Mūsu ierakumi Gruzijas karā 4

Latvijas „sirdsapziņa” Gruzijas karā nolaidās līdz triviālajam: „mūsējos sit”. Intelektuālo un morālo godīgumu apklusināja paštaisnums.

Iesaki citiem:
Musu ierakumi gruzija
Foto:James

Gruzijas karš kļuva par nopietnu pārbaudījumu Latvijai. Viena konflikta puse — Gruzija — ir Latvijas priviliģēts ārpolitiskais partneris, kas bija arī „bez piecām minūtēm” mūsu sabiedrotais NATO ar tiesībām prasīt no Latvijas militāro palīdzību atbilstoši alianses hartas 5. pantam par kolektīvo aizsardzību, un piedevām atbalsts iespējami ātrākai Gruzijas uzņemšanai NATO ir Latvijas oficiālā ārpolitika. Savukārt konflikta otra puse — Krievija — ir Latvijas kaimiņvalsts, ar kuru attiecības ir tikpat problemātiskas, cik svarīgas. Un tā ir arī valsts, pret kuru Latvijai būtu jānostājas konfliktā, ja Gruzija būtu paspējusi kļūt par NATO dalībvalsti līdz šī gada augustam. Un, visbeidzot, šai ārpolitiskajai krīzei Latvijā bija īpaši stipra iekšpolitiska dimensija, jo viedokļu un simpātiju plaisa attiecībā uz Gruzijas notikumiem sakrita ar etnopolitiskajām robežām sabiedrībā. Tāpēc pēdējās nedēļas ne tikai notestēja valsts spēju reaģēt uz ārpolitiskajiem izaicinājumiem, bet arī izgaismoja sabiedrības, tās politiskās un kultūras elites un mediju politisko atbildīgumu, pašrefleksijas spēju un morālo spriedumu kvalitāti.


Izaicinājums Latvijai

Gruzijas notikumi Latvijai ir ne tikai ārpolitisks, bet arī iekšpolitisks izaicinājums. Tam ir divi iemesli. Pirmais iemesls ir tas, ka uz Gruzijas notikumiem divas etnolingvistiskās grupas reaģēja ļoti atšķirīgi. Latvieši pārsvarā simpatizēja Gruzijai, bet krieviski runājošie — osetīniem un Krievijai. Tas, ka sabiedrībā pastāv atšķirīgs skats uz notikumiem, pats par sevi nav nekas bīstams, kamēr vien citāds viedoklis netiek konstruēts kā „nelojalitāte” un „svešuma” pazīme un kamēr paliek kopīga komunikatīvā telpa, kur šie viedokļi var līdzāspastāvēt. Tomēr Latvijā pēc vecās padomju tradīcijas citāds viedoklis ir viegli konstruējams kā nelojalitātes un svešuma pazīme, un vienas kopīgas komunikatīvās telpas vietā pastāv divas tendenciozas. Tāpēc viedokļu un emociju plaisa ap Gruziju radīja iekšējus etnopolitiskos riskus.

Otrs iemesls, kāpēc Gruzijas karam Latvijā ir liela iekšpolitiska nozīme, ir tas, ka šī kara laikā piedzima Krievijas jaunā ārpolitiskā stratēģija. Šī stratēģija izraisa bažas par iespējamo krievu „tautiešu” iesaistīšanu Krievijas ārpolitiskajā spēlē. Novērojot, kā Krievija pamatoja savu iebrukumu Gruzijā ar „pienākumu aizstāvēt savus pilsoņus”, rodas jautājums: vai Krievija varētu izmantot „tautiešu diskriminācijas” tematu, lai pamatotu iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās vai arī lai veiktu spiedienu uz Latviju? Un vēl — vai tā sauktie „krievu tautieši” Latvijā būtu gatavi nospēlēt atbilstošu lomu? Nevajadzētu gan pārspīlēt Krievijas gatavību un spēju izmantot diasporu savos nolūkos — līdzšinējie mēģinājumi to darīt Latvijā ir bijuši nebūtiski, amatieriski un neefektīvi. Un, lai kādas nebūtu krievvalodīgo iedzīvotāju nesaskaņas ar Latvijas valsti valodas un pilsonības politikas jautājumos, nav pamata domāt, ka nozīmīga viņu daļa būtu gatavi iestāties aktīvā opozīcijā valstij un sabiedrībai, kurā viņi dzīvo. Tomēr jautājums ir aktuāls.

