Foto: AFI
Skaidrs, ka tiesas nevēlas uzņemties atbildību par nepietiekamā finansējuma sekām, jo tās šo jautājumu neizlemj. Ir tikai viens “bet”. Tiesu vara jau tā pati valsts vien ir, un tās pienākums ir nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu, arī tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību.
Valdība ir iesniegusi Saeimā grozījumus likumā Par tiesu varu, kuri reizē ar citām tiesu varas problēmām mēģina risināt arī jautājumu par nepietiekamo finansējumu tiesu darbības nodrošināšanai. Šie grozījumi rada jautājumu, vai tiesu vara drīkst nodalīt sevi no valsts kopumā un sakarā ar nepietiekamo finansējumu attiecības ar divām pārējām valsts varām risināt uz indivīdu tiesību rēķina?
Likumprojekts papildina likuma Par tiesu varu 117.pantu ar 3.daļu, expressis verbis ierakstot, ka “valsts, paredzot atbilstošu finansējumu likumā par valsts budžetu kārtējam gadam, garantē tiesnešu neatkarību un efektīvu personas tiesisko aizsardzību kompetentā un neatkarīgā tiesā”. Papildus grozījumi ir paredzēti arī likuma 118.pantā, kas likumprojektā izteikts šādā redakcijā: “valsts nodrošina tiesas ar atbilstošu materiāltehnisko nodrošinājumu tiesas funkciju veikšanai.”
Tā vien šķiet, ka šādu obligāta rakstura tiesību normu iekļaušana likumā Par tiesu varu norāda uz to, ka sarunu ceļā nav izdevies pārliecināt divas pārējās valsts varas par atbilstoša finansējuma piešķiršanu tiesām likumā noteikto funkciju veikšanai. Tomēr jautājums paliek, ko tiesas īsti iegūs no likuma papildināšanas ar šiem expressis verbis ierakstītiem valsts pienākumiem?
Varētu domāt, ka tādā veidā valsts (acīmredzot – likumdevējvara un izpildvara) būs spiesta izvērtēt pašreizējā finansējuma apjoma atbilstību tiesām likumā noteikto funkciju veikšanai, kā arī nākt ar konkrētiem priekšlikumiem atbilstoša finansējuma piešķiršanā tiesām. Tas būtu apsveicami, ja šiem grozījumiem būtu tādas sekas. Tomēr, vai tiesas ar šo grozījumu palīdzību gadījumā neatļausies savu likumā noteikto funkciju izpildi padarīt par atkarīgu no šo valsts pienākumu izpildes, proti, strādāt piešķirtajam finansējumam atbilstošā apjomā un kvalitātē?
Kāpēc tāds pieņēmums? Uzmanību piesaista likumprojektā paredzētie grozījumi likuma Par tiesu varu 28.panta 1.daļā. Šeit likumprojekta autori iepriekš likumā noteikto tiesneša pienākumu izskatīt lietu savlaicīgi nomaina ar tiesneša pienākumu izskatīt lietu “tik ātri, cik vien iespējams”. Vai tā ir tikai vārdu spēle? Vai arī vārdi “tik ātri, cik vien iespējams” varētu nozīmēt, ka tiesas noteiks lietu izskatīšanas ilgumu, vadoties no tiesas iespējām izskatīt tās, piemēram, atkarībā no tā, vai tiesā ir kāds tiesnesis, kas nebūtu pārslogots ar citām lietām, lai savlaicīgi varētu izskatīt jauno lietu, vai lietas izskatīšanai ir pieejama tiesas zāle, vai tiesnesim ir nepieciešamās zināšanas, utt.? Ja tas ir tā, tad faktiski arī gadījumos, kad tiesām piešķirs nepietiekamu finansējumu, tās varēs atļauties ignorēt lietu izskatīt savlaicīgi un kā pamatojumu norādīt finansu resursu trūkumu savlaicīgai lietas izskatīšanas nodrošināšanai. Taču šāda pieeja nepārprotami negatīvi ietekmēs indivīda tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību. Tāpēc, vai tiesu vara kā viena no trim valsts varām var nodalīt sevi no valsts kopumā un savstarpējās attiecības ar pārējām divām valsts varām risināt uz indivīdu tiesību rēķina?
Tiesu vara kā viena no valsts varām ir nesaraujami saistīta ar valsti un tāpēc nevar atkāpties no valsts pienākumiem garantēt katra tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību. Arī gadījumos, kur tā nevar izpildīt savus pienākumus, jo trūkst finansējuma. Tiesu varas un divu pārējo valsts varu nespēja vienoties par atbilstoša finansējuma piešķiršanu tiesām nekādā veidā nedrīkst ietekmēt indivīda tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību. Demokrātiskā valstī finansu resursu trūkums nevar būt arguments, lai atkāptos no cilvēktiesību ievērošanas.
Mani patiesībā neizbrīnītu, ja likumprojekta autori tiešām ir izvēlējušies tiesu funkciju veikšanu padarīt par atkarīgu no tiesām piešķirtā finansējuma daudzuma. Skaidrs, ka tiesām nav nekādas vēlēšanās uzņemties atbildību par sekām, kādas var rasties, nenodrošinot tiesu sistēmas vismaz normālu funkcionēšanu, ja tās cīņa par tai atbilstoša finansējuma piešķiršanu faktiski notiek tukšgaitā un tā pati nemaz nevar izlemt šo jautājumu. Ir tikai viens “bet”. Tiesu vara jau tā pati valsts vien ir, un tās pienākums ir nodrošināt arī Satversmē un Latvijas ratificētajos starptautiskajos līgumos noteikto cilvēktiesību ievērošanu, tajā skaitā arī ikviena tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību.