Morālais kaitējums: zaudējumu atlīdzināšana

"Latvijas Vēstnesis", 26.04.2005 Pielikums "Jurista vārds"

Izskatot morālā kaitējuma nodarīšanas un kompensācijas problēmas, būtu atzīmējams, ka tikpat svarīgs kā personu materiālais zaudējums, veselības apdraudējumi un dažādu noziedzīgo nodarījumu sekas ir arī morālo jeb personisko nemantisko tiesību aizskārums. Protams, svarīgākais faktors šinī aspektā ir saistāms ar personas drošību, tai skaitā dzīvību, īpašuma neaizskaramību un citiem materiālajiem un fiziskajiem pāridarījumiem. Taču arī personisko tiesību neaizskaramība, kā gods, cieņa un personas brīvība ir jāaizsargā.

Jau 1948.gada 10.decembra Ģenerālajā asamblejā pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija noteica, ka par cilvēktiesību aizskārumu tiesām ir jāparedz noteikta mantiska atlīdzība papildus zaudējumu atlīdzināšanai.

Latvijas likumdošanā ir pietiekami reglamentēta personu tiesību aizsardzība. Vispirms šeit jāmin Satversmes 8.nodaļa “Cilvēka pamattiesības”.

Arī Satversmes 92.pants reglamentē, ka “nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu”. Savukārt Civillikums (1635.p.) nosaka: “Katrs tiesību aizskārums, t.i., katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.”

Arī Administratīvā procesa likuma 92.pantā noteikts, ka “ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību”, bet vairāki Krimināllikuma panti paredz kriminālatbildības iestāšanos gan par neslavas celšanu, gan par goda aizskaršanu un citiem līdzīga rakstura pārkāpumiem. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts atzīst un ar visu attiecīgo institūciju (tiesu, policijas, prokuratūras u.c.) starpniecību aizsargā Satversmē, likumos un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos noteiktās cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības. Tā, piemēram, ja Latvijas likumdošanas aktos noteiktais cilvēktiesību aizsardzības apjoms ir zemāks par Latvijas starptautiskajās saistībās noteikto, valstij ir jānodrošina šo starptautisko normu izpilde, kas daudzos gadījumos jau tiek praktizēts.

Tāpat atzīmējams, ka cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības darbojas tieši un to realizēšanai nav vajadzīgs kādu citu tiesību normu pielietojums. Respektīvi, Satversmē reglamentētās pamattiesības un pamatbrīvības var tikt tikai konkretizētas vai arī precizētas, taču ne ierobežotas. Taču, metodoloģiski virzoties uz izskatāmās problēmas optimālāku risinājumu, iezīmējas vesela virkne pagaidām līdz galam tiesiski nenoformulētu neskaidrību.

Piemēram, kas vispār ir morālais kaitējums? Vai var pilnvērtīgi apgalvot, ka tas ir fiziskas personas privāto un civilo tiesību aizskārums? Vai ka tas ir fiziskās personas privātās neaizskaramības fenomens? Vai varbūt tas viss ir apvienojams kā morālās un fiziskās ciešanas, kuras fiziskai personai tiek nodarītas ar prettiesiskām darbībām vai arī bezdarbību?

Bet aizskartas var būt arī īpašumtiesības. Ko darīt šajā gadījumā ar juridiskām personām, pret kurām var tikt vērstas darbības, kas skar īpašumtiesības, kā arī veikt antireklāmas kampaņas, veidot negodīgu biznesa konkurenci utt. Vai arī juridisko personu darbībās bieži vien var pamanīt īpašumtiesību aizskārumu attiecībā uz fizisko personu īpašumiem, kā, piemēram, tiesībsargājošo institūciju lēmumus, darba devēja lēmumus attiecībā uz darbinieku darba piespiedu kavējumu kompensācijas piedziņas gadījumos un cita rakstura mantisku pametumu situācijās.

Tas pats būtu attiecināms uz likuma “Par sertifikātiem” izpildes nodrošinājumu attiecībā uz sertifikātu tirgu, tos pārdodot par likumā noteikto minimālvērtību – 28 latiem, nevis par santīmiem, kā tas notika reālā dzīvē. Vai šiem sertifikātu īpašniekiem netika nodarīts morālais kaitējums, ja valsts nenodrošināja likuma izpildi šinī aspektā? Vai tas bija tikai materiāls zaudējums vai arī sertifikātu īpašnieku pazemojums un morālās ciešanas? Vai morāli pazemojumi netika pieļauti, arī realizējot likuma “Par valsts pensijām” normas, kad īpašumu – nopelnīto pensiju virs 60 latiem – atņēma valsts, ko gan pēc dažiem gadiem Satversmes tiesa laboja, atceļot šīs antikonstitucionālās normas. Vai valsts arī var būt subjekts, pret ko vērst piedziņu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu?

Tikpat neskaidrs ir jautājums par politiskām partijām kā juridiskām personām. Vai tām arī ir gods un cieņa? Tieši politisko partiju attiecībās taču ir vērojamas visai neparastas ainas, savstarpēji apvainojumi, publiski aizskārumi utt.

Tātad pagaidām galīgi nav skaidrs, kāds tad ir morālā kaitējumā iesaistīto tiesību subjektu loks.

Objektīvi vērtējot, šī problēma nav jauna daudzās Eiropas kontinenta valstīs, arī Amerikā. Tāpēc risinājumi jau labi sen aprobēti praksē, kur pietiekami pamatīgi izstrādāta attiecīgā tiesiskā bāze. Piemēram, Anglijas likumdevējs jau pirms četrdesmit gadiem radīja speciālu komisiju, kas izskata morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu. Savukārt ar 1994.gadu ir ieviesta kompensācijas tarifu shēma. Šajā dokumentā ir minēti ļoti daudzi gadījumi, kad varbūtējais kompensācijas pieprasītājs ir cietis vai nu fiziski, vai arī garīgi gan no draudiem, gan arī fiziskas vardarbības.

Kompensācija pienākas, piemēram, seksuālu noziegumu, apzinātas mantas iznīcināšanas un citu noziedzīgu nodarījumu gadījumos, kur cietusī persona aizskarta tiešā vai arī netiešā veidā.

Savukārt ASV likumdošanā un arī praksē vairāk tiek akcentēts tā saucamais psihiskais zaudējums. Atšķirībā no morālā kaitējuma regulējuma, kurš dominē Latvijā, vairāku ārvalstu, tai skaitā ASV, likumdevējs nosaka atbildības pakāpi atkarībā no pāridarītāja vainas pakāpes, tai skaitā vai tas noticis apzināti, vai arī gadījuma rakstura dēļ. Šīs it kā atšķirīgās pieejas tomēr nemazina interesi par jautājumiem, kas skar morālo kaitējumu risinājumu problemātiku.

Protams, izskatāmās problēmas kontekstā viens no svarīgākajiem aspektiem ir kaitējumu kompensācijas problēmas. Precīzi formulētu morālā kaitējuma kompensācijas apjoma novērtēšanas kritēriju un vispārīgas metodes trūkums rada zināmus sarežģījumus, tiesām izskatot šos prasījumus. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, realizējot konvencijas normas, piemēram, izskatot krimināltiesisku sankciju piemērošanu, vērtē arī civiltiesiskā kārtībā noteikto kompensāciju apmēru proporcionalitāti goda un cieņas aizskāruma gadījumos. Turklāt tiek pārbaudīts, vai nosakāmā kompensācija nav nesamērīga un vai tiek nodrošināts līdzsvars starp vārda brīvību, goda un cieņas aizsardzību. Tieši tāpēc šajos gadījumos tiek ņemti vērā ļoti daudzi apstākļi, tai skaitā izteikumu saturs, nodarījuma smagums, vainas pakāpe, kā arī citi būtiski kritēriji. Vēl jāpiezīmē, ka kompensācijas apjoms, kas jāmaksā vainīgajai personai, drīkst atbilst tikai tādam līmenim, lai tas nebūtu par pamatu vispār atteikties no tiesībām uz vārda brīvību gan presei, gan arī jebkuram indivīdam.

Ņemot vērā iepriekš teikto, jāsecina, ka morālā kaitējuma kompensācijas noteikšanas pamatā ir četri svarīgākie elementi: vainas pakāpe; fizisko un morālo ciešanu pakāpes līmenis; pušu mantiskais stāvoklis; samērīguma un taisnīguma principu ievērošana.

Neapšaubāmi, viens no kritērijiem ir kaitējuma nodarītāja vainas pakāpe.

Kā zināms, vairākas Civillikuma normas vainu kā kaitējuma nodarītāja attieksmi pret savām prettiesiskuma darbībām un to tiesiskajām sekām regulē divējādi: pirmkārt, vai šādas darbības ir izdarītas ar ļaunu nolūku vai arī aiz neuzmanības; otrkārt, vai tā ir bijusi rupja vai viegla neuzmanība, ar nodomu vai bez nodoma.

Vienlaikus, izskatot šāda rakstura strīdu, jāņem vērā arī citi apstākļi, piemēram, cietušā prettiesiskās darbības, nepārvaramas varas aspekti, pušu loma u.c.

Savukārt, analizējot cietušā fizisko un morālo ciešanu pakāpi, jāatzīmē, ka likumdevējs nosaka nepieciešamību ņemt vērā ciešanu pakāpi saistībā ar cietušā individuālajām īpatnībām. Taču šāda pieeja savukārt var radīt pieņēmumu, ka ar prettiesisku nodarījumu iespējama citu ar cietušā individuālajām īpatnībām nesaistītu ciešanu nodarīšana, bet to pakāpe tajā pašā laikā it kā nebūtu jāņem vērā, nosakot kompensācijas apjomu. Tādējādi, lai izskatītu iespējamā morālā kaitējuma atlīdzināšanas apjomu, tiesai ir jārespektē procesuālajā likumdošanā noteiktais regulējums un jānovērtē fiziskās vai morālās ciešanas, un atbilstoši jālemj par kompensācijas apjomu. Likumdevēja minētā ciešanu pakāpe, kura saistīta ar cietušā individuālajām īpatnībām, paredz zināma “vidēja ciešanu dziļuma” pastāvēšanu.

No tā varētu izrietēt, ka par kompensācijas apjoma kritēriju noteiktam likumpārkāpumu veidam visos gadījumos varētu būt kaut kāds abstrakts lielums jeb iespējamais morālais kaitējums. Ja pieļaujam, ka iespējamais morālais kaitējums ir ciešanas, uz kurām tiesību subjekts reaģē kā uz prettiesisku nodarījumu attiecībā pret viņu, tad jāsecina, ka pēc būtības tas atspoguļo prettiesiskā nodarījuma seku sabiedrisko novērtējumu. To varētu ilustrēt šādi: ja, piemēram, parādās publiska informācija par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pret personu, tad katram, kurš iepazinies ar šo informāciju, radīsies priekšstats par cietušā pārciesto morālo pāridarījumu. Tā kā šajā gadījumā auditorijas absolūtam vairākumam cietušais ir abstrakta persona, tad katra indivīda vērtējums veidosies, balstoties uz tādu priekšstatu par ciešanām, ko pati šī persona būtu izjutusi, ja pret to būtu izdarīts tāds pats prettiesisks nodarījums. Taču, ja katram šim indivīdam jautātu, kāda naudas summa ir jāizmaksā cietušajam kā kompensācija, lai pilnīgi atsvērtu radušos pāridarījumu, tad atbildēs nosaukto summu vidējo aritmētisko rādītāju varētu uzskatīt par taisnīgāko morālā kaitējuma kompensācijas apmēra kvantitatīvo rādītāju. Respektīvi, šis kompensācijas apmērs, iespējams, kaut kādā mērā varētu kalpot par pamatu patiesā morālā kaitējuma kompensācijas apmēra noteikšanai, ņemot vērā visas konkrētā gadījuma īpatnības.

