Foto: Viktors Šenderovičs

Patriotisms ir neliešu pēdējais patvērums. Tas ir pilnīgi pareizi teikts par visiem laikiem un visām valstīm. Kad es uzņēmu filmu „Šeit kādreiz bija PSRS”, atcerējos šo frāzi gan Rīgā, gan Baltkrievijā, gan Igaunijā, gan Lietuvā. Arī mums Krievijā pietiek savu patriotu-neliešu.

Pēc Beslanas traģēdijas pirmais lēmums, ko pieņēma Putins, bija saistīts nevis ar cīņu pret terorismu, bet gan gubernatoru vēlēšanu atcelšanu. Kā Jūs vērtējat to, ka tagad vairāk dzirdamas runas nevis par terorisma apkarošanu, bet gan par to, vai Krievijā būs autoritārisms vai pat diktatūra?

Krievu fabulistam Krilovam ir teiciens – pakalpīgs muļķis ir bīstamāks par ienaidnieku. Reizēm pakalpīgi muļķi no valdības skaidro to, kas gudrākiem prātā, un izpļāpājas. Tā senators no Jaroslavļas apgabala pateica tādu frāzi – Beslana kļuva par labu iemeslu prezidenta plānu īstenošanai. Tas, kas cilvēkiem ir milzīga traģēdija, viņiem ir labs iemesls.

Krievijā jebkura iemesla dēļ tiek pievilktas skrūves. Izdarīt to vienkārši tāpat, gaišā dienas laikā, būtu pagrūti. Sasaistīt cīņu pret terorismu ar personīgās varas nostiprināšanu Putinam neizdevās. Viņš to mēģināja darīt, un reitings sāka strauji kristies. Pieaug pagaidām klusas, bet acīmredzamas dusmas, neapmierinātība sabiedrībā. Un arvien vairāk cilvēkiem kļūst skaidrs tas, kas man bija skaidrs jau pirms četriem gadiem. Proti, viņus interesē personīgās varas nostiprināšana. Ir jāsaprot, ka starp uzdevumiem, kurus būtībā īsteno Putins un viņa čekistu komanda, kas jau daudzus gadus ir pie varas, un tiem, kurus viņi publiski deklarē, nav nekā kopīga. Pieļaujot hipotēzi, ka viņu vārdi un domas saskan, jāatzīst, ka viņi ir idioti, taču viņi neatstāj idiotu iespaidu. Spēku struktūras jau kontrolē gandrīz visu Krievijas federācijas īpašumu – naftu, gāzi, tēraudu. Viņi nelīdzinās idiotiem.

Ja reiz valsts brūk kopā, varbūt tiešām ir nepieciešams nomainīt gubernatorus, kas kā cari sēž savās guberņās, veicina korupciju un budžeta līdzekļu izsaimniekošanu? Varbūt, ja viņus šajos amatos nozīmēs, viņi baidīsies kaut ko tādu darīt, jo zinās, ka jebkurā brīdī var tikt noņemti?

Korupcija Krievijā bija, ir un, domājams, arī būs. Jautājums ir tikai, kas ir korupcijas avots? Šobrīd tas ir Kremlis. Maigi sakot, tā demokrātijas forma, kuru mēs novērojām Krievijā pēdējo gadu laikā, ir tālu no angļu demokrātijas. Gubernators, kuru ievēlējusi tauta, kaut nedaudz ir atkarīgs no šīs tautas un tas kaut nedaudz atgādina demokrātiju. Tomēr grūti ir gubernatoru atcelt. Jau nākamajā stundā pēc nākšanas pie varas „aziātisks” valdītājs var aizmirst, ko solījis tautai. Bet Kremļa nozīmēts gubernators ir nolemts korupcijai, tikai korupcija pāriet vienu līmeni augstāk. Amati, protams, tiks pirkti. Jeļcina laikā bija atsevišķi gadījumi, kad tika pirkti ministriju un gubernatoru amati, bet kā teica INDEM[1] fonda vadītājs Satarovs, Putina laikā nav bijusi neviena tāda reize, kad kāds nebūtu nozīmēts par naudu. Korupcija nekur nepazudīs, tie visi ir meli, vienkārši būs tikai viena roka – Kremļa.

Pēc Putina iniciatīvām virkne politiķu vērsās ar prasību konstitucionālajā tiesā, arī vairāki pazīstami Rietumu politiķi ir parakstījuši atklātu vēstuli, kurā izteic bažas par to, kādā virzienā dodas Krievija. Vai šādām aktivitātēm un Rietumu sabiedrības paziņojumiem ir kāda jēga, vai arī Kremlim jau viss ir vienalga, un tas spītīgi virzās nospraustā mērķa virzienā?

Pat Lukašenko nav vienalga, ko par viņu domā. Protams, ka Kremlis lielā mērā raugās uz starptautisko viedokli. Putins ir kā Iļja Muromietis krustcelēs pie akmens. Viens ceļš ved uz personīgu totalitāru varu, uz turieni, kur atrodas Lukašenko, Turkmenbaši. Tas ir ceļš, pa kuru viņš jau krietnu gabalu ir nogājis, vēl mazliet, un atpakaļceļa nebūs. Tad viņš atdursies pret Lukašenko, Miloševiča, pret Kim Čenira likteni. Tie ir dažādi likteņi, bet viņus vieno tas, ka šie cilvēki nevar atteikties no varas, jo vara ir vienīgais un pēdējais viņu personiskās drošības garants. Paliekot bez varas, Lukašenko nekavējoties tiks arestēts un sodīts pēc vairākiem smagiem kriminālkodeksa pantiem, tāpat kā tas notika ar Miloševiču. Šis pirmais ceļš ir samērā drošs, kamēr tu atrodies pie varas, bet bīstams, kad tu varu zaudē. Atliek tikai kļūt par prezidentu līdz mūža beigām vai līdz brīdim, kamēr tevi nogalinās, kas, atceroties Čaušesku, arī ir viena no mūža valdīšanas formām.

Bet ir arī otrs ceļš – demokrātiskais. Tad ir jādodas atpakaļ, jāatbrīvo Hodorkovskis, jāpārstāj ietekmēt parlaments, tiesas, bizness, jāliek mierā presi. Šinī gadījumā tev būs daudz nepatikšanu no preses puses, dzīvot būs daudz sarežģītāk, kā jebkuram demokrātiskam līderim. Toties, piemēram, Tonijs Blērs, atstājot amatu, tāpat kā Tečere vai Meidžors, kļūs par cienījamu sabiedrības locekli, un pie viņa neatnāks no prokuratūras, jo viņš, būdams pie varas, cienīja likumus. Putinam tagad ir ļoti smaga izvēle, ļoti smaga situāciju, un viņš, domāju, trīcot atver ārzemju ziņu kopsavilkumus. Viņam nav vienalga, ko par viņu raksta, jo viņš, atšķirībā no Gorbačova, nevarēs braukāt pa visu pasauli un lasīt lekcijas.

Bet Putins trīs reizes ir sacījis, ka neies uz trešo termiņu. Ne Lukašenko, ne Turkmenbaši ar šādiem paziņojumiem nekad nav nākuši klajā.

Viņš daudz ko ir teicis. Kad viņš paziņoja par izmaiņām gubernatoru likteņos, laikraksts „Kommersant” publicēja veselu izlasi Putina izteicienu par to, ka tas nekad nevar notikt. Bet tauta palūgs. Tauta metīsies pie kājām. Cilvēki, kas izauguši padomju laikos, labi atceras, kā tas notiek. Pie varas var palikt vai nu viņš pats, vai kāds, kuru viņš nozīmēs, bet arī šajā gadījumā vēlēšanu nebūs. Vēlēšanas situācijā, kāda šobrīd veidojas, nozīmē Putina sakāvi. Ja viņš nemainīs politiku Čečenijā, tad līdz 2008.gadam mēs vienkārši varam neizdzīvot kā valsts, diemžēl. Tāpēc viņam būs izredzes tikai tādās vēlēšanās, kādas jau divas reizes notikušas Krievijā. Pēc ārējām pazīmēm it kā liekas vēlēšanas, bet neviens starptautiskais novērotājs jau vairs tās neatzīst par godīgām. Tas ir kā Čečenijas referendumā, kur balsoja federālais grupējums un vēlētāju summa pārsniedza 100 %. Tādi skaitļi parādījās arī citur Krievijā, kad prezidenta vēlēšanās pēdējo divu stundu laikā vēlēšanu iecirknī ieradās un par Putinu nobalsoja 114%. Komiteja 2008[2] iesniedza Augstākajā tiesā veselu kravas automašīnu ar dokumentiem, kuros ir pierādījumi par pārkāpumiem, kur iecirkņu protokolos nesakrīt skaitļi. Bet tiesas reizēm ir ļoti lēns process. Bet tas viss noderēs. Momentā tas nekādus politiskus rezultātus nedos, bet noteikti dos rezultātus vēlāk. Un jūs to pieredzēsiet. Varbūt arī es.

Kas šobrīd apdraud Krieviju? No vienas puses šķiet, ka tas ir starptautiskais terorisms, bet pēc Beslanas traģēdijas Putins, runājot par to, ka kāds grib atraut Krievijai gabalu, izteica mājienus Rietumu virzienā. Vienlaikus viņš pat Padomju Savienības sabrukumu pieminēja.

Viņš pieminēja un turpinās pieminēt visu, kas var pacelt viņa reitingu. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kurām refleksu līmenī ir nepatika pret ASV un Rietumiem. Tā ir veca pirmspadomju, pat impēriska tradīcija. Ielenktā cietokšņa sindroms, tā ir krievu nacionālā psiholoģija. Mēs tā esam dzīvojuši gadu simteņiem, un tas valdībai ir ļoti izdevīgi, jo ļauj mobilizēt tautu, novērst uzmanību no savas dzīves labiekārtošanas uz nepārtrauktu cīņu ar kādu ārējo ienaidnieku. Un, jo sliktāka un nemākulīgāka valdība, jo tā skaļāk kliedz par šo ārējo ienaidnieku. Lūk, laikrakstā „Komsomoļskaja Pravda” prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks aizrunājās pat līdz tam, ka Komiteja 2008 ir valsts nodevēji, ka viņi neieredz Krieviju, neieredz Putinu. Vienkārši – visi, kas neieredz Putinu, neieredz Krieviju. Semjuels Džonsons 18.gs. teica – patriotisms ir neliešu pēdējais patvērums. Tas ir pilnīgi pareizi teikts priekš visiem laikiem un visām valstīm. Kad es uzņēmu filmu „Šeit kādreiz bija PSRS” – tiesa gan, filma neiznāca, jo slēdza mūsu telekompāniju – es biju gan Rīgā, gan Baltkrievijā, gan Igaunijā, gan Lietuvā, un varu teikt, ka Džonsona frāzi atcerējos katrā republikā. Vienmēr kāds no mūsu sarunu biedriem sāka kliegt patriotiskus lozungus, un vienmēr, kā vēlāk noskaidrojās, tas bija pilnīgs nelietis. Mums pietiek savu patriotu-neliešu, kuri ar šo patriotisko klaigāšanu veiksmīgi pūderē smadzenes savai tautai.

Kā jūs, būdams arī viens no Komitejas 2008 dibinātājiem, vērtējat savas iespējas apvienot demokrātiskos spēkus? Vai nebaidāties, ka līdz 2008. gadam kāds no jums varētu nonākt aiz restēm?

Ir bezjēdzīgi minēt, un mēs to nedarām. Iesēdināšana nav sliktākais variants, jo mums jau ir piemērs ar žurnālisti Annu Poļitkovsku, kuru saindēja gandrīz līdz nāvei. Ir arī Šikačihina[3] piemērs, kuru nogalināja. Ir arī Staravoitovas piemērs. Mēs ļoti labi saprotam, kādas ir mūsu oponentu iespējas. Bet neesam noskaņoti bremzēt, jo, būtībā izvēle nav liela – vai nu tu paliec Krievijā un uzskati to par savu valsti, jūties atbildīgs par to, kas tajā notiek, vai arī aizvācies no šejienes un no tālajiem Braitonas krastiem vēro notiekošo sakot, ka uz tevi tas neattiecas. Visi cilvēki, kas iestājušies Komitejā 2008, ir pārliecināti, ka demokrātiskais ceļš ir vienīgais, kas dos Krievijai iespēju. Totalitārajā ceļā Krievija jau ir izbaudījusi visu iespējamo, labāk nekļuva un arī nekļūs. Tāpēc nav ko minēt, ko darīs mūsu oponenti! Jo nemākulīgāk viņi valdīs, jo kaunpilnāk viņi izgāzīsies, jo vairāk provokāciju un kriminālu rīcību mēs sagaidīsim no saviem oponentiem. Tas jau ir sācies.

Jūs pats uz savas ādas esat izjutis dažādu masu informācijas līdzekļu slēgšanu, visas televīzijas jau Kremlim ir kabatā. Vai tagad sagaidāmi tālāki uzbraucieni presei? Ja tā paskatās, vēl taču var aizvērt radio „Eho Moskvi”, laikrakstu „Komersant”, žurnālu „Ježeņideļnij Žurnal”.

Jā, protams. Un tādi signāli mums tiek doti. „Eho Moskvi” saņem telefona zvanus no augšas gandrīz pēc katra ētera. Ja vara sajutīs, ka mēs apdraudam tās elektorātu, tā pieņems nopietnus mērus. Kāpēc aizvēra NTV? Tāpēc, ka NTV apdraudēja viņu palikšanu pie varas. NTV bija reāls demokrātisks spēks, aptvēra desmitiem miljonu lielu auditoriju, nozīmīgu un aktīvu elektorāta daļu. „Eho Moskvi”, „Komersant” un „Ježeņedeļnij Žurnal” ir ļoti ietekmīgi masu informācijas līdzekļi, taču ļoti nelielai cilvēku grupai, kura skaitliskajā ziņā neapdraud varu. Man ir ļoti svarīgi turpināt teikt to, ko es gribu pateikt, bet es apzinos, ka tā auditorija, kas mani dzird tagad, ir desmitiem reižu mazāka nekā pirms vairākiem gadiem. Mēs šobrīd Kremli neapdraudam, bet viņi nervozē. Bez tam, viņi nemāk bremzēt, tāpēc nav izslēgts, ka apklusinās arī „Komersantu”, „Eho Moskvi”, pēc tam internetu. Tehniski to nav grūti izdarīt. Kad un kā tas notiks, neņemos minēt, bet nepārprotami – viņus tas uztrauc.

Jūs teicāt, ka Putins atrodas krustcelēs. Ilgi tā stāvēt taču nevarēs? Kā Jums šķiet, kurā virzienā viņš dosies?

Viņš ir devies Turkmenbaši virzienā. Protams, tīrā veidā nesanāks, nedaudz citādāka tauta tomēr, diemžēl tikai nedaudz, bet Baltkrievijas virzienā tiek sperti acīmredzami soļi. Vēl nav par vēlu apstāties, bet pats viņš neapstāsies. Viņu apstādināt varam mēs – sabiedrība. Ja sabiedrība turpinās vienkārši burkšķēt un gaidīt, kad paliks labāk, nekas nemainīsies.

Vienkāršie cilvēki neredz saistību starp demokrātiskajām brīvībā un viņu dzīves līmeni. Viņus neinteresē preses brīvība, viņi neiet uz vēlēšanām. Mūsu uzdevums ir censties šiem cilvēkiem ieskaidrot, ka vārda brīvība, neatkarīgs parlaments, neatkarīgas tiesas nav Strasbūras kaprīzes, bet tas ir nepieciešams, lai cilvēkiem būtu iespēja dzīvot labāk, lai būtu pie kā vērsties pēc palīdzības. Kad norisinājās bēdīgie notikumi ar NTV, mums visi juta līdzi. Toreiz cilvēki nāca man uz ielas klāt un žēloja – ak, jūs nabadziņi, cik jums grūti. Bet es visiem teicu – ne mums ir slikti, bet jums ir slikti. Man viss ir normāli, mani ir labi apmaksāts darbs, bet jūs tagad muļķos, jums nebūs informācijas, jūsu bērnu paņems armijā un atdos cinka zārkā. Bet sabiedrība to vēl nesaprot. Brīvības pieredze Krievijā ir mērāma mēnešos, tikai pēdējā desmitgadē dažos gados, bet verdzības pieredze velkas gadu tūkstošiem. Tāpēc ģenētiskā līmenī nav šīs pieredzes, kāda, piemēram, ir Anglijā. Tur pat pašam primitīvākajam futbola fanam, kas sēž krogā un pumpē alu, jau asinīs ir, ka gadījumā, ja kaut kas notiek – ir advokāts, pie kā meklēt palīdzību, ir laikraksti, no kuriem visu varēs uzzināt. Viņam galvā ir iedzīts, ka valdība ir atbildīga viņa priekšā, un, ja pēkšņi pieaug nodokļi vai mazinās drošība, tad viņš nekavējoties šo valdību maina. Lūk, šīs saites starp demokrātiskajām brīvībām un personīgo dzīvi Krievijā nav. Un tāpēc šeit ir Putins.

Taču Putins nekādu tūkstošgadīgu reihu neuzbūvēs. Visa tā skrūvju pievilkšana beigsies ar to pašu, kas notika Padomju Savienībā – visi ventiļi būs aizskrūvēti, un sistēma uzsprāgs.

Putins un viņa atbalstītāji apgalvo, ka viņu uzdevums ir glābt Krieviju, bet visa viņu darbība ir vērsta uz to, lai tuvinātu Krievijas sagruvumu. Ko viņš, piemēram, dara Kaukāzā? Tur jau vairs nav tikai Čečenijas karš, tur jau liesmo viss Kaukāzs. Tas, ko Putins dara federatīvajā jomā, var beigties ar separātiskām tendencēm pašā Krievijā. Mēs ar savām rokām vervējam pašnāvnieces un teroristus, un esam jau savervējuši divas paaudzes. Un pašnāvniekus vervē Putins. Katrs referendums uz durkļiem, katra tīrīšana, katrs čečenu tautas pazemojums vervē jaunus pašnāvniekus, jaunus teroristus. Es domāju, ka Kremlī viņi to pat saprot, tikai viņiem gandrīz nav izvēles – sarunas Čečenijā, politikas maiņa būtu iespēja Krievijai un Čečenijai, bet smaga Putina personiska sakāve.

__________________________

[1] Reģionāls sabiedrisks fonds „Informātika demokrātijai”. Vairāk informācijas: http://www.indem.ru/

[2] Komiteju “2008: brīva izvēle” nodibināja vairāki Krievijā pazīstami sabiedrības pārstāvji 2004.gadā ar mērķi cīnīties par to, lai 2008.gadā Krievijā notiktu demokrātiskas prezidenta vēlēšanas, kurās tiktu izraudzīts jauns valsts galva un turpmāk demokrātiskas politiskās izvēles iespējamība netiktu apdraudēta kā līdz šim. Vairāk informācijas: http://www.komitet2008.ru

[3] Laikraksta „Novaja gazeta” žurnālists, mira mīklainos apstākļos, ir aizdomas, ka viņa nogalināšanā izmantota ļoti spēcīga inde, izsaucot alerģisku reakciju.