mēs, ak, cik daudz cietušie un mocītie, varam būt laimīgi. Tā vietā mēs paliekam savās sāpēs un sērās. Un nīstam tos, kas ir stiprāki par mums un kam tieši tāpēc šajā dzīvē veicas labāk nekā mums pašiem.

Tie, kas domā, ka tagad ar saviem kliedzošajiem komentāriem ir pazemojuši un sāpinājuši Maiju un viņas ģimeni, smagi maldās. Nē, caur šiem komentāriem esam visi kopā parādījuši vien to, cik sīki un globālajā pasaulē nedroši esam paši.