Raksts

Mūsdienu laikmets un populisms


Datums:
03. augusts, 2016


Autori

Iveta Kažoka


Par Donaldu Trampu, populismu un mūsdienu laikmetu

Donalds Tramps ir viena no košākajām parādībām, kas pēdējo gadu laikā ielauzusies globālajā politikā. Priekšstata gūšanai iesaku noskatīties viņa runu Republikāņu partijas kongresā, pievēršot uzmanību ne tik daudz saturam, cik manierei un akcentiem. Noskatieties šo runu ne tikai tādēļ, lai labāk saprastu Trampu, bet arī tādēļ, ka tieši šādi vienmēr, neatkarīgi no laikmeta, ir izskatījusies talantīga populista runa!

Manā ieskatā Tramps kā populists ir spilgts, bet nav neparasts. Politikā, tāpat kā jebkurā citā jomā, kur jāsaskaņo vairāk nekā viena cilvēka vēlmes, vienmēr būs klātesošas un menedžējamas trīs universālas cilvēka dabas iezīmes:
1) nedrošības par sevi/pasauli (visraibākās!)
2) cerības uz pārmaiņām
3) sašutums par vēlmju neatbilstību realitātei.
Politiķa talants izpaužas spējā šīs universālijas sava laikmeta sabiedrībā pamanīt, artikulēt un izmantot politisko pārmaiņu nešanai. Ja Baraks Obama kā ASV prezidenta amata kandidāts bija sabiedrības cerību rosinātājs, tad Trampam raksturīgais jājamzirdziņš ir cits: sašutuma kultivēšana. Tas gan nenozīmē, ka Obama nemāk izmantot sašutumu, vai Tramps – radīt cerības. Svarīgāka atšķirība nav spēlēšanā uz cilvēka dabas universālajām notīm, bet gan abu politiķu manierē, politiķa “sociālo normu” robežu izpratnē.

Trampa maniere ir robežu pārkāpšana, kas balstās salīdzinoši retās personības iezīmēs (manuprāt, viņam iztrūkst parastiem cilvēkiem raksturīgās bailes kļūdīties un nevēlēšanās būt nekonsekventam; šķiet, Trampam arī nepiemīt kauna un vainas sajūta – šim ierakstam pievienotā karikatūra precīzi raksturo pasaules uztveri tad, ja šo īpašību nav), kā arī harizmātiskā, ar lielu pārliecību paustā un sašutuma kurināšanā balstītā nonsensā. Trampa taktika balstās visai precīzā savas mērķauditorijas izpratnē, rēķinoties ar to, ka par politiku maz izglītota auditorija, saņemot sāls birumu savās rētās, dusmās vērsīsies nevis pret sāls birdinātāju, bet jebkuru, uz ko viņš ar pirkstu norādīs kā uz rētu izraisītāju.

Tramps uz citu publisko līderu fona šobrīd šķiet visai neparasts, tomēr līdzīga profila mazāka mēroga populistus nav grūti atrast arī citās valstīs: sākot ar Latviju un beidzot ar Lielbritāniju. Lai gan viegli saskatīt kaitējumu, ko var nodarīt šāda veida politiķi, – taču pagaidām man Tramps un viņam līdzīgas personības šķiet daļa no (principā normālas) demokrātisko procesu svārsta kustības amplitūdas (minimāls populisms/liels populisms), kas ir:
a) īslaicīga parādība,
b) simptomātiskas blaknes jaunākās vēstures lielajām pārmaiņām un sasniegumiem.

Mūsu laikmetā saskatu četras šādas nozīmīgas pārmaiņas, kas rada piemērotu augsni tieši Trampam raksturīgam populisma paveidam:

1.Tehnoloģiskie sasniegumi +fizisko robežu noārdīšanās + globalizēta ekonomika + agrāk tradicionālo dzīvesceļu/identitāšu transformēšanās ir pārveidojuši pasauli. Jaunajā pasaulē, no vienas puses, ir daudz vairāk brīvību, iespēju un izvēļu. No otras puses, tajā ir mazāk vietas skaidriem risinājumiem un vairāk – apjukumam, trauksmei. Cilvēkam raksturīgā vēlme pēc sevis definēšanas, skaidrības un vienkāršām atbildēm nav nekur pazudusi, tādēļ augsne populismam joprojām auglīga.

