Atslēgvārdi:

Mušu sišana ar sabiedrisko mediju 1

Lai varētu runāt par spēcīgu sabiedrisko mediju pēc gadiem, tagad būtu jāatgriežas pie sarunas par visu sistēmu, sākot ar mērķiem un likumisko regulējumu, kā arī par NEPLP sastāva maiņu.

Iesaki citiem:

Kas ir nozīmīgākie faktori valsts un sabiedrības attīstībai? Vai starp tiem ir arī brīva un kvalitatīva informatīvā telpa? Informācijas laikmetā netrūkst argumentu apstiprinošai atbildei, kas nosaka prasību latiņu, kas būtu attiecināma uz augusta sākumā publiskoto koncepcijas projektu Par jauna Latvijas Sabiedriskā elektroniskā medija izveidi.[1] Pagaidām tas izpelnījies vien pāris kritiskas recenzijas[2] un bez plašākas ievērības tiek virzīts akceptēšanai valdībā. Taču projekts, kura tāme ir gandrīz 43 miljoni latu, būtu pelnījis vairāk uzmanības.



Nav mērķa, ko „pārdot” nodokļu maksātājiem

Būtu loģiski sākt ar atbildi uz jautājumu — kāpēc Latvijai vajag tieši tādu un ne citādu sabiedrisko apraidi televīzijā un radio? Koncepcijas kopsavilkums par to skaidrību nevieš — te gan vispārīgi piesauktas reformas valstī, gan pārmaiņas mediju jomā Eiropā un Latvijā, sabiedrības vajadzībās, informatīvajā telpā un tehnoloģijās, gan arī tas, ka tuvojas nākamā Eiropas Savienības (ES) naudas apgūšanas septiņgade.

Nosauktas trīs problēmas, kas novērtētas par būtiskākajām — informācijas lietotāju vajadzību un paradumu maiņa, saistībā ar ko „aktuālāks kļūst jautājums par sabiedrisko mediju saturisko kvalitāti”, kā arī netiekams finansējums un novecojušas tehnoloģijas. Savdabīgi, protams, ka sabiedrības vajadzības un paradumi tiek saukti par problēmu, un problemātikā dominē nevis pašreizējā sabiedrisko mediju darbība un tās efektivitāte, bet gan ārpus medijiem — auditorijā un resursu nodrošinājumā — notiekošais.

Arī turpmākajā teksta izvērsumā tā arī nav atrodams kaut cik pārliecinošs vēstījums, ko „pārdot” (šī vārda labā nozīmē) nodokļu maksātājiem, potenciālajiem skatītājiem un klausītājiem. Piemēram — jums ir vajadzīgs tāds un tāds pienesums informatīvajā telpā, ko komerciālie mediji nesniedz, un tieši šāds medijs Latvijas valsts un sabiedrības interesēs šādi var nodrošināt un veicināt tādus demokrātijas principus, sabiedriskos, ekonomiskos, kultūras, valodas un daudzus citus procesus.



Bez netīkamiem viedokļiem un pilnvērtīgas pieredzes

Sadaļā Esošās situācijas izvērtējums gandrīz pusi aizņem apraksts par ES un Latvijas normatīvo regulējumu, bet nav analīzes par to, ciktāl Latvijas tā saukto sabiedrisko mediju sistēma atbilst Eiropas principiem un regulējumiem un kādos aspektos tā ir apšaubāma. It kā pērngada sākumā nebūtu bijis Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darba grupas Par sabiedrisko mediju attīstības jautājumiem ziņojuma[3]. It kā neilgi pēc tam nebūtu publiskots Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis par sabiedrisko mediju tiesisko regulējumu[4].

2010. gada vasarā, Saeimā pieņemot jauno Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, virkne konstatējumu un ieteikumu no šiem dokumentiem — no sabiedrisko mediju statusa, regulējuma un pārvaldības, līdz sabiedriskajam pasūtījumam un redakcionālajai neatkarībai — tika ignorēti vai izkropļoti. Tagad koncepcijas autori ir apzināti noklusējuši sev netīkamus viedokļus un argumentus.

Arī sadaļa par starptautisko pieredzi sabiedrisko mediju darbībā ir nepamatoti selektīva — „analīzē, galvenokārt, izmantota Zviedrijas, Čehijas un Lietuvas pieredze sabiedrisko mediju attīstībā, atsevišķu elementu analīzē izmantojot arī Īrijas, Dānijas, Turcijas un ASV sabiedrisko mediju pieredzi”. Ne vārda par to, kāpēc apskatītas tieši šīs valstis, bet nevis vēl citas Eiropas mazās valstis, kā arī virkne Austrumeiropas valstu. Mediju satura vispārīgam aprakstam kopumā veltīta vien nepilna lappuse, un ne par vienu no pozīcijām nav analīzes, kas būtu vai nebūtu vēlams un iespējams Latvijai, nemaz nerunājot par sīkāku programmas struktūras, raidījumu formātu un žurnālistiskā darba rezultātu analīzi.



