Foto: A. Jansons

Nacionālajā Konventā bija vērojami mēģinājumi formulēt Latvijas nacionālās intereses, tādējādi Latvija pirms iestāšanās nebija gatava ziedot savas intereses par labu efektīvākas Eiropas Savienības izveidošanai. Tomēr interesi piedalīties diskusijās par ES nākotni izrādīja tikai neliela sabiedrības daļa.

Līdz ar ceturto sanāksmi jūnijā ir noslēgusies Latvijas Nacionālā Konventa (NK) darbība un ir pienācis laiks atskatīties uz paveikto.

NK darbību nevar izvērtēt, nepieminot tā “vecāko brāli” Eiropas Savienības (ES) Konventu. ES Konvents tika sasaukts, pamatojoties uz Lākenas ES valstu un valdību vadītāju sanāksmē 2001. gada decembrī pieņemto lēmumu izveidot forumu, kurā apspriest, kā ES varētu darboties nākotnē pēc paplašināšanās un kā optimizēt ES darbību. Sākumā ES Konventa uzdevums bija sagatavot “noslēguma dokumentu”, taču vēlāk tika izvirzīts ambiciozāks mērķis – vienoties par ES Konstitucionālā līguma projektu. ES Konventa darbības rezultāts ir tikai līguma projekts, galavārdu teiks starpvaldību konference, kas sāksies 2003. gada otrajā pusē.

Lai diskusijas par ES nākotni nenotiktu tikai Briselē, ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs tika izveidoti nacionālie konventi. Latvijas NK un tā ietvaros izveidoto darba grupu sēdēs piedalīties varēja ikviens interesents. Šo iespēju piedalīties pirmajā NK sanāksmē 2002. gada 9. maijā izmantoja aptuveni 200 cilvēki, bet nākamajās sanāksmēs dalībnieku bija arvien mazāk – ap 160, bet pēdējā ceturtajā reizē ap 100. Jāpiebilst, ka sanāksmju tiešraides tika translētas Latvijas Radio.

Darbu uzsākot, NK tika izvirzīti trīs galvenie mērķi – dot impulsu ES izpētei, rosināt diskusiju par jautājumiem, kas saistīti ar ES darbību, un apkopot sabiedrības nostāju, veidojot Latvijas pozīciju ES Konventā. Ņemot vērā to, ka 20. septembrī notiks referendums par Latvijas iestāšanos ES, liela daļa jautājumu tika skatīti “par” vai “pret” ES kontekstā, īpaši pirmajā sanāksmē.

Gatavojoties nākamajām sanāksmēm, NK ietvaros tika izveidotas darba grupas (dažādās konventa stadijās kopā 14 grupas), kurās diskusijas norisinājās paralēli ES Konventā notiekošajam. Visas darba grupas vadīja Latvijas delegāti ES Konventā. Diskusijas galvenokārt norisinājās 4 blokos, kuros darba grupas centās formulēt Latvijas intereses:

Nacionālie parlamenti un suverenitātes aizsardzība. Darba grupas vienojās, ka Latvijas interesēs būtu nodrošināt nacionālos parlamentus ar kontroles iespējām pār ES likumdošanas procesu.
ES finanses un Latvijas ekonomiskās intereses. Darba grupas uzskatīja, ka Latvija nav ieinteresēta piekrist nodokļu harmonizācijai ES mērogā, jo tādējādi zustu instruments valsts ekonomiskās attīstības veicināšanai.
ES Pamattiesību harta. Latvijas pozīcija ES Pamattiesību hartas jautājumā bija atbalstoša, taču darba grupas uzskatīja, ka hartas ieviešana varētu radīt problēmas tām valstīm, kurās cilvēktiesības netiek regulētas tādā apjomā kā citās valstīs.
ES ārējā un iekšējā drošība. Darba grupas piekrita, ka ES ir jācenšas palielināt savs svars ārpolitikā, taču uzskatīja, ka to būs grūti paveikt. Iekšlietās galvenā uzmanība tika veltīta jautājumiem, kas saistīti ar ārējās robežas kontroli un migrāciju.

NK darbības laikā iezīmējās pretruna starp valstu interesēm un ES kopējām interesēm. Ja valstis patur sev pārāk lielu rīcības autonomiju, tad ES kļūst mazefektīva. Savukārt, panākot patiesi rīcībspējīgas ES izveidošanu, varētu ciest valstu intereses. Nacionālajā Konventā un tā darba grupās bija vērojami mēģinājumi noformulēt Latvijas nacionālās intereses, kas norāda uz to, ka Latvija pirms iestāšanās nebija gatava ziedot savas intereses par labu efektīvākas ES izveidošanai. Tipiski piemēri ir Latvijas centieni saglabāt rotējošo prezidentūru un paturēt tiesības deleģēt savu komisāru.

Ideja par darba grupu veidošanu, kas sagatavotu ziņojumus par apspriestajiem jautājumiem nenoliedzami ir laba, tomēr parādās arī ļoti būtiska problēma. Proti, darba grupās brīžiem bija grūti veidot saturīgu diskusiju, jo dalībnieku informētības līmenis bija atšķirīgs. Tāpēc ir visai apšaubāmi, ka grupu darba rezultāti ataino sabiedrības viedokli, jo argumentēts viedoklis var veidoties tikai pie augstas informētības pakāpes.

Liela nozīme bija tam, kā grupas vadītājs organizēja darbu. Var strīdēties, vai tika apskatīti svarīgākie jautājumi, taču NK darba grupās veicamo darbu ierobežoja laika trūkums, kas reizēm neļāva problēmjautājumus apskatīt sīkāk. Grupu dalībniekiem bija grūti izsekot līdzi ES Konventā notiekošajam, tāpēc vadītājam nācās virzīt grupas darbu un pašam noteikt dienas kārtību.

Var secināt, ka NK deva iespēju sabiedrībai līdzdarboties Latvijas pozīcijas veidošanā, nemaz nerunājot par to, ka NK izpildīja savu izglītojošo un diskusijas veicināšanas funkciju. Tomēr tikai nelielai Latvijas sabiedrības daļai bija interese piedalīties diskusijā par ES nākotni. Būtu naivi iedomāties, ka NK ietvaros tika veidota valsts politika. Šāda veida pasākumos valsts politika netiek veidota, to šādi var tikai ietekmēt.

Visbeidzot, lai arī ES Konventā ir panākta vienošanās par Konstitucionālā līguma projekta galīgo variantu, tomēr galavārds būs jāsaka starpvaldību konferencei, tāpēc diskusijai par ES nākotni pielikt punktu vēl ir pāragri.