Atslēgvārdi:

Mulsinošā apspriešana: kāds ir tās mērķis?

Sabiedriskajā apspriešanā nereti darbojas negatīvā līdzdalība – līdzdarbošanās ar mērķi kaut ko apturēt, kā tikko ar Daugavgrīvas naftas terminālu. Taču tas nav pietiekami, lai sabiedrība būtu pilsoniska vārda tiešā nozīmē.

Iesaki citiem:

Sabiedriskā apspriešana - viens no posmiem ceļā uz pilsoniskās sabiedrības ideālu, kurā būtu jāapvienojas pašvaldību un iedzīvotāju kopīgiem pūliņiem nodrošināt, lai lēmumi ne vien taptu pieņemti, bet būtu arī pieņemami tiem, kuru sadzīvi tie ietekmēs. Vai tikko medijos izskanējušo Daugavgrīvas termināla celtniecības sabiedrisko apspriešanu var uzskatīt par daudzsološu sākumu aktīvai sabiedrības līdzdalībai lēmumu pieņemšanā? Klupšanas akmeņi un akmentiņi saskatāmi gan pašā viedokļu ievākšanas, gan apkopošanas posmā.

Saistībā ar sabiedrisko apspriešanu parādās vairāki jēdzieni, kurus grūti ierakstīt likumdošanā melns uz balta tā, lai tie būtu pašpietiekami. Piemēram, pienākums: pašvaldības pienākums - organizēt sabiedrības līdzdalību, būvniecības ierosinātāja pienākums - sagatavot apspriešanai nepieciešamos apskates materiālus, informāciju par būvniecības ieceri un tās ietekmi, kas kalpotu par pamatu informētiem un pamatotiem sabiedrības pārstāvju viedokļiem. Arī sabiedrības pienākums izteikt savus viedokļus. Šoreiz pievērsīšos tieši pienākumam laikus nodrošināt sabiedrību ar informāciju un pēc tam – pienākumam pret viedokli, kas iegūts sabiedriskās apspriešanas ceļā.

Kaut gan SIA KU Baltic Oil Terminal paziņoja par naftas termināla projekta sabiedrisko apspriešanu Latvijas Vēstnesī, un tā tika pieminēta arī citos medijos, informācija bija vai nu nepamanāma, vai tik neskaidra, ka neradīja iedzīvotājos nekādu atbalsi. Tā nācās secināt, runājot ar cilvēkiem, kuri bija ieradušies uz sabiedrisko apspriešanu tās pēdējā dienā, 2002.gada 28.janvārī – vairāki bija ieguvuši informāciju no Vides aizsardzības kluba un Zaļās partijas līderu e-pasta vēstules, kas kalpoja kā katalizators pilsoniskuma modināšanā.

Ja cilvēki ierodas, pateicoties dažādu sabiedrisku organizāciju aktivitātēm, viņu galveno nostāju – “par” vai “pret” - var paredzēt jau iepriekš. Un tādā gadījumā saduras vismaz trīs nostādnes: iedzīvotāju neskaidrā pārliecība, apspriešanas organizatoru neizpildītais pienākums informācijas sniegšanā un pamatots sabiedrisko organizāciju viedoklis, apelējot pie cilvēku emocionalitātes. Šādā situācijā grūti uzzināt sabiedrības viedokli, ja sabiedrība nav analītiķis, bet, tuvāk ieskatoties, apmulsis indivīds informācijas fragmentu pūlī.

Taču apmulsušais sabiedrības pārstāvis ar sava viedokļa fiksēšanu sabiedriskās apspriešanas grāmatās kļūst par pienākuma uzstādītāju. Šī pienākuma būtība: atbildēt uz viedokli, vai nu ar tam atbilstošu lēmumu, vai arī ar paskaidrojumu, kāpēc šāds viedoklis nav pieņemams. Kā rakstā Latvijas Vēstnesī norāda Silvija Meijere, kaut gan lēmuma pieņēmējam – publiskās varas subjektam – sabiedrības viedokļi nav obligāti, tomēr sabiedrībai ir tiesības sagaidīt, ka tās viedokļi tiks izvērtēti. Te gribētos piemetināt – un zināt par to, ka viedokļi ir izvērtēti. Minētajā gadījumā šāda iespēja pastāvēja, ņemot vērā izsludināto Naftas Termināla projekta sabiedriskās apspriešanas noslēgumu 2002.gada 30.janvārī.

Cik atklātai jābūt priekšlikumu izvērtēšanai, un kādas zemūdens straumes šo apspriešanas procesu sadala fragmentos un aiznes katru uz savu pusi?

Sakārtotas līdzdarbības un labas gribas trūkums pienākumu izpildē pārvērš līdzdarbību pretdarbībā, un likumdošanas noteiktā sabiedriskā apspriešana pierāda sevi kā nevērtīgu. Sabiedriskās apspriešanas gaitā ievāktie sabiedrību satraucošie jautājumi pat netika atsevišķi minēti un caurskatīti sabiedriskās apspriešanas noslēgumā. Varbūt nelaime tā, ka nebija skaidrs, kāds ir šīs apspriešanas noslēguma mērķis – daļēji preses konference, daļēji speciālistu apspriede, turklāt, kā tas bieži gadās, dienas vidū grūti pieejamā vietā Bolderājas nomalē.

Pienākums šeit saistās ar labo gribu. Atbilstoši likuma Par vides aizsardzību 17.5.pantam, “valsts institūcijas un pašvaldības veic nepieciešamos pasākumus, lai sabiedrības daļai, kura vēlas iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā, savlaicīgi tiktu sniegta lēmumu pieņemšanai nepieciešamā informācija.” Tātad pienākums sniegt informāciju atkarīgs no tā, kāds ir vēlamais sabiedrības lēmums: pēc iespējas informēts un objektīvs, vai arī noteiktām interesēm atbilstošs. Taču iespējams arī trešais variants: vēlamais sabiedrības viedoklis nepastāv, jo tas nav svarīgs lēmuma pieņemšanā. Tad sabiedriskā apspriešana klusi aizslīd garām tāpat kā kādā nezināmā vietā izlikta minimālā likumā pieprasītā informācija. Sabiedriskās apspriešanas norise un rezultāti var tikt izmantoti kā precīzs mēraparāts tam, cik lielā mērā apspriežamais projekts paredz labus rezultātus sabiedrības interesēs. Nelaime vienīgi tā, ka šī mēraparāta uzrādītie rezultāti nevairo sabiedrības uzticību publiskās varas subjektam.

Atbilde uz jautājumu, vai šis ir sākums aktīvai sabiedrības līdzdalībai lēmumu pieņemšanā, nav viennozīmīga. Ciktāl kvalitatīva sabiedrības līdzdalība ir atkarīga no Rīgas Domes, SIA KU Baltic Oil Terminal un Rīgas brīvostas pārvaldes pienākumu izpildes, līdz šim palikušas neizmantotas iespējas uzlabot projekta kvalitāti, atbildot uz iedzīvotāju jautājumiem. Tātad, atklāts paliek jautājums: kādi ir sabiedriskās apspriešanas mērķi? Vai tie, kuri redzami ieceres līmenī, – vairot sabiedrības uzticību, uzlabojot projektu un lēmumu kvalitāti, lai tie nebūtu pakļauti nepilnībām, uz kurām var norādīt sabiedrība? Paust sabiedrisko organizāciju viedokli un liecināt par to darba efektivitāti? Varbūt – neveiksmīgs mēģinājums radīt ilūziju par sabiedrības uzklausīšanu? Vai arī informācijas juceklī apspriešanas mērķi pazuduši?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!