2.Mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi daudz jūtīgāka, humānāka nekā jebkura no iepriekšējām paaudzēm; indivīda dzīvības un labklājības nozīme ir kļuvusi sakrālāka, jebkura cilvēka ciešanas ir vieglāk pamanāmas – par to viegli pārliecināties, palasot vēsturiskajā un daiļliteratūrā liecības par to, cik mūsdienu sabiedrībai netolerējams vardarbības/nabadzības līmenis bija norma vēl tikai pirms dažiem desmitiem, kur nu vēl simtiem gadu! Vienlaikus reti kurš apzinās, ka dzīvo labāk un drošāk nekā viņa senči. Cilvēks ir būtne, kas labprāt pieņem upura identitāti un kas sevi vislabāk saprot salīdzinājumos– mums ir vieglāk salīdzināties nevis ar aizgājušajiem laikiem, par kuriem mēs maz ikdienā domājam, bet gan ar citiem cilvēkiem savā vai etalona sabiedrībās. Tādēļ, ja vien visas pasaules sabiedrības netiks pārveidotas pēc egalitāra skandināvu modeļa, diez vai pienāks tāds brīdis, kad cilvēkam vairs īsti nebūs par ko „cepties” un sašutuma kurinātājiem pietrūks rētu, kur bērt sāli.

3.Rietumu pasaule ir piemirsusi par atomkara riskiem un gandrīz vairs nespēj iedomāties karu savu valstu teritorijā – no vienas puses, tas ir labi, jo liecina par ilgu miera un uzplaukuma periodu, bet, no otras puses, zudusi Aukstajam karam raksturīgā motivācija pret politiskajām izvēlēm izturēties nopietni. Ja neskaita terorisma draudus, pabalējusi sajūta, ka ar pasauli var notikt kas fundamentāli slikts. Laika ziņā neievainojamības sajūta sakrīt ar ideoloģiju norietu Rietumu pasaulē – dažādu valstu sabiedrības elitei ir visai līdzīgs skatījums uz savu sabiedrību un visas pasaules ilgtermiņa nākotnes jautājumiem (vēlme uzlabot ekonomiku, izglītības iespējas, sabiedrībai pieejamos pakalpojumus, attīstīt zinātni – no tā, savukārt, teju „dabiski” izaug aizvien ciešāka globalizācija, vērtību liberalizēšanās, tehnoloģiskais progress), līdz ar to aizvien vairāk zūd sajūta, ka vēlēšanās izšķiras sabiedrībai kritiski nozīmīgi jautājumi – zūdot apdraudētības sajūtai, var pieaugt vēlme riskēt ar populistisku izvēli.

4.Informācijas filtru lomas samazināšanās. Pateicoties pārmaiņām informācijas tehnoloģiju jomā, vidējam cilvēkam šobrīd ir pieejams vēl nesen neiedomājams informācijas daudzums, vienlaikus samazinoties šīs informācijas kvalitātes filtru nozīmei (agrāk – tradicionālo mediju un enciklopēdiju redaktoriem, izdevniecībām). Šāda informācijas vide prasa no katra cilvēka lielāku atbildību un prasmi strādāt gan ar informāciju, gan pašam ar saviem „tarakāniem” (aizspriedumiem, vēlmes pēc ātriem un vienkāršiem risinājumiem) – pretējā gadījumā riskējot nonākt talantīga populista nagos.

Vai cilvēks kā Donalds Tramps, „bez robežām” ir bīstams? Jā, ir – it sevišķi, ja viņa rokās ir atomieroči. Taču arī citos kontekstos un citos amatos šāda tipa populisti var nodarīt daudz ļauna – viegli varu iedomāties līdzīgu personību vadošos amatos arī Eiropā. Taču nedomāju, ka risinājums ir cīnīties pret cilvēkiem ar šādām personības iezīmēm – ja laikmets (varam to saukt par laika garu!) padara vidi piemērotu šāda tipa personībām, viņas radīsies tikpat neizbēgami/teritoriāli neprognozējami kā sēnes pēc lietus Latvijas vasarā.

Ko darīt? Trīs virzieni:

1.Būvēt noturīgas institūcijas, kas var „izturēt” populismu – tā, lai augstā amatā ieliekot pērtiķi ar granātām, šis amats nepārvērstos par neieņemamu cietoksni, kas apdraud visas „karalistes” pavalstnieku dzīvības. Daudz kas šādu iespēju profilaksei ir ticis izdarīt pēc Otrā Pasaules kara – gan Eiropā izveidojot konstitucionālās tiesas, gan nosakot cilvēktiesību garantijas, gan skaidrāk nošķirot politiku no ierēdniecības, gan veidojot standartus atbildīgai politiskai rīcībai, utt. Tie ir lieli mūsdienu cilvēces sasniegumi, kas ir rūpīgi jākultivē un jāsargā pret apdraudējumiem. Demokrātijās populisma svārsts var svārstīties plašā amplitūdā, bet kopējai institucionālajai struktūrai jābūt drošai gan pret ļaunprātībām, gan pret muļķību. Mērķis gan nevar būt izskaust populismu principā – pirmkārt, tas nav iespējams, demokrātija vienmēr prasa telpu svārstībām, piemērojoties sabiedrības pārmaiņām. Otrkārt, laiku pa laikam sabiedrībai saprāta robežās ir vērtīgi apdedzināties ar populismu – apdedzināšanās kādā personiski svarīgā jautājumā (piemēram, veselības aprūpes pieejamības jautājumos) dod vajadzīgo motivāciju nākamo reizi lemt gudrāk.