Taču, lai nonāktu pie iespējami optimālāka šo kompensāciju apjoma lieluma, ir jāanalizē plašāk šā pāridarījuma būtība. Tātad, balstoties uz kompensācijas apmēra noteikšanu, var pieņemt, ka likumdevējs kompensācijas apjomu paredz noteikt atkarībā no morālo un fizisko ciešanu rakstura. Tas nozīmē, ka ar fiziskām ciešanām ir jāsaprot fiziskas sāpes, bet ar morālajām ciešanām – bailes, pazemojums un citas negatīvas emocijas. Šādā izpratnē fizisko un morālo ciešanu raksturs būtu analizējams un vērā ņemams, ja būtu iespējams noteikt kaut kādu kvantitatīvu samēru starp iepriekš minēto ciešanu veidiem. Taču reāli tas nav iespējams, jo ieviest kādu teorētisku vai praktisku objektīvu samēru starp tiem ir grūti.

Izskatot šo problēmu, nedrīkst ignorēt arī citu viedokli – prasības pēc saprātīguma un taisnīguma. Šķiet, sākotnēji šis jautājums liekas nedaudz neparasts un savāds, attiecinot to uz kompensāciju par morālo kaitējumu.

Kā jau tika minēts iepriekš, šobrīd nav precīzu instrumentu cilvēka ciešanu apjoma noteikšanai un trūkst pamatojuma to pārvēršanai naudas izteiksmē. Kompensācija par pārdzīvotajām ciešanām var tikt noteikta naudas izteiksmē tikai kā savdabīga soda nauda, kura jāmaksā kaitējuma nodarītājam par labu cietušajam un kura domāta, lai izlīdzinātu negatīvo ietekmi uz cietušā psihi un likvidētu likumpārkāpuma radītās ciešanas. Tomēr saprātīgi un taisnīgi ir pieņemt, ka lielākam ciešanu apjomam būtu jāatbilst attiecīgi lielākam kompensācijas apmēram – un otrādi, t.i., kompensācijas apjomam ir jāatbilst pārciestajam morālajam pāridarījumam.

Netaisnīgi būtu vienādos apstākļos (kaitējuma nodarītāja vainas pakāpe, būtisku cietušā individuālo īpatnību un citu vērā ņemamu apstākļu trūkums) noteikt tādu pašu vai lielāku kompensāciju personai, kurai bijušas ciešanas sakarā ar tās personīgo nemantisko tiesību pārkāpšanu, piemēram, uz darba neaizskaramību, salīdzinot ar kompensācijas apmēru, kas noteikts personai, kurai bijušas ciešanas sakarā ar tās nemantisko tiesību pārkāpšanu, kas skar veselību. Iepriekš minētais būtu attiecināms arī uz prasību izskatīšanu tiesā. Tāpēc prasība pēc saprātīguma un taisnīguma ievērošanas ir jāuzskata par ieteikumu tiesām ievērot saprātīgu un taisnīgu samērīgumu, nosakot kompensācijas apmēru dažādās lietās par morālā kaitējuma nodarīšanu. Protams, ja Latvijas teritorijā darbotos viens tiesas sastāvs, kurš izskatītu visas prasības par morālā kaitējuma nodarīšanu, tad prasība pēc saprātīguma un taisnīguma būtu samērā viegli izpildāma. Pieņemot pirmo lēmumu par morālā kaitējuma kompensāciju, šāds tiesas sastāvs tādējādi noteiktu sev nerakstītu kompensācijas apmēra bāzes līmeni, uz kuru balstoties izpildītu prasības pēc saprātīguma un taisnīguma, pieņemot visus turpmākos lēmumus. Taču, kā zināms, šāda hipotētiska situācija nav iespējama, jo valstī darbojas ievērojams skaits tiesu un vēl vairāk to sastāvu. Tātad prasība pēc saprātīguma un taisnīguma ievērošanas morālā kaitējuma kompensācijas noteikšanā ir jāattiecina nevis tikai uz konkrētu tiesas sastāvu, bet arī uz visu tiesu sistēmu kopumā. Tāpēc ir nepieciešami visām tiesām vienoti rakstiski kompensācijas noteikšanas bāzes līmeņi un tās galīgā apmēra noteikšanas metodika. Vadoties pēc tiem, konkrētais tiesas sastāvs varēs noteikt kompensācijas apmēru tā, kā to prasa likums, t.i., ņemot vērā prasības pēc saprātīguma un taisnīguma. Tā kā likumdevējs nav normatīvi noteicis kompensācijas apmēra bāzes līmeni un metodiku, tad tas, šķiet, būtu jāuzņemas citām institūcijām un vispirms jau Augstākajai tiesai. Tās pienākums būtu, nodrošinot vienveidību likuma piemērošanā tiesu praksē, ieteikt tiesām vienotu bāzi un pieeju morālā kaitējuma kompensācijas apmēra noteikšanai, atstājot pietiekami plašas “manevrēšanas” iespējas, pieņemot lēmumus konkrētās lietās.

