Foto: Gijs Ferhofštats

Runa Eiropas koledžā, 2002. gada 18. novembrī*

Šo debašu par institucionālo uzbūvi kontekstā pašlaik ir izvērsusies diskusija par Padomes prezidentūru gan Konventā, gan ārpus tā. Daži ir ierosinājuši līdz ar Komisijas priekšsēdētāju ievēlēt arī īstu Eiropas Savienības prezidentu. Tas ir saistīts ar simbolisko jautājumu, kam lai Džordžs Bušs zvana brīdī, kad pasaulē izcēlies ugunsgrēks. Vairāku dalībvalstu valdību vadītāji ir ierosinājuši ievēlēt papildus Komisijas prezidentam arī ES Ministru Padomes prezidentu, šai institūcijai nepiederošu, un uz ilgāku laika periodu.

Kā tas bieži notiek ar simboliskiem jautājumiem, te mums uzglūn vairākas problēmas. No pirmā skatiena viss, protams, šķiet labākajā kārtībā: Eiropas prezidents, Eiropas seja, vienīgais telefona numurs visiem valdību vadītājiem ārpus Eiropas. Taču vai viens cilvēks spētu paust Eiropas konsensusu, ja pati Eiropa aktuālos starptautiskos jautājumos tik reti spēj nonākt pie konsensusa. Svarīgs ir mūsu paustais vēstījums, bet jo īpaši – šī paustā vēstījuma skaidrība. Vēl jo vairāk, ko šāds prezidents darīs tajās 360 gada dienās, kad ES Ministru Padomei nav sasaukuma un Džordžs Bušs nezvana? Un vai tik tiešām Amerikas prezidents vairs nezvanīs uz Elizejas laukiem, Dauningstrītu vai Berlīni? Un otrādi? Nē, man Eiropas Savienības prezidentalizācija nešķiet piemērots risinājums Eiropas institucionālajai uzbūvei nākotnē.

Tomēr man arī ir pilnīgi skaidrs, ka rotējošo pusgada prezidentūru tās pašreizējā formā vienkārši nav iespējams saglabāt. Ar 25 dalībvalstīm tas šķiet neiespējami. Paplašinātā Savienībā jebkura kontinuitāte pagaistu. Atteikšanās no rotācijas sistēmas tomēr nenozīmē, ka mums vajadzētu atteikties no dalībvalstu vienlīdzības. Taču pastāv arī citas šī principa saglabāšanas iespējas.

Savienībā ar daudzām tautām un kultūrām prezidentūras režīms tik un tā būtu neadekvāts . Taču status quo aizstāvēšana un mūsu institūciju dziļas pārveidošanas nepieciešamības ignorēšana arī nav alternatīva. Citas dalībvalstis ierosina sekojošo – minimālais risinājums būtu šo rotācijas sistēmu saglabāt attiecībā uz Savienības mugurkaulu : Eiropas Savienības Padomi, koordinējošo Vispārējo lietu Padomi un Pastāvīgo pārstāvju komiteju COREPER.

Es personiski uzskatu, ka mums tik un tā ir jāiet tālāk. Tāpēc mums ir jābūt radošiem, jāuzdrīkstas atkāpties no tradicionālajiem ceļiem, mums it kā jāmeklē jauns trešais ceļš. Trešais ceļš, radot skaidru, caurskatāmu un efektīvu struktūru. Struktūru, kas nākamo gadu laikā ļautu sistemātiski paplašināt Savienību tādējādi, lai ikreiz nebūtu jāķeras pie kāpnēm un sastatnēm, lai balstītu Eiropas celtni.

Veidojot šo trešo ceļu, mums nevajadzētu improvizēt. Es ierosinu iedvesmoties no demokrātijas pamatprincipa, ko izvirzīja Monteskjē, varu nošķirtības garīgais tēvs. Šis princips mūsu sistēmām ir kopīgs. Tas tiek piemērots visās Savienības dalībvalstīs, kurās tas ir demokrātiskā lēmumu pieņemšanas pamats. Tātad ir būtiski šo principu piemērot arī nākotnes Eiropas Savienības uzbūvei, un tas ir – skaidra likumdevēja varas, izpildvaras un tiesu varas nošķirtība.

Tiesu varas ziņā problēmu nav. Tā ir piešķirta Eiropas Justīcijas tiesai. Turpretim likumdevēja vara un izpildvara pašlaik nav nedz skaidri ierobežotas, ne skaidri attiecinātas.

Tātad pirmais jautājums ir, kas Savienībā pieder likumdevēja varai un kas – izpildvarai. Es domāju, ka ideālā gadījumā šai atšķirībai vajadzētu izrietēt no lēmumu pieņemšanas procedūras, citiem vārdiem sakot – no attiecīgā tiesību akta rašanās vietas. Visi lēmumi, kuru pieņemšanā ir iesaistīts Eiropas Parlaments caur līdzlemšanas procedūras izmantošanu ir likumdošana. Visi citi mēri ir izpildvaras darbības.

