Labrīt, lasītāji!Katru nedēļu man ir daudz dažādu darbiņu darāmu. Cita starpā rakstu sleju domubiedru grupai internetā par kulinārijas vēsturi. Protams, vadu radio raidījumu, 30. augustā atsāksies "Skats no malas." Un arī rakstu sleju ārzemju latviešu laikrakstiem Laiks un Brīvā Latvija. Šonedēļ minētajos laikrakstos ir arī intervija ar mūsu valsts eksprezidentu Ulmani, kurš cita starpā par Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku un republikas galveno buldozeru ir teicis, ka viņu uzskata "par atjaunotās Latvijas laika labāko un sekmīgāko politiķi pēc būtības un pārliecības."

Aplūkojot šo apgalvojumu rodas iespaids, ka te nu mums ir divas iespējas. Vai nu Guntis Ulmanis ir kļuvis par dresētu cirkus mākslinieku, kurš publikai demonstrē tikai to, ko ir iemācījies, vai arī viņš ir pazaudējis veselo saprātu. Var jau laikam teikt, ka nesējraķete un labības kombains ir bijis sekmīgs politiķis. Kur kandidējis, tur arī tapis ievēlēts, lai arī ne gluži ar to pompu, kādu pats ir solījis. Bet pats labākais no politiķiem? Ar šofera dēliem? Ar Jūrmalas priedēm? Ar līdz bankrotam nolaisto Latvijas pastu? Ar “gāzi grīdā” filozofiju? Ar 50 tūkstošiem darba vietu? Prātiņ, nāc mājās! Protams, buldozers ir bijis pavisam labs piemērs par to, kā mūsu republikā valdošā “elite” ir ieradusi rīkoties jau kopš kādreizējā “stabilitātes garanta” pirmās valdības, bet ņemot vērā to, ka rezultāts šiem centieniem ir bijusi valsts ekonomikas sagraušana tandēmā ar situāciju, kur “gudrajām galvām” nu vairs uzticas tikai apmēram 17 cilvēku visā valstī, tas nu nebūs sasniegums, par kuru kādam būtu īpaši jālepojas.

Vēl ārzemju latviešu laikraksta žurnālisti eksprezidentam ir pajautājuši, vai viņus nemulsina tas, ka cilvēkam, kurš cierē premjerministra amata virzienā ir tikai vidusskolēna izglītība. Ulmanis ir atbildējis šādi: “Nē! Pasaules praksē ir ārkārtīgi daudz līdzīgu gadījumu.” Droši vien būtu pārāk daudz prasīts no eksprezidenta, uzrādīt kaut dažus gadījumus “pasaules praksē,” kuros nopietnas valsts premjerministrs ir bez augstākās izglītības. Taču bez īpašām problēmām varam uzskaitīt tos “gadījumus,” kaut vai Eiropā vien, kuri nemaz nav “līdzīgi.” Lielbritānijas premjerministram Kameronam ir augstākā izglītība (piedevām ar izcilību) no Oksfordas. Vācijas kanclerei Merkelei ir doktora grāds ķīmijā. Francijas premjerministram Filonam ir doktora grāds tieslietās. Spānijas premjerministram Zapatero ir augstākā izglītība tieslietās. Tāda pati izglītība ir Dānijas premjerministram Rasmusenam. Polijas premjerministram Tuskam ir maģistra grāds vēsturē. Albānijas premjerministrs Beriša ir kardiologs un profesors. Pat tam Eiropas politiķim, kurš attieksmē pret politiku visvairāk līdzinās mūsu galvaspilsētas otrajai personai, Itālijas premjerministram Berluskoni, ir augstākā izglītība tieslietās, piedevām viņš gluži vai stendzenieciski bakalaura darbu rakstīja par reklāmas juridiskajiem aspektiem. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.

Bet kāpēc? Mēs jau nedzīvojam nopietnā valstī. Mēs dzīvojam valstī, kurā pirms četriem gadiem darba ļaudis lielā jautrībā Saeimā ievēlēja divas partijas, par kurām jau divus mēnešus pirms vēlēšanām bija absolūti skaidrs, ka priekšvēlēšanu izdevumu jomā tās vienkārši un prasti krāpjas. Mums vēl tagad ir jauni un it kā augsti izglītoti cilvēki, kuri acīmredzot no visas sirds tic, ka ar visu sirdi, dvēseli, degsmi, un spēju rakstīt iesniegumus Latvijas televīzijai, Latvijas radio un arī Temīdai ir jāatbalsta doma, ka nav mūsu valstī labāka cilvēka valsts vadīšanai par digitalizācijas skandāla varoni, “lielāko kretīnu” atbalstītāju, kukuļdošanas Jūrmalā apspriedēju, un lielā vekseļa īpašnieku no mākoņiem. Ja jau tā, tad davaj, čali vidusskolnieku par premjerministru! Kāpēc ne?

Jauku visiem dienu.