"Lauku Avīze", 22.06.2003.Rubrika: Integrācija (11. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv
Latvijas vēsture “Nevienādmalu trijstūrī”
Televīzijas filma “Nevienādmalu trijstūris” ir stāsts par Latvijas vēsturi un tās sāpīgākajiem momentiem. Piecās stundās un 15 sērijās, dodot vārdu Latvijas vēsturniekiem, mūsu valsts vēsturi izdzīvot un skaidrot centies Latvijā dzīvojošais Krievijas televīzijas žurnālists Vladislavs Andrejevs. Vēsturiskais seriāls tapis pēc Krievijas televīzijas kanāla “NTV-Mir” pasūtījuma ar Pareksa bankas atbalstu. Pēc ieceres, tā auditorija ir pasaulē dzīvojošie krievi, un vairākās rietumvalstīs tas jau atradis ceļu pie skatītāja. Diemžēl Krievijā to demonstrēt nav paredzēts…
Latvijas skatītāji seriālu par vēsturi var vēl pagūt noskatīties televīzijas kanālā “NTV-Mir” pirmdienās, otrdienās, trešdienās pulksten 21.50. (Šodien — seriāla 10. sērija.)
Sarunu ar Vladislavu Andrejevu “Latvijas Avīzē” lasiet 29. jūnijā!
Politiski radīta minoritāte
Par Vispārējās nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencijas ratifikāciju valodnieki savu viedokli izteikuši jau 1999. gadā, nosūtot atzinumu gan Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, gan Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijai. Raksta ierobežotā apjoma dēļ šoreiz nerunāšu par atsevišķiem konvencijas pantiem, bet par maniem novērojumiem, kā tiek interpretēta šī politiskā problēma.
Debatējot par konvencijas parakstīšanu vai neparakstīšanu, manuprāt, bieži vien tiek aizmirsts pamatjautājums: vai krievi Latvijā ir minoritāte?
Gribu apgalvot, ka krievi Latvijā nav minoritāte tā iemesla dēļ, ka 1940. gadā un nākamajos 50 gados Latvijas valsts okupācijas apstākļos (tas ir, nerespektējot valsts pamatiedzīvotāju vēlmi) uz 8,8 procentu lielas krievu vēsturiskās minoritātes bāzes tika politiski radīta jauna 34 procentus liela (1989. gada dati; 2004. gadā — 28,8 procenti) liela kvaziminoritāte, kas tagad pretendē uz vēsturiskās minoritātes nosaukumu, tajā pašā laikā neidentificējot sevi ar minoritāti.
Minoritāšu vai okupācijas seku problēma?
Tāpēc, manuprāt, Latvijā nepastāv minoritāšu problēma, bet gan nelikvidēto okupācijas seku problēma, ko, protams, vieglāk un politiski izdevīgāk ir reducēt uz minoritāšu problēmu. Arī socioloģijā ērtāk ir runāt par jaunajām minoritātēm, kas izveidojušās pēc Otrā pasaules kara, nevis politiski radītajām minoritātēm jeb kvaziminoritātēm, attiecībā pret kurām būtu jāpiemēro citi cilvēktiesību instrumenti nekā pret īstajām minoritātēm.
Minoritātes jēdzienam jābūt saistītam ar divpusēju izvēli kā no valsts puses, tā no indivīda puses, nevis ar vardarbīgi uzspiestu cilvēku grupu nometināšanu kādā teritorijā un vēlāk ar šīs grupas piespiedu integrēšanu. Tādējādi tiek radītas mieram bīstamas situācijas, kuras faktiski iespējams novērst, savlaicīgi norādot uz katras cilvēku grupas īpašajām tiesībām. Nedrīkst ieceļotāju un politiski radītās minoritātes tiesībās pielīdzināt autohtonajām (no laika gala attiecīgajā zemē dzīvojošajām) minoritātēm, kā arī vēsturiskajām minoritātēm. Cilvēktiesību humānais aspekts tādējādi tiek reducēts tieši uz antihumānismu, kā tas ir Latvijas gadījumā. Kā zināms, Eiropas Padomes valstu vadītāji, pieņemot Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, tā arī nespēja vienoties par to, kas ir nacionālā minoritāte. Līdz ar to Eiropas Padomes valstis pašas ir tiesīgas noteikt, ko tās atzīst par piederīgām nacionālajām minoritātēm. Bet tas nozīmē, ka pati konvencija zināmā mērā balstās uz māla kājām, jo arī pašreiz par minoritātes definīciju joprojām ir dažādi viedokļi un tādējādi interpretācijai ir pakļauts gandrīz katrs dokumenta pants.