Otrs jautājums ir saistīts ar abu uzdevumu attiecināšanu. Likumdošanas jomā kopējā atbildība ir Padomei un Eiropas Parlamentam. Padome pārstāv dalībvalstu intereses, Eiropas Parlaments – Kopienas, Eiropas intereses.

Jaunajai institūciju arhitektūrai būtiski ir tas, lai izpildvara kļūtu par patiesu izpildvaru, par Eiropas valdību. Par izpildvaru ar skaidru lēmumu pieņemšanas centru, par izpildvaru, kas virza un uzlabo Eiropas projektu. Citiem vārdiem sakot, tāda izpildvara, kura, pat ja tajā ir iesaistītas divas institūcijas, tiktu koordinēta un vadīta no viena nervu centra. Un, acīmredzot, šim nervu centram ir jābūt Komisijai.

No šīs struktūras loģiski izriet tas, ka Padome, kurai pašlaik ir divas funkcijas, tiks sadalīta likumdošanas Padomē un izpildvaras un koordinējošā Padomē.

Otrās sekas būtu tādas, ka ikreiz, kad Padome pieņem izpildvaras mērus, to sanāksmes vadītu Komisija. Koordinējošajai Vispārējo lietu padomei tas varētu būt Komisijas prezidents. Ārlietu un aizsardzības padomei tas varētu būt Komisijas viceprezidents, kas veic dubultfunkcijas – Kopējās ārlietu un drošības politikas koordinators un Ārējo attiecību komisārs. Un citām specializētajām Padomēm tie var būt citi komisāri, kas atbild par specifisko sfēru.

Tālāk, ja vēlamies modernizētu un efektīvu izpildvaru, tad šķiet, ka derētu ierobežot komisāru skaitu. Ir būtiski, ka Komisija turpina pastāvēt kā koleģiāla institūcija, kurā arī turpmāk tiek garantēta visu dalībvalstu konstitucionālā līdztiesība. Taču baidos, ka Komisija ar 25 vai 27 locekļiem vairs nespētu efektīvi strādāt.

Es neesmu ne pirmais, ne vienīgais, kas to saka. Šis lēmums jau tika pieņemts Nicā. Patiesi, ko pauž Nicas līgums, ko mēs visi piecpadsmit esam ratificējuši? Es citēju: “Ja Savienību veido 27 dalībvalstis, tad Komisijas locekļu skaitam ir jābūt mazākam par dalībvalstu skaitu. Komisijas locekļi ir jāizraugās saskaņā ar rotācijas sistēmu, kas balstās uz vienlīdzības principu.” Citāta beigas.

Kāpēc es, personiski, esmu par ierobežotu Komisiju? Pirmkārt tāpēc, ka šādi ierobežojumi tikai un vienīgi nostiprinātu Komisiju kā institūciju. Un šāds ierobežojums ir vienīgā pareizā atbilde tādām tendencēm, ka Komisijas ietvaros vajadzētu strādāt vecākajiem un jaunākajiem komisionāriem vai arī strādāt grupās, vai pat ieviest proporcionālo balsošanu. Acīmredzot ierobežota Komisija nozīmētu to, ka tiktu ieviesti visu dalībvalstu tiesību vienlīdzību garantējoši mehānismi.

Izvēle, kas izdarāma ne tik lielajām dalībvalstīm, ir ļoti skaidra. Vai mēs turamies pie principa – viens komisārs no katras dalībvalsts, kas starp citu ir pilnīgs stapvaldību sadarbības principa iemiesojums? Apzinoties briesmas, ka šādam komisionāram tiktu uzticēti tikai padotā pienākumi. Vēl jo vairāk, apzinoties arī to risku, ka šāds komisārs nevarētu piedalīties sanāksmēs ar ierobežotu dalībnieku skaitu, kurās tiek pieņemti reāli lēmumi. Vai mēs labāk izvēlamies noteiktību, ka varam regulāri, piemēram, vienu reizi no divām, nominēt komisāru, kuram tiks garantēta pilntiesīga atbildība?

Turklāt lēmums par Komisijas lieluma ierobežojumiem jau tika pieņemts Nicā. Tāpēc jautājums ir nevis par to, vai Komisijas lielums tiks ierobežots, bet gan – kad un kādā veidā. Manuprāt, šis ir īstais brīdis šāda soļa speršanai, citiem vārdiem sakot- veidojot Savienības jauno institucionālo uzbūvi. Taču es domāju, ka jaunajām dalībvalstīm būtu nepieciešams pārejas režīms. Tās tam piešķir lielu politisku nozīmi, un šķiet, ka tas būtu noderīgs arī pedagoģiskiem mērķiem.

* Saīsināts tulkojums, pilna runas teksts (HTML)

“Latvija Eiropā”
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.