Par laimi Latvijas sabiedrība kopumā konflikta laikā parādīja savu briedumu un veselo saprātu. Konflikts starp Gruziju un Krieviju nepārtapa konfrontācijā starp latviešiem un krieviem. Izskatās, ka Latvija pamazām ir iemācījusies „menedžēt” savu lingvistisko, kulturālo un identitāšu daudzveidību. Turklāt, kaut arī šobrīd nav socioloģisku datu, kas to apstiprinātu, izskatās, ka liela daļa sabiedrības noraidīja melnbaltās situācijas interpretācijas, kuras tai tika aktīvi uzspiestas no visām malām. Tomēr tas nenozīmē, ka uz militārā konflikta radītajiem iekšpolitiskajiem izaicinājumiem nebija jāreaģē politiķiem, medijiem un inteliģencei. Viņi savu atbildību veiksmīgi noignorēja.


Ne krievi, ne gruzīni, bet mēs

Vislabākais, ko var teikt par politiķiem, — viņi lielākoties atturējās no publiskajām pārdomām par „piekto kolonnu” un „Trojas zirgiem” un nemeklēja arī līdzības starp Chinvali un Daugavpili. Taču neatceros arī aicinājumus citiem neizmantot šādas paralēles. Vairāk uztrauc tas, ka krīzes situācija politiķos neveicinaja interesi par dialogu ar krieviski runājošo sabiedrības daļu, bet tieši otrādi — aktivizēja vecos etnopolitiskos instinktus: ignorēt vai aizliegt. Diskusijas tika reducētas līdz jautājumam, kā atradināt krievvalodīgos no Krievijas TV kanāliem. Šis ir bīstami primitīvs domāšanas veids. Ne latviešu, ne krieviski runājošo viedokļi un identitātes neveidojas tikai mediju iespaidā, bet ir saistīti ar cilvēku personisko sociālo, vēsturisko un politisko pieredzi. Iemesls Krievijas mediju ietekmei uz krievvalodīgo auditoriju ir meklējams ne tikai mediju piedāvājumā, bet arī pieprasījumā. Tas, ka tieši Krievijas mediji daudziem ir psiholoģiski komfortablāki un emocionāli tuvāki, lielā mērā ir loģisks pēdējo divdesmit gadu etnopolitikas rezultāts. Tapēc, no vienas puses, būtu apsveicami, ja Gruzijas notikumi veicinātu politiķu interesi par integrācijas jautājumiem, tomēr no otras puses — ja šī interese nozīmē uzkāpšanu uz vecajiem etnopolitiskajiem grābekļiem kā, piemēram, Pilsoniskās savienības līderes Sandras Kalnietes ideja par Krievijas televīzijas kanālu slēgšanas iespējam Latvijā[1], tad varbūt labāk tomēr, lai viss paliek tā, kā ir.