Minoritāte un valoda
Tā kā minoritātes jēdziens ir saistīts ar valodu, gribu atgādināt, ka 1992. gadā pieņemtajā Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu hartas preambulā ir minēti divi mums svarīgi nosacījumi, kas jāņem vērā, definējot reģionālās vai minoritāšu valodas.
Pirmais: “..uzskatot, ka reģionālo vai minoritāšu valodu aizsargāšana un lietošanas veicināšana dažādās Eiropas valstīs un reģionos dod svarīgu ieguldījumu tādas Eiropas veidošanai, kuras pamatā ir demokrātijas un kultūru dažādības principi nacionālās suverenitātes un teritoriālās integritātes ietvaros”, otrais: “ņemot vērā specifiskos apstākļus un vēsturiskās tradīcijas..”.
Ja nu okupācijas sekas nav specifiski apstākļi, tad kas cits būtu vēl būtiskāks par tiem?
Turklāt pie reģionālām un minoritāšu valodām “netiek ieskaitīti ne valsts oficiālās valodas (valodu) dialekti, ne migrantu valodas”.
Kad saduras kompromiss un politiskā cīņa
1998. gadā Leo Dribins savā visnotaļ aktuālajā un interesantajā pētījumā “Eiropas valstu minoritāšu tiesības” 58. lappusē raksta: “Pēc Rietumeiropas zinātnieku aplēsēm, ja kāda tautība valstī pārsniedz 30% robežu, tā jau ir iedzīvotāju pamatdaļa, bet ne vairs minoritāte.”
Tad kādēļ mēs šodien runājam par minoritāti, nerespektējot abus iepriekš minētos faktus? Un vēlamies krieviem dot tās privilēģijas, kas pienākas īstajam mazākumam? Tāpēc mani pārsteidza Leo Dribina raksts “Georga Brunnera vīziju atceroties” (“Diena”, 2004. gada 5. jūnijā), kurā autors aicina ratificēt konvenciju, kas it kā atņemtu Krievijai iespēju izvirzīt savas pretenzijas ne tikai pret Latviju, bet arī pret ES, kā arī respektēt vairāk nekā 40% iedzīvotāju vēlmi. Visnotaļ atzīstot kompromisu nepieciešamību humanitāro jautājumu risināšanā, tomēr negribu pieņemt domu, ka latviešiem būtiskajos jautājumos jāiet uz piekāpšanos, nevis uz kompromisu. Piemēram, izglītības jautājumā kompromiss ir panākts, bet tik un tā opozīcija turpina cīņu par iepriekšējās izglītības sistēmas saglabāšanu, ignorējot kompromisu. Tātad runa nav par dialogu, kurā dzimtu kompromiss, bet runa un cīņa ir par reformas atcelšanu, proti, runa ir par vecās ideoloģiskās sistēmas atražošanas svarīgākā mehānisma saglabāšanu. Tāpēc pret izglītības reformu tiek iedarbināti visi opozīcijas spēki.
