Foto: AFI, Inga Kundziņa
Tik dažādas pēc rakstības, tik atšķirīgas pēc oficiālā statusa, bet par spīti tam abas pārdzīvo ļoti līdzīgus procesus — krievu un latviešu valoda ir spiesta piemēroties mūsdienu sabiedrības jaunajam pieprasījumam. Leksika kļūst primitīvāka, fonētika mainās, žargons un interneta terminoloģija izspiež klasiskās literatūras standartus.
Intervija ar Andreju Veisbergu, LU profesoru un Valsts valodas komisijas priekšsēdētāju
Pēdējā laikā politiķi un sabiedriskie darbinieki arvien vairāk izsaka viedokli par latviešu valodas vājināšanos un nepieciešamību to aizsargāt. Vai jūs saredzot šādus draudus?
Ja runā par sociāllingvistisko komponenti, tad droši vien ir noteikti faktori, kas var izraisīt nervozitāti. Vispirms, protams, vēlēšanas. Pieļauju, ka kādam ir izdevīgi spēlē
izmantot šo jautājumu. Otrkārt — jaunais elektronisko mediju likumprojekts. Tā pirmajā redakcijā valodas aspekti vispār nebija minēti — autori uzskatīja, ka tā ir tehniska detaļa. Kad likumprojektā sāka iekļaut valodas normas, protams, izraisījās debates par regulācijas mehānismu. Ja runa ir par sabiedrības noskaņojumu, tad te, protams, īpašu lomu spēlē televīzija. Pie mums ir neproporcionāli liels krieviski raidošo mediju apjoms, un iemesli tam ir saprotami — Krievijai ir vairāk naudas savu kanālu uzturēšanai, kamēr Latvijā finansējums Latvijas televīzijai ir maksimāli nogriezts. Daudzi cilvēki to uztver kā draudus. Vēl vairāk — arī latviski raidošajos kanālos parādās dīvains fenomens, ko neviens nevar izskaidrot — arī latviešu TV programmu ziņās nez kāpēc arvien vairāk parādās krievu valoda. Es arī pieļauju, ka latviski runājošā kopiena ir noraizējusies par aktīvo migrācijas procesu. Cilvēki aizbrauc, taču neviena valsts iestāde nespēj parādīt konkrētus datus, kas aizbrauc — krievi vai latvieši, un cik jau no viņiem ir aizbraukuši un cik — vēl palikuši. Viss iepriekš minētais, protams, provocē trauksmes sajūtu.
Bet vai latviešu valodas pastāvēšanai jūs saredzat draudus?
Latviešu valodai kā tādai es neredzu nekādu riskus. Valoda ir, tā funkcionē. Protams, pakāpeniski mainoties, bet tas ir pašsaprotams process. Es zinu, ka ne visiem filologiem ir šāds viedoklis. Daudzi uztraucas par krievu valodas pārlieko ietekmi. Bet tagad krievu valoda latviešu valodu ietekmē daudz mazāk nekā pirms vairākiem gadiem. Ja valodas kontaktē, tās pavisam noteikti viena otru savstarpēji ietekmē, un mēs tur neko nevaram darīt.
Kas latviešu valodu ietekmē vairāk — krievu, angļu valoda vai varbūt tā dēvētais datoržargons — dažādi saīsinājumi, abreviatūras?
Tie ir paralēli procesi. Literārā valoda, visdrīzāk, atrodas angļu valodas ietekmē. Iesakņojas kādi pārtulkotie vārdi, jauna vārdu izpratne. Krievu valoda nedaudz ietekmē sarunvalodu, bet tas ir tikai normāli. Piemēram, parādās tādi vārdi kā „uzmest” (кинуть), „pa lielam” (по-большому). Nepateikšu, cik daudz ir šādu vārdu, bet to nav vairāk par dažiem simtiem. Bet ir vēl trešais process, kas notiek, lietojot jaunās saziņas tehnoloģijas. Kā tas beigsies, grūti pateikt. Valoda, ko mēs izmantojam, rakstot elektroniskās vēstules un īsziņas mobilajos telefonos, būtībā ir mutvārdu valodas rakstiskā forma. Zūd atšķirība starp runāto un rakstīto. Pieļauju, ka pēc kāda laika visi saīsinājumi un abreviatūras būs redzami ne tikai datora monitorā, bet arī uz papīra. Jau tagad jaunatne ļoti bieži raksta angļu H vai ciparu 2, lai norādītu adresātu[ 1 ].
Un kā, ņemot vērā šos procesus, mainīsies valodas gramatika? Vai no latviešu valodas, piemēram, var izzust garumzīmes, kas elektroniskajās vēstulēs bieži netiek lietotas?