Tik daudz par politiķu atbildīgumu. Taču visskumjākais pēdējo nedēļu novērojums bija Latvijas politiķu, sabiedriskās domas veidotāju un mediju pašrefleksijas un morālā sprieduma vājums. Mediju un atsevišķu komentētāju gatavība ignorēt veselus faktu klāstus pārsteidza — tā sniedzās krietni tālāk par vienkāršo tendenciozitāti. Ir dabiski, ka pastāv dažādi viedokļi par politisko atbildību, piemēram, par to, kurš izprovocēja karu, taču zinām pietiekami daudz, lai konstatētu, ka smaga vaina par pašu karu gulstas uz abām konflikta pusēm. Tomēr daudzi Gruzijas atbalstītāji noignorēja to, ka Gruzija pirmā sāka masīvās karadarbības. Daudzskaitlīgajās Gruzijas atbalsta deklarācijās, rakstos un blogos netika minētas Gruzijas karaspēka uz civiliedzīvotājiem mērķētās Chinvali apšaudes. Līdzīgas problēmas ar realitātes uztveri bija arī tiem, kas bez ierunām simpatizēja Krievijai un osetīniem. Netika kritizēta ne Krievijas un tās „aizbilstamo” provokatīvā rīcība pirms kara un etniskās tīrīšanas „atbrīvotajās teritorijās”, ne arī apšaubīti „neapstiprinātie” (vai arī apzināti melīgie) apgalvojumi par Chinvali „2000 bojā gajušo”. Pārliecību, ka Krievijas rīcība bija vērsta vienīgi uz osetīnu aizstāvēšanu, neiedragāja ne Krievijas karaspēka iebrukuma ģeogrāfiskais mērogs, ne šīs valsts amatpersonu freidiskās pārteikšanās par Gruzijas režīma maiņu. Un svarīgu lomu šeit nospēlēja Latvijas mediji. Sašķeltās mediju vides kļūmes un trūkumi Gruzijas konflikta laikā izpaudās pilnībā. Tā vietā, lai dotu pēc iespējas objektīvāku notikumu un viedokļu ainu, daudzi mediji spēlēja „vienos vārtos”, no informācijas avotiem pārvēršoties propagandas mašīnās[2].

Šķībo realitātes interpretāciju problēmu pastiprina pašrefleksijas un kritiskās analīzes trūkums valstiskā un politiskās elites līmenī. Gruzijas politika ir viens no Latvijas ārpolitikas pamatvirzieniem, un šeit ir notikušas nopietnas problēmas, kas prasa analīzi un diskusijas. ASV Kongress jau ir sācis uzdot nepatīkamus jautājumus par ASV administrācijas īstenotās Gruzijas politikas atbilstību ASV nacionālajām interesēm. Būtu loģiski sekot mūsu galvenā sabiedrotā piemēram un arī Latvijā izanalizēt, kas un kāpēc notika — vai bija citas iespējas, kā reaģēt uz Krievijas uzbrukumu, vai tika adekvāti novērtēta situācija. Varētu noderēt kritiskāks skats uz to, ar kādu politisko režīmu un politisko līderi Latvija sadarbojas Kaukāzā. Šādu jautājumu uzdošana nenozīmē automātisku politikas parvērtēšanu, bet tā ir normāla rīcība, sastopoties ar problēmām. Tomēr, spriežot pēc ekspertu un politiķu izteikumiem, šādu uzdevumu viņi neuzskata par prioritāru. Žēl, jo kritiskas analīzes atteikums nestiprinās Latvijas ārpolitkas autoritāti, it īpaši Eiropas Savienībā.

Tikpat problemātiska ir situācija ar morālo spriedumu kvalitāti. Sabiedriskās domas līderiem pārsvarā neizdevās pamanīt (kur nu vēl atrisināt) Gruzijas traģēdijas morālās dilemas. Vienai daļai „mazās, bet lepnās gruzīnu tautas vēlme atbrīvoties no komunistiskās impērijas važām” ir viena lieta, taču „Krievijas sakūdīto abhāzu un osetīnu tautiņu separātiskie izklupieni” ir kas pavisam cits. Vieni pilsētas (Chinvali) iedzīvotāju apšaudē saskata genocīdu, kamēr citas pilsētas (Gori) bombardējumu upuru ir vienkārši žēl, bet viņi gandrīz vai paši vainīgi — ja nu vispār nākas viņus pieminēt. Brīžiem likās, ka Latvijas „sirdsapziņa” Gruzijas karā nolaidās līdz triviālajam: „mūsējos sit”. Intelektuālo un morālo godīgumu apklusināja paštaisnums.