Tas pats notiks, ja Latvija ratificētu minēto konvenciju. Ar to tā atzītu, ka krievi ir nacionālā minoritāte Latvijā un okupācijas sekas esam laimīgi 14 gadu laikā pārvarējuši. Arī norāde uz vairāk nekā 40% to iedzīvotāju, kuru prātus ratifikācija nomierinātu, šķiet, nav pietiekami korekta tā iemesla dēļ, ka Latvijas īstās minoritātes diez vai jūtas atstumtas no valsts sabiedriskās un pilsoniskās dzīves un diez vai viņas prasītu, lai vietās, kur dzīvo krievu vairākums, tiktu lietota arī krievu valoda. Pat 2002. gadā veiktā aptauja minoritāšu biedrību, apvienību, aktīvistu, dažu zinātnieku kolektīvu vadītāju vidē liecina par to, ka visnedrošāk jūtas krievi nepilsoņi, kuriem saglabājas atstumtības un segregācijas sajūta (galvenokārt, protams, valodas neprasmes dēļ). Arī dažādu aptauju skaitļi par latviešu valodas lietošanu rāda, ka no visiem Latvijas cittautību iedzīvotājiem latviešu valodu vissliktāk prot tieši krievi. Šie fakti liecina par to, ka vai nu šajos vairāk nekā 40% iedzīvotāju ir iekļauti minoritāšu pārstāvji, kas nepārstāv savu tautību valodu, bet krievu valodu, un vēlas būt piederīgi citam sabiedrības kopumam, nevis savai minoritātei (bet visas aptaujas liecina, ka Latvijas vēsturiskās minoritātes lieto savu minoritātes valodu), vai arī citas tautības tiek piesauktas, lai spekulētu ar minoritāšu jautājumu.
Mīļā miera bīstamība
Manuprāt, no Krievijas puses pret Latviju netiks izteiktas pretenzijas vienīgi tad, ja krievu valodu pasludinātu par
valsts valodu, un tad, ja Latvija labprātīgi pievienotos Krievijai. Un konvencija ir visefektīvākais ierocis Krievijas rokās. Tieši vēsturiskā pieredze ļauj tā domāt, tas ir pirmkārt.
Otrkārt, kādu Latviju konvencijas atbalstītāji iedomājas, ja, piemēram, tiktu ratificēts pants par praktiski tikai krieviski runājošo tiesībām sazināties ar pašvaldībām krievu valodā. Šajā sakarā gribu pievienoties Valsts valodas centra inspektora A. Kursīša viedoklim (“Latvijas Avīze”, 2003. gada 21. janvārī), ka ļoti strauji skaita ziņā pieaugošā krieviski nerunājošā daļa (tikai aptuveni 25 — 30 procenti jauniešu skolās ar latviešu mācību valodu mācās krievu valodu) darba vietās un darba laikā būtu diskriminēta valodu izvēlē daudz vairāk nekā padomju okupācijas laikā. Jo, lai sekmīgi strādātu pašvaldībās (piemēram, Rīgā, Daugavpilī), būtu jāprot arī krievu valoda, bet, lai strādātu privātajā sfērā, praktiski absolūtajam vairākumam strādājošo nav jāprot un jālieto valsts valoda. Tātad valsts maigi piespiedīs izbraukt šos krieviski nerunājošos uz citām valstīm vai doties uz ekonomiski neattīstītajiem rezervātiem — laukiem. Lai šā panta sekas varētu izlīdzināt, krievu valodai būtu jāpiešķir valsts valodas statuss un skolās krievu valoda būtu obligāti mācāma.
Treškārt, pārsteidz izteiktā doma, ka “nav instrumenta, ar kuru varētu pozitīvi ietekmēt etnopolitisko situāciju Latvijā” (Rolfs Ekeuss). Vai tad Izglītības likums, Valsts valodas likums un citi likumi nav tie konkrētie instrumenti, ar kuriem ietekmē etnopolitiku? Turklāt, ja precīzi izanalizētu minēto hartu, tad varētu secināt, ka vairākumu tajā minēto noteikumu (ja nekļūdos, vairāk nekā 35 punkti, izņemot valodas lietošanu administrācijā) Latvija pilda pat bez dokumenta ratifikācijas. Starptautiskie eksperti un komisijas nepārtraukti seko etnopolitiskajai situācijai, un būtiski pārkāpumi nav konstatēti.
Austrumeiropa — pa labi, Rietumeiropa — pa kreisi?
