Atslēgvārdi:

Nacionālās minoritātes iegansts 5

Latvijā nav novilkta robeža starp nacionālām un pēckara ieceļotāju minoritātēm, un politiķi nav meklējuši atbildi uz jautājumu par to, kas ir svarīgākais kritērijs: personas ierašanās laiks vai piederība Latvijas valsts tautai? Te palīgā jāņem pasaules tiesību zinātnes secinājumi.

Iesaki citiem:

Veca paruna saka: „Kas vēlas darboties – meklēs līdzekļus, kas vēlas izvairīties no darbības – meklēs ieganstus”. Šāds secinājums nāk atmiņā, noklausoties diskusijas, kas atkal virmo ap Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācijas problēmu.

Liekas, ka Eiropas mēroga minoritātes definīcijas trūkums un Latvijas nespēja to aizvietot ar savu variantu kļuvis par ieganstu ratifikācijas atbīdīšanai. Piemēram, Saeimas deputāts no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Juris Dobelis šajā jautājumā ir paudis labējo nacionālistu uzskatu – konvencija mums esot nepiemērota, jo par nacionālo minoritāti varot atzīt tikai tos cittautiešu etniskos kopumus, kas izsenis veidojušies mītnes valsts teritorijā, kur notikusi visa viņu etnoģenēze. Latvijā tādi esot tikai lībieši, bet pārējie cittautiešu kopumi šeit ienākuši no citām zemēm, tādēļ neesot nacionālās minoritātes, bet seno vai jaunāko laiku imigranti. Dobeļa kungam oponē Saeimas deputāte no “Jaunā laika” Ina Druviete. Viņa atzīst krievu, poļu un citu vēsturisko minoritāšu esamību, un uzskata, ka tām piederīgi tie cittautieši, kuri bijuši Latvijas Pirmās republikas pilsoņi, kā arī viņu pēcnācēji. Druvietes kundzei ir taisnība. Jāatgādina arī, ka Latvijas minoritātes tiesiski eksistē tikai no 1918. gada 18. novembra - dzima reizē ar neatkarīgo valsti un tika no tās oficiāli atzītas, izveidojot valsts mazākumtautību skolas un to pārvaldes orgānus.

Skaidrojot, kāpēc nav iespējams tūlīt sniegt nacionālās minoritātes definīciju, politiķi saka, ka Latvijā neesot novilkta strikta robeža starp nacionālām un pēckara ieceļotāju minoritātēm, jo tās saplūdušas kopā. Tas atbilst realitātei. Kā tad atdalīt piederību tai jeb citai minoritātei? Kas ir svarīgākais kritērijs: personas ierašanās laiks vai piederība Latvijas nacionālai sabiedrībai, valsts tautai? Uz šo jautājumu Latvijas politiķi nav meklējuši atbildi. Te palīgā jāņem pasaules tiesību zinātnes secinājumi, kas vairākkārt izteikti arī starptautiskos dokumentos.

Etniskās minoritātes vispārīgo definīciju pirmoreiz deva Tautu Savienības (TS) sekretariāts 1923. gadā, norādot, ka tā ir cilvēku kopa, kuras etniskā izcelsme, valoda vai arī reliģija būtiski atšķiras no valsts iedzīvotāju vairākuma iezīmēm. Turklāt TS sekretariāts nodalīja divu veidu minoritātes:


  • Kādas citas valsts pilsoņu – ieceļotāju kopumi;

  • Mītnes valsts pilsoņu cittautiešu kopumi.


Starp abu tipu minoritātēm pastāvēja liela politisko tiesību atšķirība, bet tika atzītas viņu kopējās tiesības – iegūt savas tautības identitātes paturēšanai nepieciešamo kultūras autonomiju, tiesības kopīgi īstenot savu etnokulturālo pašnoteikšanos. Uz šāda tiesiska pamata radās toreizējā minoritāšu tiesību sistēma.

Totalitārisms to sagrāva, un pēc Otrā pasaules kara Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisija izstrādāja jaunu minoritāšu definīciju, kuras galvenais autors bija pilnvarotais referents, Itālijas pārstāvis Frančesko Kapotorti. 1972. gadā tapa šāda viņa formula:


  • Etniskās nacionālās minoritātes jēdzienam atbilst tikai tāda iedzīvotāju grupa, kurai piemīt stabilas etniskās, reliģiskās vai valodas tradīcijas un iezīmes, kuras tā vēlas aizsargāt, lai saglabātu savu atšķirību no pārējiem iedzīvotājiem.

  • Minoritātēm jābūt pietiekami daudzskaitlīgām, lai spētu patstāvīgi aizsargāt tradīcijas un raksturīgās iezīmes.

  • Minoritātēm jābūt lojālām pret valsti, kuras pilsoņi ir tai piederīgās personas.