Jā šādi reaģējam tagad, tad kas notiks, ja, pasarg’, Dievs, pēc Gruzijas nāks vēl citas iekšpolitiskas „izturības pārbaudes”? Atliek tikai atkārtot „pasarg’, Dievs” un atcerēties kādu komentāru, ko izlasīju delfi.lv forumā un ko tagad citēju pēc atmiņas — man nav bail ne no krieviem, ne no gruzīniem, man ir bail no mums pašiem.





[1] „Gruzijas mācībstundas Latvijai.” S. Kalnietes intervija Latvijas Avīzei 02.09.2008.. http://pilsoniska-savieniba.lv/2008/09/02/gruzijas-macibstundas-latvijai-s-kalnietes-intervij-latvijas-avizei/

[2] Kodolīga preses analīze par Gruzijas notikumu atspoguļojumu latviski un krieviski rakstošajā presē atrodama Zojas Gorbušinas rakstā “Interpretāciju karš”, http://politika.lv/index.php?id=16725.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Sintija Šmite 24.09.2008 10:31
Paldies par rakstu autoram un skatījumu!

Arī es nevaru pievienoties viennozīmīgiem izteikumiem, ka Gruzija uzsāka karadarbību. IR jāskata lietas plašākā mērogā, īpaši laika dimensijā. Krievija rūpīgi plānoja šo konfliktu, un ir vairākas, tai skaitā arī analītiskas, uz faktiem balstītas publikācijas, kas apliecina šī konflikta eskalāciju kā Krievijas Federācijas ilgi un pārdomāti plānotu akciju. Pirms Gruzijas karaspēks uzsāka karadarbību, DienvidOsetijas gruzīnu ciematus apšaudīja naktī uz 7.augustu un tas nebija Krievijas karaspēks, kas šīs apšaudes raidīja, visdrīzāk osetīnu seperātisti, bet, pēc manā rīcībā esošās informācijas, tas nav apstiprināts.

Zemāk pievienoju rakstu, kas ir balstīts uz telefona sarunu ierakstiem (politika.lv komentāru formāts neļauj tos pārpublicēt), kurus Gruzijas Ārlietu ministrija publiskoja pirms pāris dienām.



Published in Tbilisi 24 Saati September 22, 2008



Wake Up; Gassiev is Calling!



David J. Smith*



In the predawn hours of August 7, Russia invaded Georgia. Gassiev, a border guard of the separatist regime in the Georgian territory of South Ossetia, was at the southern end of the Roki Tunnel that leads from Russia. At 0352, he used his mobile telephone to tell his supervisor: "Armor and people…twenty minutes ago…tanks, armored personnel carriers and that." The intercepted telephone call, first reported in the September 16 New York Times, explodes the myth that Georgian President Mikheil Saakashvili precipitated Russia's assault on Georgia with an ill-conceived attack on Tskhinvali, capital of South Ossetia.



Although most believe that Russia's invasion was disproportionate and contemptibly brutal, many also believe that Georgia triggered it. Worse than false, this notion enables western leaders to wallow in analysis and sophistry instead of looking Russian aggression squarely in the eye.



Many journalists perpetuate the myth with a formulaic sentence buried in mid-story. A few, however, embellish the falsehood, endowing it with unwarranted policy implications.



"The colossal error Saakashvili committed," writes Jeffrey Tayler, Moscow correspondent for The Atlantic, "proves that he lacks the sangfroid, judgment, and sagacity needed to govern a country in a volatile region bordering Russia…Eligibility for NATO accession should, at least in theory, stem from a prospective member state's demonstrated ability to conduct sober foreign and defense policies."



The London-based International Institute for Strategic Studies crammed this kind of poppycock into its yearly Strategic Survey, released last Thursday. "Georgia," says the IISS, "has weakened its case for NATO membership…by seeking to recover its territories, taking on a declared Russian interest without the ability to do so alone and then calling on the West to sort out the mess it created."



The IISS concludes, "The policy of NATO enlargement now, we believe, would be a strategic error."

The IISS apparently bases the conclusion now enshrined in its venerable Strategic Survey at least partly upon a snapshot obscured by the fog of war. However, the lifting fog revealed new information.



The Georgian Government surveillance team informed senior officials about Gassiev's mobile telephone conversation within hours. Then they misplaced the audio file during a hasty move from Tbilisi to Gori. This sort of thing happens in war and, says the Georgian Government, "it is possible that fresh evidence will become known in the coming days or weeks."



However, the fact will remain that Gassiev saw Russian tanks in Georgia in the wee hours of August 7. American officials who have reviewed the recordings find them credible.



New York Times reporter Dan Bilefsky ascertained with mobile telephone company MagtiCom that the times of the calls, telephone numbers and associated cell towers match the data released by the Georgian Government. Moreover, the government could not falsify the company's records, said MagtiCom.

In response, Russian Foreign Ministry spokesman Andrei Nesterenko did not challenge the intercept's authenticity or veracity. He sneered, saying, "Allegations that they have eavesdropped on someone and heard something are simply not serious."

Perhaps more serious is an account in Krasnaya Zvezda (Red Star), the Russian Army newspaper. "On 7 August we were ordered to move toward Tskhinvali. We were raised on an alarm and sent on a march," said Captain Denis Sedrityi of the 135th regiment, 58th Army.



When questioned by the New York Times, Krasnaya Zvezda changed the date of the Sedrityi's account from August 7 to August 8, explaining that a sustained injury had confused the captain.



There are more accounts like this; however, the strongest argument is Russian preparation for this invasion.



Russia invaded with mechanized infantry and armor massed at the north end of the Roki Tunnel. Russian aircraft methodically attacked military, communications and strategic economic targets, mixed with aerial bombardment of innocent civilians.



Meanwhile, Russia massed another force at Upper Larsi, a border crossing in the Caucasus Mountains, east of the tunnel. It held this force in reserve, outside Georgia. However, 4.000 naval infantry troops ferried from Sevastopol, headquarters of the Russian Black Sea Fleet, to Ochamchire, a former Soviet naval base in Abkhazia, Georgia's other breakaway province. Combined with paratroopers who had been masquerading for about three months as peacekeepers, they opened a second land front against Georgia.



Russian naval forces proceeded to set up an illegal blockade of Georgia.



The claim that all this was in response to a Saakashvili move on Tskhinvali is absurd. A combined arms operation of this scale and complexity required weeks to plan and execute. Moscow unleashed its forces early on August 7, while most of the world was at the beach and US President George W. Bush traveled from Bangkok to Beijing.



Saakashvili proposed a ceasefire that evening, but, he said, "It looks like the decision had been made in Moscow prior to that, and nothing was going to change it on the ground."



Gassiev's call should wake us all up to look squarely in the eye of Russian aggression.



*David J. Smith is Director, Georgian Security Analysis Center, Tbilisi, and Senior Fellow, Potomac Institute for Policy Studies, Washington.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kārlis Streips 24.09.2008 10:08
Arī man ir jāpievienojas IM. "Masīvas karadarbības"??? Nu, labrīt. Bet vēl vairāk, ir un paliek apstāklis, ka Gruzija rīkojās savā starptautiski atzītā teritorijā, savukārt Krievijas Federācija iebruka neatkarīgā un suverenā valstī gluži tāpat, kā 1941. gadā PSRS iebruka Latvijā. Protams, situācija Osetijā un Abhāzijā (kā arī Piedņestrā un, ja kas, Čečenijā, Ingušetijā, Dagestānā u.tml. u.tjp.) ir pietiekami ciniska, un tā ir ciniska ne bez cara Vladimira un viņa galma aktīvas līdzdalības. Jā, Gruzijas valdība kļūdījās, kožot marismātiskam lācim ķepā, bet salīdzināt to ar to, kas pēc tam notika no Krievijas puses, ir maigi sakot nekorekti, jo autora piesauktā "freidiskā" pārteikšanās nebūt nebija nekāda pārteikšanās. Konflikts Gruzijā vairāk par jebko citu demonstrēja, ka pašreizējā variantā Krievijas Federācijas valdība ir gatava darīt da jebko, un viss pārējais -- citu valstu tiesības, starptautiskais likums, suverenitāte un pašnoteikšanās -- tai ir pilnībā pie vienas resnas pakaļas. Un Krievijas televīzijas kanāli, kuri ir absolūti Kremļa aplaizītāji, ir šī da jebko konkrēti atbalstītāji un veicinātāji. Pilnībā piekrītu, ka Latvijas valdība ir hrestomātiski nespējīga sevi paskaidrot vispār, kur nu vēl krieviski runājošajiem cilvēkiem, kuri savu informāciju saņem no Kremļa televīzijas un tādiem "skaidrotājiem", kā Pliners un Kabanovs. Taču notikušo Gruzijā nostādīt tādā "abi vienlīdz vainīgi" statusā -- nepareizi, un tam es nepiekritīšu nekad.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 23.09.2008 21:46
Tomēr daudzi Gruzijas atbalstītāji noignorēja to, ka Gruzija pirmā sāka masīvās karadarbības.