Vienlaikus jāatzīmē, ka Augstākā tiesa ir veikusi ievērojamu analīzi, vispārinot Latvijas tiesu praksi lietās par personu cieņas un goda civiltiesiskajiem aizskārumiem. Turklāt, skaidrojot šīs problēmas, tiek ņemta vērā Eiropas cilvēktiesību tiesu prakse, Satversmes 100.panta normas, kā arī Civillikuma normas, t.sk. Civillikuma 2352.a pants.[1] Augstākās tiesas sagatavotajā materiālā ir redzams, ka morālā kaitējuma problemātika skar gan presi, gan valsts pārvaldi, tiesu institūciju darbiniekus. Tāpat tiek atzīmēts, ka, izskatot šīs lietas, ir rūpīgi jānošķir fakti, ziņas un līdzīga informācija no viedokļa.

Ņemot vērā iepriekš minēto, morālās kompensācijas aprēķināšana Latvijas tiesu praksē civiltiesisko attiecību kontekstā varētu notikt divējādi:

1) morālā kaitējuma apmēra noteikšana, balstoties uz valstī noteikto minimālo mēnešalgu (2005.gada 1.janvārī – Ls 80);

2) morālā kaitējuma apmēra noteikšana atkarībā no pāridarījuma smaguma pakāpes.

Jāatzīmē, ka Latvijas Policijas akadēmijas Civiltiesību katedrā ir izstrādāti trīs morālā kaitējuma atlīdzināšanas modeļi, kurus pilnībā paredzēts publicēt LPA žurnālā “Administratīvā un Kriminālā Justīcija”. Šo modelējumu mērķis ir turpināt diskusiju par optimālākiem risinājumiem, saskaroties ar morālā kaitējuma atlīdzināšanas jautājumu, kā arī analizēt šos risinājumus attiecīgajās studiju programmās.

Vēl jāatzīmē, ka piedāvātajos morālā kaitējuma atlīdzināšanas variantos tiek izmantota valstī noteiktā minimālā mēnešalga kā nemainīga fiksētā likme, taču ar paredzamo koeficientu palīdzību tā var “piedzīvot” svārstības atkarībā no tiesas ieskatiem, šādas prasības izskatot.

Modelējamie morālās kompensācijas apmēra varianti, izskatot tiesā prasības par morālo pāridarījumu (gan no krimināllietām, gan arī no civiltiesiska rakstura tiesību pārkāpumiem), varētu būt vairāki, taču pamatā bāzējoties uz vidējo valstī noteikto mēnešalgu un pārkāpumu rakstura dažādībām.

Tā, piemēram, viens no variantiem varētu būt šāds:

I. Personas tiesību aizskārums