Izvērtējums bez sistēmiskuma un problēmu cēloņiem

Arī sadaļā Latvijas sabiedrisko mediju raksturojums trūkst sistēmiskas analīzes un izvērtējuma. Piemēram, minēti Latvijas Radio kanālu reitingi, tomēr izpaliek tirgus daļas pietiekamības (primāri attiecībā uz Latvijas Radio1 10%), kā arī tendenču novērtējums vairāku gadu griezumā, dalījumā starp klausīšanās laiku un sasniegto auditoriju. Nemaz nerunājot par sīkāku auditorijas un saturiskā pienesuma izvērtējumu dažāda žanra un tematikas raidījumiem.

Savukārt par Latvijas Televīzijas (LTV) auditoriju, kas pirmajam kanālam nu jau pastāvīgi ir zem 10%, nav vispār ne vārda. Līdz ar to, piemēram, ar deklaratīvo frāzi „LTV1 centrālā ass ir ziņu un informatīvi dokumentālie raidījumi” var mēģināt apiet faktu, ka par centrālajām deklarētās LTV 1. kanāla ziņu programmas, kas vēl pirms pāris gadiem konkurēja par līdera statusu ar komerctelevīziju ziņu pārraidēm, šobrīd ir pārliecinoši atpalikušas.

Problēmu aprakstā gan pavīd kritiski konstatējumi, piemēram, „nav ieviesti satura kvalitātes vērtēšanas kritēriji” un „ne vienmēr izdodas saturiski interesantam raidījumam piemeklēt optimālāko atspoguļošanas formu”. Tomēr izpaliek analīze par šo problēmu cēloņiem — vai tie saistīti vien ar finansējumu vai arī organizatorisko un profesionālo menedžmentu, kā arī tā pārraudzību. Un, ja finansējums ir nepietiekams, cik daudz naudas kādām pozīcijām būtu vajadzīgs konkrētu rezultātu sasniegšanai.

Nav arī ne žurnālistiskā darba organizācijas un attīstības izvērtējuma, ne analīzes par darba rezultātiem. Piemēram, ne par tematisko spektru, ne par redakcionālo kvalitāti — hronisko kaiti ziņās „atražot” preses relīzes, bet pēc tam jaunas informācijas un argumentu vietā ģenerēt „viedokļus par viedokļiem”, kas ir neizbēgamas sekas tam, ka nenotiek žurnālistu tematiskā specializācija.



Alternatīvie risinājumi — apšaubāmas frāzes

Nākotnei piedāvāto trīs alternatīvo variantu — piesardzīgā, progresīvā un radikālā — iekšējā loģika nav diez ko skaidra. Piemēram, par piesardzīgumu tiek kvalificēta ne tikai divu mediju uzņēmumu neapvienošana, bet arī ambīcija veidot plašas auditorijas pieprasītus raidījumus un augsta līmeņa analītiskos materiālus, un vēlme uzraudzības jomā saglabāt esošo Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) un tai „piekabināto” sabiedriski konsultatīvo padomi.

Tāda pati abu padomju saglabāšana tiek ietverta arī par progresīvu nosauktajā risinājumā, taču abu padomju sastāvs un statuss ir daudzējādi apšaubāms. Konsultatīvā padome ir no resursu un pilnvaru viedokļa totāli apdalīta un jau šobrīd draud kļūt par fikciju. Progresivitāte ietver frāzi „tiek veikts sabiedriskā pasūtījuma ex–ante un ex–post novērtējums, ietverot precīzi definētus sabiedriskā pasūtījuma kvalitātes kritērijus”, lai gan šāds novērtējums un kritēriji būtu nepieciešami pie jebkurā vārdā nosaukta scenārija. Nekādas konkretizācijas par novērtējuma mehānismu nav, tāpat kā nav konkretizējuma par dalījumu starp sabiedriskā medija resursiem un neatkarīgo producentu darba izmantošanu.

Visbeidzot kā radikāls kvalificēts variants — sabiedriska medija saturu iepirkt no neatkarīgiem producentiem, sabiedriska medija resursus izmantojot vienīgi ziņu raidījumu sagatavošanai. Par kādu saturu vispār ir runa? Tas, tāpat kā iepriekš, paliek miglā tīts. Alternatīvu aprakstā seko tukšas un bezgala dažādi interpretējamas frāzes. Piemēram, „ir jāveido iespējami augsti kvalitatīvs saturs, izaicinošs, oriģināls, novatorisks un saistošs.” Varētu padomāt, ka līdz šim tas nebija jādara.