------------------------------------------------------

Nu es tā kā laikam būšu viens no tiem un joprojām tāds palieku. Man nav pieņemama , vismaz uz doto momentu , tāda kaķa Leopolda nostāja - nuja , abi it kā vainīgi , labāk turpmāk dzīvosim draudzīgi. Kaķa Leopolda taktika darbojas tikai līdz nākošajai reizei. Kaķa Leopolda taktika nemeklē vainīgo , neuzrāda to huligānu , nenorāda konkrēti starptautiskā huligāna statusu. Nu un ja tas huligāns netiek identificēts , tad velti gaidīt ka tas huligāns pats sevi uzrādīs , un līdz ar uzrādīšanu būs kaut kāds pamats laboties. Un starptautiska mēroga huligāns ir tikai viens , un manuprāt grēks būtu viņu neidentificēt vai nonivelēt līdz vietēja mēroga huligāniem. Manuprāt tikai tad kad starptautiskais huligāns sapratīs ka ir starptautisks huligāns un apsolīsies laboties , tikai tad ir kaut kāda jēga ķerties klāt arī vietēja mēroga huligāniem. Kaķa Leopolda taktika ir laba multfilmās un tad ja tiešām nekas labāks nespīd un nav iespējams , bet mūsdienu starptautiskai politikai manuprāt nu gan tā būs pārāk primitīva un galvenais , nerezultatīva taktika.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 23.09.2008 21:20
Ir dažas nejaukas lietas, saistībā ar šo konfliktu - tā, ka "mūsējos sit" - tā nemaz nav tik pārsteidzoša vai neracionāla nostāja. Osetīnu bruņoto grupējumu vadonis Eduards Džabejevičs Kokoiti ir skaidri pateicis, ka gruzīnu civiliedzīvotāji nevarēs atgriezties ciematos, no kurienes viņi ir izdzīti/aizbēguši. Krievija pagaidām neiebilst.

Ņemot vērā to, ka Latvija ir etniski neviendabīga, etnisko tīrīšanu jautājums ir ļoti jūtīgs. Ja cilvēkiem nodedzina mājas un viņus noslepkavo vai aizdzen, nepiedāvā nekādu risinājumu (atšķirībā no Kosovas - piem. Mitrovices pilsētas, kur dzīvo serbi). Var bez gala runāt par to, kurš vairāk vainīgs un "kurš pirmais sāka" - analizēt Kaukāza vēsturi līdz mūsu ēras 10.gadsimtam. Bet vairs nevar aizvērt etnisko tīrīšanu un teritoriālo pretenziju Pandoras lādi. Nu labi, Zviads Gamsahurdija tur pielika savu roku, Mihails Saakašvili - tāpat. Bet visļaunākais, ka tagad to dara Putins ar Medvedevu.

Saistītie raksti
Taures 255x203

Interpretāciju karš 5 Autors:Zoja Gorbušina

Citi autora darbi
Makarovs 60466

Ko (ne)darīt? 11 Autors:Viktors Makarovs