Principā latvieši savulaik mainīja alfabētu, un nekas briesmīgs nenotika, un teorētiski kaut kas līdzīgs var notikt arī tagad. Visas valodas iziet caur noteiktiem procesiem. Ja skatāmies pēc gramatiskās struktūras, latviešu valoda ir pietiekami sarežģīta — mīkstinājuma zīmes un noteiktās un nenoteiktās galotnes. Bet tomēr es nedomāju, ka tuvāko divdesmit gadu laikā mēs no šīm gramatiskajām īpatnībām atteiksimies. Visām valodām ir tendence vienkāršoties, taču mūsdienu pasaulē ne jau valodām vajadzētu pielāgoties modernajām tehnoloģijām, bet gan otrādi — tehnoloģijas vajadzētu pieskaņot valodai.
Tad tomēr jūs atzīstat, ka principā latvieši paši bez krievvalodīgo palīdzības mēģina primitivizēt valodu.
Jā. Šodienas latviešu valoda krietni atšķiras no tās, ko varējām dzirdēt pirms 20-30 gadiem. Es nedomāju, ka ir ļoti krities pašas valodas līmenis, vienkārši piekļuvi publiskajiem saziņas kanāliem ir ieguvuši cilvēki, kuriem agrāk tas bija liegts. Ļoti pareizā latviešu valodā runā 10% latviešu — rakstnieki, inteliģence. Pārējie 90% runā sliktāk. Padomju gados TV vai radio laida tikai profesionālus lingvistus, bet, kad intervēja kādu strādnieku, atbildes tika „grieztas” un „tīrītas”. Toties tagad mēs dzirdam visdažādāko valodu. Un saprotams — ja kopējais standarts pieļauj kļūdas, tad kāpēc gan censties runāt pareizi?
Bet vai fonētiski latviešu valoda ir mainījusies? No vienas puses šķiet loģiski — jo vairāk krieviski runājošo runās latviski, jo dažādāks būs latviešu valodas skanējums. Bet tajā pašā laikā nāk prātā nesenais skandāls, kad LTV skatītāji izteica sašutumu, ka žurnālistam Miroslavam Kodim ir nelatvisks akcents.
Pati latviešu valoda fonētiski nav īpaši mainījusies. Mani personiski absolūti neuztrauc, ka TV cilvēki runā ar akcentu, kaut, pieļauju, kādam tas var arī nepatikt tieši tāpēc, ka ar akcentu runā viens no vadošajiem valsts televīzijas žurnālistiem. Acīmredzi, cilvēkiem rodas jautājums — vai patiesi šajā vietā nevarēja atrast kādu latvieti?
Un tomēr — kāpēc latviešu tautai ir bail par savas valodas saglabāšanu un tīrību? Pat ja atskatāmies vēsturiski, latviešu valoda Latvijā vienmēr ir sadzīvojusi ar kādu citu — vācu, zviedru, krievu — valodu. Šajos gadsimtos taču vajadzēja izstrādāties imunitātei.
Latviešu valoda ir viens no latviešu tautas identitātes elementiem, tāpēc zināmā mērā šīs bailes ir objektīvas. Īpaši, ja skatāmies, kā valoda ir formējusies, kādi cīniņi par to ir notikuši. Grūti pateikt, kas vēl tā apvieno latviešus kā valoda. Līdzīgi ir arī citām tautām. Teiksim, Francijā valodas loma arī ir ļoti paaugstināta, savukārt Lielbritānijā — tieši pretēji — viņiem valoda ir otršķirīga un ir vienkārši komunikācijas instruments. Vācieši, arī krievi pret valodu ir izturējušies pietiekami mierīgi, bet poļiem identitātes pamats pirmām kārtām ir reliģija un tikai pēc tam — valoda.
Kāds latviešu valodai ir derīguma termiņš? Tai obligāti nav jāizzūd, bet pēc kāda laika tā tomēr var pārtapt par pilnīgi citu lingvistisku veidojumu.
Valodas jau tagad spēcīgi mainās. Latviešu valoda nekādā gadījumā nepārangliskosies un nerusificēsies. Šī ir kultūras un attīstības valoda, kas tādiem procesiem nepakļaujas. Bet vai latviešu valoda būs mūžīga? Visticamāk, nē. Taču gadi 50-100 tai noteikti vēl ir. Kas pēc tam? Nezinu. Vienīgais, par ko es esmu pārliecināts — latviešu valoda neizzudīs pirmā. Sākumā no lietojuma izkritīs zviedru, holandiešu valoda, jo šīs valstis vienkārši pāries uz angļu valodu. Ir daudz teoriju par to, kas varētu notikt. Viena no tām vēstī, ka Eiropai vajadzētu pilnībā pāriet uz angļu, bet ASV — uz spāņu valodu. Savukārt cita teorija paredz, ka visa pasaule sāks runāt ķīniski. Personīgi man tas šķiet mazticami, jo ķīniešiem ir eiropieša uztverei sarežģīta rakstība.
Un tomēr jūs latviešu valodai dodat gan mūžīgu garantiju?
Noteikti! Protams, ja vien nenotiks kāda kataklizma — piemēram, meteorīta sprādziens vai arī latviešu pilnīga pārcelšanās uz Īriju.