F. Kapotorti ziņojumu 1977. gadā akceptēja ANO Cilvēktiesību komisijas diskriminācijas novēršanas un minoritāšu aizsardzības apakškomisija, un tas tika publicēts kā ANO dokuments 1979. gadā. Taču to neapsprieda ANO Ģenerālā asambleja. Definīciju neatbalstīja komunistu vadīto valstu delegācijas (izņemot Dienvidslāviju), kuras nevēlējās atzīt minoritāšu tiesības.

1993. gada 1. februārī jaunizstrādātu nacionālās minoritātes definīciju akceptēja Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, atzīstot, ka nacionālā minoritāte ir mītnes valsts teritorijā esoša šīs valsts pilsoņu grupa, kura daudzus gadus stabili uztur sakarus ar šo valsti un kurai ir īpašas etniskas, kultūras, reliģiskas vai lingvistiskas iezīmes, un kura ir pietiekami reprezentatīva, kaut arī mazāka nekā pārējie valsts iedzīvotāji, un kuru iedvesmo vēlme kopīgi saglabāt savas identitātes raksturīgās iezīmes, īpaši savu kultūru, tradīcijas, reliģiju vai savu valodu. Šī Parlamentārās asamblejas rekomendējošā definīcija nav zaudējusi savu nozīmi arī šodien.

EP Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību nav minoritātes definīcija, jo EP valstu vadītāji nespēja vienoties par tās iekļaušanu šajā dokumentā.

Francija uzskatīja, ka visi pilsoņi ir piederīgi valsts nācijai, un tā kā minoritāte varot apvienot tikai citu valstu pilsoņus, tā nekad nebūs nacionāla.

Savukārt Vācija stingri turas pie uzskata, ka nacionālā minoritāte ir Vācijas pilsoņu etniski atšķirīga grupa, kura tradicionāli dzīvo kādā valsts novadā. Imigrantu grupas netiek atzītas par nacionālām minoritātēm, bet tām ir dotas tiesības veidot reliģiskās kopienas.

Zviedrija par savām minoritātēm atzīst sāmus, ziemeļpierobežas reģiona vēsturiskos pamatiedzīvotājus somus – tornedāliešus, somus – ieceļotājus, kuri ir Zviedrijas pilsoņi, un arī ebrejus un čigānus – tā atzīmēts EP Vispārējās konvencijas ratifikācijas aktā 2000. gada 9. februārī.

Igaunija, ratificējot konvenciju, vadījusies no EP Parlamentārās asamblejas ieteikuma.

Katra Eiropas valsts formulē savu viedokli. Latvija to vēl nav mēģinājusi darīt. Saka, ka padomju okupācijas 50 gadi tā sarežģījuši mūsu etniskās attiecības, ka ir ļoti grūti, varbūt pat nepiespējami atdalīt nacionālās minoritātes no pēckara laika PSRS imigrantiem. Bet vai tādēļ jāatsakās no Konvencijas ratifikācijas?

Manuprāt, izeju var rast divējādā risinājumā.

Pirmkārt – jāpaskaidro, ko mēs atzīstam par Latvijas nacionālo minoritāti, kādas personas tām piederīgas. Domāju, ka te nosacīti varam izmantot mūsu kaimiņvalsts Lietuvas 1994. gadā noslēgtajos starptautiskajos līgumos ar Poliju un Ukrainu sniegtos definējumus. Par poļu un ukraiņu minoritātēm piederīgām personām atzīti Lietuvas pilsoņi, kuriem ir attiecīga etniska izcelsme vai kuri nosauc poļu jeb ukraiņu valodu par savu dzimto valodu, un iekļāvušies šo tautu kultūrā un tradīcijās.

Otrkārt – ņemot vērā mūsu realitāti, ratifikācijas aktā varētu iekļaut piezīmi, ka konvencijā norādītās kultūras, izglītības un savas nacionālās pašapziņas izpausmes tiesības mēs attiecinām arī uz Latvijā dzimušajiem un izaugušajiem nepilsoņiem, kurus uzskatām par Republikas pilsonības kandidātiem.