2.Doties uz priekšu, risinot mūsdienu sabiedrībai nozīmīgus jautājumus. Viena no pasaules neproduktīvākajām nodarbēm: frontāli cīnīties ar populistiem vai muļķiem. Tajā brīdī, kad diskusijā zūd racionālas argumentācijas nozīme, šāda cīņa nav uzvarama, tā tikai atņem spēkus. Kā savulaik rakstījis W.B. Yeats:

„ Things fall apart; the centre cannot hold; Mere anarchy is loosed upon the world, […] The best lack all conviction, while the worst are full of passionate intensity.”

Kautiņa vietā labāk piedāvāt savu vīziju un risinājumus – vēlams, piemērojoties pasaules kopējam „tecējumam”, tad darot vajadzīgo, lai to ieviestu. Pasaule, pateicoties miera laikam, orientācijai uz ekonomikas attīstību un pakalpojumu uzlabošanu, kā arī globālajai popkultūrai šobrīd strauji mainās arī jautājumos, kas agrāk būtu šķituši gadsimtu attālumā. Raksturojumam – LGBTQ jautājumi un konservatīvās partijas. Vai manis ieteiktajā runā pamanījāt, kā Donalds Tramps savā uzrunā Republikāņu partijai izmanīgi seksuālo minoritāšu aizsardzības jautājumus „pārķer” no demokrātu partijas? Vēl tik nesen tas nebija iedomājami! Un tā nav tikai ASV. Viendzimuma laulību legalizēšanas jautājums bija viens no lielākajiem Lielbritānijas konservatīvās partijas bijušā premjera Deivida Kamerona paša pieminētajiem savas valdīšanas laika sasniegumiem – mūsdienu sabiedriskā doma „tek” lielā mērā neatkarīgi no politikas, tādēļ lietas, kas šķiet totāli neiespējamas šovakar, var kļūt izdarāmas rītdien no rīta.

3.Augt visiem kopā. Ja vien ar pasauli nenotiek kas totāli negaidīts, tad ir maz cerību uz to, ka atgriezīsies pēckara demokrātijas „ziedu laiki” (kas gan bijuši vairāk iedomāti nekā reāli!) – tādā nozīmē, ka cilvēki masveidā vēlēsies stāsies partijās un viņu dienišķo informāciju filtrēs kvalitatīvi mediji. Sabiedrības pārmaiņas ir gan labas, gan sliktas. Tās ir labas tādā nozīmē, ka vairs nebūs iemesla paļauties uz izglītotāko/atbildīgāko eliti, kas pateiks-onkulim-un-tantei-kā-viņiem-balsot: beidzot saskatāms laikmets, kad katra politiskās izvēles un arī atbildība par šīm izvēlēm ir katra paša rokās. Bet tas ir slikti tādēļ, ka šobrīd lielai sabiedrības daļai ir nereāli un aplami priekšstati par politiku un pārvaldi: pieņemot, ka pārvaldes/politikas lēmumi ir vienkārši, kompromisiem nav vietas un skaļa bļaušana vai emocionāls protesta balsojums ir labākais veids, kā pievērst uzmanību kādai problēmai un to atrisināt. Sabiedrības labklājību turpinās apdraudēt gan populisms, gan muļķība tik ilgi, kamēr sabiedrības lielākā daļa uz savas ādas nebūs ieguvusi sajūtu, ka:
a) politika, pārvalde ir sarežģītas nodarbes, kur vienkārši risinājumi ir reti,
b) kompromisi – tas ir ne tikai neizbēgami, bet arī labi,
c) pārdomātu risinājumu piedāvājumi, spēja par tiem vienoties un tos īstenot ir svarīgākā politiķa īpašība.

Labā ziņa: principā šādas demokrātijas noturībai svarīgas sajūtas iegūšana ir iespējama. Ziemeļvalstīs barjeru pret lielu populisma vilni veido pilsoniskā izglītošanās (sociālās normas, kas izplatās caur izglītības sistēmu, kvalitatīviem medijiem, partijām), Šveicē – pilsoņu patstāvīgu lēmumu pieņemšanas kultūra caur referendumu mehānismu. Augšanas process nekad nav viegls, bet rezultāts – izpratne un cieņa pret politikas sarežģītību, kā arī noturība pret populismu – ir augšanas sāpju vērts.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!