Ceturtkārt, izbrīna tas, ka (ja es pareizi sapratu) Leo Dribins atbalsta Georga Brunnera domu vai arī viņam tā liekas simpātiska, ka Rietumeiropai vajadzīgs savs minoritāšu jautājuma risinājums, bet Austrumeiropai — savs. Tajā pašā laikā nav saprotams, kāpēc. Ja, kā Georgs Brunners iesaka, Austrumeiropā, arī Baltijas valstīs, jāliek lietā personālās un kultūras autonomija, pārņemot Slovēnijas un Ungārijas pieredzes elementus un Slovākijas kārtību, kur saglabāts ungāru skolu tīkls, tad jājautā, kāpēc to nevar īstenot arī Rietumeiropa, jo minoritāšu lielums Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīs ir apmēram vienāds. Uz Eiropas valstu fona problemātiska situācija ir tikai Igaunijā un Latvijā. (Starp citu, nepiekrītu arī domai, ka igauņi šo jautājumu ir risinājuši rezultatīvāk un racionālāk. Viņi to risinājuši atbilstoši situācijai savā zemē, kas, kā zināms, ir mazāk sarežģīta nekā Latvijā.)
Vai tiešām Latvijai par paraugu var derēt Slovēnija un Slovākija, kur tikai 12 līdz 14 procentu iedzīvotāju veido vēsturiskās minoritātes, un Ungārija, kur mazāk nekā 1 procentu iedzīvotāju veido vēsturiskās minoritātes?
Latvijas ceļš
Latvija piedāvā jaunu nacionālās politikas risinājumu, kuru Eiropa nepazīst, bet vai tāpēc tā ir nepareiza šajā etniskajā situācijā? Vājināt okupācijas sekas var tikai ar dažiem humanitārajiem mehānismiem: izglītības reformu, valodas politiku, kā arī nepiešķirot dažādas tiesības tiem, kam tās pagaidām nepienākas. Pie etniskā stāvokļa normalizēšanās nebūs šķēršļu piešķirt tiesības visiem valstī dzīvojošajiem iedzīvotājiem. Tā nav ksenofobija, tā nav iegriba, tā ir vēsturiska nepieciešamība saglabāt savu nacionālo valsti. Eiropas valstis pēdējā kara sekas ir jau gandrīz pilnīgi likvidējušas starptautisko vai divpusējo līgumu ietvaros.
Mēs ejam citu ceļu, respektējot citu viedokli, bet neturoties šā cita viedokļa pavadā. Tas, ka Georgs Brunners saprot, ka mūsu, Baltijas, situācija prasa citu risinājumu, jau ir solis uz priekšu. Cerēsim, ka viņš un viņa kolēģi sapratīs, ka cita risinājuma mūsu situācijā vienkārši nav.
Okupācijas atzīšanai jābūt starptautiski pietiekami apzinātam faktam, lai demokrātiskā ceļā risinātu okupācijas seku novēršanas problēmas. Ja šobrīd mēs atzīsim, ka krievi ir nacionālā minoritāte Latvijā, tad okupācijas fakta aktualizēšanai nebūs praktiskas nozīmes, jo mēs būsim jau samierinājušies ar šīm sekām un leģitimējuši tās. Taču jāapzinās, ka tikai šā jautājuma risinājums ļaus saprast tos procesus, kas notiek Latvijā, un pats svarīgākais, ka humanitārus jautājumus, respektīvi, arī ideoloģiskus jautājumus, mēs varam risināt tikai no šā vēstures fakta redzespunkta. Bet nacionālas valsts ideoloģija ir nacionālas valsts suverenitātes pamats.
Atrunas neglābs
Pat ja Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību parakstīs ar atrunām vai bez atrunām, problēmas pastāvēs tik un tā, tikai pārāk daudziem gribas uz 50 gadu okupācijas seku brūces uzlikt iluzoru un dekoratīvu, liekulīgu un, domāju, pat pseidoeiropeisku apmierinājuma un saticības plāksteri, lai neredzētu, ka no iekšienes tiek ārdīts Latvijas nacionālās valsts valstiskums.