Uzskatu, ka Latvija var rast savu risinājumu. Nepadarīsim minoritātes definīcijas trūkumu par paliekošu šķērsli ceļā uz Konvencijas ratifikāciju.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Visvaldis 10.01.2005 22:19
Krievu kultuura ir bagaata?!?!?! Es laikaam citaa pasaulee dziivoju, nekaa Juus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Visvaldis 10.01.2005 22:14
Ir jau jauki runaat par "minoritaateem", "sabiedriibas integraaciju", "ieceljotaajiem", utt. Tomeer, divas, ljoti svariigas lietas nevajag aizmirst: (1) Lielaaka dalja no Latvijas "minoritaateem" nav "ieceljotaaji". Vinji ir okupanti, kuri ar varu ienaaca Latvijaa, un taapeec ne vinnjiem, ne vinju peectechiem Latvijaa nav nekaadas tiesiibas. Vinji tiesiibas var ieguut, ja kljuutu par Latvijas pilsonjiem - maaciities latvieshu valodu, Latvijas veesturi, un zveereet uzticiibu Latvijai. (2) Latvieshi ir maza tauta, kura dziivo blakus miljoniem slaavu - un taapeec latvieshi savu zemi ljoti viegli var pazaudeet. Taapeec "etniskaa tiiriishana" nav tik shausmiigs ljaunums, bet ir Latvijas pasargaashana.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Didzis K 08.12.2004 09:27
Šādos brīžos man paliek kauns, ka es arī esmu latvietis, vai tiešām vecāki bērniem nevar ieaudzināt kaut nedaudz tolerances? Un lielākā daļa tā pentera ir pilnīgs sadzejojums, esmu padzīvojis dažādos Rīgas rajonos, nekur un nekad neesmu saskāries ar kautko līdzīgu, bet aptaurēti letiņi, kas vecrīgas ielās piesienās cilvēkiem pat viņu frizūras dēļ gan ir redzēti vairumā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

MartinalSmith 07.12.2004 19:59
Es Ka Parliecināts Latvietis varu pateikt!!!!

Da Aizejiet visi integrēties!!!

Ja mūsu ljautinji nesapratīs, ka laiks likt lietā savu kājstarpi un nesāks "cept" jaunopaadudzi, tad mēs pašivarēsim iet natralizēties jo būsim minoritāte (drīz), jo vienīgā cilvēku grupa, kas Latvijā vairojas ( :-D) ir čigāni... nu tas jau nu nav tas ko mēs gribam...

Taisnība : Latvijā nav krievu kultūras. Tas ko te redz uz ielām nav krievi. Un KRIEVI saka ka tā pat nav krievu valoda. Taisnību sakot te nav ne sūda no vārda krievs. Ar izņēmumiem no augstās inteliģences puses.

Bet spriediet ko gribiet vēsture ir pierādījusi, ka krievu tauta ir bīstama. Ejot pa ielu man nekad nav gadījies BEZ IEMESLA "izkauties" ( ir runa par latviešiem), bet ja es vakarā dzirdu krievu bariņu aiz muguras, tad roka automātiski sažņaudz atslēgas un škiltavas, jo es zinu, ka ir procentuāli liela iespējamība, ka būs kautiņš BEZ IEMESLA. tas ir 1. punkts ko es krievos nesaprotu viņi kaujās tā itkā es viņam māti būtu nošāvis bez jebkāda iemesla. it seviški ja ir kautcik ierāvuši.... Savā īsajā mūžā nekad neko LABU ne no viena krievvalodīgā neesu sagaidījis tāpēc skatos uz nepilsoņiem ar neuzticību. KĀPĒC VIŅI KURKST KA IR TIK SLIKTI, BET NEBRAUC UZ SAVU ROĢINU, kur varbūt kāds viņus gaida. Bet ar šīm darbībām viņi tikai pasliktina savu situāciju. Vai tiešam ir tik grūti naturalizēties???? Neticu, ja jau pat arābi var tad arī krievi var.

Un Arī Jēdziens - Neiecietība No Latviešu Puses! Kā var būt runa par iecietību, ja gandrīz katru dienu uz ielas var dzirdēt ::::::: Eti Ganci!!! Blje kak mne oni besit.... vai ari Pochemu oni nehotjat statj ruskim? Vai arī visādus uzbraucienus kurus kauns pat rakstīt... Ehhhh Šajos apstākļos nevar nebūt Nacionālists... Tu esi vai nu savai tautībai zudis vai arī nacionālists. es neticu ka ir kāds latvietis kuram nesāp šīs latvijas problēmas....... Redziet, ka pat PCTVL ir vairāk ieguvis nekā tie, kas tik cītīgi cenšas "SASKANĒT"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Didzis K 07.12.2004 13:42
Ļoti neciešu nacionālistus, bet šajā jautājumā gan tiem pievienojos un ceru, ka šī utopiskā konvencija, kas mums ir nepieņemama, netiks nekad ratificēta. Nacionālo minoritāšu definīcijās bija tāds zīmīgs punkts, par kultūru ko parstāv tā minoritāte un kopj... tad jāsaka... visu cieņu pret krievvalodīgo (kopienu?) no tās man ir daudz draugu, bet būsim reālisti, nav nekāda tāda kultūra ko viņi te pārstāvētu un koptu. Krievu kultūra ir ļoti bagāta, tāpat kā valoda, taču tas, kas ir pie mums, nav pat īsti vairs krievu valoda, nerunājot par kultūru, no kuras te ir tikai drupčas un krievu drāmas teātris. "Pribaltjiskij dialjekt" ir vien tāda ljoti novienkāršota sarunvaloda ar spēcīgu akcentu. :)

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Uzliesmojums 255x203

Etniskuma uzplūdi 6 Autors:Leo Dribins

Caurules 255x203

Identitāšu rēbuss 12 Autors:Leo Dribins