Šaubas rosina teksts „Sabiedriskais medijs pēc iespējas attīsta savu pētniecības kapacitāti, kas no sociāla un antropoloģiska viedokļa pēta un analizē sabiedrības procesus un norises”. Izklausās pēc piefrizētas, ja ne senilas zinātniskās laboratorijas, nevis pēc medija valstī, kurā ir krīzes un problēmas sociālekonomiskajās, tiesiskuma un morāles, etniskajās un vēl daudzās citās jomās. Kas būtu par pamatu proaktīvai, ne vien reaktīvai medija darbībai? Saasināt problēmas un konfrontēt, apšaubīt un atmaskot, virzīt un bremzēt, pie vajadzības provocēt vai šokēt.

Tikmēr attiecībā uz redakcionālo darba organizāciju bez jebkāda pamatojuma figurē risinājums atsevišķās „kastītēs” bez skaidras vienotas radošās vadības nodalīt ziņu dienestu un „žurnālistu kopumu”, lai gan tieši šādas koordinētas vadības trūkums līdz šim bija un ir riska faktors attiecībā uz satura prioritātēm, proporcijām, pēctecību un mijiedarbību.



Par 43 miljoniem — ražot vai radīt?

Simbolisks koncepcijas projektā ir formulējums „satura ražošana”. Rūpnieciskas asociācijas kontrastā ar individualitāti un radošumu. XXI gadsimta realitātes liek seno teicienu par to, ka ar avīzi var nosist ne tikai mušas, pārkvalificēt uz multimediju sfēru, protams, ar perspektīvu uz internetu, bet vismaz pagaidām tradicionālo mediju spektrā akcentu liekot uz televīziju. Kas uzrāda alternatīvu — vai sabiedriskais medijs kļūst par ietekmīgu „spēlētāju” vai par fragmentāri manāmu „ražojošu” statistu sabiedriski politiskajos, sociālekonomiskajos, kultūras, tiesiskajos, izglītības un citos procesos.

Koncepcijā nav redzējuma, kā, ar kādām prioritātēm, kādiem mērķiem un rezultātiem, ņemot vērā procesus sabiedrībā un informatīvajā telpā, būtu veidojams sabiedrisko mediju saturs. Kā un kāpēc atšķirties no komerciālajiem medijiem un arī no esošajiem portāliem internetā — ko viņi nedara, bet ko vajag sabiedrībai? Kur pārspēt, kur konkurēt, kur to nedarīt un nepārklāties? Kādā formā (diskusijas, publiski ziņojumi, monitorings, u.t.t.) iesaistīt sabiedrības pārstāvjus satura veidošanas un vērtēšanas procesā, vienlaikus saglabājot akadēmiskus un profesionālus parametrus, kā arī redaktoru neatkarību un atbildību?

Koncepcijā akūti trūkst ambīciju par sabiedriskā medija saturu — nav runas par radošās konkurences, talantu attīstības un izcilības izaicinājumiem, novēršot virspusējību un primitīvo stilu „mazajiem par zvēriņiem”, kas nereti vērojams, apskatot komplicētas būtiskas tēmas. Ambiciozākā ir jauna medija tapšanas summa — no ES un Latvijas valsts budžeta resursiem kopā gandrīz 43 miljoni latu. Bez izvērstas tāmes attiecībā gan uz saturu, gan ēku infrastruktūru, bet katram no virzieniem pa 20 miljoniem bez paskaidrojumiem.



Kam tas ir izdevīgi?

Ko darīt? Vieglākais — koncepciju neakceptēt valdībā. Taču tas vēl neko neatrisina. Optimāli būtu izvirzīt sabiedriskā medija tematiku starp sabiedriski politiskās dienaskārtības prioritātēm. Lai varētu runāt par spēcīgu sabiedrisko mediju pēc gadiem, tagad būtu jāatgriežas pie sarunas par visu sistēmu, sākot ar mērķiem un likumisko regulējumu. Tostarp kontekstā ar NEPLP sastāva maiņu tuvākajos mēnešos.

Problēmas var radīt gan pašreizējo problēmu risināšanas atlikšana, gan nepārdomātas un nepilnvērtīgas reformas. Sliktais scenārijs ir, ka arī jauns sabiedriskais medijs kļūst par milzi uz māla kājām, kurš, augšminēto līdzību turpinot, pat mušu nevar nosist, kur nu vēl ko vairāk. Ne vienam vien tas varētu būt izdevīgi. Negribētos domāt, ka šī koncepcija ir solis šādā virzienā, bet izslēgt to nevar.

_____________________________


[1] http://www.nrtp.lv/web/uploads/Koncepcija_LSM_Final_0308211.pdf

[2] http://www.ir.lv/2011/8/4/pasmerkigais-kapitalremonts , http://www.lv.lv/index.php?menu=doc&sub=697&id=234245

[3] www.politika.lv/index.php?f=1610

[4] http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=7402

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Eduards Cauna 17.08.2011 14:17
Eleganti un precīzi. Vienīgi iebilde pret terminu "satura ražošana" ļoti neveiksmīga. Mediju darbība tehnoloģiski IR ražošanas process, kuru vada noteikta filozofija.

Saistītie raksti
Veci 255x203

Pēdējā iespēja 1 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi